Runa par ceļu

Materiāls no Jāņa Šmita arhīva. Digitalizēts 2020.gadā (O. Skrodelis, M. Ziemelis). Valodas redakcija: Anita Freiberga. Pēc digitalizēšanas nodots Ilmāram Rubenim.

Sprediķis
Mt.7, 13-14 Mežaparka draudzē 1.06.1988.

“Ieeita pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet. Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.”

Lūgšana:
‌Mēs Tevi lūdzam, mēs Tevi piesaucam Dievs Kungs Svētais Gars. Tu patiesības, tu spēka un padoma Gars. Nāc ar savām dāvanām, savu gaismu un iepriecu, ar Tavu padomu. Atdari mums Tavu svēto vārdu, ka mēs viņā esam atspirdzināti un atdzīvināti, un ka mēs paši esam Viņa apliecinātāji šai pasaulē, jo Tavs vārds ir mūžīga patiesība.

Viens no mūsu Pestītāja spilgtajiem salīdzinājuma izteicieniem, kas raksturo cilvēka gājumu un viņa dzīves gājuma piepildījumu mūžīgajā dzīvībā, ir cilvēka dzīves salīdzinājums ar ceļu. Šī gājuma salīdzinājumā Pestītājs runā par ceļu, un viņš runā par vārtiem. Par ceļu, pa kuru mēs ejam, par vārtiem, caur kuriem mums ir jāiet. Viņš raksturo šo ceļu kā šauru, tādu grūti staigājamu, šos vārtus arī kā šauros, kas tāpat nav viegli izejami. Un brīdina no tā, ka var būt arī citas iespējas. Var būt arī tāds gājums un staigājums, pa kuru mēs ērti kustamies. Un tanī paša laikā iznākumā var notikt tas, ko lasījām evaņģēlijā. Mēs Pestītāja vārdos dzirdējām: tos, kas šādu gājumu ir gājuši, atraida: “Eita no manis nost. Es jūs nepazīstu! Kas jūs tādi?” Ap šiem Pestītāja vārdiem visos laikos ir bijis daudz dziļu un nopietnu domu, rūpju kristīgajam cilvēkam, domājot par savu dzīvi, viņas gājumu un domājot arī par mūžību, kuras priekšā mēs stāvēsim. Un šīm domām līdzi ir vienmēr bijis arī kāds meklējums atrast īsto padomu, atrast īsto paskaidrojumu, kādam tad šim ceļam ir jābūt, kādi ir tie soļi, kas ir sperami un kā tie ir jāiet. Visā nopietnībā cilvēkos ir izveidojusies arī doma un uzskats, ka šis ceļa šaurums un šaurība nav nekas cits, kā mūsu sašaurināšanās zīmējoties uz visu to, ko dzīve mums kā dzīves ērtumu, jaukumu vai tīksmi piedāvātu, un ka mums ir pēc iespējas vairāk no šādām lietām jāatraujas, jāieiet kaut kādā pacietībā, izturībā, kaut kādā atsacīšanās virzienā. Un tanī pašā laikā arī kaut kādā labu lietu, labu darbu darīšanā. Šie cilvēku padomi un skaidrojumi, mēģinājumi izprast un izteikt tuvāk ir ļoti daudzi un dažādi. Un cilvēki vienmēr ir meklējuši kaut kā mērīt tik pat savu, kā arī citu cilvēku gājumu pie šīm spējām sevi sašaurināt, ierobežot, atrauties, atsacīties no visa tā, kas īpaši izklaidē. Ir pat tādi lieli cilvēku izkārtojumi nākuši, kad cilvēki devušies pilnīgi patstāvīgi un labprātīgi sašaurinātos dzīves apstākļos, teiksim tā - sašaurinātos savu dzīves vajadzību meklējumos: noslēgšanās no pasaules vientulībā, iešana klosterī, nodošanās lūgšanām un pacietības darbam. Kaut kas šajos centienos ir ļoti pareizs, labs un patiess. Kaut kas šajos centienos parāda, ka cilvēkā ir šis tik ļoti vajadzīgais nemiers, šī tik ļoti nepieciešamā rūpe par to: jā, kā tad lai es izstaigāju savu dzīves ceļu, jā, kā tad lai es ieeju Dieva valstībā, jā, kā tad lai būtu tā, ka šis gājums patiesi nobeigtos Dieva godībā un viņa žēlastībā? Pestītājs runā par šauro ceļu un viņš runā arī par plato ceļu. Par šo plato ceļu kādreiz mēdz domāt un sacīt, ka tas jau nu ir tā sauktā cilvēka vieglā dzīve, vieglprātīgā attieksme pret savu dzīvi, pret saviem uzdevumiem, pret savu ticību, tā sakot - savu iegribu palaišana vaļā un sekošanu savām iedomām, savām iegribām, savam miesīgam prātam. Bet vai tas varētu gluži tā? Vai tas varētu nozīmēt, ka šādu ceļu mēs būtu varējuši izvēlēties savā virzībā uz mūžīgo dzīvību?

Patiesībā tas jau ir tas ceļš, kas pats sevi rāda. Cilvēks pa to iet patvaļi, un tur nemaz nav nekas cits vairs vajadzīgs, kā tikai atgriešanās no grēka, atgriešanās no kaut kādām vainām, un norobežošanās no saviem cilvēcīgajiem iekārojumiem. Lasījuma evaņģēlijā mēs dzirdējām, ka tie, kas ir nākuši pa šo otro ceļu, tiem platajiem vārtiem, pa kuriem beidzot ir jāieiet, arī meklē iekļūt mūžīgajā dzīvībā. Un kad viņus nepieņem, tad viņi saka: “Kungs, bet mēs taču tavā priekšā esam ēduši un dzēruši, mēs esam bijuši arī ar tevi, kāpēc tu mūs atraidi?” Vārdu sakot, šie cilvēki nav pavisam bijuši atrāvušies ne no mūsu Pestītāja, ne no līdzības, ne no visa tā, kas patiesi būtu cilvēkam svarīgi, lai viņš varētu pastāvēt savā ticības dzīves gājumā. Un tomēr Pestītājs saka: “Eita nost no manis, es jūs nepazīstu.” Tātad ir viens - dzīvības ceļš, kurā mēs it kā ejam. It kā mēs ejam Dieva valstības ceļu, bet tas tomēr nav ne dzīvības, ne Dieva valstības ceļš, jo ceļš, kas ved uz dzīvību, ir šaurs, un vārti ir šauri.

Un, mīļā draudze, mēs domājot tagad par tiem vārdiem, ko Pestītājam teikuši šie aizbildinātāji: “Redzi, mēs taču Tavā priekšā esam ēduši un dzēruši.” Un kādā citā rakstu vietā: “Brīnumus un zīmes darījuši un sludinājuši.” Tad kāpēc ir šie vārdi: “Es jūs nepazīstu!” Tās ir Dieva dievišķās mērauklas, ļoti dziļās un sāpīgās mērauklas, kas mūs šeit mēra. Kad mēs šodien lūkojamies kristīgajā draudzē, kristīgajā kopumā, visā pasaules plašumā gan šeit, gan visur kur citur, mēs no vienas puses redzam, kāda milzīga rosme ir visapkārt, kāda milzīga darbošanās, kādi dažādi kristīgi pasākumi, konferences, kas veltītas kristīgās dzīves un darbošanās jautājumiem nomaina cita citu drīz vienā pasaules malā, drīz otrā. Kur sanāk simtiem, pat tūkstošiem cilvēku, kur visi meklē saprast, kā labāk veikt šādus pasākumus, kā nosargāt mieru pasaulē, kā pabarot cilvēkus, kas dzīvo trūkumā svešās zemēs, kā izkārtot cilvēku sabiedrībā tādus jautājumus, kā cilvēku tiesības? Kā vairot cilvēku labklājību, brīvību? Kā nokārtot visus tos jautājumus, lai cilvēku dzīve kļūtu labāka, kurus no vienas puses jau mēs atrodam evaņģēlijā pieminētus un mūsu sirdsapziņā līdzi pamodinātus. Un lai arī varētu saistīt jaunatni, atraut viņu no pasaulīgajām lietām, no dzīves izšķiešanas nevietā un nelaikā. Ko darīt, kā sapulcināt cilvēkus, kā viņus izklaidēt ar labākiem informācijas un izklaidēšanas līdzekļiem, lai viņiem nebūtu jākavē sev laiks pie kaut kādām ļaunām, grēcīgām lietām? Un visam tam pāri ir bieži vien rakstīti vārdi “kristīgā konference”, “kristīgajam sociālajam darbam”, “kristīgajam miera darbam”, “kristīgajam rasu jautājumu tirzāšanas darbam”, “kristīgajam palīdzības darbam” un tamlīdzīgi. Un ļaužu pulki, kas lielā norūpē, arī citus līdzi saistīdami, uzstāda programmas, ko darīt, liek priekšā visādus priekšlikumus, kā rīkoties: vākt līdzekļus, sadalīt, kustēt, darboties, dibināt komitejas, kas palīdz pareizi sadalīt šos darbus un uzdevumus. Ļoti lielas pūles no daža laba puses, nogurums un beidzot tādam darbiniekam uz viņa kapa liek greznus vainagus, viņš tiek cildināts, cik ļoti daudz viņš labu darījis kristīgās ticības labā, kristīgās ticības celšanā.

“Eita nost no manis, es jūs nepazīstu,” saka mūsu Kungs un Pestītājs. Vai tas neizklausās briesmīgi? Cilvēks, kurš visu laiku nodarbojies risinot šīs pasaules sasāpējušos jautājumus, un atradis tos kaut kur arī evaņģēlija lappusēs atzīmētus, kā viņš kaut kādā veidā var izpelnīties Pestītāja nopēlumu?

Apustulis kādā rkastu vietā, kuru pazīst katrs kristīgs cilvēks, kuru apcerē un apjūsmo dzejnieki un jūsmotāji, tas ir - 1.Kor.13.nod.- runā par mīlestību. Un mēs tūdaļ kaut kā jūtamies šī vārda piesaistīti, un dzejnieki arī par viņu jūsmo un raksta savukārt savas dzejas, un apjūsmo apustuli, kas tik skaistus vārdus teicis. “Mīlestība nekad nebeigsies, lai gan beigsies visas citas lietas.” Patiesi, ir vērts šiem vārdiem pieskarties tuvāk. Un apustulis nepavisam šeit nav gribējis apjūsmot mīlestību. Viņš ir parādījis kristīgā cilvēka šauro ceļu uz mūžību. Jo viņš arī saka: “Ja es runātu eņģeļu mēlēm, ja es dotu savu dzīvību, ja es ļautu sevi sadedzināt, ja es izdalītu savu mantu nabagiem un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs zvans un šķindošs zvārgulis un vairāk nekas.” Mēs varam ar savām rokām, varam ar savu prātu un savu ticēšanu kalnus pārcelt. Apustulis tikai vienu vienīgu darbu uzskata par būtisko: “Ja man nebūtu mīlestības, tas itin neko nelīdz.” Ne izdalītās dāvanas, ne upurētie spēki un dzīvība, itin nekas. Mīlestība! Kādā vietā mūsu Pestītājs pats pieskaras šim jautājumam, kad Viņam bija saruna ar bagāto jaunekli. Šis bagātais jauneklis bija krietns cilvēks, kas bija turējis visus baušļus un nu tagad nāk ar jautājumu pie Pestītāja: “Kas man vēl būtu jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvību?” Un Pestītājs ļoti savādi atbild: “Pārdod visu, kas tev ir, un nāc un staigā man pakaļ.” Viņš nebija to domājis, viņš bija pārsteigts, viņš bija apmulsis: “Jā, bet kas tad man pašam paliks pāri? Es būtu ar mieru dot no savas lielās mantas pusi vai vēl vairāk un darīt ar to tik daudz laba darba, pabarot izsalkušos, apģērbt kailos, uzcelt mājas tiem, kam nav pajumtes.” Viņš varētu ļoti daudz ko būt izdarījis, un viņš varētu baudīt šos augļus ar prieku. Viņš redzētu, ka citi ir kļuvuši priecīgi, ka citi arī viņu slavē par to, ka viņš ir darījis tik lielas, labas lietas. “Ja man nebūtu mīlestības ... ” Viņam, šim jauneklim, bija mīlestība, bet šī mīlestība pašā centrā turēja viņu pašu. Pāri par visām lietām viņš tomēr mīlēja sevi, viņš negribēja uzņemties nezināmo ceļu, staigāt Jēzum pakaļ, un viņš tik labprāt būtu gribējis ar saviem lielajiem līdzekļiem redzēt to, ka viņš kaut ko labu darījis un ko arī citi atzītu un arī viņu slavētu.

Tas nav šaurais ceļš! Tas ir tas pats mums tīkamais ceļš, kurā mēs paši sev patīkam, paši sevi apbrīnodami vai ļaudami citiem sevi apbrīnot, cik daudz pūliņu mēs izšķiežam, cik daudz līdzekļu mēs izdodam, cik daudz ceļu mēs izejam vai izstaigājam, lai kaut ko labu izdarītu šim vai tam. Un beidzot, lai varētu saņemt šo gandarījumu pie sevis: es esmu to darījis. “Kungs, kungs, mēs taču ar tevi esam ēduši un dzēruši, mēs esam bijuši vienmēr ar tevi, mēs vienmēr esam uzšķīruši tavus svētos Vārdus un atraduši tur tos pantiņus, kas liek šo vai to darīt, vai šādam vai tādam būt. Vai tu mūs nepazīsti?” Tas ceļš, pa kuru esat gājuši, ir pārāk plats. Jūs esat varējuši pa viņu iet priecādamies un gaidīdami uzslavu, uz to labo algu, kas jūs gaida pretim, kad arī Dievs jums sacīs savus atzinības vārdus.

Ieejiet pa šaurajiem vārtiem. Mīlestība ir tā, kas šos vārtus sašaurina un šo ceļu sašaurina. Mīlestība, kas nemeklē sava labuma, kas neuzpūšas, kas piedod, kas panes visu, kas pacieš visu, kas iztur visu, un tanī pašā laikā lūkojas uz to, kas pacietis vēl vairāk, kas ir piedevis vēl vairāk, kas ir panesis vēl vairāk - uz savu Pestītāju Jēzus Kristu. Visa dzīve sašaurinās, kļūst par akmeņainu, ērkšķainu taciņu, vārti kļūst ļoti šauri, vienmēr kaut kas ir jāupurē, vēl vienmēr tā pa mīlestība ir tā, kas meklē sevī augt, vēl vienmēr ir tā, ka mans skats nav vienmēr pievērsts viņa krustam. Šaurie vārti atraida visu to plaši izvērsto cilvēcīgo rosmi, kuru mēs paši uzskatām par kristīgo aktivitāti. Šis vārds ir ļoti lietots, bet viņam ir tāda neskaidra skaņa. Kristīgās aktivitātes nav, ir tikai sekošana Jēzum: nevis es to daru, lai tā būtu, nevis es iespraužu līdzi vārdu savā karogā un ņemu savu šķēpu un cīnos par to, ko mana sirds man liek par labu turēt un saprast, bet gan šaurais ceļš, ka es ik dienas eju mazumā, un Viņš iet lielumā. Nevis, kungs Jēzu, redzi, ko es daru Tavā vārdā, redzi, es Tavus vārdus līdzi pieminu, bet gan ko Tu gribi no manis. Un šis -“ko Tu gribi” - mūs kādreiz tik pat sāpīgi satver, kā toreiz to bagāto jaunekli. Mēs esam ar kaut ko citu varbūt bagāti, ne jau tieši ar tādiem līdzekļiem, kā viņš. Mēs negribētu neko atstāt no tā, kas mums pašiem ir dārgs un vērtīgs. Bet mēs gribētu arī Kristum kalpot. Mēs gribētu arī būt ar Viņu, un tanī pašā laikā būt arī tie paši, kas mēs esam. Nav tālu šinī vietā viens cits stāvoklis. Pēkšņi mēs esam divos krastos, pēkšņi mums ir divi kungi, kuriem abiem mēs gribētu kalpot, pēkšņi mēs redzam, ka šis viens kungs ir prasīgāks nekā mūsu klusais Pestītājs, kas mums piedāvā tikai savu šauro ceļu un savu dvēseli.

Ieejiet pa šaurajiem .. Maz ir to, kas to atrod, vairāk ir to, kas meklē savu paša labumu. Visa Jēzus mācekļu dzīve, kad mēs tā izsekojam Viņa gājumam, kad mēs tā pārlapojam svēto evaņģēliju un redzam, kā viņa mācekļi gājuši. Vispirms viņi gāja Viņam pakaļ paši neapzinādamies, kas tas ir, un daudz ko redzējuši, un daudz ko piedzīvojuši: arī prieku, arī bailes, arī neizpratni, arī pat klupšanu grēkā. Bet mēs redzam, kā viņu ceļš ar katru brīdi sašaurinās. Kaut kas atkrīt nost no viņa paša, kaut kas atkrīt Pēterim no Sīmaņa dabas, kaut kas atiet no viņa nost, kas viņam bija licies tas vērtīgais un labais. Un beidzot ir tā, ka šis otrs viņa apustulis saka jūsu priekšā nākdams: “Viņš nezina neviena cita, kā tikai Jēzu Kristu, to pašu krustā sistu.” Tikai to vien. Viss pārējais no Pāvila ir atkritis nost. Sauls viņa gudrais, viņa varenais, viņa valstības pildītājs – tas viss ir palicis atpakaļ. Viņš nezina neviena cita kā tikai to. Šī ir visspilgtākā vieta, ka mūsu Kungs un Pestītājs no mums prasa nevis, lai mēs uzliktu sev kaut kādus īpašus dzīves ierobežojumus, izdomātu, kā mēs varētu sašaurināt sevi un sašaurināties savās dzīves prasībās un ērtībās, bet tas smagākais ir tas, ka viņš no tādām lietām neko neprasa. Viņš prasa tikai mīlestību un mīlestības upuri. Un mīlestību, kas parādās šinī uzticībā: “Ko Tu gribi, lai es daru? Kur Tu gribi, lai es eju? Vai arī es izdalu savu mantu nabagiem, vai arī es ļauju, lai manu miesu sadedzina, ja tas ir Tavs prāts.” Tad nevis tāpēc, ka tā būs varonība un labs darbs, bet tāpēc, ka tā ir mīlestība uz Viņu, kas mūs ir mīlējis un savu mīlestību atstājis mums. Tad tur kvēlošo atgādinājumu, kas deg un nemierina mūsu prātu, kas meklē savu paša mierinājumu, savu paša mieru.

Āmen