Materiāli no mācītāja Jāņa Šmita iedotā arhīva. Ierakstīti 2020. g. (O. Skrodelis, M. Ziemelis). Valodas redakcija: Madara Bernharda-Ādamsone. Pēc digitalizēšanas materiālus plānots nodot Ilmāram Rubenim. ------------------------- Mācītāja R. Feldmaņa sprediķis Mežaparka draudzē, 1991. gada 31. decembrī. Ebr. 13:8–9 “Jēzus Kristus vakar un šodien tas pats un mūžīgi. Neaizraujieties ar visvisādām svešām mācībām, jo ir labi, ka sirds tiek stiprināta žēlastībā, ne ar ēdieniem, no kā nekāda labuma nav ticis tiem, kas tā dzīvo.” Lūgšana: Mēs Tevi lūdzam un Tevi piesaucam, Dievs Kungs, Svētais Gars. Tu – Dievišķais padoma devējs gars, Tu – spēka un padoma gars. Mēs Tevi lūdzam; Nāc ar Tavām dāvanām un Tavu spēku un sataisi mūsu sirdis saņemt Tavu svēto patiesību, tanī būt iedzīvinātiem un to apliecināt, jo Tavs Vārds ir mūžīga patiesība. Āmen Jēzus Kristus tas pats vakar, tas pats šodien, tas pats mūžīgi. Mēs šodien stāvam uz laiku šķirtnes un šodien noslēdzam kādu gadu, un rītā sākam jaunu gadu, ar jaunu gadu skaitli. Šie gada skaitļi, kā tas šodien, kā to mēs rītu rakstīsim, apzīmē mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus gadus, kas ir skaitīti no šī viņa dzimšanas, pasaulē nākšanas brīža. Vakar jeb pagātnē mēs rakstīdami likām šiem skaitļiem klāt šo vārdu “pirms Kristus” vai “pēc Kristus”. Tagad mēs to vairs nerakstām, mūsu gudrākie pamācītāji, kas nāca no lielās visgudrības zemes, lika rakstīt “pirms ēras” vai “pēc ēras” laikmeta. Jo Kristus vārds viņiem nepatika. Šodien mēs ejam tālāk, mēs vairs nerakstām ne pirms, ne pēc Kristus, ne ēras. Paņemot rokā avīzi, mēs redzam, ka mēs dzīvojam mērkaķu laikmetā. Jā, tā tur stāvēja rakstīts! Arī vēl pēdējā atmiņa tātad tiek izdzēsta. Tie vārdi “Jēzus Kristus tas pats vakar, šodien un mūžīgi” sāk it kā izbalēt. Ir kaut kāda cīņa ar viņu, un viņa izpaužas lūk arī šādā veidā. Protams, tas ir liels pārsteigums, ka mūsu Pestītāja vārda vietā cilvēki sāk lietot lopu un kustoņu vārdus savu laiku apzīmējumiem. Un ir tāds savāds jautājums, kā tas notiks praktiski šai dzīvē? Vai mēs varētu iedomāties to, ka mēs viens otru sveicinādami neteiksim vairs laimīgu, priecīgu Jauno gadu vai Dieva svētību Jaunajā gadā, bet sacīsim viens otram: “Es tev novēlu būt tādam kā mērkaķim!” Kā mēs to saņemsim? Nezin’ vai mēs tādu sveicinātāju labprāt gribēsim savā mājā uzņemt? Jā, bet ko tad tas nozīmē šis netīrais, zaglīgais kustonis? Tas tiek likts par virsrakstu kādam laikmeta posmam. Vai mēs gribētu to tiešām tā novēlēt, lai šī kustoņa blēdība, zaglība, lai tā tiktu pacelta par tādu virsrakstu mūsu gadam, kurā mēs dzīvojam, mūsu rīcībai savā starpā. Tām tautām, no kurām ir patapināti šie māņi, šie māņi satur kādu zināmu saturu. Tie ir kādu dievekļu nosaukumu apzīmējumi. Tie ir kustoņi, kuriem tiek celti tempļi, kā, piemēram, Indijā ir ļoti iecienīts veids, viens īsts Dievs tiek godināts mērkaķa izskatā. Viņa templis ADZODJĀ ir ļoti ievērojams, tas skaitās ļoti svēts templis. Ap viņu ir daudz šo mērkaķu, kas pārtiek no dievbijīgo lūdzēju un pielūdzēju dāvanām un kārumiem, bet šinī templī ieiet ir gandrīz neiespējami. Tas drausmīgais gaiss, kas tur valda, neiedomājamā netīrība no visiem tiem atkritumiem, kas tur ir, – tie nokauj katru vēlēšanos paskatīties tur iekšā. Cik ļoti tiek godināts šis lielais, varenais, īpašais Dievs, un kas no viņa tiek lūgts un kādās lietās viņš palīdz. Tas mums nav svarīgi, ko lūdz šajos tempļos, bet svarīgi ir tas, kas notiek mūsu tautas sirds tempļos. Ka tie mūsu tautā, kuriem Dievs piešķīris kādas – labākais – vēl lielākas dāvanas, šīs lielās, labās dāvanas kādreiz noliek necienīgā kalpošanā, pavedinādami nevis uz augšu un uz labu, bet uz māņticībām, uz aplamībām, uz īsto elku kalpošanu. Jo nav jāaizmirst viena lieta – kā mums to arī apliecina Apustulis –, ka visu šo tautu dievekļi ir dēmoni, tie ir ļaunie gari, un darbošanās ap viņiem noved cilvēkus neaprakstāmā postā. Kā to šodien kādā aizlūgšanā pieminēsim par kādu nelaimīgu jaunu meiteni, kura darbodamās māņos un mānekļos, kādus mums tagad ņem no austrumiem un no rietumiem, un kurus meklē atrast mūsu pašu tautas senatnē, kur Ziemassvētki netiek vairs pieminēti un svētīti kā Kristus svētki, bet gan visādu māņu un pesteļu izdarību laiks. “Jēzus Kristus tas pats vakar, šodien un mūžīgi.” Jā, mūsu dienās šo vārdu sacīt ir gandrīz tā neērti. Ja vēl vakar, vakarējos laikos viņa vārds bija godā, ja vēl mēs šodien kaut kā viņu vēl šad tad dzirdam pieminam, tad mēs prasīsim, bet kā būs rītu, vai viņu vispār neizdzēsīs, pārklājot to ar visādu dievekļu un mānekļu vārdiem, pārklājot to ar gudriem spriedelējumiem, ar laiku apzīmējumiem. Mīļā draudze, mēs uzticamies šai grāmatai, kas runā par viņu. Mēs uzticamies šai grāmatai tāpēc, ka tas, ko viņa ir sacījusi, ir kaut kādā veidā bijis saistošs visos divtūkstoš gados pēc Kristus. Un vai mēs saprotam vai nesaprotam, vai mēs gribam vai negribam, viņa dod kādu patiesību mums atzīt. Un mēs šodien pulcēdamies arī viņa namā un pulcēdamies ap viņa godu, mēs ar drošību un prieku sakām: “Jēzus Kristus – tas pats vakar, šodien, tas pats rītā.” Bet kā lai mēs saprotam šos vārdus, kur ir atslēga pie viņiem? Kā tas var būt, ka cilvēku ieskati, domas, spriedumi un dievekļi mainās, bet Kristus paliek tas pats? Atbildi mēs atrodam pie paša cilvēka. “Nāciet pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, es jūs gribu atvieglināt” (Mt.11:28). Kamēr pasaulē būs bēdīgie un grūtsirdīgie, kurus nomāks viņu garīgās bēdas, kurus nomāks viņu grēks un viņu vainas. Kamēr pasaulē būs izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, kuri nevarēs samierināties ar aplamībām, meliem un nepatiesību. Kamēr pasaulē būs slimie, kuriem sāpēs viņu iekšējās dvēseles lietas, tikmēr mēs šo vārdu neizdzēsīsim. Kamēr būs cilvēki, kuri meklē sev dzīvei ceļu, gaismu, saturu, mērķi, tikmēr šie vārdi būs spēkā. Kamēr cilvēks būs tāds, kāds viņš tagad ir un kāds viņš ir bijis vakar un aizvakar, un no mūža sākuma. No vienas puses, grēka nomākts, savas vainas apziņas nospiests un neizsakāmas ilgošanās pilns pēc skaidrības, pēc debesīm, pēc mūžības, pēc tā atminējuma, kāpēc viņš ir šeit virs zemes un ko tas nozīmē, ka viņš šeit ir. Kamēr cilvēks būs tāds šeit virs zemes, vienīgais, kas viņam varēs dot atbildi, un vienīgais, kura vārds paliks saistošs jebkuram cilvēkam jebkurā situācijā jebkurā laikmetā jebkurā pasaules daļā. Tikmēr mēs varam sacīt: “Tas pats arī mūžīgi”. Jo cilvēks nemainās no tā, ka viņš pielūdz akmeņus vai kustoņus. Viņa prāts tikai vēl vairāk aptumšojas un ieslīgst tumsībā. Viņš vairs nevar atšķirt, vai tas akmens dzird to, ko viņš viņam saka, vai tas mērkaķis tiešām ir viņam kāds sūtnis viņa dzīvei, viņa darīšanām. Kamēr viņš nav iestidzis šinī neglābjamajā stāvoklī, šinī apsēstības stāvoklī, kurā viņu iedzen viņa pārgudrība un viņa nevēlēšanās sastapties ar Kristu. Kamēr būs cilvēki, kas pret visu to meklēs ceļu augšup, tikmēr Jēzus Kristus nemainīgi būs tas pats, kas viņš bija mūsu tēviem un tēvu tēviem, un veciem praviešiem praviešu laikos. Viņš būs viens un tas pats palīgs, glābējs, dziedinātājs, ceļš, patiesība, dzīvības avots, Dieva paša mīļais dēls, nācis mums sacīt to, ko Tēva mīļā sirds savam nožēlojamam bērnam – cilvēkam – grib piešķirt laba, pilnīga, nemainīga un pastāvīga nevis noreibināšanos, nevis iejūsmināšanos kādos maldos vienalga kādā vārdā viņi ir ietērpti, nevis iežūžināšanās savā paša gudrībā; bet gan viņa devumā ir patiesība. Tanī brīdī, kad viņam vajadzēja dot atbildību par sevi tā vaicātāja izmeklētāja priekšā, kura nolūkā bija viņu pazudināt un nodot viņu tiesai, it kā ķeizara varas tīkotāju, viņš apliecināja to, ka viņš ir ķēniņš, valdnieks, valdnieks par patiesību, pār cilvēka dvēseli un dzīvi. Un šinī viņa valdīšanā viņš nav ne aizstājams, ne atmetams – tikai viņš. Un tāpēc Apustulis mums saka: “Šodien, vakar un mūžīgi”. Mēs atšķiram jaunu lappusi, šai vecai lappusei ir skaitlis virsū, kas pats par sevi norāda uz viņu. Tai lappusei, kuru mēs atšķirsim, tai atkal virsū stāvēs šis viņa skaitlis, un, lai kā šo skaitli gribētu izdzēst un pārklāt ar kaut ko citu, viņš ir kā tāds degošs raksts, kas neļaujas sevi apdzēst un kas vienmēr pie sevis aicina un sauc. Un mēs, kristīgā draudze, katru reizi, kad mēs uzlūkojam šo skaitli un kad mūsu roka to pati veido uz mūsu vēstules, mēs iekšķīgi apliecinām savu piederību viņam, ne mērkaķim, ne pesteļiem, ne cilvēku ačgārnajām aplamībām, bet viņam – dievišķīgam sākumam un beigām, un galam. Āmen |
