|
Materiāli no mācītāja Jāņa
Šmita arhīva. Digitalizēti
2020. gadā (O. Skrodelis, M. Ziemelis). Valodas redakcija: Anita
Freiberga. Materiāli pēc digitalizēšanas nodoti Ilmāram Rubenim.
Sprediķis
Mt.28,16-20, Mežaparka draudzē
1992.gada 26. jūlijā
“Bet Viņa
vienpadsmit mācekļi nogāja uz Galileju, uz to kalnu, kur Jēzus
tiem bija pavēlējis. Un, kad tie Viņu redzēja, tie nokrita Viņa
priekšā ceļos, bet citi šaubījās. Un Jēzus piegāja pie tiem
un uzrunāja tos sacīdams: "Man ir dota visa vara debesīs un
virs zemes. Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās
kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami
turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums
ik dienas līdz pasaules galam.”
Dziesmas
216
517
247:3
330
332:7-9
Lūgšana
Mēs Tevi lūdzam, mēs Tevi
piesaucam, Dievs Kungs Svētais Gars. Tu, Dievišķais padoma devējs,
Tu, gudrības, Tu, patiesības gars. Nāc pie mums ar Tavām dāvanām,
apgaismodams, stiprinādams, Tavā patiesībā vadīdams, atveri mums
Tavu svētā vārda patiesību, mēs viņā topam atdzīvināti, un
arī paši topam viņas apliecinātāji, jo Tavs vārds ir mūžīga
patiesība.
Āmen.
Šie evaņģēlija vārdi, kas ir
paredzēti kā šodienas evaņģēlijs, reizē ir noslēgums un jauns
sākums. Viņi noslēdz to dievišķās atklāsmes, dievišķā
uzdevuma daļu, kura sākās kā Marks to savā evaņģēlijā pašā
pirmā nodaļā raksta: “Jēzus Kristus, Dieva Dēla evaņģēlija
sākums.” Un šis sākums ir tas brīnišķais notikums, kur
pasaulē ir nācis mazs bērniņš. Un cilvēku acu priekšā viņš
uzaug par jaunekli, par spēka vīru, par pravieti – spēcīgu
vārdos, par brīnišķu darbu darītāju, dziedinātāju, par tādu,
kas pat jūras viļņus apsauc. Un viņam līdzi iet šīs divas
lietas: apbrīna un neizpratne. Un pretestība līdzi. Apbrīna, kas
apstājas pie šiem vārdiem: kas tas tāds? Kam paklausa arī jūra
un viļņi, un vēji? Kas jautājums, bet paliek daudz reiz
neatbildēts pašiem jautātājiem. Viņi paliek kaut kā saistīti
pie šī jautājuma.
Evaņģēlijs, kas noslēdzas ar
sāpju pilniem notikumiem: krustā sišanu, kapā guldināšanu. Un
evaņģēlijs, kas sākas ar augšāmcelšanos, ar pavēlēm, ar
jaunām pavēlēm, ar jaunu vēstījumu, kas domāts Viņa mācekļiem.
Kristus Dieva Dēla evaņģēlijs. Šī cilvēka miesās parādītā
Dieva Dēla evaņģēlijs aizdarās, atveras evaņģēlija otra daļa,
Viņa mācekļu evaņģēlijs. Kuri tagad stājas pasludināšanā,
Viņa iestādījumu pildīšanā, Viņa brīnumu turpināšanā, un
kura noslēgumam nav gala. Debesbraukšanas diena, kurā notiek šis
notikums, ievada pasaulē jauno, brīnišķo, vēl iepriekš
nenojausto varenību. Kristus ne vairs pazemotais un nicinātais,
sāpju ievainotais, kura priekšā aizsedz vaigu, bet Kristus, kura
rokā visa vara debesīs un virs zemes. Kristus, kas vairs neaicina
pie sevis mācekļus, viņus sastapdams gan jūras krastā, gan
muitas būdā. Kristus, kas pavēl saviem uzticamiem, dod uzdevumu.
Nevis rāda viņiem ceļu staigāt sev līdzi, bet dod viņiem
uzdevumu darīt, darboties un piepildīt visu to, ko viņš bija
mācījis un pavēlējis.
Šis jaunais evaņģēlijs, šis
evaņģēlija turpinājums šodien turpinās tāpat, kā tas bija
Viņa Debesbraukšanas dienā. Mēs esam viņā ietverti ar uzdevumu
šīs pasaules priekšā: šai pasaulē nest visām tautām, nest
katrai dvēselei, mācīt, pasludināt, kristīt. Kādēļ? Kādā
pilnvarā un kādām tiesībām? Vai nav daudz praviešu pasaulē?
Vai nav daudz pielūgšanas vietu un pielūdzēju, kas, savas rokas
paceldami, meklē un sauc uz Dievu, kurš nav redzams, kuru tikai
jauzdami jūt, kura priekšā viņi gribētu nopietnībā zemoties un
nopietnībā Viņa vaigu meklēt? Šeit nav vairs meklējuma, šeit
nav vairs jautājuma, šeit nav vairs izšķiršanās par Dievu vai
dieviņu jeb Tēvu, Dēlu un Svēto Garu. Šeit ir nelokāmā pavēle,
šeit ir kāda vara un spēks, kas ir nācis no debesīm, kurš
aptver visu pasauli, katru dvēseli bez ierunām, bez diskusijas par
to, vai nav cits ceļš, vai nav cita iespēja? Mēs šodien to bieži
dzirdam, cilvēki, meklēdami atraisīties no šī viena, par kuru
viņi brīnās, jautā, kas viņš tāds? Un tanī pašā laikā
raujas no viņa prom.
Mēs dzīvojam šinīs dienās, kad
cilvēki sauc Dievu savos dažādos izdomātos cilvēcīgos vārdos
un meklē viņiem piešķirt kaut kādu vērtību un nozīmi, un
saka: “Tas taču ir vienalga, ja mēs to iekšēji sajūtam, ka ir
tāda augsta vara, kas rada, veido, vada visas lietas pasaulē, kas
arī mūs līdzi ir ietvērusi kaut kādā liktenībā. Vai tas nav
vienalga?” Pestītāja vārdi apstiprina to, ko Viņš ir teicis,
ko Viņš ir darbojies līdz tam. “Nav pestīšanas nevienā citā,
nav neviena cita vārda, kurā būs mūžīga dzīvošana, kā tikai
šis viens, vienīgais vārds, šis viens vienīgais vārds, kas ir
cieši savīts kopā ar Tēvu un Svēto Garu.” Mēs to apliecinām
savā ticībā. Mēs to ne tikai apliecinām, bet mēs zinām - tikai
tā ir mūsu ticība, šīs ticības spēks un izpausme brīnuma
ietvarā - Tēvā, kurā dus visa mūžība. Un arī mēs līdzi
Dēlā, kas mūs ir salīdzinājis ar šo Tēvu, ar šo nepazīstamo
Dievu, ko cilvēki nezin un nepazīst, bet kuram viņš ir teicis, ka
viņa vārds ir mūsu Tēvs. Un Svētajā Garā, kas apliecina mūsu
iekšējam cilvēkam dievišķās patiesības īstenību, kristīdami
un mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis.
Kristīdami! Kāpēc šī
nepieciešamība būtu Kristus? Tad kad viņš, šis nepazītais, par
kuru brīnījās, tad kad Viņš, pieskardamies ar savām rokām vai
teikdams tikai savu vienu vārdu, atraisīja no tumsas spēkiem, lika
par jaunu piedzimt cilvēka dvēselei un atjaunoties neizsakāmā
priekā, pateicībā. Viņš bija pats, kas deva šo sakramentu, šo
brīnuma notikumu, kurš neredzamās lietās pienāk pie mums
redzamas, tveramas, taustāmas. Šeit Viņš ir atstājis it kā
savas pastieptās rokas mums pretim. Kristīdami. Kristīdami ar to
zīmi, kurā viņa izplestās rokas ir parādītas kā satvērējas,
kā žēlotājas, kā uzvarētājas. Kristīdami Tēva, Dēla un
Svētā Gara vārdā. Ne Dieva vārdā vien, ne Dieva vai dieviņa
vārdā, kuru mēs minam un nezinām, kas tas ir, bet iesakņoti un
iedzīvināti līdzi Tēvā, kurā ir visu lietu sākums, kurā ir
viņa mīlestība uz mums, kurā ir viņa žēlastības prāts, kas
mums ir devis dēlu, kurā ir viņa aicinājums mums. Un nevis kāds
izplūdis bāls, garīgs plankums kaut kur, kuru mēs nepazīstam,
kas mums ir svešs, kas mums neko nespēj. Mēs tiekam iestiprināti
caur šīm Dēla rokām Viņa svētajā tuvniecībā un radniecībā.
Svētā Gara apliecinājumā, nevis mūsu izjūtu augstumos vai
plašumos. Nevis tanīs šūpolēs, kurās šūpojas cilvēku
dvēseles dažādos iespaidos, domādamas ar to, ka šīs šūpoles
ienes viņus debesīs, bet maldās, atkrizdami atpakaļ uz zemes.
Nevis mūsu jūsmās, kas mūs iekvēlina un kuras tanī pašā laikā
atkal sastingst ledū. Ne mūsu jūsmās! Bet tanī spēkā, kas no
Tēva un no Dēla iziet, lai apliecinātu Dēla dievišķību un Tēva
mīlestību uz mums. Un satvertu mūs. Un aizdegtu nedziestošā
ugunī, kas šeit jau deg, ceļu rāda un gaismu uz turieni, kur
diena nebeidzas, kur gaisma neizdziest, kur mēs esam aicināti
piederēt nevis minēdami, vaicādami pēc kaut kā nezināma, bet
pēc tā nama, kas mums ir sataisīts. “Man pieder visa vara
debesīs un virs zemes. Es palieku pie jums ik dienas līdz pasaules
galam”.
Mēs nestāvam atmiņās vien, mēs
netīksmināmies mūsu domās, mēs neatceramies skaistus brīžus,
mēs dzīvojam nenīkstošā klātbūtnē. Kristus, kas ir
augšāmcēlies, ir to apsolījis, tāpat kā viņš savā laikā,
vēl miesās būdams, apsolīja un deva savu mieru tiem, kuru sirds
bija sabangota, saplosīta un izpostīta savā nemierā.
Tā arī šodien “Es esmu pie jums
ik dienas”. Nevis mēs domājam un meklējam atbildi pie savām
atmiņām un izjūtām, bet mēs zinām, mēs esam, ar mums ir tas
spēks, kas valda debesu augstumos un arī uz mūsu zemes, un arī
šīs pasaules dziļumos, arī viņas tumsā, un arī mūsu
nespēcībā. Jaunais Evaņģēlijs, to, ko Viņš bija atnesis, šo
mūžam nebeidzamo, mūžam nepiepildīto, mūžam jauno evaņģēliju,
šo evaņģēliju, ko Viņš toreiz sludināja cilvēcīgiem vārdiem
un savā ciešanu grūtumā un sāpēs. Šo evaņģēliju viņš ir
atjaunojis par mūžīgo evaņģēliju. Mūs ielicis par mantiniekiem
un ielicis mūs par piepildītājiem. Pie mums pašiem, pie tautām
un pie cilvēkiem visā pasaules plašumā.
Tēvs, Dēls, Svētais Gars, nevis
Dievs, vai dieviņš, nevis augsta vara vai kosmisks spēks, vai
mūžības kaut kāds veidotājs, bet Svētais Trīsvienīgais Dievs,
kas reizē ir atklājis savu dievišķo noslēpumu un reizē darījis
viņu pāri par cilvēka prātu un saprašanu tik augstu, ka mūsu
neticība un nespēcība nespēj to kustināt.
Viņš paliek ik dienas līdz
pasaules galam.
Āmen.
|
