Celibāts

Materiāli no mācītāja Jāņa Šmita iedotā arhīva. Ierakstīti 2020. g. (O. Skrodelis, M. Ziemelis). Valodas redakcija: Madara Bernharda-Ādamsone. Pēc digitalizēšanas materiālus plānots nodot Ilmāram Rubenim.

-------------------------

Roberts Feldmanis. Mežaparka baznīcā 28.06.1992.

Tā ir absolūta, brīvprātīga un personīga izšķiršanās, kā katrs sajūt to savu uzdevumu, bet katrā savā uzdevumā mums ir jābūt nedalītiem un īstiem. Celibāta stāvoklis un laulības stāvoklis – kā viens, tā otrs ir aicinājums. Aicinājums, uz kuru mēs stāvam Dieva priekšā. 

Laulības iestādījums ir ļoti liels uzdevums un viens aicinājums, un, kas to pieņem un kas tam seko, tas arī nedrīkst no tā izvairīties kaut kā citādi, bet to pildīt. Jo laulības piepildījums ir ģimene, ģimenes veidošana un atbildība Dieva priekšā par šo uzdevumu. 

Celibāts ir atturēšanās no laulības, jo cilvēks uzņemas kādu citu uzdevumu kā tādu īpašu – uztvertu Dieva priekšā. Kristīgā baznīcā tas saistās ar tā saukto “celibātu”, kuru katoļu baznīca gan ir ieviesusi zināmā mērā kā normu un gandrīz var teikt arī spaidu; kas vēlas kļūt par priesteri un stājas priestera kārtā, tam ir obligāti jāpaliek nelaulātam, lai viņš varētu pilnā mērā veltīties savam priesteriskajam uzdevumam un ņemt vērā to, ko Pestītājs runājis par sekošanu viņam un atraisīšanos no visiem citiem pienākumiem, arī pat no ģimenes uzdevumiem. Tas ir katoļu baznīcas viedoklis. 

Viņi šinī ziņā iet jau spaidu ceļu un patreiz no tā ļoti cieš. Jo nav tā, ka patiešām visi šie priesteri, kas stājas katoļu priesterībā, kādreiz to ir tā līdz galam arī izlēmuši un domājuši. Tāpēc rodas ļoti daudz traģisku situāciju. No katoļu baznīcas stājas ārā daudz priesteru, pie mums tā nē, bet citās lielās katoļu zemēs. Katoļi ir zaudējuši; tas bijis ļoti nopietns untums; kas pats ir aizgājis no katoļu priesteru kārtas, bet nav izstājies no katoļu baznīcas. Izšķir divas lietas un uzdod šo skaitli par beidzamajiem gadiem neticami lielu – 100 000 katoļu priesteru vai mūku un mūķeņu ir izstājušies no šīs spaidu kārtas. Tai pašā laikā paralēli ir tāda kustība kā tā sauktā precēto priesteru kārta; šis celibāts ir ieviests katoļu baznīcā tikai 13. gs. un Latvijā katoļu laikos vēl īsi pirms reformācijas, tātad 16. gs., kamēr katoļu baznīca šeit vēl bija baznīca, tā bija nepārtrauktā cīņa ar katoļu bīskapiem par tā sauktajiem priesteriem, kas neiet uz celibātu, kas dzīvo atklāti vai vairāk vai mazāk atklāti ar neprecētām sievām, tā lūk. 

Ko tas rāda? Tas rāda tikai to, ka šāda kārta nav uzspiežama. No otras puses, piemēram, amerikāņu baznīcās nav celibāta spaida. Amerikāņu garīdzniekiem ir rūpes, kas paši ietur celibātu labprātīgi, kā sava aicinājuma daļu. Austrumu baznīca iet tādu īpatnu kompromisu ceļu, tā saukto pareizticību. Kas stājas garīgā kārtā (un garīgo kārtu jau uzskata ar diakonu – zemāko garīdzniecības pakāpi), sākot ar diakonu, un kas grib būt pareizticīgā baznīcā par diakonu un, protams, arī par priesteri, tam ir obligāti jādodas laulībā. Obligāti! Ja vien viņš neiestājas mūku kārtā – nedodas klosterī, kur klosterī ir bezlaulības dzīves iekārtojums. Nākamā īpatnība ir augstākā garīdzniecība – bīskapi pareizticīgā baznīcā tiek ņemti tikai no neprecēto kārtas, tikai no mūku kārtas. Melnā priesterība ir neprecētie priesteri, bet baltie priesteri ir precētie. Tos sauca “čornaja duhavenstvo” – neprecētie, “beloje duhovenstvo” – precētie; to var saprast pēc tērpiem. Rodas tādas ļoti komiskas situācijas, kāda arī Latvijā bija tapusi pareizticīgo baznīcai; kad noslepkavoja arhibīskapu Jāni, radās bez šaubām nepieciešamība pareizticīgajai baznīcai atkal izvēlēt sev bīskapu, bet šeit nebija neviena pareizticīgo mācītāja (domāti bija latviešu un krievu starpā kāds no mūku kārtas, bet mūsu valsts prasībās tiem bija jābūt latviešu cilvēkiem). Un arī klosteru nebija. Bija sieviešu klosteri Latvijā – viens Rīgā, otrs Jelgavas tuvumā, bet vīriešu klosteru nebija; bija klosteris Igaunijā un Pečoros, un viens sieviešu klosteris Narvas tuvumā. Ko tagad darīt? Izvēle krīt uz vienu no tādiem latviešu cienījamiem pareizticīgajiem priesteriem kā priesteris Pētersons, bet viņš ir no tā sauktās baltās garīdzniecības. Viņš ir precēts cilvēks. Ja viņš būtu atraitnis, tad viņš arī būtu neprecēto kārtā, tad arī varētu viņu vēlēt, bet viņš vēl joprojām atrodas laulībā ar savu sieviņu, kā bija dzīvojuši visu savu mūžu. Ko nu tagad darīt? 

Redziet kā ir ar tām cietajām cilvēku bauslībām – cik viņas ir cieti izdomātas, tik viņas atkal viltīgi ir jāapiet ar līkumu. Nu ko tagad, tas priesteris Pētersons oficiāli atšķiras no savas sievas, nu viņš ir neprecētais un viņam tagad jāiestājas mūku kārtā. Tad Rīgas sieviešu klosterī iekārtojuši viņam tādu atsevišķu mazu klosterīti, un viņš tur pavadīja kādu īsu laiciņu. Un bija, tā sakot, vilks paēdis un kaza dzīva. Un tagad varēja viņu mierīgi iesvētīt par arhibīskapu, jo viņš bija mūku kārtā un bija neprecēts. Protams, viņa sieviņa palika pie viņa, kā viņa saimniece, un abi divi viņi jau bija vecīgi cilvēki. 

Redziet, tā ir! Tā kā ar tādām lietām nevar, tā sakot, ar varu un spaidu. Visur tur, kur cilvēki izdomā savus likumus, turpat viņi spiež tos likumus lauzt. Tur tai ziņā jūdi ir lielu lielie meistari ar saviem bauslības noteikumiem, bet tie nav bauslības noteikumi, tie patiesībā ir tie, par kuriem Pestītājs saka “vecaju likumi” nevis Mozus likumi; tā sauktie “vecaju likumi”, tā sauktās tradīcijas un ierašas. 

Vecajā Derībā ir viens aizliegums: “Tev nebūs kazlēnu vārīt viņa mātes pienā”, tas ir, nokautu kazlēnu sagatavot un pienest ar mātes pienu. Kas tas ir? Tas patiesībā ir kaut kas tāds humāns. Kā varētu, tā sakot, atļauties darīt: jau tā tas kazlēns ir tai mātei atrauts un vēl no tās mātes tiek ņemts piens, lai viņu sagatavotu. To var saprast! Tas tāds cilvēcības un garīga takta jautājums. Ko tagad tā sauktie “vecaju likumi” no tā ir iztaisījuši? Vecaju likumi tagad no tā ir iztaisījuši tādu prasību, ka jūdi pie pusdienas nedrīkst ēst vienlaicīgi piena ēdienu un gaļas ēdienu. Tie nedrīkst pat uz viena galda atrasties. Tur vairs nav runa par kazlēnu un viņa mātes pienu, bet vispār par piena ēdienu un gaļas ēdienu. Bet nu dzīve ir tāda, ka tur pusdienās vai viesībās galu galā tiek pasniegti viena veida ēdieni un otra veida ēdieni, piena ēdieni un gaļas ēdieni. Ko nu darīt? Lai visi likumi būtu kārtībā, tad jāklāj uz atsevišķiem galdiem viens un otrs. Bet ja nu nav to galdu manā istabā, ko man darīt? Tad ir jāizdara tā: var uz viena galda, bet viena galda pusi jānoklāj ar vienu galdautu, un otra atkal ar otru galdautu – tas skaitās, ka tur būtu divi galdi. Un atkal vilks paēdis un kaza dzīva. 

Redziet, mīļie, te ir tas, ko Pestītājs saka: “Sargaties no farizeju rauga, kas izkāš odus un kamieļus aprij”, kas visādus sīkumus paceļ līdz nezin kādiem augstiem likumiem. Un žēlastības sirds patiesību viņi neievēro, bet katram ēdienam ir savi trauki, lai nenotiktu apgānīšana un tā tālāk. 

Redziet, šis te bauslības noteikumu lāsts ir patiesībā ne bauslības, bet cilvēku likumu izdomātie režģi. Tur jau ir reformācijas lielums un skaistums. Mīļie draugi, sākat tā īsti lūkoties reformācijā, un jūs redzēsiet, kādu milzīgu darbu Dieva žēlastības spēkā ir izdarījis Mārtiņš Luters, ka viņš tik skaidri pateicis un pašķirojis, kas ir būtiskais un kas nebūtiskais. Dieva vārds, Dieva patiesība – jā, bet cilvēku ieradumi... 

Viņš saka: “mūku kārta ir cilvēku iekārtojums”. Celibāta spaids ir cilvēku iekārtojums, ja kas ir izšķīries tā vai izšķīries tā un to tura, lai viņš to tura. Bet spaidu nevar pacelt par likumību. Un tāpēc, piemēram, evaņģēliskā baznīcā – “Nu jā, jums jau viss kas ir atļauts. Jūs esat tādi bez kaut kādiem likumiem un darāt, kas katram ienāk prātā”. 

Nē, nē, nē! Brīvais cilvēks ir daudz vairāk saistīts savā sirdsapziņā un Dieva priekšā, nekā tas, kuram ir simts sīko likumu, kurus viņš pilda un tad ir pašapmierināts; kā apustulis raksta kolosiešiem, kuri paši sev patīk ar savām izdomātām kalpošanām. Viņš uzreiz zina pateikt: “Jā, es esmu visus desmit baušļus turējis un vēl bez tam nepīpoju, nedzeru, teātrī neeju – vēl trīs baušļi klāt. Kas man vēl trūkst no pilnības? Nekas, viss ir kārtībā!” Nav kārtībā! Bet ir viena izeja – ja tanī glāzītē vai pudelē iemet vienu pipara graudu, tas vairs nav šņabis, bet tās ir zāles. Un zāles mēs drīkstam lietot. Kurām zālēm tad nav klāt spirts? Pat baldriānam! Un atkal labi ir, var darīt pēc sava mīļa, laba prāta un tanī pašā laikā būt taisnīgam. Nevar tā! Ne šo jums būs pildīt, bet žēlastību un sirds patiesību. Ka tu no visas sirds patiesības neuzlūko to riebekli svētīgi un labi. Bet ja tu viņu dzer aiz stūra, pipara graudu iemezdams, tad nedižojies, ka esi atturībnieks un nezin kāds pārākais no visiem citiem.

Redziet, te jūs saprotat, ko nozīmē reformācija. Tas attiecas uz izdarībām, bet tas attiecas arī uz patiesībām. Tikai Svētie Raksti un nekas vairāk, un nekas cits. Un te mēs pienākam pie visiem tiem ieradumiem, cik skaisti ir iebūvēta tā sauktā Marijas pielūgšana. Ko visu mēs tagad zinām par Mariju; viņas biogrāfija tagad ir sastādīta līdz beidzamam sīkumam. Kur jūs to ņēmāt? Tas viss ir sadomāts! Mēs tāpat ar dziļu godbijību izturamies pret šo augsti teicamo sievu, viscēlāko, kāda vēl bijusi, bet nevis pret Debesu ķēniņieni un nevis dievieti, bez kuras nevar būt pestīšana.

Redziet, te ir tas Luters, pret kuru ceļas naids, jo viņš taisni tāpat, kā savā laikā Pestītājs pret farizeju taisnību, pret viņu izdomātiem likumiem nāca ar savu patiesības šķēpu. Un Luteram vēl tagad katoļi nevar piedot, ka viņš ir, tā sakot, iedragājis cilvēku ierašanas, un viņi nevar to sadedzināt un iznīcināt, kā kādreiz to darīja. Tie ir tagad tādi kā čūska, kam asini piespiež, ka viņa mētājas un kož tai nūjai un tomēr nevar ne atbrīvoties, ne to nūju sakost.