Tu nedomā pēc Dieva prāta

Materiāli no mācītāja Jāņa Šmita iedotā arhīva. Ierakstīti 2020. g. (O. Skrodelis, M. Ziemelis). Valodas redakcija: Madara Bernharda-Ādamsone. Pēc digitalizēšanas materiālus plānots nodot Ilmāram Rubenim.

-------------------------

Mācītāja R. Feldmaņa sprediķis Mežaparka draudzē, 1992. gada 1. martā.

Mk. 8, 31–38 “Un viņš sāka tos mācīt, ka Cilvēka Dēlam daudz būs ciest un vecaju un augsto priesteru, un rakstu mācītāju atmestam tapt, un tapt nokautam un pēc trim dienām augšāmcelties. Un viņš runāja šo vārdu pilnīgi atklāti. Un Pēteris, viņu savrup vedis, iesāka viņu apsaukt. Bet viņš, atgriezdamies un savus mācekļus uzlūkodams, apsauca Pēteri, sacīdams: “Atkāpies no Manis, sātan! Jo tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēku prāta.”Un, pieaicinājis ļaudis līdz ar saviem mācekļiem, viņš uz tiem sacīja: “Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un lai staigā Man pakaļ.Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs. Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli? Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?Jo, kas manis un manu vārdu dēļ kaunas šai laulību pārkāpējā un grēcīgā ciltī, tā paša dēļ arī Cilvēka Dēls kaunēsies, kad viņš nāks ar svētiem eņģeļiem sava Tēva godībā.”

Lūgšana:

Mēs Tevi lūdzam un piesaucam, Dievs Kungs, Svētais Gars. Tu, patiesības, Tu, dzīvības devējs gars, Tu, dievišķais padoma devējs un palīgs. Apgaismo Tu mūs, ka mēs varam saņemt Tavu svēto patiesību un viņa mūs varētu atdzīvināt un mēs paši kļūtu viņas apliecinātāji, jo Tavs Vārds ir mūžīga patiesība. Āmen

Tu nedomā pēc Dieva prāta, bet pēc cilvēku prāta. Mūsu Kungs un Pestītājs šeit izceļ lielo starpību un atšķirību, kāda pastāv šo divu prātu starpā. Cilvēka miesīgais, šai pasaulei pievērstais prāts, un Tas Prāts, par ko mēs lūdzam lūgšanā “Tavs Prāts lai notiek...”

Šo lūgšanu mēs atkārtojam katru dienu. Un tiešām daudzreiz ar tādu kā iekšķīgu satrūkšanos, un, ja nu tomēr viņa prāts notiktu. Mums ir bail. Ka mēs šo lūgšanu lūdzam, mēs domājam vienmēr vairāk par to: kaut tas, ko mēs gribam un vēlamies, kaut tas varētu būt tas pats Dieva prāts. Un tāpēc šie vārdi ir ļoti grūti un ļoti smagi. Lietas mūsu starpā kādreiz nonāk tā, kā reiz kāds ievērojams angļu rakstnieks kādā no saviem ļoti saistošajiem stāstiem, būdams ļoti liels cilvēku pazinējs, raksturoja kādu augstu garīdznieku, ļoti darbīgu, ļoti enerģisku, tādu, kas ir paradis pavēlēt un rīkot un turēt sevi visur priekšgalā. Viņš viņu raksturoja un teica: “Viņš paļāvās uz Dievu, bet arī uz sevi”, un lūk šis savienojums, šī paļāvība uz Dievu un reizē ar’i pašam uz sevi. Ka mēs sajaucam šīs divas lietas, tad tur, kur mēs sakām: “Mēs paļaujamies uz Dievu”, bet mēs, patiesībsakot, slepeni paļaujamies uz to, ka varētu taču tā notikt, kā mēs paši to labi vēlamies un gribam, un kā tas mums būtu pieņemamāk. Tā ir ļoti smaga lūgšana.

Pestītājs viņu ir ielicis visu mūsu lūgšanu vidū, kā tādu, kura regulē, izkārto visu to, kas saistās ar mūsu cilvēku domām, prātu, vēlējumiem, gribu, patiku, nepatiku. Un vienmēr ir tā, mēs, šo vārdu lietodami, esam it kā tīšām tādā kā iekšējā nedrošības stāvoklī, un tad mēs piedzīvojam, kad cilvēkiem notiek kāds grūtums, kad notiek kāda negaidīta liela vaina, liela nelaime. Kāpēc Dievs man tā dara? Kāpēc notiek lūk tā? Kāpēc tādi zaudējumi? Kāpēc tādas briesmas, kāpēc tāda nelaime?

Mēs esam savā praktiskajā, garīgajā dzīvē esam pieraduši domāt, ka Dieva prāts – tas ir kaut kas tāds, kas tur kaut kur pie Dieva paša lielajos plašumos, bet ne pie mums, mūsu tiešumā.

Mūsu Kungs un Pestītājs šinī notikumā parāda visā dziļumā un visā nopietnībā, ko nozīmē svētīt Dieva prātu. Viņš runāja pilnīgi atklāti un runāja par savām ciešanām. Viņš visas jau redzēja priekšā. Viņš uzskaitīja visas šīs lietas, un viņš visas šīs lietas ierindoja tanī Dieva prātā, kuram ir jāpiepildās pie viņa, līdz pat krusta nāvei.

Vienā citā evaņģēlijā, kur šis pats notikums mums ir atkārtots: mēs tur dzirdam apustuli Pēteri runājam ar Pestītāju. Apustulis Pēteris ir no sirds satrūcies, izbijies un nobēdājies par savu mīļo Meistaru un saka: “Kungs, lai tev taču tā nenotiek!” Vai nevajadzētu kaut ko darīt, lai tā nenotiktu, lai novērstu šādas briesmas, šādas sāpes, šādu nelaimi, šādu nāvi? Tas ir tas dabīgais cilvēks, kas runā. Tas ir tas dabīgais cilvēks, kas redz šo dzīvi savā iekārtojumā un kur Dievs savu prātu te mums parāda visā viņa nopietnībā un smagumā, tas ir tāds stāvoklis, kas ir kaut kādā veidā jānovērš, ja tas varētu būt, lai tas varbūt tomēr nenotiktu. Lai nebūtu jābūt šinī briesmu un nelaimes vidū.

Atbilde, ko mūsu Kungs un Pestītājs saka Pēterim, mīļā draudze, mums liek iztrūkties. Taisni tikpat, cik milzīgi lielas ir tās ciešanas, par kurām runā Jēzus, taisni cik ārkārtīgi ass, cik briesmīgi bargs ir tas vārds, ko Jēzus runā uz savu mācekli. Viņš nosauc viņu par pašu tumsas spēku: “Atkāpies no manis, Sātan! Jo tu nedomā pēc Dieva prāta, bet pēc cilvēku prāta.” Tik ārkārtīgi smagi Pestītājs uzrunā savu mācekli, un tik ārkārtīgi nopietns ir tas stāvoklis par kuru Jēzus cīnās šeit ar Pēteri. Kārdinājums!!!

Kārdinājums izvairīties no Dieva prāta. Kārdinājums apiet kaut kā šīs briesmas un palikt no viņām neskartam. To jau varēja. Iespējas mūsu Pestītājam uz to bija. Savā laikā, kad viņa gūstītāji viņu meklēja, viņiem vajadzēja vienoties ar Jūdasu, lai tas uzzina, kurā vietā varētu Jēzu atrast. Jēzus varēja ļoti viegli kaut kur aiziet tālāk nost, un viņš nebūtu bijis atrodams. Izvairīties no briesmām. Un šeit ir divas lielas briesmas, par kurām viņš domā.

Lauzt Dieva prātu, Dieva svēto, labo, mums domāto par labu, viņa svēto prātu. Kārdinājums padoties vieglumam, izvairīšanās.

Nāk prātā tie notikumi, kas norisinājās tad mūsu dzimtenē, šeit mūsu pilsētā, kad, iebrūkot pa jaunu mūsu okupācijas karaspēkam, ļoti daudzi glābās, bēgdami pāri pār robežu drošībā. Prātā ir kāds no kolēģiem, kurš bija tā cieši apņēmies palikt uz vietas, domādams par to, ka draudzei viņš ir vajadzīgs un ka pastāvība ir vajadzīga arī ticībai. Un viņš vienā dienā to bija jau pateicis, kad visi jau devās prom. Nākošā dienā, kad bija pati beidzamā diena, viņš stājās tomēr to vidū, kas arī bēg, un saka un paskaidro: “Viņa sieva viņu ir pierunājusi, ka ir jādodas prom un jāglābjas no briesmām ģimenes dēļ, un tāpēc viņš dodas viņai līdz.” Viņš savu dzīvību bija glābis. Viņš bija no acīmredzamām briesmām izvairījies.

Mūsu vistuvākie cilvēki kādreiz ir tik ļoti savādi, ka viņi kļūst mūsu ienaidnieki, kas varētu iedomāties, ka var sacīt Pēterim, tuvākajam māceklim, tik briesmīgi smagus vārdus. Tāpēc, ka sātans atrod savus ieročus mūsu tiešākajā tuvumā. Tos ieročus, kuriem mums visgrūtāk ir turēties pretī, kad visapkārt mīļie tuvinieki, draugi, raudādami mēģina pierunāt vai atrunāt nedoties briesmās, nedoties šādā bojā ejā tikai ticības dēļ vien. “Dari to manis dēļ”: sauc draugs, “Vai tu mani atstāsi?”: saka tēvs un māte. Jā, kā to var izturēt, mūsu sirdij jālūst. Un te arī ir tikai šis viens ceļš, šis zobena ceļš. “Ja kas savu tēvu un māti, sievu vai bērnus, brāļus vai māsas vairāk mīlē kā mani, tas nav manis vērts.” Tas cilvēkam neko nepalīdz, ka viņš izglābj savu dzīvību, viņa dvēsele ir maitāta. Vai taisni redzamā grēkā vai tā, jeb tanī neuzticībā uzdevumam, kādu Dievs ir devis.

Ir lietas, kurās mums ne tēvs, ne māte, ne bērni, ne sieva, ne vislabākie draugi drīkst kādu padomu dot. Padoms ir tikai tas, ko Dievs ir devis, kur viņš savu gribu ir izpaudis un paredzējis. Tur un nekā citādi.

Šeit mēs to redzam pie mūsu Pestītāja. Mēs varam iedomāties, ko viņam šī viņa apņēmība maksāja. Mēs to Ģetzemanē redzējām. Ka viņš pie zemes krizdams asiņainos sviedros lūdza savu Tēvu. Ja tas varētu būt viņa prāts, kārto citādi. Dievs neatņēma viņam šo uzdevumu. Tai vietā viņš viņam deva stiprinājumu. Neviens, kas pilda viņa prātu un viņa dēļ uzņemas nastu, grūtumu, ciešanas, varbūt arī pašu nāvi – neviens nav palicis tukšā. Dieva roka, kas mums ko piešķir, viņa mums piešķir kaut ko tādu, ko neviens nevar atņemt. Kas ir daudz vairāk nekā tas, ko viņš no mums prasa vai ņem. Tā ir viņa dievišķā taisnība. Tā kā Pestītājs saka, kad viņš runā par savām ciešanām un runā par to, ka viņš taps nokauts un viņš mirs kapā ielikts, un viņš augšāmcelsies. Un šinī viņa gājumā, ja mēs nelūkojamies un neņemam vērā to, ko nozīmē viņa ciešanas mums, kā viņa svētais pestīšanas darbs. Bet, ja mēs tikai skatāmies kā paraugu lietām, kā viņas risinās dievišķā kārtībā. Tad arī mēs redzam, ka šī dievišķā svētā kārtība ir tā; katrs ceļš, ko Dievs mums ir iezīmējis, katra nasta, ko viņš mums ir uzlicis, katras sāpes, kurās viņš mums liek manīt savu prātu, vienmēr ir līdzi kāda liela ieguvuma nesējas mūsu šaubīgajam, bailīgajam, bet arī apņēmīgajam un drosmīgajam cilvēka prātam un dvēselei. Tāpēc, mīļā draudze, mēs sava Pestītāja gājumā šeit ieraugām stiprinājumu. Stiprinājumu paši sev, drosmi šo lūgšanu turēt bez satrūkšanās: “Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes!”

Kā visur citur lielajā pasaulē, tā arī pie manis, pie mums, mūsu dvēselē, mūsu dzīvē. Drosmi tāpēc, ka mēs zinām: tas, ko mēs lūgšanā lūdzam kā viņa prātu, tas vienmēr ir viņa prāts ar mums. Viņa prāts priekš mums. Viņa prāts pār mums.

Āmen.

Aizlūgšanas

1) Par mācītāju Ivaru Osi, kas dodas atpakaļ uz mājām – Austrāliju (367:1–4. w7)

2) Pateicība par izglābšanos pēc avārijas, atspirdzinājumu un stiprinājumu veselībai. Aizlūgums par dvēseles stiprinājumu un pastāvību raksturā Elmāram Grīnvaldam (467:4. Dievs ir mūsu cerība)

3) Ansis Zandovskis – smagi sirds slims, 78 gadi vecs slimnīcā, nopietnā un grūtā pārbaudā, aizlūgdami un izlūgdamies Dieva žēlastību. (444:1–2. w1)

4) Aizlūgums par tikko aizgājušu cilvēku. Nav bijusi draudzē. Izlūdzamies Dieva mieru un žēlastību (634:5. Nu tad mans, w46)

Ja dzīvojam, tad dzīvojam tam Kungam, ja mirstam, tad mirstam tam Kungam! Tad nu vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam tam Kungam.

5) Un visu pēc, mīļā draudze, mēs savās aizlūgšanās vēl kavēsimies ļoti nopietnās lietās, tanīs tumsības spēku trakošanās, kuras tagad visapkārt cilvēkiem. Kur ir cilvēki, kas, paši piekopdami visādus tumsības paņēmienus, iegrūž cilvēkus nelaimē ar savām velnišķīgajām burvestībām, uzsūtīdami apsēstības. Un šeit, pirmkārt, gribas minēt kādu ļaunu cilvēku vārdā Juri, kas īpaši vēršas uz ticīgiem cilvēkiem, lai viņus novērstu no ticības, lai piegrieztu viņus apsēstības paņēmieniem, kuri tiek dēvēti par dievkalpojumiem, un kur cilvēki vairs nespēj atgūt savu īsto ticību. Izlūgdamies, lai Dievs savalda visus šos tumsas spēkus un satriec viņus, un viņu tumsības spēkiem liek atgriezties pie pašiem darītājiem, mēs aizlūdzam par visiem tiem, kas ir maldināti, nomaldināti un iegrūsti garīgā postā, arī mūsu draudzes daži locekļi un daudzi citi. Mēs izlūdzamies Dieva žēlastību, lai Dievs aiztur šos spēkus un novērš tās nelaimes un postu, kas ar to tiek cilvēkiem nodarīts. Mēs dziedāsim 488. dziesmas 3. pantu: Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils.

6) Un vēl kāds īpašs gadījums, kur kāda sieviete vārdā Vera ar savām tumsības darīšanām, burvestībām grūž postā kādu ģimeni, tās locekļus, iesēdama naidu un ļaunumu viņu starpā.

Izlūgdamies Dieva žēlastību, kas savaldītu šo cilvēku ļaunumā, iznīcinātu tos pinekļus, kādus liek pār citiem cilvēkiem un liek šiem pinekļiem griezties atpakaļ uz pašiem darītājiem un atņemt spēku viņiem, viņu tumsas darbiem. Mēs dziedāsim 406:6. w116.

Mēs lūdzam mūsu Pestītāju, viņa palīgu un spēku, un stiprinājumu, kaut viņš varētu teikt šeit mums: “Nebīsties, tici vien”.

Somu brāļa uzruna

Ap. Pāvila 2. vēstule Timotejam 3:14-17.