Mīli savu tuvāko

Materiāli no mācītāja Jāņa Šmita arhīva. Digitalizēti 2020. gadā (O. Skrodelis, M. Ziemelis). Valodas redakcija: Anita Freiberga. Pēc digitalizēšanas nodoti Ilmāram Rubenim.

Sprediķis
Mežaparka draudzē 13.09.1992.

Lk.10:25-37
‌“Un redzi, kāds rakstu mācītājs piecēlās un, Viņu kārdinādams, sacīja: "Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?" Bet Viņš uz to sacīja: "Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?" Un tas atbildēja un sacīja: "Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu." Viņš tam sacīja: "Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi." Bet viņš, gribēdams attaisnoties, sacīja Jēzum: "Kurš tad ir mans tuvākais?" Tad Jēzus atbildēja un sacīja: "Kāds cilvēks gāja no Jeruzalemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja. Bet nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja garām. Tāpat arī kāds levīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja garām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Un piegājis viņš pārsēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietā un to apkopa. Bet otrā dienā, izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: kop viņu, un, ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu. Kurš no šiem trim cilvēkiem tev šķiet tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?" Tas atbildēja: "Tas, kas viņam žēlsirdību parādīja." Tad Jēzus uz to sacīja: "Nu tad ej un dari tu arī tāpat.”

Mūs Pestītāja līdzība, kas ir pazīstama katram kristīgam cilvēkam un kas pati iegājusi cilvēku sarunu valodā, lielā mērā ir kā pamācības vai atgādinājuma vārdi. Pestītāja līdzība ir atbilde uz jautājumu “Kā iemantot mūžīgo dzīvību?” Mums varētu likties viss tā ļoti vienkārši un skaidri. Pestītāja vārdi ir tādi, tik vienkārši, tik nekomplicēti, tik nesarežģīti. Viņš nosauc priekšā šo ļoti spilgto līdzību un pasaka, ka arī jautātājs apliecina, kurš ir īstenībā tas tuvākais šim nevainīgam cilvēkam. Saka: “Ej, dari tāpat, tu arī dzīvosi mūžīgi.” Varētu sacīt, ka šī līdzība ir dota mūsu ikdienišķai dzīvei ar tādu kā vadītāju, gaišumu. Un patiesībā jau arī ir tā. Mēs katrā teikumā sastopamies ar lietām, ar kurām saskaramies katrā brīdī savā dzīvē: ar cilvēku vienaldzību, ar cilvēku līdzjūtību, ar cilvēku bēdām un vajadzībām, ar palīdzību un palīdzības trūkumu. Un tā mēs varam vienmēr atrast kaut kādā veidā vai nu savu vietu, vai kāda cita cilvēka vietu šīs līdzības norisā. Bet šī līdzība ir atbilde, ko Pestītājs saka – atbilde par mūžīgās dzīvības iemantošanu.

Mūžīgā dzīvība ir reizē kaut kas ļoti konkrēts un ārkārtīgi būtisks, un tanī pašā laikā kaut kas dziļi noslēpumains. Kaut kā tālāk un dziļāk nekā tikai šinī vienkāršajā jā vai nē svārstībā - iemantot mūžīgo dzīvību, neiemantot mūžīgo dzīvību. Viņa atsauc mūs atpakaļ, tālu atpakaļ uz mūsu svēto Rakstu pirmajām lappusēm. Tur, kur mēs sastopamies ar mūžīgo dzīvību - visu lietu sākumā. Un sastopamies ar to kā ar vienu no tām brīnišķajām dāvanām, kas cilvēkam, pirmajam cilvēkam, bija piešķirtas no Dieva svētuma, no Viņa žēlastības. Viņa svētais tuvums, nepārtrauktā tuvība, būt ar Viņu kopā, ar Viņu, kas pats ir dzīvība, pats ir mūžība. Kāda ārkārtīga priekšrocība. Mūžīgās dzīvības godība toreiz Dieva svētajā klātbūtnē, šis paradīziskais stāvoklis, kur mūžība nebeidzas. Un kur viņa ir visa pilnība, skaidrība un skaistums. Un arī mēs dzirdam par šo (mūžības notikumu).

Kā varēja tas notikt, ka cilvēks to pazaudēja? Mēs atbildam atkal ar iemācītu teikumu vienkārši un skaidri: cilvēks krita grēkā, un Dievs viņu no sevis atstūma, izraidīja no sava tuvuma, un cilvēks nonāca pats savas dzīves grūtumos un mirstībā. Mēs varam tik ļoti vienkārši to pateikt, un ar to mēs varbūt ne līdz galam saprotam, kā tas tā varēja notikt. Pestītājs, runādams par mūžīgās dzīvības iegūšanu ar farizeju, min šos vārdus. Kādā citā vietā Viņš atkal to vēl atkārto: “Dievu mīlēt no sirds, dvēseles, spēka un prāta.”(Mk.12:30) Ar visu savu būtni, ar visu to, kas mēs esam, un ar to, kas mums ir. Ka tas viss pieder Dievam, un pieder kā mūsu labprātība un prieks. Šī piederība Viņam ar katru savu visniecīgāko izpausmi, ar visu to, kas mums ir. Tā ir Dieva valstības atzīšana. Ar šīm pazīmēm cilvēks kādreiz bija Dieva tuvumā. Un tad no šī skaistā, vienkāršā kroņa izkrita kāda dārga pērle. Izkrita kāds liels dārgakmens. Un viss šis kronis zaudēja savu vērtību. Mīlestību uz Dievu. Kaut kas cits bija iestājies vietā. Kārdinātājs bija pārliecinājis cilvēku, ka mīlēt pašam sevi ir kaut kas vēl daudz skaistāks. Tas nozīmē pašam sevi pacelt par Dievu. Un pašam sevī rīkot, pulcināt visas lietas ap sevi. Un sākās tas laiks, par kuru mēs sakām: cilvēks meklēdams kļūt Dievam līdzīgs iemācījās un apņēmās, un ieņēmās mīlēt sevi ar visu savu sirdi, prātu, ar visu savu dvēseli un miesu, ar visu savu spēku, ar visu savu gribu. Un tas stāvoklis, kurā cilvēks bija nokļuvis – sevis mīlestība, pašmīlestība, te mēs liekam līdzināšanās zīmi un saucam viņu ļoti vienkāršā vārdā – grēks. Lielais pamatgrēks – mīlēt pašam sevi. Es un man. Es esmu Dievs, man pieklājas visu to ņemt, ko es gribu, kas man patīk. Šis likums paliek arvien spēcīgāks, arvien pastiprinātāks cilvēka prombūtnes laikā, attālinātībā no Dieva ir audzis briesmīgā apmērā un lielumā. Vēl ja mēs skaitītu piemērus un raksturojumus, kā izpaužas cilvēka mīlestība pašam uz sevi, patmīlība, paštaisnība, pašgudrība, pašpaļāvība, visas šīs “paš - ” lietas, kuras piepilda prātu, domas, dzīvi, paņem spēku un noņem cilvēku. Nepārtrauktajā cīņā pašam par savām tiesībām, pašam par savu iegribu, pašam par savu taisnību. Vai mēs vēl mēģinātu raksturot tās asaru straumes un tās asiņu jūras, kas ir izlietas šinī cilvēka “pašdievināšanā”. Tad mums pietrūktu laika, un mēs nespētu nemaz to visu aptvert. Un tanī pašā laikā kaut kur un kaut kā varbūt tas bija arī šinī farizejā? Lai gan evaņģēlijs saka, ka viņš kārdinādams to prasa. Kārdinādams, mēģinādams zināt, ko tad Jēzus teiks, vai arī, būdams tajos dzīves gudrajos cilvēkos, kas ir nākuši pie slēdziena: Debesu valstība – tas ir tāds tukšs vārds un mums pietiek ar šo zemi, kurā mēs dzīvojam. Un varbūt kādreiz ir labi tā patincināt ar šādu jautājumu tos, kas tā tic.

Kas ir Debesu valstība? Tā ir atkal atgriešanās pie Dieva. Tas atkal ir tā ceļa atpakaļ uzņemšana, no kura cilvēks bija no Dieva aizgājis. Tā ceļa uzņemšana, kur tiek noārdīta šī pašpaļāvība, paštaisnība, pašpatmīlība, pašgudrība. Un tās vietā nāk kaut kas cits – mīlestība, mīlestība uz Dievu. Un līdz ar viņu arī mīlestība uz to, kas pa labi un pa kreisi. Tas ir grūts ceļš. Cik šis ceļš ir grūts, to rāda Pestītāja līdzība. Tik ļoti grūti ir nolauzt šos sevis mīlestības režģus un sprostus, kas mūs tura. To Pestītājs savā līdzībā tik ļoti uzskatāmi rāda. Mīlestība ir izdzisusi. Vai arī viņa ir tik vārga, ka viņas gaismiņu nemaz nemana. Pietiek tikai tik daudz, lai viņa degtu savā paša labā. Tā tas ir ar kādu priesteri, kas iet savu ceļu un paiet garām nelaimīgam cilvēkam, kas sadauzīts un ievainots guļ savās asinīs ceļa malā. Viņš paskatās un steidzas garām. Ja mēs viņam prasītu un vaicātu, viņš mums aizbildinātos droši vien tā, kā bieži aizbildināmies mēs: “Nav vaļas! Man ir manas paša steidzīgās darīšanas, es nevaru veltīties šīm lietām, mani gaida mājās ģimene, viņi brīnīsies, kur es būšu aizkavējies, mani gaida mans darbs, uz kuru man jādodas ir, kur es dabūšu pārmetumus, ja es nebūšu laikā un galu galā, ko tad es te spēju izdarīt, tas var prasīt ilgu laiku darboties gar šo nelaimīgo cilvēku. Vēl būs visādas nepatikšanas, lai viņu aizgādātu kaut kur kādā palīdzībā. Lai nu paliek, es nevaru, mani apstākļi to nepieļauj.” Un kaut kas līdzīgs ir arī ar levītu. Bez šaubām, ka viņi ir darba cilvēki. Bez šaubām, ka viņiem ir savi ceļi, savi uzdevumi, savas darīšanas. Bet šīs darīšanas ir tādas, ja tur nevar iztikt, tad rodas nepatikšanas, neērtības, kādreiz varbūt pat lieli izdevumi. Un kas to zina, kas vēl. Mēs ļoti labi varam saprast šādus iebildumus, jo katram taču ir viņa paša miesa un dzīvība tā tuvākā, viņa darīšanas ir tās tuvākās. To mēs dzirdam no visādām dzīves gudrībām mums atkārtot rakstos un vārdos no daudz kā. Un visu pēc tur nāk kāds svešinieks. Un pie šī svešinieka mums ir jāapstājas drusku rūpīgāk. Vispirms viņš tiešām ir apstājies un ieraudzījis, ka cilvēks ir lielā nelaimē, ka cilvēks ir varbūt pat jau nāves briesmās. Kas ir šis cilvēks? Viņš ir svešinieks. Viņš nāk no tādas tautas, vai tādas tautas daļas, kuru šķir no pārējiem jūdiem tā sauktais nacionālais naids, nacionālā lepnība. Jūdi ar samariešiem nesaietas. Jēzus tiek atraidīts no samariešiem, Viņš meklē tur naktsmājas. Samariešu sieva izbrīnā, kad Jēzus prasa padzerties no viņas. Jūdi netur nekādu draudzību, ko mēs arī tagad redzam, kad lasām avīzēs tos notikumus, kas pašlaik notiek, kā divas tautas viena otru ar zvērīgu nežēlību plosa, jo, lūk, tie neesam mēs, tie ir viņi. Un tā domā vieni un otri, un katram ir sava taisnība un savi pārmetumi! Kā var! Kā var viens serbs palīdzēt horvātam! Nevar! Nevar, jo naids ir ļoti dziļš! Tikpat dziļš, kā samariešiem bija ar jūdiem. Viņš ir visu laiku vēl svešajā teritorijā, viņš bez šaubām dodas savos uzdevumos, un tie varbūt kaut kā tomēr ir tik svarīgi, lai samarietis iedrošinātos iet jūdu zemei cauri. Tomēr viņš apstājas pie šī naidīgās nācijas piederīgā. Šī pašapziņa, kas cilvēkus tik loti ir dalījusi un plosījusi, šis dzelonis viņa sirdī ir nolauzts. Viņš redz cilvēku sāpēs un ciešanās. Viņš nebija tūrists, kas bija nācis apskatīties, kā svešā zemē izskatās, kas kavē sev laiku, raudzīdamies dabas skaistumos un vēsturiskos pieminekļos. Bez šaubām viņam bija darīšanas šajā svešajā novadā. Mēs nezinām kādas – vai tās saistījās ar kādiem līdzekļu izdevumiem vai ieguvumiem, vai tās saistījās ar kādiem citiem svarīgiem dzīves uzdevumiem. Varbūt, ka tas saistījās ar kādu noteiktu laiku, kad viņam bija kaut kur jāierodas? Varbūt viņš nevarēja kavēt, lai nokārtotu savas darīšanas? Viņa sirdī bija nolūzis šis dzelonis. Un palikusi tikai tā sirds, kas bija jutusi žēlumu un sāpes par to, kuram ir vēl lielākas sāpes, kas pats sev nevarēja palīdzēt. Viņš to paņem uz sava kustoņa un ved mājvietā, un kavē tur laiku. Kavē laiku, līgdams ar saimnieku par tālāko kopšanu un apņemdamies vēl segt izdevumus, kādi vēl celtos. Kāds tad viņam labums no visa tā? Pie visa iztērētā laika un vēl iztērētajiem līdzekļiem! Ja jūs neatsakāt savai rocībai un vajadzībai, jūs nevarat nākt Dieva valstībā.

Šinī cilvēkā Debesu valstība ir iegājusi, kurai ir citas mērauklas, kurai ir citas vērtības. Ne cilvēka laiks, pašintereses, un pašvajadzības vairs ir svarīgas, bet šī iežēlošanās, kuru mēs, kristīgā draudze, turam savas ticības dziļākajā pamatā, kā mūsu ticības sirdi un dvēseli, jo mēs visi esam iežēlošanās bērni. Šīs līdzības stāstītājs, mūsu Pestītājs, tas lika sevi ievainot un nāvē iegremdēt aiz iežēlošanās, lai mēs, kas nīkstam, grimstam tanīs brūcēs, kuras mūs ir apklājušas pie mūsu iekšējā cilvēka: mūsu nemiers, mūsu grēks, mūsu nespēks tikt pašiem ar sevi galā, mūsu kārdinājumi, mūsu kļūdas, mūsu neskaitāmās lūgšanas, kas visas saderas iekšā un plosa miesu, un plosa dvēseli. Viņš iežēlojas par mums! Viņš noliecas pār mums! Viņa krusts ir šī zīme ceļmalā, mūsu ceļmalā. Mums ir pie viņa jāpieiet un jāļauj, lai Viņš sasien mūsu brūces, un jāatnes Viņam sava vienīgā atmaksa un savs vienīgais kapitāls - mūsu dvēselē gandrīz iznīkusī mīlestība, kura ir jāiedzīvina par jaunu, lai pateiktu Viņam paldies. Tā laikam darīja šis sadauzītais cilvēks, kad viņš bija nācis pie samaņas, kad viņš juta tās mīļās, uzmanīgās rūpes ap sevi. Arī mums tā notiek. Ir jāiedzīvina Debesu valstība. Viņa nav ne še, ne tur, kā Pestītājs saka: “Viņa ir jūsu vidū.” Paradīze, Debesu valstība, Dieva svētais tuvums, lūk, tur ceļmalā Viņš gulēja – satverams, pieņemams. Un tā Viņš ir nolikts arī mūsu priekšā. Tanī lielajā likteņu un mūža ceļmalā, lielajā krustcelī, krusta zīmē.

Āmen.