Trīsvienības svētki un tautas sēru diena

No mācītāja Jāņa Šmita privātā arhīva pierakstiem. Digitalizēts (O. Skrodelis, M. Ziemelis). 2020. Valodas redakcija: Anita Freiberga Pēc digitalizēšanas plānots nodot Ilmāram Rubenim.

Roberta Feldmaņa sprediķis

Jņ.3:1-8. Trīsvienības svētki un tautas sēru diena. 1992.gada 14.jūnijs.

Lūgšana

Mēs Tevi lūdzam, mēs Tevi piesaucam, Dievs Kungs, Svētais Gars. Tu Dievišķais Padoma Devējs, Tu Spēka un Dzīvības Gars, Tu Patiesības Gars, nāc apgaismodams mūs, izdali mums Tavas dāvanas. Ka mūsu Gara acis atveras, mēs saņemam Tavu Patiesību, mēs Viņā topam atdzīvināti, ka paši esam viņas apliecinātāji. Ka Tavs Vārds ir mūžīga Patiesība.

Sprediķis

Un, ka mēs vienā brīdī klausāmies šinī evaņģēlijā, viņš mums tā liekas savāds. Kaut kāda, tā kā dīvaina, nesaskanība. Pie Jēzus ir atnācis kāds cilvēks un Viņu uzrunā. Un Jēzus uzreiz viņam atbild. Kaut kā pavisam neparasti. Tur nav nekā neparasta! Mūsu Kungs un Pestītājs vienmēr par visām lietām vēršas tieši. Nikodēms ir atnācis naktī, viņš ir piesardzīgs. Viņš pieder jūdu garīgai augstākai vadībai. Tanī pašā laikā viņš ir dzirdējis, acīmredzot, viņš ir bijis klāt tur, kur Jēzus ir bijis un darbojies. Viņu nodarbina kādi dziļi, nopietni jautājumi, uz kuriem viņš meklē atbildi. Bet viņš iesāk savu sarunu tā ļoti neparasti. Kaut kā - tā no malas. Viņš saka Jēzum atzinības un, varētu sacīt, glaimu vārdus. Tas ir tas veids, ar kādu mēs, cilvēki, bieži vien uzsākam savu sarunu viens ar otru, sevišķi, ja mums ir kaut kas tāds nopietnāks padomā, dziļāk paslēpts. Mēs iesākam ar šiem komplimentiem, ar atzinības vārdiem un gaidām uz to, ka mums arī tā atbild. Un bieži vien aizejam šajos savstarpējos atzinības vārdos, savstarpējās apbrīnas, cienīšanas un visāda veida vēl citādas slavināšanas sacīšanā. Un tā kādreiz aiz šīm sarunām, kā tādos ūdeņos, izkūst un atšķaidās pats galvenais. Un tad pietrūkst laika arī to vaicāt, kas patiesībā būtu jāvaicā bijis, par ko būtu patiesībā jārunā. Un sarunu biedrs nav uzminējis, ap ko lieta grozās, un tā mēs paliekam tukšā. Ar šiem aplinkus ceļiem, ar šiem atkāpšanās ceļiem. Jēzu glaimo Nikodēms: “Neviens tādas lietas nevar darīt, kā Tu to dari, ja tas nav no Dieva. Mēs zinām, ka Tu esi mācītājs no Dieva žēlastības.”

Nu un tad! Kas tad ar to ir pateikts? Ko nozīmē šāds ievads? Ko nozīmē šie aplinkus vārdi? Mūsu Pestītājam ir skats dziļāk. Viņš redz Nikodēma dziļos dvēseles grūtumus. Viņš redz, ka šinī vecajā vīrā ir kaut kas ļoti smags. No vienas puses viņš ir jūdu ticības vīrs un jūdu ticības sargātājs, un arī atbildīgais par to, kas jūdu ticībā tiek kopts un darīts. No otras puses - šis Jēzus. Tas ir tik neparasts, kurš ir it kā Dieva sūtīts, un it kā nevar to saprast – kā? Jēzus negriezās pie šiem blakus jautājumiem. Aiz visas šīs neizpratnes, aiz visa tā, ko mēs pie Jēzus apbrīnojam, ar ko mēs Jēzu varbūt arī glaimojam, slēpjas patiesībā mūsu nedrošība, mūsu neziņa pašiem par sevi, mūsu neziņa par to, kas tad mēs paši esam Jēzus priekšā? Jēzus atbild tieši: “Patiesi, patiesi es tev saku, ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstību.”

Dziļāk skart nevienu lietu vairs nevar, tas ir dzīvības jautājums, pie tā nevar iet pa aplinkus ceļiem. Apvaicāties, interesēties par garīgām lietām, glaimot Jēzum, Viņa gudrībai, Viņa spēkam. Ar to nav līdzēts. Jēzus ķeras pie saknes. Cilvēka dzīvība, kas te ir šeit, no miesa viņam dota, ir miesa un iznīcība. Patiesā dzīvība ir kaut kas cits! Patiesā dzīvība ir tā, kas sākas ar jauno dzimšanu, kad cilvēka gars un dvēsele atjaunojas Dieva žēlastībā. Ka viņš kļūst jaunais radījums. Kad viņš nomirst šim miesīgajam cilvēkam, un ka viņš piedzimst kā Dieva Svētā Gara radījums. Un pieder Dievam.

“Nebrīnies, ka es tev saku: Tev jāpiedzimst no augšienes.” Tā, patiesību sakot, ir jau pavēle un rīkojums šim Nikodēmam, viņa jautāšanā, viņa nedrošībā, viņa aplinkus jautājumos. Jēzus valoda ir tieša. Un ar šādu tiešu valodu viņš nāk pie ikviena. Tāpēc šis Nikodēma nāciens zināmā mērā ir katra cilvēka vairāk vai mazāk nāciens. Šis nedrošais it kā meklējums, un tanī pašā laikā šī raustīšanās neziņā, vēlēšanās tikt kaut kā šim jautājumam garām, lai gan tas viņa sirdi spiež, lai gan jautājums ir nopietns. Tas jautājums par Jēzu Kristu, jautājums, kas stāv katra cilvēka priekšā. Mēs kaut kā nesavienojam šīs lietas kopā, mēs atšķiram Jēzu Kristu un viņa darbošanos un Viņa īpašības, atšķiram Viņu no sevis nost. Tas ir tā sauktās modernās pasaules, modernā cilvēka, mēs varam arī sacīt - modernās teoloģijas nelaime. Mēs nodarbojamies ar Jēzus pētniecību, mēs nodarbojamies ar tiem glaimu vārdiem un atzinībām par Viņa mācību, par Viņa augstajām tikumības prasībām, par Viņa apbrīnojamiem brīnumiem. Mēs meklējam pat kādreiz tos apstrīdēt un mazināt, jo mums ir bail no viņiem. Ja mums būtu jāpieņem viss tas, ko Viņš ir darījis, tad mums jāsatrūkstas. Tāpēc mēs runājam par Viņu, glaimojam Viņam un tanī pašā laikā paliekam paši pie sevis.

Jēzus nav tāpēc nācis, lai mēs viņu apbrīnotu, Jēzus nav tāpēc nācis, lai Viņu celtu par ķēniņu, no tā Viņš bija vairījies. Viņš nebija nācis arī tāpēc, lai Viņu īpaši godinātu. Viņš ir aizliedzis daudziem runāt par brīnuma darbiem, jo Viņš ir nācis nevis rādīt brīnumus un zīmes, jeb apsēsties ķēniņa tronī, pavēlēt un rīkot savus negribīgos pavalstniekus, bet Viņš ir nācis mums atnest jauno dzīvību. Šī jaunā dzīvība ir kaut kas tāds, kas mums liek satrūkties, jo šeit vairs nav mūsu atzinība Jēzum Kristum pietiekama, šeit ir nepieciešamība piederēt Viņam. Pieņemt Viņu un satvert Viņu kā to, kas mūs vada šinī dzīvībā, kā to, kas mums šo ceļu ir ne tikai rādījis, bet šo ceļu mums ir arī svētījis un nolicis mums priekšā. Un nevis ar pavēli šo ceļu izstaigāt. Tas ir modernais katras dienas jautājums katram cilvēkam, kas nāk ar savas dzīves neatrisinātiem jautājumiem. Mēs varam sarakstīt grāmatas, apcerot katru Jēzus vārdu, uzsverot, cik ļoti nozīmes pilns ir šis vārds, taču tas mums nelīdz nekā! Mēs varam šos vārdus apstrīdēt, baidīdamies no Viņa nopietnības, un tas mums tāpat nelīdz nekā! Tas nedzēš to iekšējo cilvēka prasību pēc beidzamās skaidrības un pēc beidzamajiem pamatiem.

Tos jūt arī Nikodēms. Viņš ir nācis patiesībā ar daudz dziļāku lietu, kur viņš nemaz vēl neapzinās, cik dziļa tā ir. Viņš nāk ar savu dzīvi, kas ir jau tagad noslēgumam tuvu, kas ir nodzīvota, bez apmierinājuma, neatradis atbildi un piepildījumu. Viņš nāk ar šo nepiepildīto, neatbildēto savas dzīves jautājumu, un sākumā viņš grib tikt kaut kā garām un apkārt. Jēzus ir nācis tāpēc, lai atbildētu uz šo neatbildēto, nepiepildīto jautājumu, kas katram cilvēka dvēselē ir dzīvs, ja viņu nenoslāpē ar velna varu un spēku, ar piederību tumsas spēkam, kas arī var notikt pie cilvēka. Ja mēs to nenoslāpējam, tad šī Nikodēma dvēseles gruzdēšana gruzd katrā cilvēkā un prasa pēc Jēzus. Prasa pēc tā padoma, kā pārkaldināt, pārkausēt šo nepiepildīto dzīvi, nemierīgo dvēseli, šo nesaskanīgo cilvēka prātu.

“Piedzimt no augšienes.” Kaut kas neparasts, to ir grūti stādīties priekšā, kā tas var notikt? Mēs neko tanī augšienē nezinām, nesaprotam, nedomājam. Tā mums tāpat kā vējš nāk un aiziet, un mēs neliekamies ne zinis. Bet ir šī augšiene, Dieva godības augšiene, Viņa Svētā Gara spēka izpausme, kura nāk pār katru cilvēku, kas atveras ar savas sirds grūtumu un tukšumu Viņa patiesībai un spēkam. Šī ir piedzimšana no jauna, par kuru apustulis ir tik daudz runājis un rakstījis, bet vispirms ir jānāk šai nomiršanai. Mūsu miesas prātam, kas mūs nepārtraukti traucē un novērš uz visādām blakus domām un blakus iegribām, šī nomiršana vajadzīga, šī atvēršanās, jo Viņš saka: “Ieiešana Dieva valstībā.”

Ak Dieva valstība! Tātad viņa arī ir - šī beidzamā, vismazāk saprotamā tiešamība, šī kopība un pilnīgā noslēgtība, un vienība reiz dievišķā godībā. Mēs varam paiet viņai garām, mēs varam palikt šeit virs zemes, un tikt nopļauti kā zāle, kuru sadedzina. Un mēs varam būt kā Viņa taisnības stādi, kas tad tikai sāk augt, kad viņi pār sevi redz šo spēku, un redz arī šo virzienu augšup un šo dievišķo dvesmu, kas viņus tur. Jēzus ir devis šo norādījumu. Cilvēka dzīve nav nemaz dzīve, ja viņa nepazīst šo dzīvi, ja viņa nav iestājusies kā šī garīgā dzīve. Ja viņa ir tikai šī miesas eksistence, tad tā ir nožēlojamība, tā ir iešana pretī trūdēšanai un iznīcībai. Mēs esam aicināti uz debesu valstību un dzīvību.

Un Viņš saka: “Dieva Gars ir tas, kas mums ir saņemams.” Un Dieva Gars, kurš pēc Jēzus Kristus svētā apsolījuma mums ir nācis un dots, un palicis savas draudzes vidū, kā viņas dzīvības garants un devējs, drošinātājs. Tanī noslēpumainajā savienojumā ar ūdeni. Ar ūdeni, kas nolīst kā šķīstītājs. Šīs dažas lāses, kuras šķīstī šo miesīgo cilvēku. Un liek viņam pārkausēties par jauno radību. Visa mūsu dzīve ir nostāšanās Kristus priekšā. Bez Viņa nav iespējams. Viņam paiet garām, viņu tikai noslavēt un aiziet atpakaļ pie sevis paša. Nevar! Kur mēs ar viņu sastopamies, tu viņš nāk ar savu pavēli mums – dzīvot un nevis mirt. Uz to Viņš mūs aicina. Ar visu to, ko Viņš mums runā, un ar visu to, ko Viņš mums ir darījis – mūs pestīdams, mūsu grēkus nesdams, salīdzinādams, atjaunodams mūs Svētā Gara dzīvē, apzīmogodams. Āmen

Aizlūgumi

Pirmais. Mīļā draudze, šī diena ir arī mūsu dzimtenē īpaša diena, kas mūs īpaši pulcina uz dziļu nopietnību, un mēs lasām Romiešu vēstules 8. nodaļā apustuļa vārdus, kas šinī virzienā arī liek mūsu domām šķirties (Rom.8:35-39) Mīļā draudze, šī diena mūsu tautā ir nozīmes pilna diena, un viņa tiek dēvēta par mūsu tautas dziļo sēru dienu. Pieminot tās ciešanas, kādas bija nākušas, kad mūsu liela tautas daļa tika izrauta no mūsu vidus un pārvesta nāvējošos apstākļos. Mēs šodien nevēršamies pret šiem nevainīgajiem, kas ar savām šautenēm stāvēja pie vagoniem un sargāja tos cilvēkus iekšā. Un šinī sāpju dienā mēs nesam kādas citas sāpes, kuras spiež Dieva priekšā uz dziļu bikti mūsu tautu. Kas bija tie, kas sarakstīja tos sarakstus, kuriem ir jātop aizvestiem? Vai tie ir tie pelēkie svešās zemes karavīri? Vai tie ir tie, kas sēdēja tur tālajā galvaspilsētā un rakstīja mūsu vārdus? Vai tie nebija mūsu pašu ļaudis? Pagasta valdēs, pilsētas valdēs, kaimiņos, kuri arī pat savas atriebības un savas atspītēšanas pie saviem turpat zināmajiem draugiem vai kaimiņiem bija līdzi ielikuši šajos sarakstos. Mēs tikai runājam par sāpēm, kuras ir izcietuši šie cilvēki, bet ir citas sāpes, kuras mēs nevaram nolikt: to kaunu, to briesmīgo kaunu mūsu tautas dēļ, kas pati, pakalpodama velna varai, ir pildījusi tās pavēles, pildījusi ar retu rūpību, pamatojoties ar savu draugu pazīšanu un nozīmēšanu, kuriem būtu jātop sūtītiem nāvē. Mēs šodien jūtam dziļu kaunu par tiem, kas savā laikā tik braši rīkojās. Nekustēdamies un ļaudami šiem ešeloniem ripot prom, ne ar ko neaizkavējot, baidīdamies, ka viņiem kāda skramba nenotiek. Mēs šo dienu sajūtam, kā dziļu mūsu tautas kauna dienu, kur mums ar dziļu sāpi Dieva priekšā jāstāv, par mūsu tautas raksturu, kur nenovīdība, skaudība un naids pakalpo ļaunumam, pakalpo tiem, kas tīko uz ļaunu. Kaut šī rūgtā mācība liktu mūsu tautai attapties, ka mūsu tautas jaunatne uzaugtu citāda, nekā bija šie tēvi, kas darīja šos kauna darbus. Mēs dzīvojam baismīgā laikmetā, kad velna vara ir visu spēcīga pār pasauli un pār cilvēku prātiem. Un mēs mierīgi ļaujam viņai notikt, un nopūšamies: “Ko tad mēs varam darīt?” Un, lūk, visi citi dara tāpat. “Turaties velnam pretī, tad viņš bēgs no jums.” Šis ir tas laiks par ko runā apustulis, kad viņš runā tesaloniķiešiem rakstīdams: “Lai neviens jūs nemaldina ne šādā, ne tādā veidā, ka pa priekšu jānāk atkrišanai un atklāti jāparādās grēka cilvēkam, pazušanas dēlam, pretiniekam, kas saceļas pret visu ...” (2.Tes.2:3-4) Mums liekās, ka kaut kas no šīs velna varas ir gruvis. Mēs viegli pieviļamies, jo mēs redzam, ka šis aptumsības spēks, tas meklē cilvēku savaldzināt joprojām pie dzīves. Dažādos veidos meklē mūsu tautu mulsināt, savaldzināt. Vispirms jau bezdievībā un atkrišanā. Un tāpēc, mīļā draudze, kad mēs ar sāpēm un žēlumu pieminam tos, kas ir gājuši bojā neizsakāmās grūtībās un ciešanās, lai tas mums ir par atgādinājumu, kādai ir jābūt mūsu stājai. Ne vaimanās un ne dūru vicināšanā pret tiem, kas bija tur ar šautenēm stāvējuši klāt, bet ar dziļu nožēlu un kaunu par mūsu tautas garīgo nespēku un paļaušanos, pakļaušanos ļaunumam un ļauna tīkotājiem. Savā aizlūgšanā mēs ietveram tos, kas ir aizgājuši bojā, un savā aizlūgšanā mēs ietveram paši sevi. 492. Dziesmas “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils” meldiņā visus 3 pantus.

Otrais. Un savās aizlūgšanās mēs ieslēdzam mūsu mīļo draudzes darbinieci Annu Birumu, kas aizbraukusi atvaļinājumā un palīdzības darbā uz ārzemēm. 469:1-2.

Trešais. Šodien svinam kādu skaistu dienu, piecu gadu kristību atceres dienu Mārim. 469:1-2.