Lūgšanu diena

No mācītāja Jāņa Šmita privātā arhīva. Digitalizēts 29.01.2020. (O.Skrodelis; M.Ziemelis).Valodas redakcija: Anita Freiberga.

Sprediķis

Profesors Roberts Feldmanis Lūgšanu dienā. 24.05.1992. Mežaparka baznīcā.

Jņ.16,23b-28, 33.

“..Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā. Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs. To Es jums līdzībās esmu runājis; nāk stunda, kad Es vairs nerunāšu uz jums līdzībās, bet tieši stāstīšu par Tēvu. Tanī dienā jūs lūgsit Manā Vārdā, un Es nesaku, ka Es aizlūgšu Tēva priekšā par jums. Jo pats Tēvs jūs mīl, tāpēc ka jūs Mani esat mīlējuši un esat nākuši pie ticības, ka Es esmu izgājis no Tēva. Es esmu izgājis no Tēva un nācis pasaulē: tagad Es atkal atstāju pasauli un aizeimu pie Tēva.".. To visu Es esmu runājis uz jums, lai jums miers būtu Manī. Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!”

Lūgšana:

Mēs Tevi lūdzam, Tevi piesaucam, Dievs Kungs, Svētais Gars. Tu patiesības, Tu dievišķais padoma devējs, nāc pie mums ar Tavām dāvanām, mūs apgaismodams un Tavu svēto patiesību mums atvērdams, ka mēs viņu saņemam un viņā topam iedzīvināti un paši kļūstam viņas apliecinātāji, jo Tavs Vārds ir mūžīga patiesība. Āmen.

Šī diena kristīgajā draudzē ir tā sauktā Lūgšanas diena, kur kristīgā draudze ar dziļāku ieskatu atkal pievēršas šim lielajam dievišķās žēlastības līdzeklim, kas viņai uzticēts – lūgt. Vai ir kāds kristīgais cilvēks, kas nelūgtu Dievu? Mums būtu jāsaka laikam taču “Nē”! Varētu būt runa par to, kā dievlūdzēji savā lūgšanā izturas, cik viņi ir dziļi, nopietni un uzticīgi, cik viņi ir ļoti patiesi savā lūgšanas dzīvē. Šodien svētajā evaņģēlijā mūsu Pestītājs vērš mūsu uzmanību uz kādu lūgšanas nopietno stāvokli. Lūgšanu Viņa Vārdā! Un tā mēs uzreiz apstājamies nedaudz ar tādu vaicājumu, kādu mums varētu uzstādīt un uzstāda cilvēki ārpus kristīgās draudzes, kas saka” “Ai, mēs taču Dievu lūdzam, mēs atzīstam, ka Dievs ir, un mēs vēršamies ar savām lūgšanām pie Viņa.” Tā saka nekristīgajās tautās cilvēki, kas arī nopietni domā par to, ka ir jārunā uz visu augsto, mūžīgo, visu vareno Dievu. Vai varbūt uz dažādiem dieviem, kā viņi to saprot, un tad cilvēks saņems to stiprinājumu, devumu, kas viņam ir nepieciešams un kas viņam ir svarīgi. Evaņģēlijs mums šinī vietā atgādina un rāda, ka mūsu lūgšana ir arī ticības apliecība, ka katra ticības apliecība tai pašā laikā arī ir lūgšana. Kādā nozīmē mums ir šis vārds te atgādināts, ka lūgšana ir ticības apliecība? Mūsu Pestītājs tanī savā atgādinājumā tā dziļi un nopietni saka: “Tanī dienā jūs lūgsiet manā vārdā un es nesaku, ka es aizlūgšu Tēva priekšā par jums.”(26.p). “Jūs mani esat mīlējuši un esat nākuši pie ticības, ka es esmu izgājis no Tēva.”(27.p.) Un šajos Pestītāja vārdos tiek paslēpts mūsu kristīgās ticības apliecības otrais loceklis, kurā mēs apliecinām Kristu kā vienpiedzimušā Dieva vienīgo patieso Dēlu, kur mēs apliecinām savā ticības apliecībā: “ar Tēvu vienāds būtībā”. Dievs no Dieva, Gaismas no Gaismas, patiess Dievs no patiesa Dieva. Un šeit, šinī evaņģēlija vārdā Pestītājs pirmā kārtā dara uzmanīgus uz to, ka mūsu lūgšana nav kaut kāda vispārēja runāšana uz kaut kādu nepazīstamu, vispārēju Dievu vai dievību. Tikai pareizi kristīgais cilvēks lūdz to lūgšanu, ko Pestītājs mums ir mācījis, un uzrunā nevis kaut kādu pasaules vai pārpasaules augstāko varu, bet runā uz savu Tēvu, kas ir debesīs. Tēvu, kas ir arī Kristus Tēvs, un kas ir arī mūsu Tēvs. Tai pašā laikā Viņš runā par mūsu lūgšanas dziļāko sarunu ar Dievu, un lūgšana ir šī saruna ar Dievu. Mēs tuvojamies pie debesu Tēva Kristus Vārdā! Tā ir tā atslēga, ar kuru mēs slēdzam durvis pie debesu Tēva viņa kambaros, slēdzam arī viņa sirdi un ausi mūsu sarunai ar Viņu. Un tas ir patiesi, un tas ir pareizi, ka mēs katrreiz, savu lūgšanu sākdami un arī noslēgdami, sakām: “to mēs lūdzam Tēva, mīļā Dēla, mūsu pestītāja Kristus vārdā”.

Bet šeit ir vēl kas tālāks. Mēs ne tikai uzrunājam Tēvu un lūdzam Viņam žēlastību Viņa Dēla dēļ, bet arī, lai visu svētais, spēcīgais, taisnais Dievs žēlastībā uzlūko caur Viņa Dēlu, kā žēlastības, taisnības devējs. Tā ir mūsu tuvošanās Dievam. Pestītājs pārvar kaut ko vairāk. Viņš saka: “Un es nesaku, ka es aizlūgšu Tēva priekšā par jums.” Un te mēs pienākam pie kādas ļoti dziļas, ļoti iekšējas lūgšanas, mūsu lūgšanas Jēzum Kristum. Mūsu lūgšana Jēzum Kristum. “Es nesaku, ka es aizlūgšu Tēvam par jums.” Vai to viņš saka, ka viņš pats visu spēcīgais, kuram ir pilnvara un tiesības ar Tēvu, vienāds būtībā, Dievs no Dieva, Gaismas no Gaismas, patiess Dievs no patiesa Dieva. Un mēs griežamies pie viņa taisni tā, kā tas toreiz bija, kad ap viņu pulcējās cilvēki, kad pie viņa kājām krita un lūdza: “Kungs, Jēzu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mums!”

Un Viņš apžēlojās! Viņš apžēlojās, ne tikai dziedinādams kaites, sērgas un vainas, bet grēkus piedodams. Kā Viņš vienā brīdī bija teicis šos vārdus slimniekam: “Tavi grēki tiek piedoti.” Tad uztraucās farizeji, lielie ticības vīri, kas dziļi nopietni un ļoti uzmanīgi, vērojot katru ticības izpausmi un katru nepareizību, uzdeva pareizu jautājumu: “Kas gan var piedot grēkus, ka ne Dievs pats?” Šis jautājums ir pareizs, bet tas ir nepareizs tanī vietā, kur tas bija pavērsts pret Jēzu Kristu. Viņam ir šī tiesība. Viņš ir viens ar Tēvu, Viņš pieņem mūsu lūgšanas un Viņš atbild uz tām, uz lūgšanām, ar ko mēs vēršamies pie Jēzus Kristus. Tas, kas toreiz notika ļaužu priekšā, kas toreiz notika cilvēkiem par izbrīnu, par apgrēcību. Kā tas var būt, ka viens, kas pats mūsu vidū ir cilvēka izskatā, ar kādām tiesībām Viņš ņemas sev Dieva tiesības? “Kādā pilnvarā tu to dari?” Viņam prasīja, kad Viņš šķīstīja templi. Kad Viņš šķīstīja templi, kuram neviens nedrīkstēja pieskarties profāni, lai arī viņš dzina ārā tos, kas templi bija apgānījuši simt un tūkstoškārtīgi. Tad viņš teica: “Šeit ir vairāk kā templis, noplēsiet to, un es trīs dienās to uzcelšu. Tā būs zīme, ka man ir tiesības, ka šeit runā tas, kas ir Viens.”

Mīļā draudze, kristīgās draudzes vidū ir dievlūdzēji, kas paši tā domā, bet no viņu valodas mēs kādreiz saprotam, ka viņi ir kaut kur blakus, ne tur, kur tiem vajadzētu būt. “Es jau dieviņu tāpat lūdzu, man nemaz nav jāiet baznīcā.” Bet šo cilvēku valoda viņus tā drusciņ nodod. Kas tas par dieviņu, ko jūs lūdzat? Cik liels Viņš ir, tāds kā rokā paņemams mazumiņš? Mazumiņš viņš ir mūsu uzrunā. Un mazumiņš viņš ir arī savā saturā. Mūsu tautas dziesmas, kuras tagad mēģina ar lielu kāri pataisīt par ticības lietām, viņas arī runā par dieviņu. Dieviņš brauc kamanās, no kalniņa lejiņā. Dieviņš ienāk istabā, apsēžas pie galda. Dieviņš. Viens tāds pats kā mēs. Kas ir šis dieviņš? Viņš ir tāds skaistvārdiņš, kaut kāds tāds sarunas vārds, kas tādā brīdī iet klāt? Un beidzot mēs sakām šim pašam dieviņam to īsto vārdu, to jautājumu viņam pašam: “Kur, dieviņi, tu paliksi, kad mēs visi nomirsim?” Nebūs neviena, kas tevi turēs dievturēs, nebūs neviena, kas par tavām kamanām jūsmos: jūsmos, ka tu ienāksi istabā un sēdēsi pie galda. Mīļā draudze, valoda ir arī kāda liela atklājēja. Valoda izteic kaut ko, kas ir cilvēka iekšpusē. No sirds pilnuma runā mute. No pilnuma, no tāda, kas ir šis pilnums un kāds viņš ir! Mēs jau zinām ar daudziem salīdzinājumiem, kas viss tiek izrunāts, ka var būt arī jauni vārdi un negantības, tāpat arī jauni un mīļi vārdi. Un var būt slavinājumi. Katram šim vārdam ir savs ietērps, savs izskats, savs saturs. Un, kad mēs tā runājam par dieviņu, tad kristīgam cilvēkam rodas šaubas. Kas tas gan tāds ir? Par ko tu runā, un par ko tu saki, ka tu viņu lūdz? Senajai jūdu tautai un daudziem vēl joprojām no mums viņa vārds ir tik nopietns, tik svarīgs, ka viņu pat neizrunā. Viņa vietā saka kādu citu Viņa apzīmējumu. “Kungs” vai “Visuvarenais Dievs”.

Un tur, kur mēs šo pamazinājumiņu ieliekam, tur mēs ieliekam to, kāda ir mūsu lūgšana. Nav nekādas īstas celsmes. Viņi mīlinās ap kādu mazumiņu un tukšumiņu, un to mēs nevaram saukt par lūgšanu. Lūgšana ir tas, ko mēs tagad saucam ar tādu vārdu – dialogs. Un mēs stājamies viens pret otru vaigu vaigā un sakām viens otram tādus vārdus, atbildam uz jautājumu, kas mums tiek prasīts. Un taisni tas pats notiek lūgšanā, tikai pavisam daudz augstākā, daudz lielākā un daudz svarīgākā veidā. Tā ir tā saruna, kur mūsu dvēsele nevis tikai no mutes dobuma, bet iz dziļumiem, no sirds un dvēseles dziļumiem runā. Runā uz to, uz ko viņa godībā paceļ acis, runā uz to, ar kuru runāt ir atļāvis tas, kas pats ar viņu ir viens. Teikdams, ka mēs drīkstam, varam uzdrošināties kā bērni pienāk pie tēva un uzrunāt viņu tik vienkāršā, tik mīļā, tik pilnā satura vārdā – Tēvs.

Lūgšana ir šī saruna ar Tēvu. Ar Tēvu mēs runājam nopietni par nopietnām lietām. Lūgšana ir šī pretī stāvēšana Kristum. Tam Kristum, kuru mēs redzam Evaņģēlijā. Mēs tā savas acis Evaņģēlijam tā pāri pārlaižam un redzam viņu visā varenībā, ka Viņš izdala maizi izsalkušajiem, ka Viņš apklusina jūru, ka Viņš dziedina sērdzīgos, ka Viņš pieceļ mirušos. Kā Viņš svētī, kā Viņš atlaiž ar mieru grēciniekus, kā Viņš paceļ atstumtos, no kuriem visi baidījās, kā Viņš viņiem ļāva sev pieskarties. Un vienmēr tanīs vietās mēs ieraugām līdzi arī sevi pašu. Visas šīs vietas liek mums atvērt savu sirdi un runāt uz Viņu: “Redzi, arī es esmu tur, redzi, arī es esmu tanī pulkā, uzlūko mani, piedod man, svētī mani.”

Visuvarenais ar Tēvu vienāds. “Es nesaku, ka es aizlūgšu par jums, tas jau nemaz nav vajadzīgs.” Viņš ir tiesība, Viņš ir pilnvara, Viņam ir šis spēks. Viņš var atraisīt, svētīt. Viņš ir patiesi ar Tēvu viens, kā Viņš saka. Ar Tēvu, Gaisma no Gaismas, Patiess Dievs no Patiesa Dieva.

Lūgšana Jēzus vārdā. Un Viņš svēta un atraisa. Un tā viņš sastop arī mūs. Mūsu Kungs un Pestītājs, tas mīļais, tas dārgais, tas tuvais, kas reiz tapis mums par brāli, ar mums vienāds ciešanās, paciešanās, kārdinājumos un pārbaudās. Mūsu dzīvi pazīdams. Mūsu visas lietas zinādams. Un mums tik atvērts un tik tuvs, ka nav neviena, ko Viņš varētu atraidīt. “To es jums esmu runājis, lai jums būtu miers visapkārt, pasaulē jums ir bēdas, bet turiet drošu prātu, es esmu pasauli uzvarējis. Lūdziet, tad jūs saņemsiet, lai jūsu prieks ir pilnīgs.” Tas ir tas, ar ko Viņš atlaiž no sevis tos, kas pie Viņa nāk.

“Lūdziet manā vārdā!” Lūdzam Jēzus vārdā.

Āmen.

Lūgšana:

Kungs, Jēzu Kristu, Tu mīļais Pestītāj, Tu Glābēj! Tu esi nācis, lai mūsu prieks būtu pilnīgs. Tu esi runājis uz mums šos vārdus, lai jums būtu miers un visu lietu skaidrība, pilnība. Tu esi devis mums drošību, ka mēs drīkstam pie Tevis pieskarties. Un tavā priekšā mesties ceļos, un uz Tevi runāt ar visu to, kas mums sāp, kas mums žēl, kur mums trūkst un kā mums nav. Mēs pateicamies Tev, Tu, svētais, Tu, visuspēcīgais Kungs. Tu Tēva vienīgais, ar Tēvu vienotais, patiesais. Mēs Tevi lūdzam, ieskati mūs tanī ticībā uz Tevi, lai mēs tikai ne vien vārdos to apliecinātu, ka Tu esi viens ar Tēvu, bet ka visa mūsu dvēsele, prāts un spēks tev pretī sniegtos. Un arī tāpat kā toreiz, kad Tu palīdzēji un dziedināji ar Tavu žēlastību, ar Tavu iepriecu, ar Tavu mierinājumu, ar Tavu palīdzību. Mēs Tevi lūdzam, apžēlojies par Tavu draudzi, par kristīgo baznīcu visā pasaule, bet īpaši mēs Tevi tagad lūdzam par mūsu mīļo, garīgo māti baznīcu mūsu dzimtenē, par viņas virsganu un vadību, draudzes locekļiem. Par visiem tiem, kas ir izsalkuši un izslāpuši pēc taisnības, kas meklē atspirdzinājumu savām dvēselēm, svētību. Mēs Tevi lūdzam par visiem nomaldinātiem, par tiem, kas līdzi arī maldina, apžēlojies un atgriez. Vai tie ir svešinieki, vai tie ir draudzes locekļi un darbinieki, vai tie ir gani kristīgajā draudzē, apžēlojies, liec atgriezties no grēkiem, no šī smagā atkāpšanās grēka, kā padošanās tumsas spēkam. Un dod spēku pastāvēt kārdinājumā, vilinājumā, maldinājumos. Mēs Tevi lūdzam par mūsu tautu, apžēlojies par to, apžēlojies par viņas dvēseli vairāk nekā par viņas miesu. Dvēseli, ko plosa tik daudzi māņi, maldi, tik daudz velna tumsas, kas spiežas mums virsū no visām pusēm, no visiem raidījumiem, no visiem rakstveidiem, no visu veidu runājumiem. Apžēlojies, dod izšķiršanas garu, izšķirt patiesību no nepatiesības. Dziedini mūsu tautas dvēseli, pacel viņu atpakaļ uz augšu Tavā gaišumā, lai viņa Tev uzgavilē un ar prieku nes gara augļus Tavam godam. Līdz ar visiem tiem, kas ir grūtumā, bēdās, pārbaudās, nelaimē, postā, ļauno spēku apsēstībā, slimības vārgumā un sāpēs, vecuma nespēkā. Apžēlojies par tiem, ko mēs esam šeit īpaši vārdā saukuši. Un lūdzam Tevi, kad mūsu dienu mērs būs pilns un visas lietas šeit būs jāatstāj, mēs varētu, ar prieku tam visam atmezdami, ar mieru un ar prieku Tavā priekšā stāvēt, lai Tev teiktu pateicību un slavu. Ar visiem Taviem apžēlotajiem, ka Tava žēlastība ir dārgāka par pašu dzīvību un spēcīgāka par nāvi. Paklausi mūs, aizstāvi mūs pie Tēva mūsu lūgšanā, kā Tu mums to esi solījis. Kungs, Jēzu Krist, Tu, Kungs un Dievs, Tu, Kungs un Dievs, paklausi, ko mēs Tev lūdzamies.

Āmen.

Aizlūgumi

Ar dziļu nožēlu mums jāsaka par tuvo, lielo kaimiņieni, Jauno Ģertrūdi, kurā tiek piekopta antropozofija, maldu mācība, kas iekļaujas pilnīgi pagānismā un nobīda pilnīgi Kristu malā pie visiem dažādajiem elkiem. Tāpat par cilvēkiem, kas samulsināti, un arī garīgi liekās nopietni cilvēki, samulsināti no kāda liela mulsinātāja, kas šeit pārstaigā draudzes. Arī mūsu draudzei ir uzmācies ar saviem gara brīnumiem Juris Puķītis, iebraucējs. Viņš ir nomaldinājis un cilvēkus novedis līdz ārprāta domu stāvoklim. Sargaties no tiem, kas nāk pie jums avju drānās, lai jūs saplosītu pie jūsu dvēselēm. Ir ļoti daudz šīs samaitāšanas, liekās, ka visi tumsas spēki pasprukuši no elles vaļā un dara mūsu tautai ļaunumu. Izlūgdamies Dieva žēlastību, no vienas puses pasargādami, lai Viņš pasargā katru cilvēku arī no kārdinājuma meklēt kaut kādu sakaru vai paļauties kādai dievināšanai. Izmēģināt. Tas taču ir nevainīgi. Lai Viņš pasargā, lai dod izšķiršanas garu, ka jūs spējat atšķirt šos, kas pāri par Evaņģēliju, pāri par Kristu, ar saviem iedomātajiem spēkiem un tiesībām meklē vai nu cilvēka miesai darīt kādas dziedināšanas, vai arī palīdzēt viņiem pie viņu dvēseles grūtumiem. Dievs lai sargā! Un aizlūgdami, lai viņš sajauc un izjauc šos tumsas spēkus, kas ar viņiem darbojas.

359.dziesma 2.3.pants.

Un tā mūs pamāca apustulis, rakstīdams Galatiešu vēstules pirmajā nodaļā 6.-9.p. “Es brīnos, ka jūs tik drīz novēršaties no tā, kas jūs aicinājis Kristus žēlastībā, un piegriežaties citam evaņģēlijam. Un tomēr cita nav. Ir tikai kādi, kas jūs sajauc un grib pārgrozīt Kristus Evaņģēliju. Bet, ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to! Kā jums jau agrāk esam sacījuši, tā arī tagad vēlreiz saku: ja kāds jums sludina citu evaņģēliju nekā to, ko jūs esat saņēmuši, lāsts pār to!”

Tik nopietni apustulis vēršas pret visu elkkalpību, lai kādā izskatā tā arī būtu.

Āmen.