|
Materiāls
no mācītāja Jāņa Šmita arhīva. Digitliēts 2020.gadā (O.
Skrodelis, M. Ziemelis). Valodas
redakcija: Anita Freiberga. Pēc digitalizēšanas nodots
Ilmāram Rubenim.
Sprediķis
Mirušo
piemiņas dienā Mežaparka draudzē. 21.11.1992.
Ebr.2,9.14-15
“Bet
mēs redzam Jēzu, kas īsu laiku bija padarīts mazāks par
eņģeļiem, nāves ciešanu dēļ ar godu un slavu vainagotu, lai
Dieva žēlastībā būtu baudījis nāvi par visiem.. Bet, tā kā
bērniem ir asinis un miesa, tad arī Viņš tāpat to ir pieņēmis,
lai ar nāvi iznīcinātu to, kam nāves vara, tas ir, velnu, un
atsvabinātu visus, kas visu mūžu nāves baiļu dēļ bija
verdzībā.”
Dziesmas
475,
596, 779, 171:1-8, 553:3-5, 618
Vārdi
pirms sprediķa:
Slavēts
lai ir Dievs mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs. Apžēlošanās Tēvs
un visas iepriecas Dievs, kas mūs iepriecina visās mūsu bēdās. Āmen
Mēs
redzam Jēzu godībā.
Mīļā
draudze, ļoti daudz cilvēku arī skatās savā dzīvē atpakaļ un
raugās vēl galā uz tiem, ar kuriem ir bijuši saistīti šinī
dzīvē, kopējā ceļā, kopējā darbā, kopējā mīlestībā.
Mirušo
piemiņas diena mūsu tautā sevišķi piesējusi cilvēku domas un
skatus pie šī pagājušā un pagātnes lietām. Un tanī pašā
laikā līdzi ņemot arī kādu citu domu - daudziem ne mazāk skumju
un sāpīgu - pagātnes atmiņas. Un arī skatu uz priekš, šo rūgto
patiesību pie kapu kopiņas stāvot: šodien tev, rītu man. Cilvēki
stāv nāves priekšā, visi bez izņēmuma. Viņā (t.i. nāvē –
J.Š.) ir šī nenovēršamība, ka mēs katrs ar viņu sastapsimies.
Lai cik ļoti tas būtu nevēlami, lai cik ļoti par to cilvēki
negrib domāt. Un arī kas lielā tāda visu lietu atraidībā grib
no sevis atvairīt šīs domas. Kaut kur pašā dziļākajā dziļumā
šī drebošā sāpīte, šī baile guļ. Un kādreiz vajag kādai
mazai ierosmai nākt, kad viņa paceļas uz augšu bailēs un
izmisumā. Nāve! Visiem spēkiem cilvēki no viņas vairās. Vai tā
ir nedomāšana, vai tā ir aizmiršanās, vai tā ir arī šī rūgta
samierināšanās: nu, kad arī nāk, tad ar to viss jau ir cauri, un
tas ir reiz jāpieņem. Nāve nav noslēgums. Nāve ir tikai sākums
kaut kam daudz lielākam nekā tas, ko mēs esam atstājuši aiz
sevis. Mēs stāvam lielās neziņas – lielās necaurredzamās
tumsas priekšā, tieši tā tas rādās daudziem cilvēkiem. Mūsu
domas apzināti vai neapzināti Viņam pievelk šī nenovēršamā
nāves ziņa. Un šodien mēs taču esam kristīgā draudze. Un mūsu
skats šodien pievēršas ne tikai tam, kas mums ir bijis pagātnē,
bet arī tas, kas mums priekšā vēl stāv nenovēršams, nemīlams,
negribēts, baiļu pilns. No kura slimnieks cenšas atvairīties,
meklēdams veselību, no kuras mirējs meklē vēl glābiņu, kaut
kādos brīnuma paņēmienos, lai tikai nezaudētu šo pavedieniņu,
šo dzīves pavedieniņu, kuru viņš domājas, ka viņš tur tik
droši. Šīs bailes, no kurām daudzi cilvēki nav brīvi. Un šī
diena un šīs citas dienas paiet, it kā vērojot to, kas zūd un ko
nevar atpakaļ vairs atsaukt.
Skumjas
pazina ļoti labi arī mūsu tauta, kad viņa nepazina Kristus
evaņģēlija. Un viņa dziedāja sāpīgi par bārenīti, kas grib
pacelt velēniņu, zem kuras ir tēvs un māmiņa. Tur viņa dziedāja
par bārenīti, kas tek un nevar panākt, tāpat kā sauli nevar
panākt, un to, kas ir aizgājis. Mēs esam pievērsušies sev, mēs
ciešam un mums ir bailes. Mūsu domas šodien pievēršas tur, kur
apustulis mums to rāda. “Mēs redzam Jēzu, kas īsu laiku bija
padarīts mazāks par eņģeļiem. Nāves ciešanu dēļ ar godu un
slavu vainagotu, lai Dieva žēlastībā būtu baudījis nāvi par
visiem.” (Ebr.2:9)
“Tas
ir atsvabinājis mūs, kas visu mūžu nāves baiļu dēļ bija
verdzībā.” (Ebr.2:15) “Iznīcinātu to, kam nāves vara, tas ir
velnu.” (Ebr.2:14) Kas ir šīs lielās bailes? Tas ir šis velna
padoms un viņa darbs pie mums. Kas mums liek meklēt nāves ceļu
tur, kur velns to ir nospraudis un paredzējis? Tas ir grēka ceļš.
Šis ir ierocis viņa rokās, un šis iznākums ir tas, uz ko viņš
cerē un gaida. Un pilns šī iznākuma, pēc šī šķietamā
nobeiguma - nāves - viņš priecājas par cilvēka pazudamību, ne
tikai laicīgajā nāvē, bet arī mūžīgajā pazušanā. Jo viens
no tiem padomiem, ko ļaunais dod, ir tas: “Baudi savu dzīvi,
izbaudi katru dienu, jo vēlāk būs par vēlu, tev būs jāguļ
smiltīs.” Šo velna padomu tik labprāt cilvēki savā spītībā
pret Dievu un savā slikti apslēptajā izmisumā meklē kā zāles
pret nāvi. Bet patiesībā viņi tās saņem vēl lielākā mērā
un pilnīgāk, viņi saņem to nāvi jau šeit, kur ir sacīts: “Tev
ir vārds, ka tu dzīvo, bet tu esi miris.” (Atkl.3:1) Mēs
lūkojamies Jēzū, kas pats kļūdams mums līdzīgs īsu brīdi,
lai viņš varētu uzņemties šo cīņu, šo lielo savu uzdevumu -
satriekt to, kas mūs nāves baiļu dēļ grūž verdzībā, izmisumā
un kalpībā tumsas spēkam. Šis ir tas (vai šis ir tas) brīdis,
kurā mēs stāvam atvadīdamies, vai stāvam pieminēdami, kā tas
ir šodien, vai arī raugāmies paši savā gājumā, vai jūtam sevī
šo atgādinājumu, kas kādreiz piepildīsies. Mēs, Kristus ļaudis,
lūkojamies Jēzū Kristū, kas ir nācis mūs atbrīvot no nāves,
no grēka, no velna varas. No nāves. Šos nāves pinekļus Viņš
sarausta jau šeit - šīs dzīves laikā. Viņš sarauj to cilvēka
dvēselē, kas bailēs un izmisumā meklē sev glābiņu visādos
neceļos un postā. Sarausta šos pinekļus ap tiem, kas savā
izmisumā meklē aizmiršanos un izklaidēšanos pie grēka ceļiem
un pie velna padomiem. Viņš sarausta šos pinekļus tur, kur tumsas
kungs mums iečukst ausī: “Tu mirsi un nebūs pēc tam vairs
nekas, tu iznīksi, paliksi par zemi un nekas pēc tam vairs nebūs.
Tavai dzīvei nav nekāds jēgas, taviem sasniegumiem un darbiem nav
nekāds vērtības, tu pats neesi nekas, jo tu paliksi par pīšļiem.”
Un arī pret šo izmisumu, un arī pret šīm bailēm mūsu Kungs un
Pestītājs nāk ar to spēku, saraustīdams šos pinekļus ap
cilvēka domām un jūtām, un sirdi. “Es nemiršu, bet dzīvošu
un izteikšu tā Kunga vārdu.” (Ps.118:17) Nāve nav atvairāma,
viņa zin savu laiku. Mēs viņas laiku nezinām. Mēs nezinām to,
bet tas ir nenovēršams. Reiz mēs ar viņu sastapsimies, bet viņa
nenoslēdz neko. Viņa ir tikai kādas durvis. Caur viņām mēs
ieejam vēl mums pilnīgi neapjaustajā dzīvības pilnībā un
godībā. Nav vajadzīgas šīs atvairības. Mūsu tautā beidzamajā
laikā ir uzdīgusi kāda indīga sakne, atvesta no Indijas. Un tagad
ir pārņēmusi taisni šādu gudru un domātāju, un sapratēju
cilvēku prātus. Atkal piedzimšana. Cilvēks nevar tikt pilnīgs
šinī vienā dzīvē, bet kad viņš būs miris, tad viņa dvēsele
pāries atkal jaunā radībā un tā tālāk u.t.t. Kas ir izdomājis
šīs lietas! Kam velns ir iedvesis šo padomu? Kādam cilvēkam,
kuram ir velns iedvesis kādu citu lielu domu: “Baudi šo dzīvi,
neaizej no viņas, ko tu vēl tagad neesi izbaudījis, tu atkal
piedzimsi par jaunu un baudīsi tālāk, ko tu vēl neesi izdzīvojis,
izmēģinājis un iztrakojies, to tu varēsi turpināt pēc sirds
patikas tālāk”. Kāds velna darbs! Atvairīt cilvēku no tā, kas
viņam priekšā stāv kā visnopietnākais, kā vislielākais, kā
visbrīnišķīgākais. Atraut viņu no cerības uz mūžīgo
dzīvību, atraut viņu no Dieva patiesības, kas stāv šādiem
maldiem pretim, atraut cilvēku no dziļas garīgas nopietnības un
glaimot viņa baudkārei, dzīvot kārei, iegribu kārei. Viņš ir
nācis, lai iznīcinātu to, kam ir nāves vara, proti, velnu. Mūsu
Kungs un Pestītājs ir cietis pats nāvi un gājis šo ceļu. Un mēs
šodien pāri par visu to, ko savās atmiņās turam, pāri par to,
kas viss viļņo un mutuļo ap mūsu ausīm un sirdīm, cilvēcīgi
domāts un skaidrots, izmisumā, bezbēdībā, nicībā vienalga kā
tam visam pretī mēs savu skatu paceļam un tā kā apustulis saka:
“Mēs redzam Jēzu.” Viņā ir atbilde, pie Viņa ir patiesība,
atbilde uz cilvēka nemierīgās sirds bažām, bēdām un bailēm.
Pie Viņa ir patiesība. Patiesība par mums pašiem. Patiesība par
Tēvu debesīs, patiesība par mūžīgo dzīvību. Šī diena ir
Viņa diena, pāri pār visām citām domām un pāri par visu citu,
ko mēs jūtam. Lai slavēts ir Kungs Jēzus Kristus, mūsu cerība
laicībā un mūžībā.
Āmen |
