|
No
mācītāja Jāņa Šmita privātā arhīva pierakstiem.
Pārrakstīts failā (O.Skrodelis,
M.Ziemelis)
29.01.2020. Valodas
redakcija: Madara Bernharda-Ādamsone.
Profesora
R. Feldmaņa sprediķis Debesbraukšanas dienā. 28.05.1992.
Mežaparka baznīca.
Jņ. 12:32-33.
"Bet,
kad es no zemes tikšu paaugstināts, es visus vilkšu pie Sevis. Bet
to viņš sacīja, norādīdams, kādā nāvē viņam bija mirt."
Lūgšana:
Dievs
Kungs, Svētais Gars, mēs lūdzam, Tu, dievišķais padoma devējs,
Tu, patiesības, Tu, gudrības, Tu, dzīvības devēja Gars. Nāc
mūsu vidū ar tavām dāvanām un apgaismo mūs caur cauri, ka mēs
varam saņemt Tavu svēto patiesību un būt viņā atjaunoti un paši
būt viņas apliecinātāji, jo Tavs Vārds ir mūžīga patiesība.
Āmen.
+++++
Šos
vārdus mūsu Pestītājs ir runājis īsi pirms savām ciešanām.
Un šajos vārdos Viņš ir ietvēris to sāpju pilno skatu, to
paaugstināšanu nedaudz pāri pār zemi pie krusta.
Tad,
kad, Viņu uzlūkodami, no Viņa bēdza, Viņa priekšā aizsedza
seju un kur domāja un priecājās līdzi tie, kas meklēja Viņa
bojāeju, ka ir noticis tas, ko viņi ir tik ļoti kārojuši, un tas
ir panākts. Viņš ir pacelts pār zemi par apskatīšanu, par zīmi
nicināšanai, apsmieklam un pretī runāšanai. Tas, ko mūsu Kungs
un Pestītājs saka, ir tas, ko Viņš redz dziļākajā patiesībā.
Mēs šo zīmi turam vienmēr un katrā Dieva namā. Katrā Dieva
namā mēs turam šo Viņa paaugstinātības zīmi altāros, un bieži
viņi ir atrodami kristīgu cilvēku mājās. Pestītājs pie Krusta
pacelts augstāk, lai būtu redzams. Un no tā brīža Viņš ir
kļuvis kā tāds pievilcēja spēks, šis pastāvīgais atkārtojums
Viņu pie krusta piekaltu savā priekšā turēt. Viņš ir kā tāds
atgādinātājs un pievilcējspēks, kur saņemts kopā tas, ko viņš
savā laikā teica mācekļiem, ļaudīm: “Nāciet pie manis visi
bēdīgie un grūtsirdīgie, es jūs gribu atvieglināt”. Viņš
pats smagi un ļoti ciezdams un izsmieklā likts. Viņš ir tas, kas
pie sevis aicina un arī kaut ko lielu sola. Sola atvieglinājumu
tiem, kas paši cieš. Mīļā draudze – tā ir kļuvusi nešaubīga
patiesība, kas piepildās nepārtraukti kristīgās draudzes vidū
kā uzlūkojot Kristus ciešanas. Mēs ieraugām, ka mūsu ciešanas
saplok jau samērā ar to, ko Viņš ir cietis un ko mēs ciešam.
Bet tā nav tikai zīme un tas nav tikai salīdzinājums, bet aiz tā
slēpjas kaut kas tālāks; kāpēc Viņš teica, ka viņš vilks pie
sevis? Kāpēc? Tāpēc, ka tas, ko Viņš dod, nav tikai
salīdzinātās sāpes, tikai ārīgs acu mierinājums, kurā mēs it
kā kaut ko aizmirstam. Šī viņa paaugstinātība pār zemi nozīmē,
ka šai zemei Viņš ir nācis atnest savu pestīšanu. Tā ir
pestīšanas zīme, tā ir salīdzinājuma zīme, kur debesis un zeme
tiek atkal salīdzinātas, un viņa lāses, kas izlāso pie krusta,
tās mazgā šo zemi visā viņas grēka baismīgumā. Tas ir tas
vilkšanas spēks! Šis nomazgātājs, šķīstītājspēks, kas ir
Viņa asinīs. Šis salīdzināšanas un izpirkšanas spēks, kas ir
dots viņa upurim. Bet, vai nav savādi, ka mēs šodien – Viņa
Debesbraukšanas dienā – pievērsāmies arī pie šiem vārdiem.
Jā, mēs varam to darīt, jo tik daudzās vietās viņš to ir
pieminējis kopā. Savas ciešanas, savu krusta nāvi, bet arī savu
augšāmcelšanos un debesbraukšanu. Un tāpēc arī šeit, kur ir
runa par to, kur Viņš runā par savām ciešanām, mēs šodien
šinī vārdā saskatām vēl vienu citu apsolījumu. Mēs saskatām
apsolījumu Viņa paaugstināšanai pāri pār debesu debesīm, tai
paaugstināšanai, kurai mēs šodien svinam un svētījam šos
svētkus, ka Tēvs savu Dēlu saņēmis pie savas labās rokas,
pacēlis, paaugstinājis pāri pār visām varām un spēkiem, pāri
pār visu to, kas ir virs zemes valdības un varas. Viņš ir
paaugstināts! “Kad es būšu no zemes paaugstināts”, un šeit
ir atkal šis vārds “es visus, visus ņemšu pie sevis”. Kristus
ir debesīs uzbraucis. Un mēs stāvam ne tā kā toreiz mācekļi,
kas paceltiem skatiem lūkojās pakaļ kaut kam tādam, kas it kā
izzūd, it kā vairs tā nav, it kā vairs tas nebūs. Mēs
lūkojamies, uz Viņu savas acis paceldami, jo Viņš mūs velk sev
klāt ar savu augšāmcelšanos un savu debesbraukšanu. Viņš mums
ir apliecinājis, ka mēs nepaliekam šeit, ka mēs nepaliekam tikai
sava grēka nožēlnieki, ne tikai tie, kas savās sāpēs un bēdās
Viņu meklēdami esam atraduši mierinājumu. Viņš ir tas, kas
pievelk sev klāt! Viņš ir tas, kas liek par sevi domāt. Viņš ir
tas, kuru nevar aizmirst. Viņš ir tas, kuru gribēja iznīcināt,
un Viņš ir dzīvs mūžīgi mūžam. Un tāpat tie, kas Viņu
mīlēja, kā arī tie, kas Viņu dziļi nīst un meklē iznīcināt,
tie visi nevar atraisīties no Viņa; Viņa spēks velk sev klāt,
Viņa spēks rauj sev klāt ar spēku katru cilvēka dvēseli, arī
liedzējam viņš nevar aiziet garām. Viņi gribētu viņu aizmirst
un nevar aizmirst. Un Viņam pieder visa vara, šī vara pār cilvēka
dvēseli, pār miesu, dzīvi, pār visu to, kas ir visur pasaulē.
“Es esmu pie jums ik dienas.” Šis atgādinājums, šī
klātbūtne, kas sevī norāda, ka viņš nav atmiņas vien, pie kā
mēs kavējamies. Klātbūtne; un ja klātbūtne, tad arī saruna; ja
arī saruna, tad arī kopbūtne ar Viņu. Mēs nevaram būt no viņa
atraisīti! Tas ir mūsu dzīvības spēks, tas ir mūsu dzīves
saturs, tas ir viss, ka mēs dzīvē varam piedzīvot un saņemt,
tas, ka mēs jūtam viņa aicinājumu, viņa pievilkšanas spēku,
viņa pārliecināšanas spēku, Viņa – visu lietu pārvarētāju
– spēku, kas nojauc visu to, kas ir starp mums un viņu, tikai
tāpēc, lai būtu ar mums un tikai tāpēc, lai mums būtu prieks un
visa pilnība, ko Viņš bija solījis. Šodien ir viņa
paaugstināšanās svētki, un mēs abas šīs paaugstināšanas
līdzi slēdzam savā sirdī un prātā. To paaugstināšanu, kur
Viņš – kā upura jērs uz altāra paaugstināts – savu dzīvību
ir nolicis. Un kā paaugstinātais priesteris, viņš mūs ir
pieaicinājis klāt, lai šis Viņa upura spēks pār mums tiktu
dots. “Es biju nomiris un redzi es esmu dzīvs mūžīgi mūžos.
Un man ir nāves un elles atslēgas.”
Āmen.
Aizlūgumi
Mūsu
Kungs un Pestītājs tā saka: “Es esmu augšāmcelšanās un
dzīvība, kas manīm tic, tas dzīvos jebšu tas mirtu, un, kas
dzīvo un tic uz mani, tas nemirs ne mūžam”.
Āmen
Lūgšana
Kungs
Jēzu Kristu, mēs paceļam savas acis uz Tevi, kas esi pie Tēva
godībā un kas tai pašā laikā Tavā brīnišķajā, dievišķajā
spēkā esi mums klāt un paliec pie mums līdz pasaules galam. Mēs
tveramies Tavā svētajā patvērumā, ka tā ir, kā Tu esi teicis,
ka bez Tevis mēs nespējam nenieka. Mēs pateicamies, ka Tu esi
apsolījis savu klātbūtni, ka mums nav jādzīvo tikai atmiņās
par to, kas ir kādreiz bijis, bet, ka Tu esi dzīvs un spēcīgs un
sevi apliecini Tavos brīnumos un žēlastības dāvanās. Mēs
lūdzam Tevi: esi žēlīgs Tavai draudzei šajā pasaulē. Esi
žēlīgs īpaši mūsu mīļajai garīgajai mātei, mūsu Baznīcai
dzimtenē, viņas virsganam un vadībai, draudzēm, ganiem, draudzes
locekļiem, darbiniekiem, darba lūdzējiem, visiem Dieva
meklētājiem, visiem izslāpušajiem un izsalkušajiem pēc
patiesības. Esi žēlīgs, apliecini savu spēku, izrauj no tumsības
un tumsas varas un ved Tavas mūžīgās valstības gaismā. Mēs
Tevi lūdzam par mūsu mīļo tautu, svētī to, sargi no visām
nelaimēm, posta. Un lūdzam Tevi, atgriez no maldiem, atgriez no
visa tā, kas kārdina, kavē, posta mūsu tautas dzīvi pie cilvēku
dvēselēm, pie viņa patiesības meklējumiem. Savaldi visus tumsas
spēkus un satriec viņus, neļauj notikt pēc ļaunā prāta, kas
kādreiz tiek ļaunos cilvēkos perināts. Mēs Tevi lūdzam,
apžēlojies par visiem tiem, kas cieš, kas ir bēdās,
piemeklējumā, grūtumā, kas ir paciešanās un sāpēs, un
slimībā, vecuma vārgumā un nespēkā, un nāves paēnā. Mēs
Tevi īpaši lūdzam par mūsu mīļajiem, kurus mēs šeit, Tavā
priekšā, esam vārdos saukuši. Un lūdzam Tevi, kad mūsu dienu
mērs būs pilns, kad tu mūs aicināsi, ļauj mums būt tur, kur Tev
tiek sacīta slava un pateicība mūžīgi. Paklausi mūs un aizstāvi
mūs pie Tēva lūgšanā, kā Tu mums to esi solījis: Kungs Jēzu
Krist, Tu Kungs un Dievs, Tu Kungs un Dievs, paklausi, ko mēs Tev
lūdzamies.
Āmen
|
