Nāciet šurp pie manis

Materiāli no mācītāja Jāņa Šmita arhīva. Digitalizēti 2020.gadā (O.Skrodelis, M.Ziemelis). Valodas redakcija: Anita Freiberga. Materiāli pēc digitalizēšanas nodoti Ilmāram Rubenim.

Sprediķis

Mt.11,25-30. Mežaparka draudzē. 17.05.1992.

“Tanī pašā laikā Jēzus iesāka runāt un sacīja: "Es Tev pateicos, Tēvs, debesu un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi apslēpis gudriem un prātniekiem, un tās esi zināmas darījis bērniem. Patiesi, Tēvs, jo tā Tavs labais prāts ir noticis Tavā priekšā. Visas lietas Man ir Mana Tēva nodotas, un neviens nepazīst Dēlu kā vien Tēvs, un neviens nepazīst Tēvu kā vien Dēls un kam Dēls to grib darīt zināmu. Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.”

Lūgšana:

Mēs Tevi lūdzam, Tevi piesaucam Dievs Kungs Svētais Gars. Tu Apgaismotājs, Tu Dievišķais Padomdevējs Gars, Tu Spēka un Gudrības Gars. Nāc Tavā žēlastībā, izdali mums savas dāvanas, ka Tava svētā patiesība mums atveras un mūs atdzīvina, un ka mēs paši esam viņa apliecinātāji, jo Tavs vārds ir mūžīga Patiesība. Āmen.

Mūsu Pestītāja aicinājuma vārdi: “Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, es jūs gribu atvieglināt.” (28.p.). Tie pieder pie visvairāk pazītajiem un mūsu Pestītāja atkārtotajiem vārdiem. Viņi kaut kādā veidā atskan katrā cilvēkā ar kādu īpašā pieskaņu un ar kādu atgādinājumu. Jo laikam gan ir tā, ka nav tāda cilvēka, kas nejustu, vai kādreiz nebūtu jutis bēdas, grūtumu, sāpes, paciešanas. Kāds no mūsu tautas dzejniekiem, pats būdams grūtsirdības pārņemts cilvēks, ir kādā vietā savās dzejās to arī minējis, ka visa plašā pasaule esot viena liela asara. Mēs kādreiz tā noreibināmies cilvēka teiktos vārdos, tie par daudz stipri mums pieskaras un tad liekas, ka šie vārdi kaut ko īpašu sevī ietver, un tas mums rada sāpju pilnu tīksmi un patiku šos vārdus atkārtot. Tas, ko mūsu Pestītājs uz mums saka, patiesībā ir kaut kas nopietns un līdzi tam arī kaut kas iepriecinošs, jo Viņš nav nācis pasaulē ciešanas vairot, bet gan tās noņemt, mazināt, dzēst. Viņš ir nācis aicināt, lai bēdas un grūtsirdība tiktu noliktas un būtu noliekamas.

Bet pasaulē ir tik ļoti daudz un dažādas šīs bēdas, ciešanas. Kur tad ir tas mērs, ar kuru visi varētu būt mērīti? Un šeit mēs sastopamies ar kādu dīvainu saskaņu. Tie vēstījumi, kas kaut ko runā par mūsu Pestītāju, ir tādi visaptveroši. Pārsteidzošais vēstījums, ar kuru gani nāk Ziemassvētku naktī, ko tie saņēmuši no debesu vēstnešiem. Tas ir vēstījums, kas domāts visiem cilvēkiem, jo ir teikts: viņi nāk pasludināt lielu prieku, kas notiks visiem cilvēkiem, tāpēc visiem bez izņēmuma ir domāts šis vēstījums. Un tāpat arī vēstījums, ko Pestītājs saka, uzrunādams visus cilvēkus, visus bēdīgos, apbēdinātos, sāpinātos, grūtsirdīgos. Viņš ir tas, kas dod savu atvieglinājumu.

Un mēs tūdaļ vaicājam: “Jā, bet vai katra cilvēka bēdas nav atšķirīgas? Kur ir šī kopējā mēraukla? Kur rodams šis kopējais atvieglojums, par kuru Viņš stāsta?” Cik ļoti dažādi ir cilvēki savās bēdās. Vieni savās bēdās un savās ciešanās mokās, ir ļauna pilni un dusmu pilni. Viņiem šķiet, kas šīs bēdas ir notikušas citu cilvēku dēļ, viņu ļaunuma dēļ, citi tos ir apbēdinājuši vai radījuši zaudējumus. Un šāds bēdu pārņemtais cilvēks ir dusmu un atriebības pilns, domādams par to, kas viņam šīs bēdas ir sagādājis. Šīs dusmas un šī atriebības griba vēl vairāk viņu moka, grauž un sāpina, nekā tie zaudējumi, ko viņš ir piedzīvojis.

“Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.”

Šo vienu nastu noņemt, šo naidpilno, dusmu pilno, atriebības pilno sāpi, ko tu sevī nes. Jēzus saka: “Esmu lēnprātīgs un pazemīgs, noliec to, tās bēdas būs noliktas.” Tur ir cietēji, kas cieš ilgi un ilgstoši, kas savās sāpēs un ciešanās tā ieauguši, ka viņi gribētu, lai visi ciestu tās līdzi un nepārtraukti par tām visiem atgādina, un gribētu, lai taču kaut vai šādā veidā viņiem būtu šī vērība vairāk un vairāk piegriezta. Tie tīksminās savās bēdās, gluži kā bērns ar savu sasisto pirkstiņu, kurš grib, lai viņam uzpūš uz šo pirkstiņu, tad paliks vieglāk, kad redzēs, ka tam otram žēl. Cilvēks ar savu cilvēcīgo patmīlību grib iegūt vairāk līdzjūtības nekā viņam tiek dots. Savas sāpes, savas bēdas viņš grib iztēlot citiem par tik lielām, ka nu tās ir jāmēģina visiem kopā nest.

Tur ir arī pacietēji un grūtuma nesēji, kas ceļas pārmetumā uz Dievu: “Es taču neesmu neko ļauna darījis, kādēļ man tas tā notiek, ka Dievs mani tā piemeklē? Kādēļ, par kādiem grēkiem man tas ir jācieš? Es neko neapzinos, neko ļaunu neesmu izdarījis nevienam, kur ir taisnība? Redzi, kā tie citi, tie grēcīgie, tie ļaunie, tiem nekas nekait. Es šeit ciešu un mokos. Dievs ir netaisns!” Tās ir tās bēdas, kas moka daža sirdi. Un Jēzus saka: “Nāc šurp ar viņām, nāc šurp redzēsim, kas tās ir.”

Un tad ir bēdas, kas ved izmisumā: “Man neviens nevar palīdzēt, mana sirds mani apsūdz, mans grēks mani pavada!” Tur nelīdz nekādas zāles, nekāds cilvēka mierinājums. Tur ir šī pamestības un ellē nogrimšanas sajūta. Nav nekādas glābšanās, tumsa visapkārt. Kādēļ to darīju? Kādēļ nesavaldījos? Kādēļ notika tā, kā tam nevajadzētu notikt? Šīs sāpes, kas grauž sirdi dziļumā, kas nedod miera atdusai, kas pat nespēj asarās izteikties un kas nav noliekamas.

“Nāciet šurp pie manis,” saka Jēzus. Mēs par daudz meklējam palīdzību ārpus Viņa. Mēs mēģinām sevi mierināt, taisnodamies par savām vainām, mēs meklējam palīdzību pie citu līdzjūtības un esam neapmierināti, sarūgtināti, ja mums neparāda tik daudz vērības, cik mūsu paciešanas un bēdas to būtu pelnījušas. Mēs meklējam palīdzību pie visādiem brīnumdariem, kas ar vārdiem vai darbiem mēģina noņemt sāpes, lai izlabotu dzīves aplamos vai bēdīgos ceļus. “Kāpēc jūs ejat tur? Kāpēc jūs sevi iztērējiet par to, no kā jūs nevarat pārtikt?” saka pravietis kādā vietā. “Nāciet šurp pie manis un ņemat manu nastu, es esmu lēnprātīgs un pazemīgs, jūs atradīsiet atvieglojumu savai dvēselei.”

Lēnprātība, šī norimšana, kas reizē ir varonība, reizē spēks un paļāvība. Kāds dziļš kristīgs domātājs, kas pats savā mūža slēgumā bija dabūjis līdzi apliecināt, ko viņš ir citiem teicis, kā labu un skaistu Kristus padomu: “Ciešanas un sāpes – tas ir uzaicinājums uz varonību, spēju paciest un izturēt, uz mūsu lēnprātību norimt Dieva priekšā un Dieva prāta priekšā.” Spēja uzlūkot Kristu. “Cik tas ir daudz, ko Tu, Kungs, cietis, cik tas ir maz, ko ciešu es.” Tā mēs dziedam kādā dziesmā. Ne par velti cilvēki ir likuši savas gultas galvgalī krusta zīmi. Varbūt tā ir tāda paraža, varbūt tāda laba doma, bet varbūt arī tāpēc, ka šī vieta mēdz būt tā vieta, kurā cilvēks visvairāk izcieš savas miesas sāpes, mokās arī savās dvēseles mokās, bezmiegā, asarās un žēlumā. Tā arī uz šo vietu mēdz likt krusta zīmi kristīgie cilvēki, un uz to allaž palūkoties. “Ņemat manu nastu, jūs atradīsiet atvieglinājumu savām dvēselēm.” Tas ir Viņa padoms, tā ir Viņa palīdzība. Kas to ir meklējuši, tie ir to piedzīvojuši. Kā Viņš saka “atvieglinājumu savā dvēselē”. Ne vienmēr ciešanām, bet dvēselēm. Un tas ir galvenais.

Āmen.