Labā Gana svētdienā

Sprediķis 09.04.1978. / Saņemts no Maijas Meldrājas 1.12.2011.

Labā Gana svētdienā.

Šī ir viena no skaistākajām nodaļām Bībelē. Ir vēl otra vieta Vecajā Derībā,kas min šo līdzību.

Mūsdienu cilvēkam šis salīdzinājums ar ganu var likties it kā tāds neveikls. Liekas, kā avis, kas akli seko kaut kam. Bet faktiski tā ir arī dzīves tiešumā. Gans zin, kur ir ganības, un kā tur nokļūt. Avis tam seko uzticībā.

Mēs esam paraduši domāt, ka mēs paši kārtojam savas lietas un izvēlamies ceļus. Un aizmirstam, cik ļoti mēs tomēr tiekam ievirzīti un vadīti. To redzam jau ģimenē, kas ir mazākā sabiedrība uz Zemes. Šīs lietas pavada mūs arī turpmāk, mainās tikai lietas, kurās mēs tiekam ielikti un kur mums ir vajadzīgs vadītājs. Tās ir dvēseles un mūžibas lietas.

Šeit nu ir salīdzinājums ar Labo Ganu. Šajās lietās cilvēks pats ar saviem meklējumiem un vērtējumiem reti kad var tikt pareizā ceļā. Ne par velti Pestītājs runā par derētiem ganiem. „ Akls nevar aklam ceļu rādīt ”- ir teikts citā vietā. Ir daudz cilvēku, kas ir vadīt gribējuši. Ir veselas tautas iekritušas postā tapēc, ka cilvēki, kas tās gribējuši ganīt, gājuši nāves un iznīcības ceļus.

Pestītājs nav nācis pasauli kārtot. Viņa valstība ir debesu valstība, Viņš nācis valdīt pār mūsu iekšējo pasauli – dvēseli un jūtām. Te Viņš rāda mums patiesību, un neviens nav varējis Viņu aizvietot vai pateikt labāk. „Viņš rādījis atbildību, kā šis ceļš ir staigājams. Viņš nav mūs piepiedu ceļā ieguvis savā īpašumā, bet gan citādi. Vīņš ir šo ganāmpulku izpircis, izcēlis no posta un nelaimes. Ir vēl kāda līdzība: ja kādam ganam pazūd viena avs, viņš atstāj deviņdesmit deviņas un iet to vienu meklēt. Un nes viņu, varbūt ievainotu, pie ganāmpulka atpakaļ. Tas ir tas veids, kā Viņš sapulcināja savu ganāmpulku. Pirma došanās uz Golgātu Viņa nevainīgās asinis lietas par tiem, kas paši glābties nespēj. Un ar to pašu Viņš ir mūs sapulcinājis, visus, kas ir nelaimē, grēkā, ciešanās. Arī mūsu dzīvība ir saistīta ar Viņa dzīvību. Viņš nav pat svas nāves priekšā apstājies.

Mēs esam Viņa draudze, visā pazemībā un godbijībā drīkstam apzināties sevi Viņa pavēnī.

„ Man ir vēl citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās man jāatved”. Te ir runa par tālāku nākotni. Tās ir avis ārpus kristīgās draudzes, kas vēl nav dzirdējušas Viņa balsi, kas vēl nezin ceļu. Ir vēl tautas, kas Kristu nepazīst.

Kristus būs pēdējais visa aptvērējs un piepildītājs, vadītājs un gans. Vai tas nav pārdroši teikts? Kāds māceklis brīdī, kad ap Pestītāju pulcējušies ļaudis, bet daļa nesaprasdami atstājušies, saka:” Kungs, pie kā mēs iesim, Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi”. Tas ir pareizi, tapēc Viņa vārdiem ir mūžīga vērtība. Tie nav dzejnieku, domātāju, vadoņu saucieni. Pestītāja vārdi iedzīvina mūsos kaut ko vairāk nekā ēdiens un dzēriens. Tas dara Viņu tiesīgu būt par Ganu, kam katra dvēsele padota. Ja šī dvēsele patiešām meklē ceļu uz gaismu un trūkstās grēka, tad viņai cita ceļa nav.

Mēs esam drīkstējuši būt Viņa pulkā visā savā grācīgumā, varējuši baudīt un redzēt Viņa patieso saldumu un dzīvības skaistumu.

Āmen.