Materiāli no mācītāja Jāņa Šmita iedotā arhīva. Ierakstīti 2019. g. (O. Skrodelis, M. Ziemelis). Valodas redakcija: Madara Bernharda-Ādamsone. Pēc digitalizēšanas materiālus plānots nodot Ilmāram Rubenim. ------------------------- Sprediķis Jņ.15. un 16. nodaļa, Mežaparka draudze, 31.05.1992. Jņ.15:26-16:4. “26 Kad nu nāks Aizstāvis, ko es jums sūtīšu no Tēva, Patiesības Gars, kas iziet no Tēva, Tas dos liecību par mani. Bet arī jūs dosit liecību, jo jūs no paša sākuma esat pie manis. To es jums esmu runājis, lai jūs nekristu apgrēcībā. Tie jūs izslēgs no draudzes, un nāks stunda, kad tas, kas jūs nonāvēs, domās ar to Dievam kalpojis. Bet to viņi darīs tāpēc, ka tie nav atzinuši ne Dievu, ne mani. Bet to es uz jums esmu runājis, lai jūs, kad viņu laiks nāks, atcerētos, ko es jums esmu teicis. To es jums no sākuma neteicu, tāpēc ka biju pie jums.” Lūgšana Mēs Tevi lūdzam un Tevi piesaucam, Dievs Kungs Svētais Gars. Tu, Patiesības Gars, Tu, Dievišķais iepriecinātājs, Tu, padoma devējs. Mēs lūdzam Tevi: nāc mūsu vidū ar Tavu spēku un ar Tavu žēlastību, ka Tava patiesība mums atveras un mūs atdzīvina, un mēs paši esam viņas apliecinātāji, ka Tavs vārds ir mūžīga patiesība. Āmen
Dziesmas 492 / 187:2-3 / 103 / 95:4 / 328:4-5 / 198 ++++++ “Kad nāks Aizstāvis, ko es jums sūtīšu no Tēva, Patiesības Gars. Tas dos liecību par mani, un arī jūs to dosiet.” Mūsu ticība ir apliecība par Jēzu Kristu, par to, ka Viņš ir dzīvs un augšāmcēlies un ka Viņš ir Kungs un Pestītājs. Mūsu ticība ir, kas ir nākusi Dieva Svētā Gara vadībā. Neviens nevar saukt Kristu par Kungu kā vien caur Svēto Garu. Mums nepietiek ar to, ka mēs par Viņu kaut ko zinām. Pasaulē ir milzum daudz sarakstītu grāmatu, kurās ir kaut kas vienmēr sacīts arī par Kristu, un daudzreiz ir tā, ka mums šīs lietas paiet garām; tie ir stāstījumi, aiz kuriem nestāv patiesība, aiz kuriem nestāv apliecinājums par to, kas ir piedzīvots un kas ir saņemts. Un tikai Kristus patiesības saņemšana un viņa paša saņemšana notiek tad, kad šis aizstāvis nāk. Tad, kad Dieva Svētais Gars mūs apgaismo, tad mēs ieraugām Kristu. Daudzi pasaules gudrie, prātnieki un zinātāji ir palikuši šinī pusceļā, neizpratnē, apjukumā, sarūgtinājumā un beidzot arī aizliegšanā. Jo nevar citādi Kristu redzēt, pazīt, kā vien tad, kad mēs tiekam apgaismoti caur cauri, kad mums tas nostājas acu priekšā, ko Dieva vārds mums liecina, ko Dieva Vārds mums saka, kas ir Dieva Vārds, atdzīvojas un kļūst mums dzīvs. Un Pestītājs mums to saka: “es jums to saku, lai jūs nekristu apgrēcībā.” Viņš runā par to, ka šī ticība, šis Kristus apliecinājums nes sevī kādas briesmas līdzi. Briesmas no cilvēkiem. Tādas briesmas, par kurām Pestītājs runā: “viņi izslēgs jūs no savām draudzēm, un tas, kas jūs nonāvēs, domās, ka viņš ir labu darījis Dievam par godu”. Šie vārdi mūs apmulsina. Mēs nevaram to saprast, un arī tik ilgi nevarējām to saprast tad, kad šīs pasaules lietas un dzīves lietas risinājās tā, kā mēdz teikt cilvēki: normāli, parasti. Tad mēs domājām: jā, šie vārdi attiecas uz tiem nedaudzajiem drosmīgajiem misionāriem, kas dodas svešās un mežonīgās tautās ar dzīves briesmām, un ļoti bieži arī savu dzīvību zaudē tur, kur viņi ir gribējuši pasludināt evaņģēliju. Vai arī tur, kur satrakotie pagānisma šo dažādo mežonīgo cilšu ļaudis ir metušies virsū kristīgajiem un viņus apkāvuši. Tā mēs kādreiz domājām, ka tas ir šī Dieva Vārda skaidrojums. Patiesība ir daudz dziļāka un nopietnāka, un to Pestītājs arī mums tuvāk paskaidro un tā ir tāda: “viņi to darīs tāpēc, ka tie nav atzinuši ne Dievu, ne mani”. Mēs dzīvojam tagad īpatnā laikmetā; mēs domājam par šādām briesmām, ja ne misijas laukā, tad mēs viņas aizbīdām uz to nezināmo dienu un laiku, kad pasaule nonāks galīgi tumsas spēka varā, savā pēdējā posmā un savā noslēgumā. Patiesībā šīs lietas stāv dzīvas mūsu vidū un mēs redzam viņas ieplešamies tautā. Dieva patiesība, kas mums tiek dota Sv. Gara atklājumā, šī Dieva Patiesība apstiprina mums to, ko Viņa Svētais Vārds mums ir iepriekš teicis, tas Vārds, par ko Jēzus ir teicis: “Meklējiet Rakstos, tur ir liecība par mani”. Un to mēs tagad piedzīvojam, ka Sv. Raksti, kas dod šo liecību, ko mums apstiprina Sv. Gars, ka šie Raksti vairs nav Svēti Raksti. Ļoti gudru un pārgudru cilvēku uzskatos daudz kritizēti, Viņi beidzot ir atzīti kā tikai cilvēku sacerētās lietas, pie tam maldīgas, pasakainas, neticamas un nevajadzīgas. Mīļā draudze, kopš ilga laika jau ir tecējusi kāda pazemes upe, kas tagad izlaužas uz āru spēcīgā straumē, kuru mēs saucam ar vārdu: Dieva Vārda kritika. Kritika ir kļūdu meklēšana un uzrādīšana, un mēs to pilnīgi pielaižam, ka, piemēram skolā skolnieka sacerējuma darbā viņa kļūdas skolotājs labo, atzīmē viņas malā. Bet var arī citas vietas pārbaudīt, ja kādreiz nopietnu cilvēku starpā bijušas zināmas neskaidrības un neizpratnes par Dieva Vārdu, kurš kādreiz ir tik ļoti dziļš un nopietns, tur kādreiz ir jāmeklē padoms, kas un kā. Un mēs arī to bijām piedzīvojuši, ka tāpat kā skolotājs izlabo kādas kļūdas, tā šādas lietas, kurās ir kaut kas no cilvēcīgās vēlāko laiku lietošanas pienāk klāt. Ka tas gluži vienkārši atkrīt nost. Mēs esam to piedzīvojuši. Tā sauktā Bībeles teksta kritika ir kļuvusi par mērķtiecīgu Svēto Rakstu iznīcināšanu, kur nepārtraukti visādos virzienos tiek uzrādītas it kā kļūdas, nepilnības, aplamības, kur šī cilvēcīgā grāmata, tagad cilvēku gudrajam prātam pamesta, staipīta un no viņas tiek rautas ārā lietas, pasludinātas, ka tās nemaz tur nav bijušas ierakstītas, ka tie, kas to ir rakstījuši, paši ir maldījušies; un daudz un dažāda veida šie pasaules jaucēji, šie Dieva Vārda iznīcinātāji darbojušies un darbojas ar ārkārtīgi lielu spēku. Kas ir noticis? Ir noticis tas, ka pat augsti zinību vīri vai kas tādā veidā tiek arī dēvēti, ir, piemēram, pieķērušies apustuļa Pāvila, tā teikt, par mūsu Pestītāju vārdiem, kas runā par kristīgo priesteru kārtu. Un atrod, ka šīs vietas tagad ir jāsaprot pavisam citādi. Ka tur nav vis teikts tas norādījums tajā garīgajā pasludināšanā, Pestītājs ir aicinājis savus mācekļus un nevis tās mīļās sievas, kas gājušas līdzi kalpodamas un Viņam nesdamas līdzi palīdzību un atspirdzinājumu. Ar šo jautājumu pasaulē ir sacēlušās milzu bangas. Un ir noticis tas, ka šis cilvēku izdomātais labojums ir izraisījis to, ka ir iesācies apjukums kristīgajā baznīcā, zīmējoties uz garīgo amatu un kalpošanu garīgajā amatā. Mēs jūtam to vēl maz, bet ir tieši valstis, tautas un baznīcas, kurās ir burtiska garīga zemestrīce, kur liekas, ka vairs nekas nestāv savā vietā. Tas ir tas autors par garīgo amatu, bet patiesībā aiz šīs cilvēcīgi iestarpinātās domas stāv daudz dziļāka un nopietnāka lieta, tas, ka Dieva Vārds nav Dieva Vārds, tas, ka viņš ir staipāms un grozāms pēc mūsu prieka un patikas, un mēs redzam šos augļus, mēs redzam šo apjukumu garīgajā amatā, to apjukumu, kas patreiz ir pasaulē, ka ir palaista brīvība visiem grēkiem, netikumiem, nekrietnībām un izlaidībām. Jā, kur ir sākums? Izrādās, ka tas pats apustulis Pāvils, kurš griezās pie romiešiem ar smagiem pārmetumiem, uzskaitot visas nekrietnības, kādas ir cilvēku starpā parādījušās, un nolikdams tās zem Dieva soda un nolikdams tās zem smaga aizlieguma. Lūk, tagad šīs lappuses vairs nav svarīgas. Visgudrā cilvēce, kas ir tagad kļuvusi gudra un pieaugusi, saka: “Šī lappuse ir jāplēš ārā. Cilvēkam ir tiesības dzīvot tā, kā viņam ienāk prātā. Grēka nav. Ir tikai cilvēka paša dzīves dažādais izpauduma veids.” Mēs varētu darīt, mīļā draudze, kā kādreiz darījuši un vēl joprojām dara tādi dziļi jutēji – cilvēki, kas satver savu galvu un saka: “Ak Dievs, kas nu būs tālāk?” Cik tālu var aiziet cilvēki, kad viņi atmet Dieva patiesību, un kādas visādas drausmas no tā visa ceļas. Ar to nav nekas izskaidrots, un ar to nav nekas līdzēts. Ir ļaunākas lietas. Mēs meklējam, kur ir sākums šīm lietām. Un mēs redzam, ka šis sākums ir Pestītāja līdzībā par nezāli kviešos. Ka labais, koptais tīrums, pēkšņi dīgdams, tai pašā laikā rāda, ka tik pat vienmērīgi plaši pa visu tīrumu dīgst nezāle. Ir kādas rokas, kas pūlējās, lai šīs negantības pēkšņi visā pasaulē būtu vienmērīgi izplatītas. Būtu jābrīnās, kā tas var notikt? Aplamas domas kādreiz cilvēkiem rodas un aizrauj savām aplamībām līdzi citus. Pasludinādami tās par gudrībām, šīs lietas vai nu iznīkst, vai pamazām kaut kur gruzd tālāk un lai arī kaut kur aizdedzina, bet neplešas pa visu pasauli. Šeit ir uzreizu vienlaicīgi. Ir kāda roka, kas ir cirtusi pa Dieva svēto patiesību. Kādas rokas to ir darījušas. Un tas briesmīgākais ir tas, ka šie uzskati par Svēto Rakstu autoritātes noliegšanu iespiežas arī kristīgajās draudzēs, un arī tur kristīgās draudzes priekšgalā stāv tie. Mācītājs, skolotāji, tie Dieva Vārda mācītāji “viņi visu to darīs tāpēc, ka nav atzinuši ne Dieva vārdu, ne mani”. Un no tā stāv šī uzdrošināšanās paiet garām Dievam. Tie ir ļaudis, kuriem – Dievs savā svētumā un Kristus savā žēlastībā – ir tāds vārds dzirdēts, ko var ielikt kabatā un ar viņu staigāt apkārt, nelietojot un nepielietojot. Un tas ir kā Pestītājs saka: “Tas ir viņu laiks, kas ir nācis”. Un ne tikai tas ir nācis, bet ir vēl briesmīgākas lietas. Kādas tiesības, mēs prasām, ir valsts varai noteikt pār ticības lietām. Un mēs sakām “nē” un mēs redzam, ka šinī pasaulē tas notiek. Mēs piedzīvojam to, ka mēs dzīvojam zem valsts varas, kura meklēja izraut Bībeli cilvēkiem no rokām, aizliedza viņu lasīt, sodīja tos, pie kuriem to atrada. Mēs domājam, ka tas ir briesmīgi. Nē, tas nav tik briesmīgi. Katrs, kas gribēja dabūt, to varēja, un lasīt. Bet šeit mēs sastopamies ar to, ka šī grāmata ir samaitāta, pasludināta par samaitāšanu, un ačgārnības nāk viņas vietā. Mums tepat lielā, skaistā zemē pāri jūrai, tuvumā, ar valsts likumu noteikts, ka neviens nevar stāties bīskapa amatā, ja viņš neliegs solījumu, ka viņš arī ordinēs un liks darbā sievietes. Tas ir, ka viņš darbosies pretī Svēto Rakstu kārtībai. Vēl briesmīgāk, kādas ļoti lielas baznīcas virsgans, savā briesmīgajā aizrautībā ar šo sievietes ielaišanu amatā, kas nav viņas amats, ir vērsies pret visiem tiem garīdzniekiem, kas ceļ iebildumus, un nosaucis viņus par ķeceriem. Tos, kas aizrāda Dieva Vārdu un patiesību. Mēs zinām, ko šis vārds nozīmē. Bija laiki, kad vārds “ķeceris” nozīmēja piespriest nāves sodu. Cilvēku par to, ka viņš sajauca patiesību, ka viņš stājies Dieva patiesībai un Dieva prātam pretim. Šoreiz kāds liels, augsts virsgans apzīmē ar šo izdeldējamo grēcinieku un ļaundaru vārdu tos, kas turas pie Svēto Rakstu neaizskartās patiesības. Viņa rokās gan nebija sārta, uz kura sadedzināt šos ķecerus. Tas bija kādreiz. Bet te mēs atrodam mūsu Pestītāja vārdus: “Tie jūs izslēgs no draudzes, nāks stunda, ka tas, kas jūs nonāvēs, domās ar to Dievam kalpojis. Bet to viņi darīs tāpēc, ka tie nav atzinuši ne Dievu, ne mani. Bet to es uz jums esmu runājis, lai jūs, kad viņu laiks nāks, atcerētos, ko esmu jums teicis”. Tagad mēs atceramies šos Pestītāja vārdus. Vēl nav pacēlušās rokas nonāvēt, bet kristīgā draudze ar saviem Svētajiem Rakstiem, ko tā tura svētus, un ar to liecību, ko Dieva Svētais Gars ir devis par Kristu, viņa stāv jau apgānībā. Tiešā, īstā apgānībā. Nevis kaut kādos pasaules pēclaikos, bet jau mūsu dienās, un tagad šīs lietas rādās pasaules priekšā. Tās ir divas lietas, mīļā draudze, mēs nedrīkstam ne pazaudēt, ne aizmirst – vispirms to apsolījumu un kur mēs esam, lai Dievs ir slavēts; taču daudzi arī varējuši piedzīvot, piepildīt, ka aizstāvis Svētais Gars ir devis šo skaidrību izšķirt. Izšķirt, kas ir no Dieva, kas ir pret Dievu. Izšķirt, kas ir Dievs savā svētumā un kas ir Kristus Viņa žēlastībā. Un vēl viena lieta, ko Viņš mums saka. Viņš runā par aizstāvi. Aizstāvis ir tas, kas pasargā, kas nostājas starp briesmām vai starp nāves draudu un apdraudēto. Mēs esam bāreņi, kā Viņš saka: “Es nepametīšu jūs, bāreņus, es atkal nākšu pie jums. Būšu un palikšu pie jums.” Un šī palikšana viņā – tas ir šis mūsu sirds, dvēseles, prāta un spēka, dzīves piepildījums. Viņš to ir teicis, un, ko viņš ir runājis, nav spēka nevienam to atcelt. Un par to mēs Viņu slavējam. Un Viņš runājis un teicis kādā citā vietā: “Kad tie jūs vedīs tiesas priekšā, nebīstaties ne jūs esat runātāji, bet šis pats Aizstāvis, kas jūs aizstāvēs un dos jums spēku to apliecināt un pastāvēt”. Āmen
Aizlūgumi 1) Paciešanas, ilgstoša slimība, apgrūtināta slimībā. 458:1–2. 2) Par jaunu māti, kas, bērnu dzemdējot, atrodas veselības apgrūtinājumā. Gaidāma smaga operācija. Dieva žēlastībā ieslēgdami māti un mazo bērniņu, dziedāsim 444:1–2. 3) Andrejs (22 gadi) iztur savus pēdējos pārbaudījumus un gatavojas izlaidumam no augstākās mācību iestādes. Viņš izlūdzas Dieva žēlastību šim nopietnajam, izšķirošajam solim, un, līdzi izlūgdami un vēlēdami, mēs dziedāsim 503:2–3.
Lūgšana Kungs, Jēzu Kristu, mīļais Pestītāj un Glābēj! Mēs Tev sakām slavu, pateicību, ka tu esi šo pasauli uzvarējis, un, ka arī tiem, kas pie Tevis tveras, esi solījis šo spēku uzvarēt, pārspēt. Mēs Tevi lūdzam, Tu, Vissvētais, Visspēcīgais, Visuvarenais, kas apsauc Tumsas spēkus un izdzen ļaunos garus, darbojies arī tagad vēl īpaši pie Tavas draudzes. Izraidīdams tos maitātāju spēkus, izraidīdams šos tumsas garus, vadīdams pie ticības, pie atgriešanās, pie piederības Tev. Visus tos, kas meklē mieru, patiesību, dzīvību. Mēs Tevi lūdzam par mūsu mīļo garīgo māti, par mūsu baznīcu, par viņas virsganu, vadību, valdību, draudzes locekļiem, ganiem, Dieva lūdzējiem. Visiem izslāpušiem un izsalkušiem pēc patiesības. Mēs Tevi lūdzam par visu šo pasauli, par mūsu mīļajiem, dārgajiem viesiem, kas mūsu vidū, par tām draudzēm, no kurām viņi nāk, kur Tavs Vārds tiek slavināts un apliecināts, un lūdzam Tevi par mūsu tautu, par mūsu dzimteni: uzlūko viņu žēlastībā, savaldi postītājspēkus, kas meklē mūsu tautas domas novērst, kas vēršas uz grēku un ļaunumu, un neticību. Mēs lūdzam Tevi, parādi Tavu žēlastību! Mēs lūdzam Tevi, sūti Tavu aizstāvi visur tur, kur mēs paši to jūtam, cik vāji mēs esam, jo Tu esi Visuspēcīgais, Tavs Gars dara visas lietas. Mēs lūdzam Tevi, sūti to atspirdzinādams un stiprinādams. Apžēlojies par visiem tiem, kas grūtumā un paciešanās, kas ir vajāšanās un kārdinājumos, izmisumā un šaubās, slimības sāpēs, nespēkā, vecuma vājumā un paciešanās. Mēs Tevi īpaši lūdzam par tiem, kurus esam Tavā priekšā vārdos saukuši. Uzlūko žēlastībā! Tu Svētais, Tu Visuvarenais, jo Tu mūžam esi ar mums, aizstāvi mūs pie Tēva mūsu lūgšanā, kā Tu mums to esi solījis: Kungs Jēzu Krist, Tu Kungs un Dievs, Tu Kungs un Dievs, paklausi, ko mēs lūdzamies! Āmen
|
