Jēzus apraud Jeruzalemi

Materiāli no mācītāja Jāņa Šmita iedotā arhīva. Ierakstīti 2020. g. (O. Skrodelis, M. Ziemelis). Valodas redakcija: Madara Bernharda-Ādamsone. Pēc digitalizēšanas materiālus plānots nodot Ilmāram Rubenim.

-------------------------

Lk.19:41–48, Mežaparka draudze, 23.08.1992. (Māc. Roberts Feldmanis)

“Un, pienācis tuvu, viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu un sacīja: “Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm. Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku.” Pēc tam viņš iegāja templī un sāka izdzīt pārdevējus, sacīdams uz tiem: “Ir rakstīts: Mans nams ir lūgšanas nams, bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju bedri.” Viņš katru dienu mācīja templī. Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji, arī tie, kas stāvēja tautas priekšgalā, domāja par to, kā viņu nomaitāt, bet nezināja, kā to darīt, jo visa tauta viņam bija pieķērusies un klausīja viņu.”

Dziesmas

197

300

129:1

94:2–3

344:2–4

Viens no evaņģēlija, varētu sacīt, tādiem visdramatiskākajiem notikumiem. Jēzus apraud Jeruzalemi.

Citā evaņģēlijā ir sacīts: nākot uz Jeruzalemi, viņi nāk pāri Eļļas kalnam, un šī pilsēta guļ viņu priekšā ar visu to, kas ir viņas skaistums, varenība un krāšņums. Viena no tā laika pasaules lielpilsētām un svarīgākajiem centriem. Pilsēta, kurā sakopota visa jūdu dievbijības virskārta un pašas dievbijības centrs ar vienīgo templi, kurā vienīgi var notikt upurēšanas. Bet tai pašā laikā – kā mēs to sacītu – lielā kultūras pilsēta, jo viss tas, kas tā laika kultūrā bija zināms (un tā bija sevišķi grieķu izglītība, grieķu filosofija), tas viss bija arī Jeruzalemē jau atrodams un bagātīgi ziedēja. Tāpat grieķu teātris, grieķu sacīkšu spēles – tās visas jau arī Jeruzaleme pazina un viņām līdzi skrēja. Saimnieciskā un politiskā, centrālā vieta austrumos Romas valstī, kur mijās ceļi no dažādām zemēm un atstāja savas bagātības un savus iespaidus. Politiskais centrs, kur ļoti vērīgi un rūpīgi Romas vara sargāja šos austrumu novadus pret iekšējiem nemieriem, pret uzbrukumiem no ārpuses. Pilsēta visā savā krāšņumā un skaistajiem namiem baro templi, lieliskajiem iekārtojumiem Pestītāja priekšā. Katrs tūrists, nākdams šo ceļu, būtu apstājies, priekā gavilēdams, redzēdams šo krāšņo skatu.

Jēzus uzlūko Jeruzalemi un raud. Un tai pašā laikā Viņš saka viņai savu spriedumu. Viņš saka savu asaru iemeslu: “Tu nezini, kas tev ir vajadzīgs pie tava miera. Tu neesi savu stundu atzinusi, neesi atzinusi to, ko Dievs uz tevi runājis un runā joprojām. Tu nezini, kas tavam mieram ir vajadzīgs.” Vai tad visas šīs krāšņās lietas, vai tad viss šis grieķu kultūras spožums un sports, un teātris, un tirdzniecība, un politiskās lietas, kas tur cilātas! Vai tad tās nepiepilda pāri par visu cilvēka dzīvi, saturu?

Mēs to redzam mūsu zemē. Paņemiet savās rokās jebkuru avīzi, kas mums tagad iznāk, un jūs tur atradīsiet, kas viss tiek piedāvāts cilvēka dvēselei, viņa acīm, lai viņš būtu iepriecināts un apmierināts. Viena lapa pilna tikai ar sporta ziņām, kā kurš ar ko sacenšas, cik kādas godalgas ir kāds saņēmis, kādi ir tie vārdi, kas tagad visus valdzina. Un otra lapaspuse ir pilna ar to, ko rāda teātris, ko rāda kino, ko rāda visi šie raidījumi, kas visi gūsta cilvēka dvēseli, prātu, acis un domas. Kas tad vēl ir vajadzīgs? Kas vēl trūkst? Kur vēl kas ir pietrūcis?

Jeruzalemē Viņš saka: “Tu nezini, ko vajaga pie tava miera.” Jēzus ieiet Jeruzalemē. Viņš neieiet lielajā laukumā pilsētas centrā un neuzstājas ar ugunīgu runu, atspēkodams politiķus, slavēdams firmas, sūtņus, norādīdams uz viņu gudrībām. Viņš neiet un nesaka šo nepieciešamo vārdu, kas vēl būtu vajadzīgs, jo visa Jeruzaleme viļņo meklēdama, ko un kā atkal sevi vairāk izklaidētu, ar ko jaunu atkal sevi iepriecinātu. Viņš dodas uz templi un dara kaut ko neparastu. Kaut ko neparastu jau salīdzinot ar to, kas pašā Jeruzalemē notiek, tanī Jeruzalemē, kas dzenas pakaļ izpriecām un gudrībām, un ieguvumiem, peļņai. Viņš šķīstī Dieva lūgšanas vietu, Viņš izdzen tos, kas tur ir ieperinājušies ar savām naudas mijēju iestādēm, šie valūtas mainītāji. Viņš izdzen tos, kas tur tirgojas ar upura dzīvniekiem, kur dzīvnieku troksnis un netīrība piepilda tempļa pagalmus, tā, ka paliek vēl tikai tā visusvētā vieta, kur notiek beidzamās lielās upurēšanas. Viņš pārsteidz farizejus un jūdu ticības turētājus ar savu rīcību; tie brīdina Viņu par šāda veida uzmācību, par šāda veida pārgalvību iejaukties tempļa darīšanās, jo tempļa darīšanā nav tikai Dievu lūgt, bet arī zināmu peļņu meklēt no visa tā, kas šeit notiek un grozās.

Mīļā draudze, starp Jēzus asarām un sāpēm, Viņa pārmetumu un Viņa rīcību pastāv kāda tieša likumsakarīga saite. Kas ir vajadzīgs Jeruzalemē? Vai viņai pietrūkst gudrības? Vai viņai pietrūkst visu to reklamēto lietu košuma un krāšņuma? Viņai pietrūkst vienas lietas. Viņai pietrūkst dziļas, nopietnas, patiesas nostāšanās Dieva priekšā ar savām lūgšanām. No visa cita atraisītiem, ar to mūsu Kungs un Pestītājs ir atsedzis un atklājis kādu noslēpumu. Viņš nav noslēpums kristīgai draudzei. Viņš ir noslēpums tai trokšņainai, pašpaļāvīgai, pašgudrai, paštaisnai, pašskaistai Jeruzalemei. Ka viena lieta ir vissvarīgākā – mūsu stāvēšana Dieva priekšā, dziļā nopietnībā, lūgšanā, grēka nožēlā un Viņa žēlastības meklēšanā. Visas citas lietas cilvēka dzīvē pakārtojas tam. Visas cilvēka dzīves lietas iegūst savu vērtības vai nevērtības izskatu. Šinī vienā vienīgā vietā – Dieva svētumā, Viņa šķīstītajā templī un lūgšanā. Šos vārdus Viņš sacīja Jeruzalemei.

Mīļā draudze, šie vārdi vēl joprojām skan šinī pasaulē. Viņi skan kā brīdinājums un kā atbilde tam, ko pasaule meklē, pēc kā viņa dzenas un kas viņai patiesībā ir vajadzīgs. Mēs esam iestiguši pāri pār galvu laika kavēkļos, visādos veidos, kā savu miesu, savas domas, savu patiku kairināt. Mēs esam iestiguši šinī milzīgajā ņudzeklī, kurā mēs tagad paši vairs nespējam attapties, un jūtam, ka pietrūkst elpas. Tam visam skriet pakaļ, to visu apjūsmot, pie tā visa piesiet savu dvēseli. Mēs redzam cilvēkus, kas, piesaistīdamies šīm lietām, ir beidzot pie miesas un dvēseles novārguši, tukši un iztukšoti. Lasiet mūsu dzejniekus, izlasiet viņu svarīgās, nesaprotamās dzejas, kuru vārdi kaut kā savārstīti kopā un ir grūti saprast. Nemiers un apjukums, neapmierinātība un neziņa tur skan cauri katrā šinī vārdu vārstījumā. Aizejiet uz šīm izrādēm, kur jūs redziet katrā avīzes lapā aktierus un priekšā cēlājus visādās pozās un sejas izteiksmēs, kas meklē jūs sev pieaicināt klāt. Ko jūs tur atradīsiet priekšā? Jūs atradīsiet priekšā nelaimīgus cilvēkus, kas tur uz skatuves, un tikpat nelaimīgus tos, kas uz viņiem skatās. Jo, ko tad grib jums dot tie, kas tur uz skatuves? Viņi grib dot savu izlikšanos, savu neīstumu, ne to, kas viņi ir, bet ietērpties citā sejā, citā izskatā, runāt vārdus, kas nav viņu vārdi, bieži vien bezkaunīgus vārdus, bieži vien tādus dzēlīgus vārdus, kas dzeļ ticībai.

O, šai ziņā mēs tagad daudz ko piedzīvojam. Tādi slīdoši vārdi atsitās pret ticības lietām. Un tie, kas to redz, un tie, kas to dzird, – vai jūs esat paēduši, mājās pārejot? Vai jūs esat apmierināti? Neīstums un nepatiesība nekad nevar piepildīt dvēseli. Lūkojaties uz tiem dēliem, meitām, jaunekļiem, jaunavām, kas ar savu miesu un miesas spēku, un veiklību aizrauj sev līdzi un grib rādīt: lūk tā, lūk, tas ir vajadzīgs – ar šīm lietām piepildīt dzīvi, tad jau pietiks. Un mēs neredzam to, cik bieži notiek tas, ka šis miesas krāšņums, kas vēl gan kādu brīdi pašam tīk un arī citu līdzi valdzina, tas ir puķes zieds, kas nobirst rokās un neatstāj nekā. Mēs redzam cilvēkus, kas tagad dibina no vienas vietas visādus uzņēmumus un pasākumus, sacīdami, ka viņi grib mums pakalpot. Bet viņi grib pakalpot paši sev, vispirms pakalpot uz mūsu vajadzību, uz mūsu līdzekļu rēķina. Kā sakrāt un domāt: “Ēd un dzer mana dvēsele, tev ir mantas papilnam”.

Kas viss tagad ir piepildījis šo pasauli? Mēs viņu redzam tāpat, kā seno Jeruzalemi trokšņa, skriešanas un steigas, un tveršanas pilnu. Un vienas lietas trūkst. Trūkst miera! Trūkst pat sapratnes izdomāt, kas tas viss ir un kas te notiek. Un arī to mēs zinām, ka mūsu pasaule tagad apzinās. Kad mēs palasām nopietnākas rindas, mēs visur dzirdam, ka mūsu kultūra ir tikpat kā tāda vīstoša puķe, ka kaut kas nāk cits, kaut kas citāds. Mēs lasām to, ka mēs esam viscaur neapmierināti, nav neviena tikuma, kas tiktu turēts, nav neviena vārda, kas būtu saistošs, nav neviena lieta, kurai būtu kaut kāda vērtība. Viss, liekas, ir pazaudējis savu vērtību. Un līdz ar to arī miera nav ne pie vienas šīs lietas. Tikai vienu lietu mēs neredzam.

Kad Ādolfs Hitlers bija nodomājis šo visu pasauli pakļaut sev, viņš par galveno pretinieku uzskatīja kristīgo ticību, kas traucē viņa labi izdomātiem plāniem un viņa tik skaistiem nākotnes sapņiem uzcelt ļoti laimīgu savas tautas nākotni, kurā būtu visas lietas papilnam un tā, kā katrs to būtu pelnījis.

Un galvenais traucēklis ir Kristus un Evaņģēlijs. Viņš kaut kā velk cilvēkus sānis. Viņš kaut kā paņem gūstā cilvēka prātu un sirdi. Tātad tai vietā jāliek kaut kas tāds, kas to varētu aizstāt. Un to viņš arī bija izdomājis. Un mēs to tagad domājam, mums tā jādomā ir, vai cilvēks, kuram ir dots tik daudz varas, spēj tikai tik vien lietas saprast. Kristīgās ticības vietā vajagot likt maģiju, stiprināt visus burvestības un okultiskos cilvēku meklējumus, nodarbošanos ar šīm aizkapa un citām lietām, kur cilvēku domas tiktu turētas un kur cilvēku dvēsele būtu vienās trīsās. Tam būtu jāstājas kristīgās ticības vietā, tad būtu labi un varētu piepildīt visus citus labos nodomus.

Jocīgi ir tas, ka šo Hitlera recepti mēs tagad sastopam šinī pasaulē un pat pie mums. Ko visu tik mums nepiedāvā kristīgās ticības vietā? Sēdēšanu sakrustotām kājām, elpošanu pa vienu nāsi iekšā, pa otru ārā, zvanīšanu pie ausīm, lai saklausītu mūžīgus zvanus. Es nemāku jums nosaukt visus tos neskaitāmos paņēmienus, ticējumus, mānekļus, mānījumus, māņticības smieklīgās izdarības, lai cilvēka dvēsele būtu sašūpota un būtu mierīga. Lai viņa, izsalkusi būdama, pie šīs pasaules citiem jaukumiem būtu nomierināta.

Jeruzalemes templī kaut kas uz to pusi jau bija noticis. Cilvēkiem bija pateikts, ka pietiek ar šīm upurēšanām, ar šiem maksājumiem. Templis var būt piebradāts, templis var būt netīrs, ka tikai šīs ārišķīgās izdarības tiktu izdarītas, tad būtu pareizi. Tad cilvēks būtu salīdzināts ar Dievu. Mēs redzam Jēzu pirmo reizi dusmu pārņemtu, šo negantību viņš trenc ārā. “Mans nams ir lūgšanas nams”. Un ne tikai viņš ir lūgšanas nams, viņš ir visas Jeruzalemes dvēsele. Viņš ir visas jūdu tautas īstā sirds un dzīvības avots. Nedz sporta laukumos, ne teātra skatuvēs, bet šeit. Ne pie pesteļiem un mānekļiem, kādus mums ieteic visādi burvju mākslinieki, bet pie Dieva, Viņa vaiga priekšā. Kamēr tas nenotiek, tikmēr nezin ko pie tava miera vajag.

Šeit mūsu Pestītājs toreiz atklāja savu lielo dievišķās žēlastības noslēpumu. Ka arī viņa paceltā tiesātāja roka, kura vēlāk tiks pie krusta pienaglota, šī roka ir tā, no kuras izplūst svētība. Kamēr mēs neesam zem šīs rokas patvērušies, arī tad, kad Viņš nes savu tiesu pār mums, mēs esam nelaimē, mēs esam neziņā, mēs esam nāves ceļā. Vēlāk šī roka, no kuras izlāso, līst Viņa asinis, ir tā, kas mazgā mūs un kura mazgās nost no cilvēces visu to netīrību, visu to piebradājumu ar visām neīstajām, aplamajām, nīstamajām darīšanām, padarīšanām, mantām, lietām, elkiem.

Atpakaļ pie Dieva! Tad nāks tas, ko cilvēks kāro, ko viņš neatrod ne pie mākslas, ne pie dzejas, ne pie sporta, ne pie biznesa, ne pie citiem kādiem šīs pasaules kārumiem. Bet šim templim ir jātop šķīstītam. Arī kristīgā baznīca stāv ar noliektu galvu šinī laikmetā savam Pestītājam pretim. Viņa pātaga ir arī pacelta pār kristīgo draudzi, kas ir pieļāvusi un pieļauj vēl joprojām atmest Dieva vārda svēto pamatu. Tai vietā likt cilvēku ieskatus, modernā gudrā cilvēka atziņas, atbīdīt malā Svētos Rakstus kā tādus, kurai ir laikmetīgas lietas un kuras tagad nav mums vairs svarīgas. Tas ir noticis. Ja arī ne vārdiski kādreiz, tad izdarībās un izkārtojumos kristīgā draudze pieplūst pilna netīrības, māņticības, pagānisko ticējumu sēnalām, gružiem pilna, sava paša sirds pagānisma sludinājumu pilna.

Atpakaļ pie Viņa vārda! Uzklausīt visupirms jau Viņa bargo spriedumu. Tu vēl nezini, ko Tev vajaga, jo tu pēc visa tā dzenies, jo tu visu to tvarsti, kas kā vēji tev iet gar ausīm. Tu vēl nezini. Apsēdies, nomierinies, uzklausi. Mūsu Kungs runā. Viņš runā bardzībā un savā žēlastībā, un tā ir Viņa runa arī uz mums. Atpakaļ pie Viņa paša, ne pie viena cita un ne pie kā cita. Āmen