Ķēniņš Hērods

Materiāli no mācītāja Jāņa Šmita arhīva. Digitalizēti 2020.gadā (O. Skrodelis, M. Ziemelis). Valodas redakcija: Anita Freiberga. Materiāli pēc digitalizēšanas nodoti Ilmāram Rubenim.

Sprediķis

Mk.6,14-30, Mežaparka draudzē 1992.gada 29.jūlijā

“Un ķēniņš Hērods to dzirdēja, jo Viņa Vārds bija tapis zināms, un sacīja, ka Jānis Kristītājs esot uzmodināts no miroņiem, un tādēļ Viņā tādi brīnuma spēki darbojoties. Bet citi sacīja: "Viņš ir Ēlija.” Un citi sacīja: "Viņš ir pravietis, kā viens no praviešiem." Bet Hērods, to dzirdējis, sacīja: "Jānis, kam es galvu nocirtu, uzcēlies no miroņiem." Jo tas pats Hērods bija sūtījis un licis Jāni apcietināt un saistīt cietumā Hērodijas, sava brāļa Filipa sievas, dēļ; jo viņš to bija apprecējis. Bet Jānis Hērodam bija sacījis: "Tev neklājas, ka tev ir tava brāļa sieva." Un Hērodija viņu ienīda un gribēja nokaut, bet nevarēja. Jo Hērods Jāni bijās, zinādams viņu esam taisnu un svētu vīru, un viņu sargāja, un, viņu dzirdēdams, tas bieži kļuva domīgs un tomēr labprāt viņu klausījās. Un gadījās izdevīga diena, kad Hērods savā dzimšanas dienā saviem lielkungiem, virsniekiem un augstākajiem vīriem Galilejā rīkoja dzīres. Un Hērodijas meita ienākusi dejoja un labi patika Hērodam un tiem, kas līdz pie galda sēdēja. Tad ķēniņš sacīja meitenei: "Lūdz no manis, ko gribēdama, es tev to došu." Un viņš tai zvērēja: "Ko tu no manis lūgsi, to es tev došu, līdz pat pusei no manas valsts." Bet viņa, ārā izgājusi, sacīja savai mātei: "Ko lai es lūdzu?" Bet tā sacīja: "Jāņa Kristītāja galvu." Un tūdaļ viņa gāja steigšus iekšā pie ķēniņa, lūdza un sacīja: "Es gribu, ka tu man tūlīt dod bļodā Jāņa Kristītāja galvu." Un ķēniņš ļoti noskuma. Tomēr zvēresta un to dēļ, kas pie galda sēdēja, tas negribēja viņu atraidīt. Un ķēniņš tūdaļ sūtīja bendi un pavēlēja atnest viņa galvu. Un tas, nogājis cietumā, viņam nocirta galvu un atnesa viņa galvu bļodā, un deva to meitenei, un meitene to deva savai mātei. Kad viņa mācekļi to dzirdēja, tad tie nāca un paņēma viņa miesas un tās ielika kapā. Un apustuļi sapulcējās pie Jēzus un Tam stāstīja visu, ko tie bija darījuši un ko tie bija mācījuši.”

Lūgšana

Mēs Tevi lūdzam, mēs Tevi piesaucam, Dievs Kungs, Svētais Gars, Tu patiesības, Tu Dievišķās gudrības, Tu dievišķais padoma devējs Gars. Nāc, ņem mājas vietu mūsu vidū un izdali mums Tavas dāvanas, ka mūsu gars atjaunojas, un ka mēs paši līdzi topam liecinieki Tavai patiesībai, jo Tavs Vārds ir mūžīga patiesība.

Un atkal mēs šeit sastopamies ar to pašu jautājumu, kas aužas cauri visai Jaunai Derībai, un kas aužas cauri visai cilvēces dzīvei. Mūs tad aizēno šis ļoti dramatiskais, sāpīgais notikums ar pravieti Jāni. Bet īstenībā viss arī šeit saistās ap Jēzu Kristu un ap to, kas Viņš patiesībā ir! Un atkal ir tie paši jautājumi, kuri evaņģēlijā jau vairākkārt cilāti, kad ļaudis izbrīnā un nesaprašanā nespēj vien izdibināt: jā, kas tad Viņš patiesībā ir? Kādreiz Jēzus pats šo jautājumu uzstāda saviem mācekļiem. Kādreiz viņa mācekļi nāk un to viņam stāsta līdzi. Un šeit mēs atkal sastopamies, ka Jēzus tiek pielīdzināts kādam no lielajiem praviešiem. Citi saka: “Viņš ir pravietis!” Citi pat nosauc vārdā, kas par pravieti! Tātad viņš ir tas, kas sludina kādu dedzīgu, spēcīgu Dieva vārdu, un kādu tikuma turēšanu, mācību, kā to ir darījuši senie pravieši.

Jā. Jēzū ir arī šis pravietiskais spēks apliecināt dievišķos brīnumus, darīt šos praviešiem līdzīgos darbus. Citi saka: “Viņš ir Elija. Viņš ir tāds kā Elija!” Šis reizē bargais, cietais pravietis, kas uzstājās asi un nesaudzīgi pret galma priesteriem, tos iznīcinādams. Pravietis, kas neibjās nostāties valdnieka priekšā un sacīt savus bargos atgādinājuma vārdus. Un beidzot, un cik tas ir savādi, kas ir šie motīvi, kāpēc Jēzus tiek šādiem vārdiem pielīdzināts un šādā veidā salīdzināts. Cilvēki kaut ko viņā saskatījuši. Viņš ir viņus kaut kā ierosinājis. Viņiem šī līdzība ir iekritusi prātā. Viņi neskatās uz to, kas viņš ir pats par sevi, viņi grib viņu redzēt kā kaut ko tādu - jau ierasto, bijušo, parasto. Un visu pēc te ir pats Hērods, pats zemes valdnieks. Arī viņš ir iztrūcies. Un viņa nocietinātā sirdsapziņa, kas ir pakļauta iegribām un cilvēcīgām lietām, kura viņu vada no nozieguma uz noziegumu, šī sirdsapziņa satrūkstas. Jēzus viņam kaut ko atgādina. Jēzus atgādina viņam Jāni Kristītāju. Jāni Kristītāju, kuru viņš labprāt klausījās tāpēc, ka Jānis Kristītājs runāja ļoti nopietnus vārdus. Viņš klausījās un palika domīgs. Tas atgādina viņam Jāni Kristītāju, kuru ienīda Herodeja, viņa brāļa sieva, kuru viņš bija apprecējis pretēji ticības likumiem un kārtībai. Un viņš sargāja šo Jāni Kristītāju no šīs ļaunās, viltīgās, negantās sievietes naida un atriebības. Un viņa sirdsapziņa runāja, ka viņš toreiz bij zvērējis tai meitenei tādu nesaprātīgu, aplamu zvērestu, ka viņš izpildīs katru viņas vēlēšanos.

Un notika tā, ka viņam bija jāizdara noziegums. Kādēļ? Kādēļ viņš to izdarīja? Viņa sirdsapziņa nebija padota Dievam un Dieva Garam. Viņa sirdsapziņa bija padota cilvēkiem un cilvēku spriedumam. Viņš tikko izteica kādu zvērestu, un te nu iznāktu viņam šo zvērestu lauzt un atsacīt šai meitenei tik nesaprātīgā, tik ļaunā, tik nežēlīgā un nekrietnā lūgumā: dot Jāņa Kristītāja galvu. Viņš jūtās atkarīgs no cilvēkiem, ne no Dieva. Viņam ir jāizpilda cilvēku priekšā tas, ko viņš tagad ir zvērējis, un kur viņš ir iekritis smagā grēkā. Vai tiešām nebija nekādas izejas? Vai tiešām nebija nekas iespējams?

Vieglprātība noved grēkā. Neapdomība, ļauns cilvēka prāts, pakļaušanās cilvēka spriedumam: šī lielā nebrīvība cilvēku priekšā, cik lielā mērā viņa savaldzina, sagūsta, paņem savā varā cilvēku un liek rīkoties, bieži vien pret paša gribu, bieži vien pret paša sirdsapziņu. Ne tikai tāpēc, ka, lūk, kā tas izskatīsies, ja es pievērsīšos Dievam, nevis cilvēku spriedumam?

Kādā no misijas laika vēstulēm, kad misionāri darbojās, mācīdami un kristīdami nekristīgās tautas, kāds Āfrikas misionārs raksta savu piedzīvojumu misijas laikā mazo afrikāņu zēnu skolā. Notikums ir tāds, ka viņi savos Bībelēs stāstos un evaņģēlija lasījumos lasa šo notikumu par Jāņa Kristītāja nāvi, visu šo notikumu visā viņa drausmīgumā: sākot ar Hēroda zvērestu un beidzot arī Hērodejas un viņas meitas ļauno gribu - Jāņa Kristītāja nāvi. Zēni klausās ar lielu saspringtību. Notikums tiešām ir savā baismīgumā un sāpīgumā tāds, kas aizrauj sev līdzi. Un tagad misionārs, kas ir viņu skolotājs, griežas pie saviem klausītājiem, zēniem, melnajiem Āfrikas puišeļiem, un saka tā: “Nu, sakiet, bērni, dzīvē jau var visādi gadīties, un var visādi tādi notikumi notikt. Sakiet, ko jūs darītu Hēroda vietā, ja jūs būtu tādā veidā zvērējuši? Ko jūs darītu?” Pieceļas viens puišelis un saka tā: “Es Hērodijai pateiktu, ka tā puse manas valsts, ko es tev dodu – tanī Jāņa Kristītāja galva neatrodas. Jāņa Kristītāja galva nav tai pusē valstības, ko es tev dodu!”

Mēs nevaram noliegt patiešām Dieva Gara padomu un gudrību, kas bija šinī mazajā un mums nepazīstamajā Āfrikas zēnā. Viņš bija gudrāks par šo vareno valdnieku, kas sēdēja savas varas augstumos, un bija saistīts ne pie Dieva, bet pie cilvēku paklausīšanas, pie bailēm no cilvēkiem. Bet Hērods tagad, šinī gadījumā, atceras šo notikumu. Viņš dzird par Jēzu. Šī valoda tik ļoti atgādina Jāni Kristītāju, jo ļaudis, kas viņam šīs ziņas pienes par Jēzu, saka: “Pravietis, pravieša garā, Elijas garā sludina!” Hērods iztrūkstas. Jānis Kristītājs cēlies no mirušajiem. Tas nevar būt citādi! Šīs sirdsapziņas bailes dzen vienā īpašā dvēseles satraukumā un nemierā. Pēkšņi viņam liekas skaidrs, ka šis nonāvētais pravietis, netaisni, varmācīgi nonāvētais – viņš nevar būt paņemts nāvei, viņš ir augšāmcēlies.

Šis notikums, ko viņam atgādina par Jēzu, iesit viņam pa viņa atmiņu, iesit viņam pa viņa sirdsapziņu. Un pie tā klāt mokas, kuras viņam kādreiz ir nākušas viņa ļauno darbu dēļ, Jēzus ir šis atgādinātājs par viņa grēku.

Mēs sastopamies šeit ar mūsu Kungu un Pestītāju tādā īpašā veidā. Mēs esam vienmēr paraduši domāt: Jēzus mīlestība, Jēzus maigums, Jēzus pacietība un Jēzus piedošanas spēks, ar kuru es staigāju ļaužu priekšā. Mēs kaut kā esam vienmēr viņā lūkojušies un redzējuši šo brīnišķo mierinātāju, iepriecinātāju. Šeit pie Hēroda Jēzus parādās kā atgādinātājs. Notikums, protams, nesakrīt, bet atgādinājums tāpat ir ārkārtīgi spēcīgs. Un tas var tā notikt cilvēku dzīvē, ka viens vārds, no Jēzus runāts, vai kaut kas, ko mēs Evaņģēlijā ieraugām, mums atgādina par kaut ko tādu, ka mēs satrūkstamies. Tā vēl nav grēku nožēla, tā vēl nav atgriešanās, bet tā ir tā nepieciešamā un svētīgā Dieva pātaga, kas cērt pa mūsu sirdsapziņu un saka: “Mosties, trūksties, nedomā, ka tu tā vienkārši un lēti varēsi tikt ar Dievu kārtībā!”

Viņš liek atcerēties un satrūkties. Mēs nezinām, kādā garā Hērods bija vēlāk pēc tam, bet šie netiešie atgādinājumi, ar kādiem mēs sastopamies, tie ir pirmais solis uz atgriešanos, ja mēs pieņem šo Dieva pātagas cirtienu no viņa rokas kā Viņa žēlastību.

Kādā vietā pravietis Jesajs saka par Israēla tautu un par Dievu, kas viņu piemeklē: “Pa kuru vietu man vēl būs jūs sist?” Visa miesa ir vāja. Tie Dieva cirtieni ir nākuši cits pakaļ citam, un Israēls palicis ciets un neatgriezīgs, un iestidzis savos grēkos. Pravietis jautā, vai vēl ir kas, ar ko pārbaudītu? Vai vēl cirst, lai atgrieztos?

Mīļā draudze, šāds atgādinājums nāk ne tikai pār cilvēkiem, viņš nāk pār tautām, pār valstīm, pāri par visu pasauli. Dievs ir ļāvis pātagai krist pār šo pasauli viņas grēku dēļ. Arī pār mūsu tautu. Mēs esam sisti, pazemoti, mēs esam pārbaudīti. Mēs labprāt atceramies šīs brūces un raudam, un žēlojamies par mūsu sāpēm. Bet tām mums ir jāatgādina Dieva roka, kas savā žēlastībā ir likusi savai pātagai nolaisties pār mums, lai mēs satrūktos, lai mēs atmostos, lai mēs atcerētos to, ar ko mēs esam bijuši Dieva priekšā vainas darītāji, grēka paturētāji. Un ar ko mēs esam aicināti uz atgriešanos visā pazemībā, sirds nožēlā. Pārlaidusi šos drūmos gadus, mūsu tauta ir iestigusi tādā aizmirstībā, ka viņa tver pēc jauniem grēkiem cauri visam tam jauno laiku cilvēka mulsinājumiem, pavedinājumiem, kārdinājumiem un atklātiem grēkiem un nelaimēm. Tas ir visapkārt ap mums. Atcerēsimies, ka mums, tāpat kā Hērodam, Jēzus kaut kur tur tuvumā staigā, runā un uzstāda jautājumus mūsu sirdsapziņai.

Āmen