Kristus paceltā roka ar pātagu

Kristus paceltā roka ar pātagu

Virsmācītājs, Dr.theol., profesors Roberts Feldmanis (04.08.1910-28.05.2002.A.D.)

Profesora Roberta Feldmaņa atvadu un pateicības dievkalpojums Mežaparka Gustava Ādolfa baznīcā Pūpolsvētdienā, 1998. gada 5. aprīlī.

"Un, kad Viņš iejāja Jeruzalemē, visa pilsēta sacēlās un sacīja: "Kas Tas tāds?"

Bet ļaudis sacīja: "Šis ir pravietis Jēzus no Nācaretes Galilejā." Un Jēzus iegāja Templī un izdzina laukā visus, kas Templī pārdeva un pirka, apgāza naudas mijēju galdus un baložu pārdevēju solus un saka tiem: "Ir rakstīts: Manam namam jābūt lūgšanas namam, — bet jūs to padarāt par slepkavu bedri." Un akli un tizli nāca pie Viņa templī, un Viņš dziedināja tos. Bet, kad augstie priesteri un rakstu mācītāji redzēja brīnuma darbus, ko Viņš darīja un dzirdēja bērnus Templī kliedzam un saucam: Ozianna Dāvida dēlam! — tad tie apskaitās un sacīja Viņam: "Vai Tu nedzirdi, ko šie saka?" Bet Jēzus saka tiem: "Dzirdu gan. Vai jūs nekad neesat lasījuši: no bērniņu un zīdaiņu mutes Tu Sev slavu sagādājis?" Un Viņš atstāja tos, izgāja no pilsētas uz Betāniju un palika tur pa nakti.

Mt. 21:10-17

Tā roka, kas svētīja un dziedināja, ir pacelta draudīgi ar pātagu Viņa svētajā vietā. Tas ir turpinājums no tā notikuma, kad Jēzus, svētkos dodamies uz Jeruzalemi, uzlūko šo pilsētu no uzkalna un lūkojas arī viņas svētajā vietā, kas tur krāšņumā ir redzama. "Un Viņš raudāja. Kaut tu zinātu, ko tev vajag pie miera!" Un šodien dzirdētā Jēzus rīcība ir nākošais solis, ar kuru Viņš nāk, lai vēstītu, kas patiesībā Jeruzalemei ir vajadzīgs. Viņš nedodas ne uz pārvaldnieka pili, Viņš nedodas uz ļaužu sapulcēšanās vietām tirgus laukumos. Bet Viņš dodas uz Templi. Uz to vietu, kas ir sirds un dzīvības avota vieta Jeruzalemei. Uz svētvietu, uz dievkalpojuma vietu, kas ir jebkurā citā pilsētā un vietā viņas dzīvības avots, viņas patiesais centrs, no kura ir visas lietas, kas ir vajadzīgas, dotas un dalītas.

Jēzus ir pacēlis pātagu. Kas tad ir tam par iemeslu? Vai tad lietas nav kārtībā, kā cilvēki to ir organizējuši un veidojuši?

Ir svētku laiks, un Jeruzaleme ir pilna ļaužu, pilna ziņkārīgo, bet arī pilna dievlūdzēju. Ļaužu drūzma ir liela, un Templis atvieglo šīs lietas, ka upurējamie dzīvnieki nav jāved no tālienes, viņi turpat Templī — turpat svētās vietas tuvumā, kādās nošķirtās vietās ir piesieti un mīdās savos atkritumos. Tur ir uzrīkojušies naudas mijēji, kā mēs tagad sakām — naudas mainītāji, kuri nav meklējami pilsētas drūzmā un kas tur tagad sakliedzas un strīdas ar cilvēkiem savas mainīšanas uzdevumos. Viss ir darīts ērtības dēļ! Tas viss ir darīts, lai ļaudīm būtu vieglāk, lai nav jānopūlas, velti meklējot vai drūzmējoties. Turpat, blakus svētajai vietai. Nu svētajā vietā taču neieveda, bija taču kāda siena vai sienas starpā.... Bet troksnis un tas smagais gaiss, kas nāk no šiem kustoņiem, kas tur tiek turēti, tas klājas pār šo Templi! ... Un klājās arī kāds cits smagums. Līdzās pastāvēšana. Cik vienkārši, cik viegli saprotami un cik ērti!

Mēs dzīvojam šinī izlīdzināšanās laikmetā. Tad, kad ir būts tik daudz naidā, niknumā un savstarpējā karā, mēs tiekam vienmēr atgādināti un skubināti būt iecietīgiem, panesīgiem, pieciest un sadzīvot kopā citam ar citu. Tas ir labs padoms. Tie ir arī labi mēģinājumi. Un šie labie mēģinājumi, padomi grozās ap tām lietām, kur cilvēks kādreiz cilvēkam padara sevi par nastu un ka šīs nastas ir jāatvieglo un jāpārvar. Bet ir lietas, kuras nav savienojamas un kuras nevar sadzīvot kopā, un kurām nav nekā kopīga sadraudzēties tik cieši, ka vairs nevar atšķirt vienu no otras. Tā kā kūtij nav nekā kopīga ar Templi, tā ir daudzas lietas šinī pasaulē!

Un šīs pasaules kņada, reklāma, peļņa, dedzība un sacensība, meklē katru vietu, kurā varētu piemesties, lai varētu pelnīties, kur varētu piespiesties klāt — arī pašam Svētumam. Mēs pārlaidām kādu laikmetu, par kuru mēs atcerēdamies sakām: kristīgā Baznīca smagi cieta. Tiesa. Daudzi dievnami bija laicīgās, bezdievīgās, apzinīgi kristīgai ticībai pretnieciskās varas pārveidoti. Tur tika ierīkotas kinozāles, sporta telpas, noliktavas un visvisādas citas lietas. Izlauzti soli, sabradāti altāri, samīdītas lietas, kas atgādina ticību — mēs teicām tās ir vajāšanas. Tā bija iznīcināšana, kas bija pieteikta klaji un skaidri. ... Tas laiks ir pagājis. Bet viņa gaiss ir palicis. Šī pretniecība kristīgai ticībai, kura nāk no cilvēkiem, no rakstiem, kas parādās avīzēs, kādreiz apslēptā dzeloņa veidā, kādreiz atklātā smiekla vai nicinājuma veidā, joprojām plūst. Un ir arī tas veids, par kuru mūsu Pestītājs ir pacēlis savu pātagu. Nav nekā kopīga kūtij ar Templi, tirgus laukumam ar svētvietu. Un mēs redzam, cik viegli mēs šīs lietas noliekam blakus, cik viegli viņas mūsu — puskristietībā vai mazkristietībā, cik viegli viņas sadzīvo ar mums kopā. Cik tas ir brīnišķi, ka mums ir šie garīgie raidījumi, nav taču tā kā apspiestos laikos. Tiek turēti pat sprediķi, pat dievkalpojumi tiek filmēti un televīzijā rādīti. Un nemaz nav jākust no mājas ārā, var mierīgi brokastot, var mierīgi savā starpā sarunāties un tajā pašā laikā redzēt, kā pie altāra iesvēta svēto sakramentu vai kā kristī kādu bērniņu, un taisīt savas piezīmes izbrīnā vai piekrišanā. Ir raidījumi, kuriem ir virsraksti: garīgie, garīgās dzīves izpausmes. Tur mēs redzam, cik tālu ir nogājuši vērtējumos par to, kas ir garīgās lietas un kuras būtu nepieciešamas katram cilvēkam. Mēs redzam to dažreiz no kāda raidījuma, no kādiem apcerējumiem, no kādiem rakstiem, no kādām ilustrācijām.

Pirms kādiem gadiem gadījās redzēt, pie draugiem aizejot ciemos, kādu raidījumu. Tas bija dienas apskats ar līdzīgu nosaukumu: garīgas dzīves izpauduma veidi. Es redzu ekrānā Teoloģijas semināra rektoru doktoru Akmentiņu. Viņš ļoti saistoši un uzmundrinoši uzrunā jaunatni, par viņas mērķiem, par viņas centieniem. Un ir tāds skaists, tīkams iespaids, ka mēs redzam šāda veida priekšā cēlumu, aicinājumu. Bet tas neilgst ilgi, jo taču paredzēti ir vēl citi tanī pašā sērijā šie uzņēmumi. Nākošais skats ir tas, ka palagos ietinušies cilvēki, noskūtām galvām, sasēdušies tieši uz grīdas, šķindina un žvadzina kādus zvārguļus. Un arī par to tiek sacīts: redziet, kāda garīgās dzīves celšana! Šie cilvēki ir pieķērušies kādam no indiešu pagāniskajiem dievekļiem — dievekļiem, kuri savos veidolos un arī savos saturos stāv pavisam kādā citā pasaules lietā un kārtībā. Nomainās šis skats. Ir stipri patumša telpa, kāda sieviete, kura ir slikti saredzama, jo ir savos tumšos lēveros ietinusies, stāsta par savu darbu. Viņa zīlē, viņa pareģo cilvēkiem nākotni, viņa izsauc garus, kas var cilvēkiem palīdzēt viņu vajadzībās, un arī dod šos norādījumus, kādi ir rezultāti šādām jaukām lietām, arī garīgas lietas, bez šaubām. Ir darīšana ap kaut kādiem gariem un ne jau ap Dieva Svēto Garu. Un tad nāk tāds kā lozungs, kas saņem visu kopā un pastāsta: cik tas ir labi un pareizi, ka mēs tagad dzīvojam tādā mierā un saderībā ar visu to, ko cilvēki sauc par garīgām lietām. Un metam māņticību un ticību, un arī īpašu bezdievību visu vienā katlā.

Mūsu tauta ir izslāpusi pēc patiesības, pēc gaismas, ilgi atturēta, viņa dabū uzreiz priekšstatu par to! Jūs redzat, cik plaša iespēja ir cilvēkam viņa dvēseli iesaistīt darbā, šādos un tamlīdzīgos izpaudumos, ieskaitot pat Dieva namos. Paldies Dievam mazumā, paldies Dievam — laikam izsīkstošas lietas.

Bet kādā brīdī un dažās vietās tas ir tik ļoti iecienīts. Kad apsvētī kādus zariņus — vai nu pūpolzariņus, vai nu egles zariņus — un stāstītājs, kas to dara, tura priekšlasījumus, kā to darīt. Tad šādi salauzītie zariņi jāsaliek uz lieliem šķīvjiem un jānoliek uz altāra. Uz altāra, uz kura tiks svinēts svētais sakraments Šķīvji ar šiem krikumiem ir tur nostāvējuši līdz dievkalpojuma beigām, tad svinīga gājumā viņus nes pie ieejas, lai cilvēki var paņemt līdzi. Un cilvēkos rodas šī pārliecība - redzi tas ir bijis uz altāra! Tātad kaut kāds svētums tur ir pielipis klāt Un tagad tas paliek par tādu svētuma iemiesojumu — šis zariņš, kas gluži dabīgi varēja būt rotājums. Bet tam nav nekādas daļas gar dievišķajiem iestādījumiem un dievišķajiem svētumiem. Un otra lieta, kas iet līdz, ka šie zariņi, dalītie zariņi izraisa tādu naudas ienākumu, kas taču var noderēt šīm garīgā darba vajadzībām. Baznīcai taču ir vajadzīgi remonti vai citas vajadzības. Un, lūk, šeit ir tas, ka cilvēki ir apmierināti pie savas dvēseles, un tie, kas šīs lietas izdomājuši, tie ir dabūjuši kādu labumu dievnama uzlabošanai.

Kas tur ir, kas te ir noticis? Mans nams ir lūgšanas nams, mana Tēva nams ir lūgšanas nams. Un Es un Tēvs — mēs esam viens, saka Kungs un mūsu Pestītājs. Viņa pātaga ir pacelta pār visu neīstumu, pār visu šo blēdīgo līdzās pastāvēšanu, pār visu šo samierināšanos, kas saka, ka jāsadzīvo jau vien ir. Ja tur tie uzstājas pret, mēs labāk paiesim sāņus. Un viņi meklē ienākt baznīcā ar saviem priekšnesumiem, skandinājumiem, dziedājumiem, kur nav neviena vārda, kas kaut kādā veidā celtu garīgo dzīvi. Bet cilvēki izklāsta savas ļoti seklās, ja ne divdomīgās jūtas, domas vai uzskatus. Un saka: nu jā, bet tie ir priekšnesumi, uz tiem sapulcējas cilvēki, tad mēs viņus varam dabūt iekšā baznīcā, jo citādi viņi nenāk.

Pestītāja pātaga ir pacelta. Viņa mācekļi apbrīno šo skaisto un krāšņo Templi. Skaties, mācītāj, kas tās par celtnēm, kas tie par akmeņiem! Jā, arī mūsu katedrāles, arī mūsu dievnami — kas tie par akmeņiem, kas tās par celtnēm! Jēzus saka: akmens uz akmeņa te nepaliks, kas netiks nopostīts. Tāpēc, ka tu savu piemeklējuma laiku neesi atzinusi. Viņš saka to mūsu laikmetam, kas ir iestidzis māņticībā un māņticību uzskata un pielīdzina ticībai. Tas jau vienalga, kam cilvēks tic! Man nav jāiet uz baznīcu, mans dievs man ir sirdī. Mēs to dzirdam, man liekas, ļoti daudz un ļoti bieži. Un šāds cilvēks kuģo cauri šai dzīvei ar šo dievu savā sirdī. Un izrādās, ka šis dievs ir apbrīnojami labs, viņš taisni to tura par labu, kas man patīk, taisni to attaisno, ko es daru, un es zināmā mērā jūtos apbrīnojami drošs. Notiek pēc mana paša prāta, un tai pašā laikā domā, ka Dievs taču atkal aizmirsīs.

Bērni saskrien apkārt Jēzum. Bērni gavilē, viņi dzied: Ozianna! Viņi dzied tās dziesmas, ko dziedāja eņģeļi toreiz Bētlemē. Viņi dzied tās dziesmas, ko viņu eņģeļi, kas redz debesu Tēva vaigu, ir atnesuši viņiem un ir iedvesuši viņu sirsniņās — kurās varbūt nekas nav pat mācīts. Un tomēr šī brīnišķā debesu mācība ir ienākusi pa ceļu sirdsšķīstajos, kas ierauga Viņu garā nabagajos, kuriem pieder Dieva valstība. Jeruzalemē ap Jēzu locījās tizlie, slimie, aklie, kroplie — visi tie, kurus dzīve salauzusi, noliekusi pie zemes, kura ir viņu pašu grēku sekas, tagad tā noliec pie zemes sāpēs un rūgtumā. Tie visi ir garā nabagie un arī savā cilvēcīgajā spēkā iztukšotie. Svētīgi ir tie, kam ir bēdas, kam ir bēdas pašiem par sevi un par visu to, ko viņi nes kā Dieva rīksti pār sevi. Tie tiks iepriecināti. Viņi būs šinī Templī, viņi nāks tanī pielūgšanā, kura paceļas augšup. Ja jūs neatgriežaties no grēkiem, jūs nenāksiet debesu valstībā. Šie garā nabagie, kuriem garā pārākie un pašapzinīgākie iet garām, nāks ar skaidru sirdi, lai dziedātu tikai Dieva godam, tikai Pestītāja slavai, tikai tās dziesmas, kas noklausītas no eņģeļiem, ir atraisījušas viņu sirdis un muti, un arī soļus, un rokas.

Viņa paceltā pātaga pār kristīgo Baznīcu, pār evaņģēlisko Baznīcu. Mūsu Pestītāja pātaga vēl joprojām ir pacelta.

Ar kaunu ir jāatceras tas, ko piedzīvoja mūsu Baznīcas jaunieši un mūsu arhibīskaps slavenajā, lielajā Honkongas kongresā, kur mums tika pārmests, ka mēs neesam pievienojušies tam baram, tām Baznīcām, kas pakļāvušās savām laicīgajām varām. Tās ir ieviesušas un ielikušas savos dievkalpojumos visneiedomājamākās nejēdzības. Viena dzimuma cilvēku salaulāšana, salaulāšana — par tādu to sauc. Izvirtības un netiklības riebīgums. To spiestas ir pieņemt viena otra no Baznīcām, tāpēc ka parlamentā sēž zvērinātie bezdievji ar saviem sociālistiski apsegtajiem nosaukumiem, lozungiem. To nolūks ir sagraut, ne ar uguni un ne ar laužņiem, bet ar samaitāšanas postu. Un tie paši, kas to pieļauj un kas pārmet mums, ka mūsu LELB to nepieņem, nevar teikt uz LELB savas vienības un sadraudzības vārdu, tāpēc ka viņa ir neatkarīga Baznīca, kurai neviens parlaments un neviena vara — ne Krievijas ķeizars, ne padomju vara, nav piestarpinājusi nevienu vārdu un teikumu pie viņas mācības. Vēl vairāk — šie pārmetuma teicēji, smējēji, pārmet mums, ka mēs neejam laikmetam līdz, ka mēs neesam sadraudzīgi, ka mēs norobežojamies.

Likās, it kā neredzam to, ka zem tā paša jumta, kur notiek šis lielais kongress, ir telpa, kurā sapulcējušās kādas īpatas sievietes, kuras ir atsacījušās no Trīsvienīgā Dieva, atmetušas Jēzu Kristu, kuras ir izlabojušas vai labo Sv. Rakstu saturu un sapulcējušās tura lūgšanas un pielūgšanas kādai debesu mātei. Nāk prātā Vecās Derības laiki, kur pravieši pret šīm debesu dievietēm, ievilinātājām visu grēku grēkos cīnījās līdz asinīm, līdz savai nāvei.

Šinī Pestītāja pātagas ēnā, Viņa ciešanu skatījumā Viņš iet, lai noņemtu no pasaules viņas grēkus. Mūsu skats vēršas uz tām nevainīgajām bērniem līdzīgajām dvēselēm, kas ar bērna uzticību savam Pestītājam atver savu sirdi un pielūdz Viņu. Mūsu skats pievēršas bieži vien mums pašiem, kad mēs nesam kādas ciešanas, grūtumus vai vainu. Un mēs atceramies, ka Viņš ir atnācis, lai mēs dzīvotu un nevis samaitāt. Un tā ir Viņa Baznīca, tāda viņa taps un būs! Un ja nē, tad akmens nepaliks uz akmens! Āmen.