|
Materiāli no mācītāja Jāņa Šmita iedotā arhīva. Ierakstīti 2020. g. (O. Skrodelis, M. Ziemelis). Valodas redakcija: Madara Bernharda-Ādamsone. Pēc digitalizēšanas materiālus plānots nodot Ilmāram Rubenim. ------------------------- Mācītāja R. Feldmaņa sprediķis Mežaparka draudzē, pirmajā svētdienā pēc Ziemassvētkiem, 1992. gada decembrī. Lk. 2,13–14 “Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu un sacīja: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts."” Redzi tumsība apklāj zemi un krēslība ļaudis, bet pār tevi uzlēks tas Kungs, un Viņa godība pār tevi rādīsies. Žēlastība un miers, lai ir jums... Šie īsie vārdi no lielā notikuma, mūsu Pestītājam nākot pasaulē, ir ļoti daudzināti un ir visu cilvēku atmiņā un arī mutēs ierakstīti. “Gods Dievam augstībā, miers virs zemes, cilvēkiem labs prāts.” Bet šie vēl ir tie vārdi, ap kuriem cilvēki visvairāk ir meklējuši atrast sev kādu īpašu saturu un ziņu. Viņi ir piedzīvojuši daudz visāda veida tulkojumus un arī cilvēcīgos pārveidojumus. Mūsu gudrā pasaule, kura sevišķi beidzamajos divos, trīs gadu simtos ir kļuvusi tik ļoti gudra visās zinībās un zināšanās, ka viņa ir ņēmusi šo pārliecību sev, ka mēs – cilvēki – patiesībā turam visas lietas savās pašu rokās. Tas, ko mēdz tā teikt, ka cilvēks esot pats savas laimes kalējs, to tagad varētu uzrakstīt ar simt reiz lielākiem burtiem mūsu mīļajā pasaulītē – mēs paši kaļam savu laimi, mēs paši ceļam jaunu pasauli, kurā valdīs miers un laime. Pēc tam šajos vārdos mēs vairs neietveram Dieva vārdu, jo gudrā cilvēka apziņa saka: “Mēs paši to varam, mums nav tas vajadzīgs, ko vecos laikos cilvēki uzskatīja par kaut kādu nepieciešamību, un vispār, jā, un mēs varam atrast to pierādījumu, ka Dievs vispār ir!” Mēs tikko pārlaidām šādu laikmetu, kurš pavisam skaidri noliedza un pat aizliedza daudzkārt Dieva vārdu minēt. Un tas ir tā iegājies un iepaticies mūsu pasaulē šinī laikmetā, ka arī klajā, rupjā bezdievība ir tā kā pabīdījusies sānis. Viņas pārliecība, viņas iedvesumi joprojām valda pār cilvēku prātiem. Un tā šajā vienā pantā mēs mierīgi atlaižam šādu vārdu “Gods Dievam augstībā,” un daudz runājam par mieru virs zemes un labklājību cilvēku starpā. Mēs aizmirstam vienu lietu, ka šie vārdi nav lozungs. Lozungus jeb tā sauktos saukļus mēs redzējām un redzam vai nu uz karogiem vai tāpat uz sienām uzvilktus, kur lielie un lieliskie cilvēces mērķi, cerības un solījumi tiek mums visiem priekšā rādīti. Miers virs zemes un labais prāts un labklājība cilvēkiem! Un atkal mēs sakām – mēs paši. Jo mēs zinām, ko vajag – lai mieru radītu ir vajadzīgas cilvēku sanāksmes, kur visi nolemj, norunā un apņemas. Desmitām, ja ne simtām, visās pasaules malās šādas sanāksmes ir taisītas. Tūkstošiem, ja ne miljoniem, cilvēku iesaistīti šos saukļus izkliegt, izdziedāt, izsaukt viens otram. Visādās pasaules vietās laiku pa laikam un arī šinī brīdī sēž lieli valsts vīri un gudri un saprātīgi aprēķina, kas ir vajadzīgs, lai tauta savā starpā dzīvotu mierā, lai naids un karš tiktu iznīdēts un aizdzīts prom un lai labklājība, pēc kuras cilvēki cīnās, lai tā varētu ienākt pie visiem, visiem un visiem, tā pati no sevis. Šis nemiers, kas pastāvīgi liek cilvēkiem celties vienam pret otru naidā, iekārē, iegribā, valdītkārē, tas ir jāsavalda! Un visi šie spriedumi, visas šīs sanāksmes – tās spriež, kā krātiņā ieslodzīt šo plēsoni, šo briesmīgo zvēru. Ir jāatrod visdrošākais krātiņš, kurā viņu likt, lai viņš nevar izlauzties atkal par jaunu, lai viņš nevarētu atkal plosīties šinī pasaulē un radīt cilvēkos bailes, bēdas, briesmas un izmisumu. Un šie krātiņi ir darināti drīz šādi, drīz tādi. Un tur, kur domāja, ka šim krātiņam ir tērauda stieņi un tērauda durvis, izrādījās šis krātiņš bija no salmiem celts, un zvērs viņam gāja cauri un plosījās savā negantībā. Un katru nākošo desmito un simto reizi tika atkal spriests tas pats un darīts atkal tas pats, un panākums bija atkal tas pats. Šī vēsts: “Gods Dievam augstībā, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts” – šī vēsts nav lozungs. Kā saka, balsojiet par to un to, cenšaties pēc tā un tā. Tā ir vēsts no augšienes! Tas ir Dieva vēstījums, to devis ir tas Dievs, par kuru jau mēs tagad esam mēģinājuši pārliecināties, ka viņa nemaz nava. Un šis no cilvēku vidus izraidītais Dievs ir pateicis šos vārdus, un viņi ir neizmainīgi un neizmaināmi, ne savā saturā, ne savā izteiksmē, ne arī savā izpausmē. Tie ir Dieva paša vārdi, kurus viņš ir uzticējis saviem vēstnešiem, kas nesa šo vēsti visvienkāršākajiem, visvientiesīgākajiem, vismazākajiem no vismazākajiem ganiem toreiz viņu ganāmpulku vidū. Šī ir vēsts, kas ir nākusi no augšienes, kas ne tikai bija pasludināta ar eņģeļu mēlēm ganiem, bet šī vēsts nonāca no debesīm. Šie Dieva vārdi tapa miesa un nāca mūsu vidū, kā patiesība, kā miers, kā mīlestība. Un tas ir mūsu kungs un Pestītājs Jēzus Kristus. Viņš ir mūsu miers. Kas no diviem ir darījis vienu un starpsienu nojaucis, kas to ir šķīrusi. Viņš ir tas, kas ir nojaucis šo briesmīgo starpsienu, kuru mēs tagad ceļam par jaunu, starpsienu starp Dievu un cilvēku. Viņš viņu ir nojaucis un no radījuma, kas grēkā iegrimis un grēkā visu laiku vada savu nožēlojamo dzīvi, no šī radījuma viņš ir licis nākt Dieva cilvēkam. Jo viņš ir mūsu miers! Viņš ir izdzēsis to, kas mūs šķir no Dieva. Tas ir mūsu grēks, mūsu grēks viņa tūkstošs dažādajos veidos. Bet viņa visstiprākais, dziļākais, patiesākais izpaudums ir patmīlība, paštaisnība, pašgudrība, sevis paša dievināšana, cilvēka, sevis pataisīšana par Dievu. Dievs neļaujas apsmieties. Ko cilvēks sēj, viņš arī pļauj. Kur cilvēks pats ir iecēlis sevi par Dievu un meklē iejaukties Dieva lietās. Iejaukties arī pasaules pārveidošanā un miera uztaisīšanā. Tur viņš pļauj vēju, sēdams vētru, dzirksteli mezdams – ugunsgrēku, tur tas ir. Miers nav uz sienām uzrakstāmais teikums. Miers nav konferenču un masu sapulču klaigas. Miers ir cilvēka sirdsprāts, kas ir nodeldēts grēkā un kuram ir jātop atjaunotam. Atjaunotam tanī stāvoklī, ka viņš godu nes, nevis sevis pagodinājumā, bet gan godu dod savam Radītājam, kura rokās ir visas lietas. Viņš godu dod tam, kas pats ir nonācis mūsu vidū, kā mūsu miers, kā mūsu mīlestība, kā mūsu prieks, kā mūsu visu lietu piepildījums un piepildītājs – Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus, patiess Dievs no patiesa Dieva un Gaisma no Gaismas. Mēs nevaram izlabot Dievu, mēs nedrīkstam savās rokās ņemt viņa ieročus un domāt, ka mēs to izdarīsim paši. Visi šie 300 gadi, kamēr cilvēki ir sevi paaugstinājuši par dieviem, ir bijuši nepārtraukti asaru un asiņu plūdi, to pašu cilvēku starpā, kuri viens otram sola mieru un labklājību. Un jo tālāk, jo trakāk. Mēs noslēgsim drīz šo gadu simtu, ja mēs pašķirstām lappuses atpakaļ līdz šī gadu simta sākumam, viņas visas ir ierakstītas ar asinīm baismīgā veidā. Baismīgāks nekas vairs nevar būt. Vēl baismīgākas lietas ir saglabātas vēl tālākam naida izpaudumam, kad tas pats zvērs izlauzīsies no tiem salmu sienu krātiņiem, kādas cilvēku viltus, savstarpējās piekrāpšanas gars būs cēlis, un pašpiekrāpšanās būs vēl lielāka, nekā šī citu piekrāpšana. Kristus ir nācis pie vismazākajiem. Viņa miera konference iesākās pie ganiņiem un pie viņu ganāmiem pulkiem, kas ir cilvēku paverdzināti cilvēku pašu labuma iegūšanai. Viņa miera konference iesākās tur, kur šie vientiesīgie cilvēki ar bērna prātu, ticēdami tam, ko viņi dzirdēja no eņģeļiem, ticēdami tam, ko viņi ieraudzīja koka kūtiņā un neklusēja, bet pielūdza un gāja, un izpauda. Un gāja un izpauda: “Jums Pestītājs šodien ir dzimis, tas ir Kristus, tas Kungs, Dāvida pilsētā.” Pestītājs! Pestītājs. No kā? No grēka, no nāves, no velna varas. Tā ir vienīgā miera konference, un tai vispirms ir jānotiek tanī kaujas laukā, kas plosa mūsu sirdi un dvēseli ar mūsu paštaisnības un iekāres, iegribu un dziņu karapulkiem. Šo karu viņš svētī, un šo mieru viņš mums ir atnesis. Viņš ir mūsu miers, bet viņš ir arī visas cilvēces miers. Šis cilvēces miers nesāksies pie konferenču galdiem un pie lozungu klaigām demonstrācijās. Viņš sāksies tur, kur katrs par sevi izcīnīs šo pirmo lielo karu, kuru Kristus ir ievadījis, nākdams kā spēcīgais uzvarētājs pār visu to, kam ir sātana spēks un sātana vara, un grēks un pati nāve. Āmen.
|
