|
Materiāli
no mācītāja Jāņa Šmita iedotā arhīva. Ierakstīti
2020. g. (O. Skrodelis, M. Ziemelis). Valodas
redakcija: Madara Bernharda-Ādamsone. Pēc digitalizēšanas
materiālus plānots nodot Ilmāram Rubenim.
-------------------------
Sprediķis
Lk.14:15-24, Mežaparka draudze, 28.06.1992.
Kāds
no galda viesiem, to dzirdēdams, sacīja: “Svētīgs,
kas ēdīs maizi Dieva valstībā! ”
Bet Viņš sacīja tam: “Kāds cilvēks
taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu. Un viņš
sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem
viesiem: Nāciet, jo tas ir sataisīts. Bet tie visi pēc kārtas
sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: Es esmu tīrumu
pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs
sacīja: Es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot.
Lūdzu, aizbildini mani. Trešais teica: Es sievu esmu apņēmis,
tāpēc nevaru noiet. Kalps, pārnācis, to atsacīja savam kungam.
Tad nama tēvs tapa dusmīgs un pavēlēja kalpam: Izej steigšus uz
pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, kroplus, aklus un
tizlus. Un kalps sacīja: Kungs, ir darīts, kā tu pavēlēji, bet
vēl ir telpas. Tad Kungs sacīja kalpam: Ej uz lielceļiem un
sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns.
Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu
mielastu. ”
Dziesmas:
229 1-4 / V76
553:1-5
/ V62
356:2/
V99
522:1-2/
V47
472:1-4/
V1
Lūgšana
Dievs,
Svētais Gars, mēs Tevi lūdzam un piesaucam, nāc Tavā žēlastībā
pie mums ar Tavām dāvanām un Tavu gaismu. Apgaismo mūs un atdari
mums vārda patiesību, ka mēs saņemam un topam atdzīvināti un
paši kļūstam viņas patiesības apliecinātāji, jo Tavs Vārds ir
mūžīga patiesība. Āmen.
Šo
līdzību svētais evaņģēlijs mums uzglabā vairākos veidos.
Viens no tiem ir runa par ķēniņa dēla kāzām, ķēniņa kāzu
mielastu, kurā pats ķēniņš uzaicina viesus piedalīties un sūta
savus vēstnešus atgādinādams, ka visas lietas ir sakārtotas, un
visi lūgtie, aicinātie lūgti ierasties. Un mēs dzirdam savādu
lietu, ka lūgtie viesi aizbildinās un nenāk.
Aizbildināšanās
ir ļoti dažāda. Bet pārsteidzošais ir tas, ka uz tik augstu, tik
lielu, tik izcilu notikumu, kā uz ķēniņa dēla kāzām, būt
ielūgtam un tad atteikties nākt. Tas ir kaut kas ļoti neiedomājami
savāds, ja tur neteiktu kādu smagāku vārdu. Un kas ir šie
aizbildinājumi! Jā, lai uz tādu lietu neierastos, lai neierastos
tik augstās viesībās un pēc tik liela uzaicinājuma, tur
vajadzētu būt ārkārtīgi smagai lietai starpā, kādam nelaimes
gadījumam, kad cilvēks ir sadragāts un nevar vairs pakustēt,
kādai slimībai, kas viņu piesaistījusi pie slimības gultas, kaut
kas tāds, kad patiesi zemestrīcē sagrūst viņa māja. Nekas
mazāks. Bet aizbildinājumi ir tik ārkārtīgi nesamērīgi (vai
nesvarīgi). Viens saka “Esmu pircis
tīrumu, man nav vaļas. Man ir jāiet aplūkot šo manu ieguvumu.
Tas ir viens svarīgs manas mantas ieguldījums, man nav šobrīd
vaļas, es nevaru to iekārtot.” Otrs ir pircis vēršu jūgu. Jā,
tie ir viņa darba vērši, no tā atkarājas, kā viņš strādās
un kā viņš apkops savu tīrumu. Jā, bez šaubām, tas ir ļoti
svarīgi: apecēt, sēt, pļaut, bet nu šinī brīdī! Vai tad
tiešām nav nevienas laika spraudziņas, ka nevarētu šos vēršus
atstāt uz kādu laiku citu uzraudzībā. Un viens aizbildinās ar
saviem ģimenes apstākļiem. Jā, kas tad ir noticis? Viņam ir
sieva. Ka viņa nevar nākt līdzi! Viņi ir tikko stājušies
laulībā. Kāds liels prieks būtu ierasties tādās augstās
svinībās.
Mīļā
draudze, šinī līdzībā mēs vispirms noprotam kādu ļoti
parastu, bet ļoti negantu lietu – cilvēki nemāk izšķirt
svarīgo no nesvarīgā, nepieciešamo no nevajadzīgā, svarīgo,
neatliekamāko, būtiskāko, vienreizīgo no kaut kā tāda, kas var
notikt jebkurā katrā brīdī vai citā reizē. Un ka šīs lietas
cilvēkus aiznes garām ļoti lielām un ļoti svarīgām lietām.
Jā,
mēs domājam par to, kas tad ir aiz šīs līdzības pateikts? Kas
ir šis mielasts, kas ir šis aicinājums, kas ir šis ķēniņš?
Mēs saprotam to bez izskaidrojuma. Pestītājs ir runājis par to
Dieva lielo aicinājumu, par to sagatavojumu, par ko viņš tā ir
teicis, kur Pestītājs atkārto citiem vārdiem un saka: “Debesu
valstība ir pienākusi tuvu klāt. Ienāciet viņā.” Pestītājs
ir sacījis: “Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu, atveriet.
Kad es ieiešu, es turēšu ar jums mielastu.” Paiet šīm lietām
garām šādu iemeslu dēļ! Mēs nevaram atrast samērojumu tam
zaudējumam, tai nelaimei, tai cilvēka drausmīgajai vainai, ka
viņam nav vaļas, nav intereses, nav laika vissvarīgākās lietas
uzklausīt un pieņemt. Un aizstāt tās ar savām blakus lietām,
kuras vairs var arī neatkārtoties.
Es
atkārtošu vienu notikumu, kas notika kādā mājā, kur dzīvoja
māte un bija tuvu savai izdzišanai, un ap viņu, protams, ir bijuši
viņas tuvinieki. Nu, tad dēls ir nevarīgs, viņš ir ieguvis kino
biļeti uz kaut kādu ļoti ievērojamu filmu, kas katrā ziņā ir
jāredz, un tagad ir tas laiks. Un viņš nevar taču zaudēt šo
biļeti, šo iespēju, viņš dodas prom. Un kad viņš ir pārnācis
pēc kādām stundām, māte ir mirusi.
Līdz
tādai nejēdzībai cilvēki kādreiz nonāk, neatšķirdami būtisko
no nebūtiskā. Šodien mēs to redzam mūsu dienās gandrīz vai ik
uz soļa. Mēs redzam šo aicinājumu. Aicinājums ir daudz
vienkāršāks savā izpausmē, aicinājums ir vienkārši Dieva
namā; zvans svētdienas rītā aicina uz to vietu, kurā arī ir
klāts galds, kurā arī ķēniņš aicina pie sava galda savus
viesus. Kad jūs ziniet tas ir tas labākais darba laiks, kad var
apkopt māju un mazgāt veļu, var apkopt savu ģimenes dārziņu,
var vest uz tirgu savas svarīgās preces un mantas. To mēs
piedzīvojam bieži, un piedzīvojam arī kādreiz to, ka tie
aicinātie nebaudīs šo mielastu. Viņš turpat paslīd, ārdīdams
mēslus svētdienas rītā, celdams savas kastes ar savām precēm
mašīnā, jo svētdienās taču ir visizdevīgākais tirgus, un tad
cilvēki slavē čaklo cilvēku. Čaklo savā darbā, kurš pat
svētdienā nav rimis, lai vairotu savu mantu un labklājību. Un
tanī pašā laikā kaut tu zinātu, ko tev patiesībā vajadzētu;
bet tu jau arī zini, tas jau ir sacīts, tas tev ir atgādināts.
Otra
lieta, kas mūs tā pārsteidz – tas ir tas aicinātājs un viņa
vienreizīgais lielais uzdevums. Lieta negrozās šeit ap baznīcas
zvanu, lieta grozās ap kaut ko daudz lielāku. Pestītājs mums runā
par Dieva iežēlošanās neizsakāmi lielo dziļumu. Dievs noliecas
pār cilvēku, lūgdams, meklēdams, cilvēku uzrunādams; mēs
nesaprotam vairs sava Tēva vārdus, mēs paejam Viņam garām un
Viņa aicinājumam un Viņa vārdam, tā kā mēs, cilvēki, paejam
garām paši saviem vārdiem.
Kādā
no šās līdzības tālākiem turpinājumiem Pestītājs runā par
aicinātāja sodu – izrādās, lai cik pazemīgs un lai cik laipns
ir šis aicinātājs, viņš ir arī spēcīgais, viņš ir arī
tiesātājs. Ja cilvēks neprot to novērtēt, tad Dievs gan. Tās
lietas, kuras viņš sniedz vai piedāvā, tās viņš novērtē.
“Neviens no šiem aicinātajiem manu mielastu nebaudīs”, to
sajutīs tad, kad būs apkopti tīrumi, pabaroti vērši, kad būs
ģimenes dzīve nokārtota, un kad cilvēks izsalcis un nabags pie
visas savas turības nezinās, kur savu dvēseli likt, nezinās, kā
savu laiku aizpildīt, kā sevi nomierināt pie tā tārpa, kas viņu
grauž, pie tās uguns, kas viņu dedzina jau tagad. Var notikt tā,
ka durvis ir slēgtas, ka nekāda cita ieeja vairs nav iespējama.
Vēl bargāk ir teikts līdzībā, ka šie neklausītāji, šie savu
darīšanu un savu gudrību kalpi, ka viņi piedzīvo katastrofu.
Viņi tiek nokauti, viņu pilsētas nodedzinātas. Arī tas notiek!
Tur, kur mitas mūsu piedalīšanās pie Dieva valstības, tur, kur
mēs atstājamies no tām durvīm, kur mūs aicina, mēs esam padoti
neiedomājamām nelaimēm. Un ja mēs šodien piedzīvojam to, ka
cilvēki tiek neskaitāmos pulkos nokauti ne jau ar zobenu, bet
nokauti savos netikumos un briesmīgajos grēkos, un savstarpējā
naidā. Tādā naidā, kur viena pilsēta ir nodedzināta; un kad
nodeg vai visa zeme baismīgās ugunīs, tad te nav nekas cits, kā
tie, kas nav sēdējuši pie Viņa galda. Tie ir baroti ar kaut ko
citu. Viņu patmīlība, viņu pašiedomība, viņu pašlabuma
meklējums, viņu egoisms ir iedzinis viņus beidzot tanī visas
pasaules iemantošanas kārībā un postā par nelaimi citiem un par
pazušanu un iznīcību sev pašiem. Arī to mēs esam redzējuši.
Šīs ugunis deg, šīs pilsētas grūst, šie cilvēki savā
izsalkumā un niknumā meklē raut viens no otra un cits no cita, un
paliek tukšā un nelaimē, un postā. Pasaule ir iegājusi šinī
atsacīšanās laikā, kad saka: “Man nevajag šī mielasta, man
vajadzīgs šis tīrums, mani vērši, mana ģimene un materiālie
labumi.” Tam visam nāk šis ķēnišķais atraidījums: “Lai tev
notiek tā, kā tu to esi gribējis. Kļūsti nabags un nonīksti
badā pie sava klātā galda, un iznīksti pie sava zelta, un sairsti
savā ģimenē un savā mājā, jo tu neesi pieņēmis to, kas ir
bijis tev piedāvāts.”
Jā!
Kas ir šis mielasts? Mīļā draudze, šeit lūdzam mēs šinī un
līdzīgā vietā kristīgās draudzes vienkāršībā, pazemībā,
šķietamajā nabadzībā. Mēs esam pulcināti pie kāda ķēnišķa
galda, pie kāda ķēnišķa mielasta – kas dzers no tā ūdens, ko
es došu, tam neslāps. Visi izsalkušie un izslāpušie pēc
patiesības tiks paēdināti un piepildīti. Uzņemiet to barību,
kas neiznīkst. Tas ir viss tas, ko Pestītājs runā par šo
mielastu, un šis mielasts joprojām ir klāts. Un kad mēs esam šādā
vietā, mēs to piedzīvojam, jo cilvēks nedzīvo no maizes vien,
viņš dzīvo no Dieva vārda, no vārda, kas viņu piepilda un dara
tik spēcīgu, ka viņš spēj pārvarēt visu savu nespēku. Viņš
bauda no ūdens, kas atspirdzina un atdzīvina, ka vairs neslāpst.
Kas patiesību meklēdams ir padzēries pie šī avota, tas ir
iemantojis patiesību no debesu valstības avotiem. Un visu pēc šinī
vietā arī tiek klāts kāds mielasts.
Mūsu
Pestītājs, aiziedams no savu mācekļu vidus, ir atstājis debesu
valstības mielastu. Dalību pie Viņa svētā upura, kas ir viņa
miesa, kas salauzta pie krusta, viņa svētajām asinīm, kas nomazgā
un šķīsta. Nāciet visas lietas ir sataisītas. Un šis vārds
atkārtojas šodien tā, kā toreiz, kad Pestītājs viņu izrunāja,
tā viņš atkārtojas no viņa nespēcīgajiem, vājajiem mācekļiem,
kurus Viņš ir sūtījis aicināt un kuri drīkst šos vārdus ņemt
savā mutē, kā viņa vārdus, un atkārtot šo aicinājumu. Visiem
tiem, kam ir viņu dzīves darīšanas, viņu dzīvē viņu uzdevumi,
un dzīvē ir viņu steigas un nepieciešamības, ir dzīvē viņu
izsalkums un slāpes. Atkal par jaunu šis pestītāja aicinājums
tika runāts. Katrai paaudzei par jaunu un katram cilvēkam par
jaunu. Un kas to sadzird un kas pie tā paliek, neviens ķēniņa
mielasts nevar salīdzināties ar šo augsto žēlastību un
priekšrocību baudīt no debesu valstības ķēniņa to, ko Viņš
savā žēlastībā mums sniedz un par ko mēs nesam Viņam pateicību
un slavu.
Āmen
Aizlūgumi
1) Dievgalda
viesi “baudiet un redziet, ka Tas Kungs ir labs, svētīgs tas
cilvēks, kas uz viņu paļaujas”. Āmen
2) Žanete
slimības grūtumā (Sibīrijas latviešu draudze)
3) Ģimene
slimības grūtumā
Aizlūguma
dziesma 337:9 V136
4) Mācītājs
Valters Ozoliņš, izlūgdamies Dieva žēlastību un spēku
viņa grūtajā darbā draudzē, un viņa dzīvesbiedre –
žēlastību, kad gaida nākam pasaulē ceturto bērniņu.
5) Meitiņa
Dārtiņa, 2 gadus veca, pašreiz slimnīcā
Aizlūguma
dziesma 458:1-2 V31
6) Mūsu
mīļā Māra Trapāne-Soikāne, kas ir ceļā pie mums, dziedāsim
367. dziesmas 1-4. pantu V7
7) Aizgājēja,
kas gājusi bojā katastrofā, Dieva mieru un žēlastību
izlūdzoties 618. dziesma, 1. p. V69
Lūgšana
Kungs
Jēzu, Tu esi patiesais Kungs un Dievs, patiesais Debesu valstības
ķēniņš. Mēs pateicamies Tev, ka Tu esi atnesi visu Debesu Tēva
iežēlošanos, visu spēku, palīdzību, patiesību. Ka Tu esi to
nolicis mūsu visu priekšā, Tu esi klājis Tavu galdu, ka Tu neesi
nevienu aizmirsis aicināt. Mēs lūdzam Tevi, piedod, ka mēs Tavu
mīlestības pilno balsi neesam kādreiz sadzirdējuši tajos
trokšņos, kuros mēs paši sevi esam iesaistījuši. Mēs Tevi
lūdzam, klaudzini un liec mums atvērties Tavā priekšā, lai Tu
varētu ienākt ar savu bagātību un lai Tu mūs varētu
atspirdzināt un pamielot uz mūžīgo dzīvību. Un arī šeit mūs
stiprināt, lai visas citas lietas no mums atkāptos, jo ka Tu esi
mans (man nevajag ne debess, ne zemes). Visas citas lietas liec
nolikt aiz Tevis. Palīdzi, svētī mūsu mīļo garīgo Baznīcu
māti, atjauno viņu īstā, stiprā paļāvībā un piederībā Tev.
Svētī uz to Viņas virsganus un Baznīcas vadību, visus draudzes
ganus, draudzes darbiniekus, Dieva lūdzējus, visus izsalkušos un
izslāpušos pēc patiesības. Svētī uz to mūsu dārgos viesus,
kas šodien mūsu vidū nāk no tālienes, no ziemeļu zemes –
Norvēģijas, no aizjūras zemes – Kanādas. Mēs Tevi lūdzam, lai
Tava žēlastība būtu mūsu, uzlūko viņu pacietībā un
žēlastībā, vadi cauri visāda veida tumsai un aplamībām, māņiem
un grēkiem. Vadi viņu pie patiesības, pie piederības Tev.
Iežēlojies par visiem tiem, kas ir bēdās, pārbaudā, grūtumā,
nelaimē, pacietībā, izmisumā un šaubās, slimības sāpēs,
vecuma vārgumā un nespēkā, nāves paēnī. Un dodi, kad mūsu
stunda būs nākusi, visas lietas šeit atstāt, un mēs to varētu
darīt ar prieku un ar mieru, lai Tev sacītu pateicību par visiem
Taviem apžēlotajiem. Paklausi mūs, aizstāvi mūs pie Tēva mūsu
lūgšanās, kā Tu to esi solījis. Kungs Jēzu Kristu, Tu Kungs un
Dievs, Tu Kungs un Dievs, paklausi, ko mēs lūdzamies. Āmen.
|
