1. Adventa sprediķis

Materiāli no mācītāja Jāņa Šmita iedotā arhīva. Ierakstīti 2020. g. (O. Skrodelis, M. Ziemelis). Valodas redakcija: Madara Bernharda-Ādamsone. Pēc digitalizēšanas materiālus plānots nodot Ilmāram Rubenim.

-------------------------

Mācītāja R. Feldmaņa 1. Adventa sprediķis Mežaparka draudzē 1992. gada 29. novembrī.

Mt. 21,1–17 “Un, kad tie tuvojās Jeruzalemei un nāca pie Betfagas, pie Eļļas kalna, tad Jēzus sūtīja divus no saviem mācekļiem un tiem sacīja: “Eita uz ciemu, kas jūsu priekšā, un tūdaļ jūs atradīsit ēzeļa māti piesietu, un pie tās kumeļu. Atraisiet tos un vediet pie manis. Un, ja kas jums ko sacīs, tad atsakait: Tam Kungam to vajag, tūdaļ viņš jums tos atlaidīs.” Bet viss tas notika, lai piepildītos pravieša sludinātais vārds: “Sakait Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastunesējas ēzeļa mātes kumeļa.” Un mācekļi nogāja un darīja tā, kā Jēzus tiem bija pavēlējis, atveda ēzeļa māti un kumeļu, uzlika tiem savas drēbes un sēdināja viņu tur virsū. Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, citi cirta zarus no kokiem un kaisīja tos uz ceļa, bet ļaudis, kas gāja viņam priekšā un nopakaļ, kliedza un sauca: “Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!” Un, kad Viņš iejāja Jeruzalemē, visa pilsēta sacēlās un sacīja: “Kas tas tāds?” Bet ļaudis sacīja: “Šis ir pravietis Jēzus no Nacaretes Galilejā.” Un Jēzus iegāja dievnamā un izdzina laukā visus, kas dievnamā pārdeva un pirka, apgāza naudas mijēju galdus un baložu pārdevēju solus un saka tiem: “Ir rakstīts: Manam namam jābūt lūgšanas namam; bet jūs to padarāt par slepkavu bedri.” Un akli un tizli nāca pie viņa dievnamā, un viņš dziedināja tos. Bet kad augstie priesteri un rakstu mācītāji redzēja brīnuma darbus, ko viņš darīja, un dzirdēja bērnus dievnamā kliedzam un saucam: “Ozianna Dāvida dēlam!” tad tie apskaitās un sacīja uz viņu: “Vai tu nedzirdi, ko šie saka?” Bet Jēzus saka tiem: “Dzirdu gan. Vai jūs nekad neesat lasījuši: “no bērniņu un zīdaiņu mutes tu sev slavu sagādājis?” Un Viņš atstāja tos, izgāja no pilsētas uz Betāniju un palika tur pa nakti.”

Dziesmas:

1)1:1-5 w29

2)6:1-5 w98

3)2:8 w94

4)326:1-4 w128

5)341:7-8

Graduāls 3:1-3 w53

Šis evaņģēlijs taču patiesībā ievada Lieldienu laika notikumus! Bet kristīgā draudze gadu simtiem un tūkstošiem cauri šo pašu Pūpolsvētdienas, Lieldienu ievadījuma evaņģēliju lasa un apcer Adventā. Adventa sākumā, tanī sagatavošanās laikā, kas sniedzas pretī Pestītāja piedzimšanas piemiņai. Vai tur ir kāda sakarība? Mums liekas, ka mēs dzīvojam tikai kādā atkārtojumā. Šo lielo notikumu starpā ir kāda ļoti liela sakarība. Šie abi divi notikumi, šis notikums ir abās divās reizēs, kāds ievadījums uz kaut ko, uz kaut ko ļoti lielu, uz kādu laikmeta pārvērtību. Jēzus ienākšana Jeruzalemē dažas dienas pirms Lieldienām iezīmē, ka notiks kaut kas tāds, kas liks visai pasaulei nodrebēt. Un ka tanī pašā laikā atvērsies Dieva žēlastības avoti. Un Ziemassvētku laikā šis evaņģēlijs uz mums runā tagad Adventā, šinī gaidīšanas laikā. Viņš arī stāv kāda iesākuma priekšā. Viņš arī ir kāds sagatavojums uz kaut ko, kas notiks, tik ļoti liels, ka debesis atvērsies un no viņām nokāps Dieva paša visusvētais, patiesais Dēls, lai sāktu to darbu, to uzdevumu, ko Tēvs viņam ir uzticējis.

Šie divi notikumi mums Pestītāja dzīves laikā, kad viņš bija šeit mūsu vidū, savā starpā sasaucas. Viņi ir liekami kā vienā apvienojumā, kad mēs pieminām tik Pestītāja nākšanu, to vienreizīgo, nekad nebijušo notikumu pasaulē, ka Dievs pats nāk mūsu vidū. Un šo otro notikumu, ka Dievs pats upurē par šo pasauli, par grēkiem, piepilda lielo pestīšanas darbu, atkal pie sevis savākdams, sapulcinādams un šķīstīdams savu tautu, caur šī svētā upura asinīm. Un abos šajos gadījumos Jēzus ir tas, kas visu šo piepilda – Tēva gribas piepildītājs, līdz nokāpšanai virs zemes pie zemākajiem un viszemākajiem, līdz nokāpšanai pie zemes līdz nāvei, kas ir viszemākā un nicināmākā – pie krusta. Abos šajos gadījumos viņš ir tas, uz ko mēs vēršam savu skatu, un tas, ko gavilē ļaudis vēl savā neizpratnē, tikai redzēdami kaut ko tīkamu, jauku, ka viņi redz savu mīļo brīnumu darītāju, mācītāju, pravieti ieejam Jeruzalemē. Viņi izpauž savu vienkāršo, vientiesīgo, sirsnīgo prieku.

Mēs redzam, ka šo prieku pavada tie, par kuriem vismazāk varētu domāt, ka viņiem ir kāds iemesls vai kāda saprašana. Pavada mazie, pavada bērniņi, kuri sauc līdzi ne jau tāpēc, ka te viņi ir liecinieki kaut kādam neparastam notikumam un aizrauti līdzi, bet pēc tās Dieva dotās žēlastības, kas mazajam bērniņam ir dota redzēt un saprast to, kas paliek apslēpts arī gudrajiem. Redzēt un saprast to, ka tikai tie, kas sirdī skaidri redz Dievu un spēj viņam pienest slavu. “Un ja jūs netopiet kā bērni, jūs neieiesiet Debesu valstībā”. Un te mēs saprotam, ka no šo bērniņu mutes, ko pieaugušie nevar iedomāties, ka tie varētu kaut ko saprast no visām lietām, kas ap viņu notiek. Jā! Dieva Gars arī viņus uzrunā, un viņi atbild tanī dāvanā, kāda viņiem ir dota, sirds skaidrībā slavē. Tie ir tie, kas viņu saņem. Un viņu saņem templī kroplie, tizlie, aklie, visi nelaimīgie un pie viņiem notiek tas: “Svētīgi tie, kam ir bēdas, jo tie tiks iepriecināti.” Saņem tie nomāktie, kam viņa nākšana ir palīdzība, tie, kas ir bēdās. Viņš nāk pie tiem, kuriem skaidra sirds, un viņš nāk pie tiem, kam ir šīs lielās bēdas.

Bet viņš nāk arī pie visas Jeruzalemes, pie šīs lielās pilsētas, kurai netrūkst nekāda labuma ne kultūrā, ne starptautiskos sakaros, ne varas izpausmēs, ne varenajos, ne viņas naudas apgriezienos, ne viņas ceļotājas pulkos, ne viņas kultūras iestādēs. Viņš nāk pie šīs pilsētas, un pirmais, ko viņš dara, to uzlūkojot, – viņš raud.

Visā šinī pārpilnībā un bagātībā, šinī daudzpusībā un izvērstībā uz visām dažādajām lietām patiesībā ir kāds milzīgs trūkums, kāda apzeltīta nabadzība, kāds kliedziens ar aizžņaugtu kaklu. Šīs slāpes un izsalkums pēc patiesības, pēc prieka, pēc miera, kas nav piepildīts un nav piepildāms. Tā viņš redz šo pilsētu. Jēzus nāk uz Jeruzalemi, bet ne tāpēc, lai nostātos viņas augstajās vietās un sludinātu kādas lielas idejas, kā tas tagad mums ir parasts.

Mēs, atvērdami avīzes lapas, redzam, ka šur un tur un atkal kaut kur un citur vēl ceļas lieli, gudri vai spēcīgi un vareni valstsvīri, zinību vīri, saimniecības kārtotāji, un sludina un rāda, un apliecina, kas vēl ir vajadzīgs, kam vēl ir jābūt, kas ir jālabo un kas ir jau labi. Un tā joprojām. Jēzus nav viņu pulkā. Jēzus redz Jeruzalemes trūkumus, viņš redz šo briesmīgo nabadzību, kuru nevar apzeltīt un kuru nevar ar saldumu apklāt. Ka tur tāpat ir aklie un tizlie, un kroplie, un bēdīgie un izmisušie, un nelaimīgie, un apspiestie, un vajātie pie zemes mestie, netaisnību cietēji. Tas viss ir zem šī zelta, tas ir viss tas, par ko viņš raud. Jēzus ir revolucionārs! Jēzus ir tautas vadonis! Jēzus ir ķēniņš! Jā! Visi šie vārdi kaut kā tiek mēģināti pielāgot viņam. Neviens no šiem rāmjiem viņam neder. Viņš ir Dieva paša dēls, un tas, ar ko viņš nāk, un tas, ko viņš pasaulē nes, tas nav nekādā politiskā programmā, nekādos saimnieciskos apsvērumos un aprēķinos, nekādās nacionālās interesēs, nekādās internacionālās sadraudzībās un saderībās izteikts vai izteicams, vai ietverams. Tas ir pavisam kaut kas cits! Un tik neparasts ir kaut kas, kas mūsu dienās izklausās pavisam jocīgi. Viņa ceļš ir uz templi un šis ceļš ir uz dievnamu.

Mūsu dienu cilvēkam tas ir kaut kas nesaprotams. Viņš nodzīvo visu savu mūžu turpat templim blakus, viņš nemaz nezina, kā viņu sauc, ka jūs pasakāt šoferim: “Brauc tur uz Pāvila baznīcu”, viņš nezina, kur tas ir! Viņam pateiktu kinematogrāfa nosaukumu, un viņš būtu tur klāt tūliņās. Dieva namu! Viņš var būt ir dzirdējis to vārdu un nezina, kur tas ir, lai gan viņš ir dzīvojis tepat. Un tāpēc šis izbrīns. Viņš dodas uz Dieva namu. Kāpēc? Un viņš dodas tur citādi nekā parasti tur ir gājis. Viņš dodas ar paceltu roku. Un tanī rokā ir pātaga, un viņš dara kaut ko tādu, ko mēs nevaram iedomāties pie viņa maiguma. Viņš ir nācis, lai darītu sāpes, lai kādam sistu, lai kādu ievainotu, lai kādu dzītu prom no kaut kurienes.

Jēzus ir lielais revolucionārs? Nē! Viņš ir Dieva sūtnis šinī brīdī, un viņš redz, ka tam skaistajam auglim, šim skaistajam ābolam, kas ir pie tautu koka, iekšā ir puve un tārpi. Dieva nams ir viduspunkts! Dieva nams ir sirds un serde! Dieva nams ir dzīvības vieta! Viss, kas ir meklējams, un viss, kas ir labojams, ir labojams visupirms pie Dieva nama. “Ja tava acs ir tumša, tad visa tava miesa ir tumša”, viņš saka kādā vietā. Ja tavs Dieva nams ir pielūžņāts, ja viņā tirgojas, ja viņā uzved kultūras uzvedumus, ja viņu pārkārto par izstāžu telpu, ja viņu pielāčo ar mākslīgo mēslu krātuvēm, tad nu šī acs, kura stāv nomodā par tautas dzīvību, par cilvēka dvēseli, šī acs ir tumša. Viņa vairs neredz, un viņa vairs nevar pateikt to vārdu, kas viņai ir jāsaka.

Mīļā draudze, šie notikumi ir ne tikai pūpolsvētdienā un Adventā, šajos notikumos ir kaut kāda likumsakarība ar tautu dzīvi, ar pasaules dzīvi, ar ticības dzīvi. Mēs varam būt smieti, lai kādi ir mūsu smējēji, zākāti, mēs varam būt pasludināti par atmestiem, nederīgajiem. Pus gadu simtu mēs esam dzirdējuši no ļauniem cilvēkiem, no netīrām mutēm, no zaimotāju mutēm šos zaimus, kas teikti par Dieva namu, kas teikti par ticību un viņas lietām. Mēs esam kaut kā aplipuši ar šīm lietām, mēs esam kaut ko iekšķīgi no visa tā paturējuši, kas tur ir aizķēries. Kur ir Dieva nama gods? Kur ir Dieva nama vieta šodien šinī pasaulē. Ne tikai taksometra šoferis nezina, kur braukt; tie, kas tur blakus dzīvo, nezina, kas tie par mūriem. Un reti pat kāds ir ieraudzījis, ka tam mūrim ir vēl klāt kāds tornis, lai gan viņš ir gājis garām tai vietai gadiem ilgi. Viņam nav vietas mūsu pasaulē un dzīvē. Bet, ja Dieva namam nav vietas mūsu pasaulē un dzīvē, tad mūsu pasaule vairs nav pasaule, bet elle, mūsu dzīve vairs nav dzīve, bet viena nepārtraukta nāve, kurā mēs mirstam katru dienu, līdz beidzot ar šausmām sagaidām arī pēdējo stundu.

Ir kaut kam jānotiek arī mūsu tautā. Ir kaut kam jānotiek! Mēs to lasām un dzirdam avīzēs, mēs to dzirdam pa visiem skaļruņiem, mēs to redzam no visām tām skaņu kastēm, kas runā un stāsta, un rāda visu kaut ko: “Ir vajadzīga kaut kāda augšupeja, ir vajadzīga kāda labošana, ir vajadzīga kaut kāda izaugšana, ir vajadzīga kaut kāda kārtība, ir vajadzīgs uzlabot šo cilvēku dzīvi”, un tik pat, cik šo vaimanu, tik tūkstošs šo padomu. Tikai šie padomi visi iet šķērsu. Dieva nams! Viņa gods, un šeit ir divas lietas. Šī viena lieta ir šī pātaga, un šī otra lieta ir šī ceļos krišana.

Mīļā draudze, mēs pēc divi dienām pavadīsim mūža gaitā mūsu Baznīcas virsganu arhibīskapu. Mēs esam satriekti un sāpināti, mēs jūtam, ka mums kaut kas pietrūkst, mēs iztrūkstamies. No mūsu baznīcas šinī gadā, kas vēl nav pabeidzies, jau ir aizsaukti septiņi. Un kuriem vajadzētu būt vēl Dieva namā. Debesu Tēva roka ir smaga pār mums. Debesu Tēva pārbauda ir sāpīga mums. Viņš cērt pār mūsu sirdīm kā ar pātagu – ko mēs darām, kas mēs esam un kādi mēs esam. Kas notiek mūsu Dieva namos? Kas notiek ar tiem, kas tur sapulcējas? Ko dara tie, kas tur kalpo? Vai tur ir tā, ka, šinī Dieva namā iegriezdamies, mēs saņemam kaut ko no tā, ko Pestītājs teica: “Es esmu dzīvības maize, kas to bauda, tas dzīvos mūžīgi?”

Ja mēs esam kaut kur aizgājuši citur, kaut kādās domās, domu klaiņojumos un cilvēcīgās lietās, ja mūsu Dieva namos nebūs šī pabarošana ar debesu maizi, mūsu tauta savā dvēselē būs mirēja un nekādi saimnieciskie apstākļi un nekādi dzīves uzlabojumi neko nepanāks. Atgriežaties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju. Vispirms šī Pestītāja prasība, šī bikts, pie kuras dzen viņa garīgā pātaga mūs, ar dziļu nožēlu, ar dziļām sāpēm to visu atcerēties. Nevis ko mēs esam darījuši vai izcietuši, bet to, ko mēs neesam darījuši, ko mēs esam palaiduši bez vēra un likuši ko citu vietā. Un tas ir pie katra no mums atsevišķi, šī bikts. Tā ir bikts pie mūsu baznīcas, pie kristīgās draudzes.

Ir jānotiek šai šķīstīšanai, lai tie, kas sludina, sludina Dieva vārdu, lai tie, kas pielūdz, pielūdz dzīvo Dievu, lai tie, kas nāk pie viņa žēlastības dāvanām, nāk ar pazemību un ar slavu. Tas ir tas, ar ko šī Jeruzaleme tiks pati šķīstīta un par jaunu uzcelta. Mūsu tautas likteņi ir Dieva rokās. Ne cilvēku politikā. Mūsu tautas likteņi ir tik tālu arī mūsu rokās, cik šīs rokas tura un atšķir svētos rakstus un dziesmu grāmatu. Cik šīs rokas saliekas kopā un noliecas lūgšanā. Mūsu tautai ir jāatjaunojas garā, viņas templim jātop atkal par templi.

Mēs esam iepriecināti, ka mēs varam izmest ārā no apgānītajiem dievnamiem visu šo netīrības apgānību, kas tur ir kā mēsli un gruži, un arī to garīgo netīrību, kas tur ir ievazāta ar visādiem cilvēcīgiem pasākumiem. Ar visādiem cilvēka dvēseles garinājumiem, izrādēm, kultūras padarīšanām. Nezin kāpēc šis vārds tiek tāds lietots. Mēs par to priecājamies. Mēs to uzskatām par vienu labu dzīvi, šo iztīrīšanu, ja notiek! Ir jānotiek! Ir jānotiek ne tikai ar šo gružu iznešanu sagāztuvē, bet sagāztuvē jāmet viss tas, kas mūsu priekšā ir bijis neīsts un nepatiess Dieva priekšā. “Atgriežaties pie manis un saplēšat savas sirdis, nevis savas drēbes”, saka pravietis. Un tā būs mūsu tautas rītausma, kā šodienas evaņģēlijs saka: “Nakts ir pagājusi, diena ir pienākusi tuvu klāt, noliksim tumsas darbus, tērpsimies gaismas ieročos.”

Āmen