Esmu nācis pasludināt gaismu

Materiāli no mācītāja Jāņa Šmita iedotā arhīva. Ierakstīti 2020. g. (O. Skrodelis, M. Ziemelis). Valodas redakcija: Madara Bernharda-Ādamsone. Pēc digitalizēšanas materiālus plānots nodot Ilmāram Rubenim.

-------------------------

Mācītāja R. Feldmaņa sprediķis Mežaparka draudzē, 1992. gada 19. janvārī. 

Lk.4,14–30 “Bet Jēzus Gara spēkā griezās atpakaļ uz Galileju, un viņa slava izpaudās pa visu apkārtni. Un viņš mācīja viņu sinagogās, un visi viņu slavēja. Tā viņš nonāca Nacaretē, kur viņš bija uzaudzis, un pēc sava ieraduma viņš sabata dienā iegāja sinagogā. Viņš piecēlās, lai lasītu. Viņam pasniedza pravieša Jesajas grāmatu. Grāmatu atverot, viņam gadījās tā vieta, kur bija rakstīts: “Tā Kunga Gars ir uz manis, jo viņš mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā. Un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu.” Un, grāmatu aizvēris, viņš to atdeva sulainim un apsēdās. Un visi, kas bija sinagogā, vērsa savus skatus uz viņu. Un viņš iesāka uz tiem runāt: “Šodien šis jūsu ausīm dzirdētais raksts ir piepildīts.” Un visi viņam piebalsoja un brīnījās par žēlastības vārdiem, kas nāca pār viņa lūpām, un sacīja: “Vai šis nav Jāzepa dēls?” Bet viņš tiem sacīja: “Jūs katrā ziņā man sacīsit šo sakāmo vārdu: Ārsts, dziedini pats sevi! Visu, ko esam dzirdējuši notiekam Kapernaumā, to dari arī šeit savā tēvu zemē.” Bet viņš teica: “Tiešām es jums saku: neviens pravietis netiek cienīts savā tēvu zemē. Jo patiesi es jums saku: daudz atraitņu bija Israēla zemē Ēlijas dienās, kad debess bija aizslēgta trīs gadus un sešus mēnešus, tā ka liels bads nāca pār visu zemi, tomēr Ēlija netapa ne pie vienas sūtīts kā vien pie atraitnes Sareptā, Sidonijā. Un daudz spitālīgo bija Israēla zemē pravieša Elīsas laikā, tomēr neviens no tiem netika šķīstīts kā vien sīrietis Naēmans.” Un, to dzirdēdami, visi sinagogā tapa dusmu pilni un cēlās un izdzina viņu no pilsētas ārā līdz kalna malai, uz kura pilsēta bija celta, lai nogāztu to zemē. Bet viņš, caur viņu vidu iedams, aizgāja.”

Lūgšana:

Dievs Kungs, Svētais Gars, mēs Tevi lūdzam un piesaucam. Tu, patiesības, Tu, dzīvības Gars, Tu, Dieva žēlastības vēstnesis un padoma devējs. Mēs lūdzam Tevi: Nāc mūsu vidū ar Tavām dāvanām, atdari mūsu ausis un sirdis. Liec mums saņemt Tavu svēto patiesību un viņu piepildīt un apliecināt, jo Tavs vārds ir mūžīga patiesība. Āmen

Ļoti ievērojamais un dziļi dievbijīgais zinātnieks, Jaunās Derības rakstu pazinējs un pētītājs, tagad jau vairāk nekā 90 gadu vecumā Dieva priekšā aizsauktais Ādolfs Švartners, kā savu beidzamo darbu ir atstājis kādu grāmatu, kura ir kā jautājums lasītājiem, kristīgai draudzei. Vai mēs pazīstam Jēzu Kristu? Tas ir viņa ļoti daudzo gadu, gadu desmitu mūža darba kopsalikums.

Šis jautājums ir uzstādīts kristīgam cilvēkam, un aiz šī jautājuma slēpjas arī kāda jau zināma atbilde. Mēs neesam tik droši, lai sacītu: “Jā, mēs pazīstam!” Un šodienas evaņģēlijs mums kaut ko šinī sakarā parāda, kas tik ļoti tuvu pieskaras arī mums pašiem – tas ir mūsu Kungs un Pestītājs, māceklis.

Mēģiniet mazliet tā pārstaigāt garām šo ceļu, kamēr viņš nonāca līdz Nācaretei. Tie bija ļoti spraigi, kā sacītu cilvēki, dramatiski brīži. Kad viņš no nepazīstamības nāca pie Jardānas, pie Jāņa Kristītāja, kas apliecināja viņu kā Dieva sūtīto, kam viņš ir pa priekšu gājis, un kur kristības brīdī Dievs, Svētais Gars, un Dievs Tēvs to pastiprināja. Un, kad viņš gāja tuksnesī un 40 dienas ārkārtīgā pārbaudā un cīņā ar pašas tumsas spēka uzmācību pastāvējis, viņš griezās un pasludināja, ka Dieva valstība ir nākusi tuvu klāt. Gara spēkā, kā Evaņģēlijs to saka, ka tanī apskaidrotā bruņotībā, kur viņa dievišķība vēl bija tērpta tādā spēkā, kas arī cilvēkus līdzi satvēra. Un visi viņam deva liecību. Un viņš ieiet Nācaretes sinagogā, un kā mums teikts Evaņģēlijā: “Pēc sava ieraduma viņš piecēlās lasīt.”

Viņš laikam daudzas reizes tur bija lasījis kā Jāzepa, kā viņa šeit saka, “dēls”; viņš šoreiz ir kaut kas cits. Praviešu vārdi, kas zīmējas uz Dieva svaidītā nākšanu, ir viņa priekšā, un viņš pasludina nācariešiem, ka tas jau ir noticis, ko ir pasludinājis pravietis gadu simtiem iepriekš. Ir nācis tas lielais atraisītājs, atsvabinātājs, atpestītājs, atbrīvotājs, palīgs. Tas ir piepildīts jūsu ausīs. Un visi brīnījās par to, ko viņš bija sacījis, un deva viņam liecību. Apliecināja, ka šīs lietas ir tiešām brīnišķīgas. Apbrīnoja to, ko viņš bija darījis. Jūsmoja varbūt un izteica savu piekrišanu. Es varētu teikt, cik tas ir brīnišķīgi – Jēzus pazīts, Jēzus atzīts, Jēzus pieņemts.

Tai pašā brīdī mēs redzam, ka viņš nepavisam nav pazīts un zināts. “Vai šis nav Jāzepa dēls?” Un citā vietā teikts, ka visi viņa tuvinieki taču ir tepat ap mums. Kādā vietā nācarieši saka: ‘No kurienes tas viss?” Citā vietā viņi saka: “Dari pie mums to pašu, visus šos brīnumus, ko tu citur esi darījis.” Kas runā šeit no šiem cilvēkiem, kas viņu pazīst? Jā, viņš ir bijis viņu vidū gadu desmitiem. Viņi redzējuši viņu tur, viņa ģimenē, un viņi redzējuši tikai šo cilvēku, par ko ir jāsaka, no kurienes viņam tas viss ir nācis, ka viņš spēj darīt brīnumus un viņam ir tik pārliecinoši vārdi? Kā tas vispār cilvēkam ir iespējams? Mēs tak viņu pazīstam! Un mēs nevaram neko izskaidrot, kāpēc viņš tagad ir tāds citāds un tā izmainījies mūsu priekšā. Jēzus ļoti uzmanīgi atgādina, ka svešinieki, tie, kas viņu nekad nav redzējuši un pazinuši, ļaunā gara apsēstie, kas viņu ieraugot brēc un krīt pie zemes, sērdzīgie, ar kuriem viņš sastopas, tie stiepjas viņam pretī un sauc uz viņu: “Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mums!”

Tas, kas ir šiem nācariešiem tik ļoti īpatnējais, ka viņi visu citu zina, visas blakus lietas un visus blakus apstākļus, bet pats būtiskākais ir izslīdējis no viņu vērības. Tik lielā mērā, ka viņi gatavi viņu nonāvēt. Viņš viņus ir uztraucis, ir aizvainojis, kad viņš viņiem uzstāda šo prasību – redzēt un saprast, un ņemt vērā to, ka viņš ir nācis pasludināt prieka vēsti nabagajiem, atsvabināšanu cietumniekiem, aklajiem gaismu, satriektajiem atbrīvošanu. To, kas viņiem ir vajadzīgs; to, kas ir viņu dvēselei un dzīvei, un dzīvībai būtiski nepieciešamais. To, ko viņiem vajadzēja ieraudzīt un pēc kā viņiem vajadzēja stiepties. Viņi palika pie ārējām lietām, pie ārējām pazīmēm, kurās viņi jutās droši. Un, juzdamies droši, viņi atmeta to, kas viņiem bija vēlēts un ne vairāk, viņi novēršas no viņa vaiga. Viņi izstūma viņu no sava vidus, līdz pat kalna malai, kraujas malai, lai viņu nogrūstu zemē ar lielo dāvājumu.

Mīļā draudze, šinī nācariešu nostājā ir kaut kas ļoti iezīmīgs, likumsakarīgs. Tanīs attiecībās, kādās mēs esam ar Jēzu Kristu, tanīs vietās, kur mēs izejam no tā sava cilvēcīgā vērtējuma, ka mēs viņu ļoti labi zinām, un mēs viņu ļoti labi pazīstam. Par to ir gudri cilvēki rakstījuši neskaitāmas grāmatas, apcerējuši daudzas sīkas lietas, kuras arī saistās ar Pestītāja dzīvi un viņa gājumu. Uzskaitījuši visus viņa vārdus un tanī pašā laikā, saskaitīdami visu to kopā, pateikuši: “Mēs zinām, mēs viņu pazīstam.” Un savas grāmatas aizdarījuši, ielikuši tās plauktos, tāpat kā mēs ieliekam plauktos izlasītu vēstuli, kura mums vairs neinteresē un nav svarīga, un ejam pie tām lietām, kas mums liekas svarīgas un nepieciešamas. Vēl vairāk, ne tikai noliekam pie malas, bet ir arī pulks to ļaužu, kas meklē viņu no sava vidus izraidīt ārā ar visiem saviem cilvēcīgajiem iebildumiem, argumentiem, pamatojumiem un pašpaļāvību. Šī kļuva bezdievība, šī klusā cīņa pret Kristu, “mēs viņu pazīstam, bet mēs nekā no viņa negaidām. Ja vēl viņš darītu kādus brīnumus, tad būtu zināms laika kavēklis to paskatīties, bet citādi mums nekas pie viņa nesaista, mēs viņu par daudz labi pazīstam.”

Bet ateisms savos uzbrukumos Kristum ir gājis arī taisni šo pašu ceļu. Viņš ir gājis pa to ceļu: uzskaitīt, atrast visādas pazīmes, pēc iespējas meklēt šīs pazīmes tulkot kaut kādā veidā noraidoši vai noniecinoši un tad pateikt: “Šeit mums nav ko meklēt. Tas nav priekš mums. Mēs jau to zinām. Tās ir vecas pasakas un mums nesvarīgas lietas.” Bet šī ateisma traģēdija – mūsu Kungs un Pestītājs ir nācis kā atraisītājs. Viņš neprasa pirmām kārtām šo apstiprinājumu no mums. Viņš gaida mūsu pieredzi, lai mēs to redzētu, lai mēs viņu sastaptu, lai mēs tad zinātu. Tā kā zināja Marija Magdalēna, no kuras viņš bija ļaunus garus izdzinis. Pirms šo ļauno garu izdzīšanas viņa nekā par viņu nezināja, un, ja zināja, tad tas nebija nekas sevišķs. Mēs viņu sākam iepazīt tad, kad mēs lūkojamies pravieša vārdos, kas ar viņu ir piepildīts. Un katrā šinī pravieša teikumā mēs atrodam sevi pašu – sevi atrodam par nabagiem, par cietumniekiem, par aklajiem, par satriektajiem. Tie, kam žēlastības pietrūkst – kādā no šiem teikumiem; neatrodamies mēs kaut kādā īpašā veidā un kādreiz arī vairāk nekā citā veidā.

Šī saistība un sasaistīšana pašam ar sevi, pašam savās domās un iedomās. Šī pastāvīgā griešanās ritenī pašam ap sevi un nespēja atbrīvoties no savām problēmām, rūpēm, bēdām, iedomām, iegribām, kaislībām un visām šīm dažādajām lietām, kuras nogurdina un beidzot ved izmisumā. Cik tas ir briesmīgi būt cilvēkam un neko nespēt, nesaprast un vienmēr tikai pie tā paša atgriezties bez gaismas, bez cīņas.

“Esmu nācis pasludināt gaismu, atsvabināt cietumniekus, palaist vaļā saistības.” Tad, kad mēs to uzklausām ar svešinieku ausīm, kuras nav aizdrīvējusi mūsu gudrība, ateistiskā zināšana par visām lietām, tad mēs uzklausām tevi ar sirofeniķietes ausīm, ar romiešu virsnieka ausīm, kas nāca iekšā un metās zemē, lūdza viņa palīdzību. Bez kādiem noteikumiem, kā tikai viņa vienu pašu vārdu, jo viņam nevajadzēja pierādīt, viņš zināja, ka šeit ir palīdzība un atraisības. Tad mēs varam sacīt to, ka mēs esam viņu ieraudzījuši, un tie, kas viņu ieraudzījuši, tie ir no viņa saņēmuši.

Ne par velti īsi pirms krustā sišanas notikumiem viņš saka uz ļaudīm, kas viņam visapkārt: “Kas Dēlu redz un viņam tic, tam ir mūžīgā dzīvība.” Ļoti īsi kopā savilti vārdi. Ieraudzīt viņu un saprast, zināt, pazīt viņu. Tas ir viss, kas mums ir vajadzīgs un ar ko viss tas mums ir piešķirts. Ar ko viņš pie mums ir nācis mūsu dēļ, mūsu vārdā. Šis evaņģēlija gadījuma sakopojums. Mums cik savādā veidā vēl tikko pēc mūsu Pestītāja dzimšanas svētkiem un viņa brīnišķas žēlastības pilnās nonākšanas mūsu vidū. Mēs viņu, viņa pirmajā solī, ar ko viņš ir nācis Dieva valstību ienest mūsu vidū, ir viņam sācies viņa ciešanu ceļš. Kur viņš ir pirmo reizi uz nāves sliekšņa, savu pašu tuvāko pazīto ļaužu vidū, nācariešu vidū, kas meklē viņu nonāvēt. Kristus ciešanas, kā mēs tā lūkojamies cauri evaņģēlijam un viņa gājumiem no viņa bērnības pirmajām dieniņām, kad pirms viņa sniedzās slepkavas rokas Hēroda sūtītas, kad tagad nācariešu rokas viņu izstūma no vidus un meklēja viņu nogāzt bezdibenī. Mēs redzam, ka viņa ceļš ir ciešanu ceļš. Un liek mums redzēt un zīmēt to, ka beidzot tas tiek kāpināts tanī lielajā ciešanā, ar kuru viņš mirst par visiem tiem, kas viņu zaimojuši, kas viņu pārpratuši, kas viņu nepazīdami ir nicinājuši un gājuši viņam garām. Dievs pasargi mūs no tā, lai mēs nebūtu viņu vidū.

Āmen