Adventā

Materiāli no mācītāja Jāņa Šmita iedotā arhīva. Ierakstīti 2019.g. (O. Skrodelis, M. Ziemelis). Valodas redakcija: Madara Bernharda-Ādamsone. Pēc digitalizēšanas materiālus plānots nodot Ilmāram Rubenim.

-------------------------

Sprediķis Jņ. 5:31–44. Adventā, Mežaparka draudzē. 1991.

“Ja es viens pats liecinu par sevi, tad mana liecība nav pareiza. Ir cits, kas liecina par mani, un es zinu, ka liecība, kuru viņš dod par mani, ir pareiza. Jūs esat izsūtījuši pie Jāņa, un viņš patiesībai ir devis liecību. Tomēr es nepieņemu liecību no cilvēka, bet to pieminu, lai jūs tiktu izglābti. Viņš bija svece, kas īsu brīdi deg un spīd, bet jūs gribējāt līksmoties viņa gaismā. Bet man ir lielāka liecība nekā Jāņa: Tie darbi, ko Tēvs man ir devis, lai es tos pabeidzu, šie paši darbi, ko es daru, liecina par mani, ka Tēvs mani ir sūtījis. Un Tēvs, kas mani ir sūtījis, pats ir liecību devis par mani. Bet jūs viņa balsi nekad neesat dzirdējuši, nedz viņa seju redzējuši, un viņa vārds nemīt jūsos, tāpēc ka jūs neticat tam, ko viņš sūtījis. Jūs pētījat rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par mani! Bet jūs negribat nākt pie manis, lai iegūtu dzīvību. No cilvēkiem es godu nepieņemu. Bet es jūs pazīstu, ka Dieva mīlestība nav jūsos. Es esmu nācis sava Tēva vārdā, un jūs mani nepieņemat. Ja cits nāks savā paša vārdā, to jūs pieņemsit. Kā jūs varat kļūt ticīgi, cits no cita godu pieņemdami, bet nemeklēdami godu, kas nāk no vienīgā Dieva?”

Lūgšana

Mēs Tevi lūdzam, Tevi piesaucam, Dievs Kungs, Svētais Gars, Tu Patiesības un Apgaismotājs Gars. Tu dievišķās gudrības un padoma devējs Gars. Mēs Tevi lūdzam, ienāc mūsu tukšībā un mūsu vājībā, apgaismodams un pārliecinādams, lai mēs redzētu Dieva godību Jēzus Kristus vārdā, un ka mēs paši būtu Viņa apliecinātāji šai pasaulē. Jo Tavs Vārds ir mūžīgā patiesība. Āmen

Šos vārdus mūsu Pestītājs runā ļaudīm, kas pulcējas ap viņu, redzēt viņu, dzirdēt viņu un arī spriest un arī jautāt. Kad mēs lasām Evaņģēliju, mēs laiku pa laikam atkal sastopamies ar tiem, kas jautā: “Jā, bet kas tad Viņš ir?” Kas ir šis viens, vai Viņš ir pravietis, vai Viņš ir skolotājs ticības lietās? Vai Viņš ir kāds no tautas vadoņiem, kurus tauta gaida, lai viņai palīdzētu, lai izpestītu viņu laicīgās dzīves grūtībās? Un domas šķīrās, un citi nāk un saka: “Viņš jau ir tikai labdaris no Nācaretes. Viņa ģimene, viņa brāļi un māsas ir mūsu vidū.” Citi saka: “Viņam ir ļaunais gars, tāpēc viņš dara šādus brīnumus”. Farizeji šaubīdamies, un reizē arī saniknoti, pārmet, ka viņš pārkāpj vecajo noteikumus, un tanī pašā laikā patur viņu dvēseles it kā gūstā. Un viņi nevar saprast, un viņi nevar izskaidrot, kas Viņš tāds ir.

Šis jautājums, mīļā draudze, nenorimst. Viņš arī šodien ir vēl taisni tikpat aktuāls, tikpat dzīvs. Un Viņš ir dzīvs no visiem dažādiem cilvēkiem. Vienus kaitina viņa klātbūtne, vieni jūtas Viņa apdraudēti un meklē izskaidrojumu, kā varētu pierādīt, ka šī Viņa darbošanās un Viņš ir patiesi bīstams un nevēlams. Un mēs zinām, ka arī šāds viedoklis bija toreiz un šo farizeju toreiz izvirzīto pārmetumu dēļ, kas Jēzū gribēja redzēt dumpinieku un ticības sagrāvēju, beidzot arī viņu notiesāja uz nāvi. Uz nāvi Jēzus ir notiesāts tūkstošām reiz, visos tajos pretiniekos, kas ir kādreiz pasludinājuši, ka viņš nemaz nav dzīvojis, ka mācekļi paši ir sarakstījuši šos evaņģēlijus un izdomājuši šos notikumus, un izdomājuši arī Viņu pašu. Viņu notiesājuši uz nāvi tie, kas sakož pret Viņu zobus, kā To, kas traucē, kas iejaucās cilvēka dvēseles dzīvē, kas iejaucās cilvēces dzīvē pašā un pieliek nosodījuma pilnas mērauklas pie cilvēka grēka. Tie labāk gribētu Viņu pasludināt par tādu, kas mums ir kaitīgs un prom aizmetams. Un ir ticīgi cilvēki, un ir tie, kuriem sirds ir atvērta uz Viņu, un kas arī sev meklē kādu izskaidrojumu, kā vislabāk Viņu saukt vārdā.

Bēdas ir tādas, ka šiem mīļajiem cilvēkiem ne vienmēr skats sniedzas tik tālu, cik tālu pestītājs mūs uz to aicina un skubina. Ir cilvēki, kas saka: “Jā, kad mēs lasām Viņa vārdus, tad mēs jūtamies tādi aizkustināti. Viņš tā kaut ko labu pasaka. Viņš kaut kā sirdī dod kaut kā tādu kā prieku.” Bet tanī pašā laikā Viņš kaut kā stāv aiz durvīm šajā dzīvē. Mēs jau atzīstam, ka Viņš ir, bet mums pašiem ir sava dzīve. Un tā mums ir tā, kas nosaka visu mūsu darbošanos. Ko Jēzus arī saka: “Kā jūs varat to visu pieņemt, ja jums nav ticības uz To, kas mani sūtījis.”

Tikai tad, kad šī ticība Dievam un viņa patiesībai, ja tā mums ir dota, vai ņemta mutē, vai mēs esam ap, ar to ņēmušies, tikai tad mēs arī ieraugām un saprotam, kas Viņš patiesībā ir.

Jēzus vaicā saviem mācekļiem kādā vietā: “Ko ļaudis saka par mani, kas es esmu?”

Tepat arī ļaudis, arī labvēlīgie ļaudis nosauc veselu rindu dažādu iespējamību, un arī viņi netiek līdz galam. Un tikai Jēzus viens māceklis Pēteris pasaka: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls!” Un viņš ir gandrīz tāda vientuļa balss, visos tajos daudzajos, kas runā, kas spriež, kas vērtē Jēzu Kristu.

Un Pestītājs mums šeit rāda to ceļu, kāpēc tas tā ir. Viņš saka: “Liecību ir daudz”. Jāņa Kristītāja liecība stāv varbūt kā visspilgtākā, kad viņš saka: “Ka šeit ir nācis Tas, kas ir apsolīts, kuram viņš ir nācis, tikai ceļu sataisīdams, uz Viņu norādīdams”. Jānis dod liecību, ka viņš ir redzējis pār viņu nolaižamies Dieva Garu un dzirdējis apliecinājumu no augšienes. Bet Jēzus savādā kārtā atraida arī šo liecību. “Jūs esat izsūtījuši pie Jāņa un viņš patiesībai ir devis liecību. Tomēr es nepieņemu liecību no cilvēka, bet tikai to pieminu, lai jūs tiktu izglābti. Man ir lielāka liecība nekā Jānim.”

Ja mēs būtu palikuši pie šīs Jāņa liecības, mēs būtu nonākuši tur, kur cilvēki tagad arī dažviet nonāk, kad viņi iesāk meklēt pierādījumus un arī apstiprinājumus vai arī vērtējumus. Tās ir cilvēku valodas, kuras nāk un aiziet. Vai tas liecinieks to visu skaidri ir redzējis, vai viņš to ir pareizi atcerējies, vai Viņš ir arī patiesību runājis?

Kā tai cilvēku liecībai pretī liekās arvien un var likt priekšā arī šīs šaubas, apstrīdējumu, labojumu un galu galā var arī uz viņām nepaļauties. Ja mēs būtu visas lietas savā ticības dzīvē cēluši uz Jāņa Kristītāja liecību, tā būtu Dieva žēlastība, ja kāds būtu tik apgaismots, ka viņš, Jāņa Kristītāja liecībai pretī nerunādams, pieņemtu to patiesību, ko Jānis Kristītājs ir apliecinājis. Bet mūsu Pestītājs runā par ko citu. Un tikai no šiem Pestītāja paša vārdiem mēs noprotam, kas viņš patiesībā ir. “Man ir lielāka liecība nekā Jāņa: Tie darbi, ko Tēvs man ir devis, lai es tos pabeidzu, šie paši darbi, ko es daru, liecina par mani, ka Tēvs mani sūtījis. Un Tēvs, kas mani sūtījis, pats ir liecību devis par mani. Bet jūs viņa balsi nekad neesat dzirdējuši, nedz viņš seju redzējuši. Un viņa vārds nemīt jūsos, tāpēc, ka jūs neticat tam, ko viņš sūtījis” (36–38. p.)

“Man ir lielāka liecība nekā šim, tie darbi, ko Es daru, ko Tēvs man ir uzticējis.” Šeit mūsu pestītājs pieiet visai lietas būtībai pie pašas saknes un sirds. Tas ir tas, kas arī mūsu ticībai uz Jēzu Kristu ir izšķīrējs un lielais un nozīmīgais vārds. Arī mēs varam sacīt to pašu: “Mēs nepieņemam cilvēku spriedumus kas brīžam slavē, brīžam peļ, brīžam teic vienu, brīžam teic kaut ko citu.” Šie cilvēku uzskati ir tā kā viļņi jūrā, kas ceļas un sakrīt, ceļas un saplok krastmalā, uz tiem mēs nevaram celt. Ir kaut kāda stiprāka liecība, kas Viņš ir. Un te mēs pienākam pie Pestītāja vārdiem, kas saka: “Darbi, ko es daru sava Tēva uzdevumā”, kas reizē liecina par Tēvu, un reizē par Viņu, kā šī Tēva sūtīto paša Tēva Dēlu. “Darbi, ko es daru”. Kādā citā vietā Viņš iesaucās: “Ja jūs man neticat, tad ticiet vismaz tiem darbiem, ko es daru.”

Un, lai cik tas arī ir savādi, ka lielais ļaužu pulks, kas toreiz spiedās ap Jēzu, kad Viņš kādā vietā dziedināja tos sērdzīgos un atviegloja bēdīgos. Kā evaņģēlijs saka, ka nesa pie Viņa no visas pilsētas visus slimos un visus ļauno garu apsēstos. Un tur bija tūkstošiem liecinieku, tur bija tūkstošiem cilvēku, kas brīnījās, kas jūsmoja, kas bija pārsteigti un sacīja: “To neviens cilvēks nekad nav varējis darīt.” Kas šie ir par darbiem? Un cik arī savādi ir, cik maz cilvēkos ir palicis viņu atmiņā? Kad tad, kad izšķīrās Jēzus beidzamie brīži, šie paši ļaudis stāvēja kā mūris saspiedušies skatīties uz to, kā Viņu sit krustā. Bet tālāk no krusta neviens neiejaucās, lai Viņam palīdzētu, lai Viņu aizstāvētu, lai pateiktu: “Šī apsūdzība ir nepatiesa, mēs zinām viņa darbus. Viņš darīja labu, Viņš dziedināja, Viņš atvēra akliem acis, mēs to visu redzējām. Tā ir netaisnība, kas tagad notiek, ka viņu sit krustā.” Neviena balss nepacēlās. Mums draud šīs briesmas, arī ticīgiem cilvēkiem, ka mēs to, ko redzam, kādreiz viegli un ātri aizmirstam. Un lielā vaina ir šī, neticēt Rakstiem, kuros mēs skatāmies, neticēt Tam, kas savus apsolījumus ir teicis – Dievam pašam. Dievam pašam – Viņa dotajiem apsolījumiem, pret tiem sašķīst mūsu gudrība un arī ticība, ka mēs viņus nepazīstam. Bet viena lieta paliek, arī tad vēl šī viena lieta paliek – Viņa darbi.

Un mīļā, kristīgā draudze, Tu stāvi šos gadu tūkstošus cauri uz šo darbu pamata. Un šie viņa darbi ir tie, kas atjauno Tevi, kristīgā draudze, ik dienas. Viņa svētā klātbūtne, kas izpaužas šeit, šajos darbos, ir tanī pašā laikā apliecinājums tam, kas Viņš ir, un atgādinājums mums, ka bez Viņa mēs neesam nekas. Un raugoties darbos – cik pārmetumu, zākājumu, nievājumu un vajājumu nav jāiztur kristīgai draudzei. Patiešām, ja mēs to visu saņemtu kopā, tad kristīgās draudzes vietā pat pīšļu kaudzes vairs nebūtu. Tie būtu vējā izkaisīti pelni un vairāk nekas. Un, ja viņa ir un pastāv, viņa pastāv tikai tāpēc, ka viņa dzīvo no viņa paša un viņa darbiem. Viņa darbi notiek mūsu vidū. Viņa valstība, ko Viņš ir atnācis uzcelt, nepārtraukti atgādina sevi, nepārtraukti ierodas mūsu vidū ar Viņa svēto klātbūtni, ar to, ko Viņš pavēl darīt, ar to, kā Viņš rīkojas. Ka visas šīs lietas, kas notika kādreiz ļaužu priekšā, viņa ārējā skatā, mums pasaulē pasniedza šīs pašas lietas. Nabago iepriecināšana, patiesības vajāto aizstāvēšana, taisnības izslāpušo piepildīšana. Un visas tās lietas, ar kurām viņš toreiz iepriecināja, stiprināja, vadīja, uzturēja un sapulcināja savu mācekļu pulku. Šodien viņš ir mūsu vidū. Ir jāatver acis, lai to redzētu, ir jāatver ausis, lai Kristu saklausītu. Bet mūs pārkliedz tie zākājumi, tie nievājumi, tie atraidījumi. Tie, kas nevar un nespēj nekādu citu mērauklu pielikt nevienai lietai, kā tikai sava prāta nespēku un savas sirds ļauno gribu! Šis barjers ir tas, kas pasauli ir tagad novedis līdz viņas lielajām, smagajām pārbaudām, kurām tagad cilvēces pat vēl tik meklē izeju no šiem pinekļiem, kuros ir sapinusies viņa savā neticībā, savā atraidībā. Kristīgā draudze ir tā, kura stāvēdama ne uz cilvēku liecību un cīnīdamās pret visu māņticību, kādu izplata ļaunums un ļaundarīgie. Lūkodamās Svēto rakstu apsolījumus un pavadījumus. Atkal un atkal par jaunu piedzīvo ...

Ir gan ļoti savādi. Mēs patreiz atrodamies tādā īpašā gada laikā – Adventā. Un kristīgā draudze atkārto atkal un atkal savā atmiņā notikumus, kas bija norisinājušies tur Viņa laikā. Tos notikumus, kas ir Viņa atnākšana, un arī notikumus, kur Viņš savā spēkā un pazemībā darbojās Savu mācekļu un visu ļaužu vidū. Kādēļ mēs to atkārtojam? Vai tās ir atmiņas? Vai tās ir atmiņas no kaut kā jauka, un mēs šo jaukumu gribam tā saglabāt? Tāpat kā mēs savas mājas vai ģimenes atmiņas glabājam paaudzēm ilgi, par mūsu vecākiem, vecāku vecākiem, draugiem. Un paši kādreiz nemanām, ka šīs atmiņas tā ar laiku tā kā tādas smiltiņas starp pirkstiem iztek un paliek arvien mazāk un mazāk, un mazāk, un mazāk.

Vai taisnībā tikai tagad svinēdami Adventa laiku, kā sakot, atkal atjaunojot to atmiņā, kas kādreiz tik sen atpakaļ bija noticis? Vai mēs gribētu to tā kā vēlēties redzēt savā priekšā, neizlaist no savas atmiņas? Ārēji skatoties, tas tā arī ir. Bet vēl ir arī daudz dziļāka jēga. Kad mēs lasām mūsu garīgajās dziesmās mūsu dziesmu grāmatā: tur atkārtojas lāgu lāgiem šis vārds, ka mēs lūdzam, aicinām, saucam Jēzu ienākt mūsu mājā, ienākt mūsu sirsniņā, un domājam līdz, ka tā ir varbūt tāda bērna vēlēšanās, tāda dzejnieka fantāzija.

Nē, mīļā draudze, tā nav ne uzsildīta atmiņa, ne arī sadomāta fantāzija. Ka mēs svētam Adventa laiku, ka mēs svētam Ziemassvētkus, Kristus piedzimšanu. Tad mēs šeit atkal piedzīvojam un dodam godu Viņam par to, kas notiek mūsu vidū šodien. Atcerēdamies to, kas ir bijis. Mēs nepaliekam tikai šinīs skaistajās, vērtīgajās, brīnišķīgajās atmiņās. Bet vēl gan, ka vislielākā lieta ir tā, ka mēs šajās atmiņās, Viņā līdzi, piedzīvojam kādu tiešumu. Šī nākšana ir nākšana ik dienas. Šī Viņa ienākšana ir ienākšana ik dienas. Šī Viņa stāvēšana pie durvīm un klaudzināšana ir notikums, kas atkārtojas pie neskaitāmiem cilvēkiem ikdienas. Mēs nedzīvojam pagātnē, lai cik skaistas ir šīs lietas. Viņš nāk un dod liecību mums par sevi atkal un atkal par jaunu. Lai mēs zinātu, kam mēs ticam. Lai mēs zinātu, ka tas, kas Rakstos par Viņu bija rakstīts, tās nav praviešu domas vai domātāju spriedumi. Lai to mēs zinātu, ka tas, kas Rakstos par Viņu ir ierakstīts, tas ir apliecinājums kādām patiesībām, kādai dzīves īstenībai. Un pateicamies šodien par kaut ko jaunu un veram šo grāmatu, kas atkal saka Pestītāja vārdā: “Mēs neņemam liecību no cilvēkiem!” Tagad ir paradums ar visiem tiem līdzekļiem, kā cilvēkus informē, vai tie ir raksti vai tie ir raidījumi, un tagad arī visāda veida cilvēki ņemas kādreiz drosmi runāt par lietām, kuras viņi nemaz nepazīst un kuras viņiem ir svešas. Kur arī šīs lietas, kas attiecas uz mūsu Pestītāju un Viņa nākšanu, raidītas pa gaisu uz visām pusēm, kādreiz tādā īpatā ietērpā, ka paliek žēl un skumji, kā tiek iztukšotas lielās patiesības. Jēzus nav nekāds apdzejots pagātnes tēls. Viņš nav tas, ko cilvēki tagad Viņam mēdz kādreiz piedēvēt (redaktora vārda izvēle atbilstoši kontekstam, jo rokraksts nav saprotams). Viņš par sevi ir devis to liecību, to vārdu, par kuru apustulis saka: “Pāri pār visiem vārdiem!”, kura priekšā apstājas visi cilvēku vārdi un, kuram rokās ir visi ceļi kā debesīs, tā arī virs zemes. Kura Vārds ir Dēls, kas ir nācis no Tēva. Un tikai tā mēs Viņu saprotam un pasludinām. Un tikai tad mēs saprotam to, ko viņš ir darījis. Tikai tad mēs spējam paši, savas rokas salikdami, pilnā mērā būt paļāvības droši, ka mēs nerunājam savus vārdus tukšā gaisā, ka mēs tiekam dzirdēti, ka Viņš uzklausa un pār mums noliecas. Tas, kas dara sava Tēva darbus, dara šos Tēva darbus arī pie mums. Un dara arī šodien, mūsu vidū un mūsu starpā!

Lai svētīts ir Viņa Vārds! Lai slavēta ir Viņa ienākšana katrā atsevišķajā gada gājumā un katrā no mums.

Āmen