Labais gans

Materiāli no mācītāja Jāņa Šmita iedotā arhīva. Ierakstīti 2020. g. (O. Skrodelis, M. Ziemelis). Valodas redakcija: Madara Bernharda-Ādamsone. Pēc digitalizēšanas materiālus plānots nodot Ilmāram Rubenim.

-------------------------

Lk.15:1-7, Mežaparka draudze, 5.07.1992.

Bet visādi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap viņu, lai klausītos viņu. Un farizēji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: “Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem. ” Tad viņš tiem stāstīja šādu līdzību: “Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs? Un, to atradis, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: Priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis. Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga.”

Dziesmas

94

518

161:3

330

344:3-4

Lūgšana

Mēs Tevi lūdzam, mēs Tevi piesaucam, Dievs, Kungs, Svētais Gars. Tu, apgaismotājs Gars, Tu, dievišķais padoma devēj. Nāc ar Tavām dāvanām, nāc ar Tavu spēku, patiesību, atdari mums Tava Vārda patiesību, ka mēs viņā esam stiprināti un atdzīvināti un paši topam viņas apliecinātāji, jo Tavi Vārdi ir mūžīga patiesība. Āmen.

Šī ir viena no mūsu Pestītāja visdziļākajām un nopietnākajām līdzībām. Viena no tām līdzībām, kurā mēs varam ieskatīdamies ieraudzīt to, ka arī mēs esam kaut kur tanī pulkā, kas ir ap Jēzu, Viņa ganāmā pulkā. Viņš vispirms runā par ganāmo pulku, Viņš ir labais gans, kas ir sapulcējis savu ganāmo pulku. Viņš ir sapulcējis savu draudzi. Draudzi, kas dzīvo no Viņa vārda, no svētās barības, kura ir atspirdzināta Viņa žēlastības iestādījumu straumēs, un kura seko Viņam. Par šo draudzi Viņš runā, ka no šīs draudzes kopuma pazūd kāds no viņas locekļiem. Viņa ganāmais pulks nav viss. Viņa ganāmais pulks ir ne tikai kāda avs, kas ir palikusi kaut kur atpakaļ, bet ganāmais pulks ir brīdināts. Vecās Derības vārds, kur Dievs savā taisnībā runā, ka Viņš nāk un stāv sava izklīdinātā ganāmā pulka vidū, Viņš ir nācis to meklēt, savest kopā.

Šajā līdzībā ļoti daudz kas uz mums runā ļoti laikmetīgi. Kur ir Jēzus ganāmā pulka pamatojums (piepildījums)? Kur ir tas Viņa mīlestībā, priekā, paļāvībā paklausīgais sekotājs pulks? Kur ir tas Viņa pulks, kas joprojām apzinās, ka viņi ir vadīti pie vislabākā, kas varētu būt šeit iebaudāms, pie šīm labajām ganībām un pie šī skaidrā, tīrā ūdens? Kur ir šis ganāmais pulks?

Kādā citā vietā Pestītājs runā par plēsīgiem vilkiem, par vilku, kas uzbrūk ganāmam pulkam, kas spēj paņemt, nolaupīt un iznīcināt. Bet šeit Viņš runā par noklīdušo, pazudušo avi. Un šinī vienā gadījumā un šinī vienā pieminējumā Viņš mums atslēdz šo skumjo notikumu, ka var notikt, ka Jēzus patiesība, ka Jēzus dzīvības spēki, Jēzus priekšzīme un svētums, ka tas kaut kādā veidā neaiztur no Viņa ganāmā pulka atraisīties.

Kā tas var notikt, kas tas arī viss ir? Mēs nezinām šeit uzskaitīt visu to, kas cilvēkus attālina, atsvešina no Jēzus, bet mēs jūtam, ka šādas atsvešinātības ir daudz un dažādas, un daudzveidīgas. Šī viena avs ir atpalikusi no visām pārējām; citas ir gājušas līdzi ganam, pārvietojoties no ganībām uz ganībām, jo Palestīnas apstākļos nav tā, ka ganības ir kaut kur vienveidīgi – ir jāpārvietojas no zālainas vietas uz zālaino, no tukšas uz auglīgo. Kāda no viņām ir atpalikusi! Un šī atpalikšana nozīmē palikt stepē, pat tuksnesī ar visām tām nejaušībām, kādas var tuksnesis nest – izsalkumu, slāpes, dzīvības briesmas. Kāda avs, kura nav gribējusi pievienoties, ir nošķīrusies pati savos ceļos. Nošķirdamās pēc savas pārliecības kavēties, kaut kas viņu vairs nesaista ar visiem pārējiem kopā. Ir tā!

Arī tanī ganāmā pulkā, Jēzus līdzībā runādams mums norāda, ir tā, ka kristīgā draudze nevar saturēt kopā visus tos, kas viņā ir. Vienmēr gadās kāds, kurš atpaliek nost, kuram ir par garlaicīgu, par neinteresantu, kuram varbūt vēl arī kādi viņa paša sarūgtinājumi; viņa patstāvības domas atrast sev kaut ko labāku liek viņam nošķirties savrup, arī par sevi, neiet ar visu lielo kopīgo baru. Un mēs dzirdam kādreiz šādus vārdus “negribam skriet šim visam baram līdzi”, “es negribu iet tur baznīcā, es tāpat Dievu varu mājās pielūgt, tur baznīcā iet tie liekuļi, pie tiem es negribu būt”.

Šī lielā pašapziņa, paštaisnība, tā liek atšķirties, arī uz labu; vai uz labu tiešām ir tas, kas ir pazaudēts aizejot no šī bara, kuru tik augstprātīgi un neparasti apzīmē ar liekulībām? Vai tas ir tas ceļš, kas piepildīs dvēseli un dos dzīvības spēkus un barību un garu tur, kur tu būsi palicis savā savrupībā, paštaisnībā ieslēdzies? Viens no šiem iemesliem, kas liek atpalikt un, cik savādi arī ir, ka īstenībā jau šeit ir nevis tā sakot kaut kas, ko varētu apzīmēt ar kaut kāda labāka ceļa vai kaut kādas labākas barības meklēšanu. Bet šeit vietā vārds – atpalikt. Un atpalikšana vienmēr ir kaut kāds trūkums, kaut kāds zaudējums, kaut kāda nevarība, kaut kas tāds no savas patmīlības, kas cilvēku noslēdz sevī pašā un savā iedomātā taisnībā. Šī atraušanās no ganāmā pulka.

Mēs visi būsim redzējuši kādu skaistu, aizkustinošu bildīti, kura daudzkārt atkārtota kristīgos izdevumos un kādreiz atsevišķās pastkartītēs redzēta. Ērkšķu krūmā, kas pārkāries pār bezdibeni, ir sapinusies avs, un pāri viņai, pāri pār draudīgo bezdibeni pārliecies gans, kas viņu meklē tūlīt pat ar lielām briesmām, meklē viņu izcelt ārā no šīs patiesībā draudošās nāves. Tā ir glezniņa, bet mākslinieks ir sapratis kaut ko tādu, kas patiesībā evaņģēlijā arī ir ietverts. Un tās ir tās briesmas un tas ārkārtīgi negaidītais, neparedzētais rezultāts, tas iznākums, kas robežo ar sāpēm, ar izmisumu, ar nāves briesmām un bailēm. Notiek kaut kas tāds, kur visa cilvēka būtne ir apdraudēta. Un ja nav šī roka, kas izceltu ārā, šī palīdzība, tad nāve ir droša. Vai nu ērkšķu krūmā nonīkstot, vai iegāžoties dziļāk bezdibenī uz nāvi. Šī viena iespēja šai patstāvībai, šai gribai atraisīties pašam par sevi. Bet varbūt arī neapzināti, varbūt tur ganoties, gar šo bezdibeņa malu ir tā noticis tīri nejauši no labā jaukā ieguvuma atrauj šis nejaušais solis, kas iegrūž ciešanās un nāves briesmās. Un arī to mēs dzīvē zinām un piedzīvojam. Šī patstāvības meklēšana un naivie, šķietamie cilvēka panākumi nebūt kopā ar Viņa draudzi, ar Viņu, tā kādreiz beidzas šinīs lielajās dvēseles mokās, šinīs dvēseles bailēs un briesmās, izmisumā, nespēkā pašiem sev līdzīgos.

Kādā bērnu grāmatiņā, kurā ievietoti daži skaisti stāstiņi bērniem pamācībai ir arī kāda bildīte, kuru arī jūs būsiet redzējuši kādreiz, pamācībai pamudinoša. Arī tur ir kaut kas no šīs līdzības nejauši ietverts. Tā rāda gan ne aitiņu, bet kazu. Viņa ganās tur dārzā pie sulīgiem lakstiem un zāles, un tai pašā laikā pēkšņi pamana uz kūtiņas jumta ir kāds zāļu kušķis, un tas viņu tik ļoti saista, ka viņai katrā ziņā šis zāļu kušķītis ir jādabū, ar daudz visādām grūtībām, lēkājot no jumta uz jumta un vēl visādi citādi viņa beidzot nonāk uz jumta ar visu nedrošību, kā tur var stāvēt. Viņa pietuvojas šim kārotam kārumam un noplūc viņu. Un izrādās šis zāļu pušķītis ir daudz nabadzīgāks nekā tas viss, ko viņa bija pametusi, kur ganījās bezrūpīgi un jauki. Ka tur nav nekā īpaša, kas varētu patikt, nekā tāda, kas viņai būtu tādā veidā par labu. Iznākums ir tas, ka viņa vairs netiek prom, atpakaļ viņa vairs nespēj tikt, jo katrs solis, ko viņa spertu, nozīmētu viņai dzīvības briesmas – nogāzties no tās nedrošās vietas, kur viņa stāv. Atliek tikai, tā sakot, brēkt un saukt palīgā.

Tas iekārojums, ko mēs kādreiz redzam kristīgajās draudzēs, kas tagad nāk kā lielais uzbrukums Kristus ganāmam pulkam, kur mums tiek rādīts uz lielajiem pasaules jumtiem un brīnumiem, un brīnumlietām rādīti vilinoši jaukumi, visas šīs lielās gudrības un mācības, kuras gatavā veidā dod cilvēkam visas debesis un nezin kādu viņas pilnības piepildījumu. Viņam tikai tur jāizdara tās kustības, vingrinājumi un visāda veida citi paņēmieni, un tad viņš pats ir kā debesīs un nav vajadzīga nekāda kristīgā draudze un nav vajadzīgs Jēzus Kristus, it nekas! Šī pārgudrība, šī iekāre uz kuru vilina viltus un kuru paša pārgudrība ņem pretī, arī to mēs redzam. Ar to mēs redzam, ka tas noplūktais stiebriņš, ko pasniedz šīs lielās, dziļdomīgās austrumu un senatnes gudrības, viņš ir liess un sauss, viņš nebaro un nepilda. Un cilvēks ir briesmās, viņš stāv bezdibeņa malā, katru brīdi, kad viņš mēģinās pakustēties, lai tiktu no visas šīs apmātības prom, izrautos no visa šī vilinājuma, viņš var gāzties elles dziļumos.

Gans, kas atstāj savas 99 avis, iet meklēt šo vienu. Mēs, lasot šos Pestītāja vārdus, aplūkojam kādā dziļā mierā viņi priecājas. Nav tā, ka Viņa acis neredzētu Viņa ganāmo pulku. Nav tā, ka Viņš ļautu lietām notikt tā, kā cilvēki to savā pašprātā sev ir sadarinājuši un iekārojuši.

Toreiz, kad Viņš runāja ar farizejiem pie galda, kopā ar muitniekiem, mēs redzējām, kā tas notiek – šie no jūdu ticības kārtības un ceļa atsvešinātie, šie citu acīs grēcīgie, ļaunie un netaisnie, ir tie, pie kuriem Viņš bija nācis. Lai meklētu un svētu darītu to, kas ir pazudis. Kas ir pazudis! Kā pazudis, Viņš nesaka nevienā vietā. Viņš varētu šos pazušanas, pazudināšanas stāstus un notikumus šeit skaitīt priekšā simtiem, kur visi ir mūsu pašu acu priekšā. Tajos arī mēs paši līdzi esam bijuši, vai arī meklējam šo ceļu nost no šiem vilinājumiem, kas mūs ir veduši briesmās un tukšumos. Viņam tas nav vienalga! Un vēl pēdējā brīdī, kad Viņam vairs ir palikuši tikai kādi mirkļi no dzīvības, kas izlāso no Viņa asinīm, vēl tanī brīdī viņš pacēla no elles ārdurvīm to kādu avi. To nelaimīgo, ko Viņš ir zaudējis, kas Viņam pietrūkst, un kur Viņš atrodas, un ka šī krusta nāvē ir pats vieglākais, ko Viņš nes, kas Viņam ir priekšā. Un šo nelaimīgo, šo avi, kas laikam nekad nav bijusi kopā ar labo, rātno ganāmo pulku, Viņš izcēla no elles vārtiem un pacēla sev līdzi.

Jēzus Kristus, tas pats vakar, šodien un mūžīgi. Jēzus Kristus ir tas, kas stāv sava izklīdušā ganāmpulka vidū un meklē vētrā izklīdināto savu ganāmo pulku. Kristīgā draudze ir stipri izklīdināta, izkaisīta; daudzi ir tie, kuri īstenībā nezina, ka viņi pieder šim ganāmam pulkam. Un viņi iet savus ceļus, neceļus un strupceļus bet Jēzus acs, Viņa acs!

Jāņa evaņģēlijā, kur Viņš runā par labo ganu un avīm, Viņš saka: “Manas avis dzird manu balsi, un es tās pazīstu, un viņas iet man pakaļ. Viņas dzird manu balsi.” Toreiz, pie galda sēžot, jā, tie cilvēki ir pat farizeji kā muitnieki, viņi dzirdēja, ko runāja Viņa paša balss. Šī Viņa balss nav apklususi, un šī patiesība nav mitējusies: “Kas dzird manu balsi un iet man pakaļ, es tās pazīstu.” Viņa balss mums nav izskanējusi un izdzisusi. Viņa balss ir šeit satverta kopā un katra dvēsele, kas ir izslāpusi un izsalkusi pēc patiesības un dzīvības dzird šo balsi. Un šī ir tāpat aicinātāja balss, tāpat brīdinātāja balss, tāpat meklētāja balss. Avs, kas ir noklīdusi un redz savu nelaimi, viņa kādreiz bailēs arī dod savu balsi. Un šī balss nonāk gana ausīs.

Šīs lietas šodien ir tās pašas. Visur tur, kur mēs esam pievīlušies paši savos ceļos, visur tur, kur mēs esam paklupuši savos grēkos, visur tur, kur mēs vaidam savās nelaimēs, visur tur, kur mēs esam izmisumā, mums ir dota balss, kas sauc – mūsu lūgšanas balss, mūsu lūgšanas sauciens, mūsu sirds pievēršanās Viņam. Un tā ir tā balss, kuru Viņš dzird. Un viņš zina to virzienu, kur viņa atrodas. Un Viņš zina, kas ir jādara. Ko Viņš ir darījis, ko Viņš dara, tas ir Viņa gana darbs pie Viņa ganāmā pulka. Viņš vienlaicīgi dzird visu savu ganāmo pulku. Tai pašā laikā katru atsevišķi, ar to, kas tam rūp, sāp un žēl. Katru no mums.

Āmen.

Aizlūgumi

1) Dievgalda viesi, meitiņa slimnīcā (2 gadus veca) un par gaidāmo 4. bērniņu Birutai
Dziesma: 458:1-2 (V31)

2) Darbiniece Anna ceļojumā Vācijā ciemojas; par Žaneti, kas tagad nopietni ārstējas slimnīcā; par Valdi Sutru veselības apdraudējumā.
‌Dziesma: 337:9 (V136)

3) Māra Trapāne, kas ir ceļā pie mums no ASV
‌Dziesma 367:1-4 (V7)

4) Meita un 4 dēli no draudzes dodas iestāties fakultātē
‌Dziesma 208:1-3 (V95)

5) Ēvalds aizsaukts šīnī naktī
‌Dziesma 634:5 (V46)