Lk.9:49-56. Sprediķis. 1996-02-11. Mežaparka draudze. Kasetes JS3_034a atšifrējums (Saņemts no A.Briedes 3.10.2010.)
Sprediķis teikts
1996. gada 11. februārī
Mežaparka draudzē
Žēlastība un miers lai ir jums visiem no Dieva, mūsu Tēva, un no mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus. Āmen.
Uzklausi, kristīgā draudze, šīs dienas svēto evaņģēliju, kas ir rakstīts pie Lūkas 9. nodaļā
Bet Jānis ņēma vārdu un sacīja: "Meistar, mēs redzējām kādu cilvēku Tavā Vārdā izdzenam ļaunus garus, un mēs viņam to noliedzām, jo viņš neturas pie mums." Bet Jēzus viņam atbildēja: "Neliedziet, jo, kas nav pret jums, tas ir ar jums." Un, kad nu laiks bija pienācis, ka Viņam vajadzēja tapt paaugstinātam, tad Viņš grieza savu vaigu, lai ietu uz Jeruzālemi. Un Viņš nosūtīja Sev priekšā vēstnešus. Un iedami tie nonāca kādā samariešu ciemā, lai Viņam apgādātu vietu, kur nomesties. Un tie Viņu neuzņēma, tāpēc ka Viņš bija ceļā uz Jeruzālemi. Kad Viņa mācekļi Jēkabs un Jānis to redzēja, tie sacīja: "Kungs, ja Tu gribi, mēs sacīsim, lai uguns nāk no debesīm un tos sadedzina." Bet Viņš apgriezdamies tos aprāja un sacīja: "Vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat? Jo Cilvēka Dēls nav nācis cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt." Un tie gāja uz citu ciemu. (Lk 9:49-56). Āmen.
Mēs Tevi lūdzam un piesaucam, Dievs Kungs Svētais Gars, Tu patiesības un iepriecas un spēka un gudrības Gars, nāc ar Tavu žēlastību un Tavu padomu, atdari mūsu sirdsprātu, apgaismo to, ka mēs saņemam Tavu patiesību un ka mēs paši, viņā stiprināti, kļūstam par viņas apliecinātāju, jo Tavs vārds ir mūžīgā patiesība. Āmen.
Šinī evaņģēlijā iezīmējās mūsu Pestītāja ciešanu ceļa sākums – ļoti vienkārši, bet ļoti uzskatami evaņģēlijs saka, kad Viņa paaugstināšanas laiks nāca, Viņš grieza savu vaigu uz Jeruzālemi.[1] Viņš pievērsa savu skatu tam lielajam piepildījumam, kādēļ Viņš bija nācis šeit, pasaulē. Es neesmu nācis darīt savu prātu, bet darīt tā prātu, kas Mani ir sūtījis – Viņš saka kādā vietā, runādams par savu uzdevumu. Sākās šis nopietnais ceļš, un šinī nopietnajā ceļā katra lieta to līdzi iezīmē un līdzi atrod savu vērtējumu, jo Viņa uzdevums un Viņa paaugstināšanas un piepildījuma laika pēdējais uzdevums ir arī Viņa atstātais mantojums mācekļiem. Viņa mācekļi, iedami līdzi, ne visu saprata. Un tas, kā viņi lietas saprata, ne katrreiz bija tā, kā mūsu Pestītājs to bija domājis vai gribējis. To [liecina] šis jautājums, ko Jānis Viņam ceļ priekšā, kad Jānis saka par kādu cilvēku, kas Jēzus vārdā, ir izdzinis ļaunos garus. Viņi viņam to ir nolieguši, jo viņš nav turējies kopā ar pārējiem mācekļiem. Jau šeit mūsu Pestītājs lietas redz citādi, Viņš redz viņas tanī tālākajā piepildījumā, kad nāks tas laiks, kad Viņa vārdā, ne vairs ar Viņa tiešo klātbūtni, bet Viņa vārdā ļaunos garus izdzīs, pār čūskām un skarpijiem staigās, neveseliem rokas uzliks un pasludinās evaņģēliju. Viņš redz jau to uzdevumu, kas būs reiz Viņa mācekļiem un pāri pār mācekļiem, arī visiem tiem, kas Viņa vārdā būs kļuvuši par Viņa mācekļiem, pat Viņu neredzējuši.
Mūsu Kungs un Pestītājs iet pretī savam paaugstinājumam, un no šī paaugstinājuma Viņš runā arī uz saviem mācekļiem. Viņš ir noguris, Viņa darbadienas bija garas, Viņam nebija laika maizi ēst, un Viņam nebija vietas, kur galvu nolikt. Pēc Viņa sauca, Viņu meklēja. Kad Viņš bija aizgājis vientulībā, mācekļi steidzās Viņu atkal atrast – Tevi visi meklē, nāc, tur ir atkal ļaužu pulki. Un tagad arī šinī ceļā ir tā. Laikam bij vakars, laikam ir tas vajadzīgais brīdis, kad vajag meklēt, kur galvu nolikt, un Viņa mācekļi iet meklēt pajumti kādā samariešu ciemā, un viņi saņem atraidījumu, varbūt pat rupju atraidījumu. Kāpēc? Toreiz, kad Viņš runāja ar samariešu sievu pie akas, šī sieva Viņam pirmajā vārdā atbild – kā Tu, jūds būdams, man prasi dzert, man, samariešu sievai?[2] Citiem vārdiem sakot, vai tad Tu nezini, kāds naids ir samariešu un jūdu starpā. Vai tad Tu nepazīsti, kas tas ir – nacionālais naids, reliģiskais naids, kur nevajag nekāda pierādījuma, gluži vienkārši tikai tāpēc, ka tava valoda ir cita, tava ticība ir cita.
Mēs zinām, ka nav nekādi pierādījumi vajadzīgi, lai kvēlotu naidā, lai kvēlotu tādā naidā, kas visu iznīcina, kas metas virsū ar zvēra plosīšanu otram, tam svešajam. Mūsu laikraksti tagad ir katru dienu pilni ar šo velnišķo plosīšanos, tikai tāpēc, ka tu esi tas, kas esi. Tāpēc, ka tu Dievu pielūdz citādi, tāpēc, ka tu runā citādi – tāpēc es tevi nevaru ciest, tāpēc tu nedrīksti dzīvot pasaulē. Pilnā spēkā [nesaklausāms vārds] paskaidrojumi mēs zinām. Mēs zinām to, ka tas jau ir tad iesācies starp samariešiem un jūdiem, un mēs redzam, ka uz šo samariešu cietsirdību un varbūt pat viņu ļaunajiem lamu vārdiem, ar kādiem viņi sastapa mācekļus, nāk Jēkaba un Jāņa atbilde – dusmas, atriebība, atmaksa un naids – lai uguns krīt par šiem negantniekiem un viņus sadedzina par viņu neganto izturēšanos.[3] Kā tagadējos laikos saka – dabīgā reakcija. Apmērām tādā ziņā dabīgā kā pulksteņa pendelim, kad viņu pasit uz vienu pusi, tad viņš nāk atpakaļ uz otru pusi tikpat tālu. Šī dabīgā reakcija, kuras ilgums ir nebeidzams, šī uz priekšu un atpakaļ un atkal uz priekšu un atpakaļ – kā tu man, tā es tev.
Mūsu Pestītājs apsauca savus mācekļus ar vienu vienkāršu vārdu. Viņi atsaucās uz dabīgā cilvēka dabīgo izpausmi, kas mūsu dienās ir, var teikt, tas parastais izturēšanās likums – atriebība, atmaksa, dots pret dotu, kā tu man, tā es tev. Viņi atsaucās uz šo zvēru likumu, uz šo tumsas gara kurinājumu cilvēka dvēselē. Viņš saka – vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat?[4] Viņi taču redzēja Jēzu, viņi redzēja arī tad, kad Viņu lamāja, kad Viņu zākāja, kad Viņam uzbruka un mēģināja Viņu pat nonāvēt. Viņi redzēja Viņa lēnprātību, pacietību, piedošanu. Vai jūs to nezināt, kādam jūs piederat garam?
Viņš iet pretī savai paaugstināšanai, tai paaugstināšanai, kad Viņš būs paaugstināts no Jāņa un no Jēkaba, un no samariešu vidus pāri pār visu pasauli kā tas, kas nes Dieva neizmērojamo, nesalīdzināmo apžēlošanos. Cilvēka dvēseles pestīšana, nevis cilvēka dvēseles samaitāšana naida uguns lielākā uzkurināšanā. Cilvēka dvēseles pestīšana tai Dieva mīlestībā, kuru Dievs tas Kungs ir ielicis kā paaugstinājumu un piepildījumu savam Dēlam nest šinī pasaule, izciešot visneiedomājamākās ciešanas, visneiedomājamāko pazemojumu, visneiedomājamāko netaisnību un visu to izciešot Tēva uzdevuma un mīlestības dēļ. Piedod, jo tie nezina, ko viņi dara. Tas, ko mēs zinām un darām, tas ir čūskas padoms, tas ir tumsas spēka darbs. Viņš ir griezis savu vaigu iet uz Jeruzālemi, lai apvērstu šinī pasaulē ne tikai Jeruzālemi, bet lai apvērstu cilvēkā – Jēkabā, Jāni un visos citos, samariešos un jūdos – apvērstu otrādi viņu taisnību, to taisnību, kuru Dievs ir nesis, apklājis un piepildījis ar savu Dēlu. Āmen.
[Lūgsim Dievu]. Kungs Jēzu Kristu, Tu paaugstinātais Kungs, kas Tu tagad savā debesu godībā, tanī pašā laikā noliekdamies pār mums, pie mūsu vājības un nespēka, pie mūsu vajadzībām un grūtuma, pie mūsu šaubīgā prāta, mūsu grēka, esi mums žēlīgs! Mēs lūdzam Tevi, ļauj mums paļauties Tavam svētajam prātam, māci un loki mūsu cilvēcīgo prātu, to prātu, ko pasaule un viņas varenais valdnieks loka pēc savas gribas, to nodot Tavā svētajā ziņā.
Apžēlojies par Tavu draudzi, par mūsu mīļo garīgo māti, mūsu baznīcu un mūsu arhibīskapu Jāni Vanagu, kuram Tu esi uzticējis ganīt Tavu ganāmo pulku! Svētī viņu viņa uzdevumā, ietērp viņu Tavā spēkā, gudrībā, padomā, ticības drosmē! Apžēlojies par visām draudzēm, visiem ganiem, draudzes locekļiem, darbiniekiem, Dieva lūdzējiem, par visiem izsalkušiem un izslāpušiem pēc patiesības, par visiem šaubīgiem, un [nesaklausāms vārds], visiem maldīgajiem, par visiem pārbaudītajiem un grūtumā esošiem!
Apžēlojies pār mūsu tautu viņas pārbaudās, apžēlojies, pasargi no visa ļaunā, no visām briesmām, nelaimes un posta tiklab no ārpuses, kā no iekšpuses, no visa ļaunuma uzbrukumiem, sātanisma, pagānisma, neticības, izvirtības un visām citām negantībām, kas meklē postīt mūsu tautu un viņas ticības pamatus! Apžēlojies par visiem, kas cieš grūtumā, pārbaudās, paciešanā, pārestībā, nelaimē, bēdās, briesmās, šaubās un izmisumā, vajāšanās, briesmās, slimības sāpēs, vārgumā, vecuma vārgumā un nespēkā, nāves tuvumā, palīdzi pastāvēt! Esi klāt ar Tavu žēlastības spēku, lai tad, kad mūsu stunda nāks visas lietas šeit atstāt un stāties Tava vaiga priekšā, mēs drīkstētu būt ar tiem, kas Tev pienes slavu un godu tur, kur viņš vairs nebeidzas – Tavā svētajā mūžības tuvumā. Paklausi mūs, aizstāvi mūs pie Tēva ar mūsu lūgšanā, kā Tu mums to esi solījis.
Draudze dzied: Kungs Jēzu Krist, Tu Kungs un Dievs, Tu Kungs un Dievs, paklausi, ko mēs lūdzamies. Āmen.
Par nākošajiem dievkalpojumiem lūdzu draudzi ņemt vērā šādas ziņas. Svētdienās mūsu dievkalpojums kā parasti pulksten vienos dienā, bet svētdienā pulksten pusdivpadsmitos baznīcā ir lūgšanas brīdis, trešdienās dievkalpojumi pulksten septiņos vakarā, bērnu dievkalpojums bērniem katru svētdienu pulksten vienos dienā, vienā laikā ar draudzes dievkalpojumu – svētdienas skola. Bībeles stunda pirmdienā pulksten sešos vakarā, katehēze – sestdienās pulksten divos dienā, mācītāja runas stundas ir trešdienās pulksten piecos pirms dievkalpojuma.
Dievkalpojums Lūkas draudzei krievu valodā ir mēneša pirmajā un trešajā svētdienā pulksten piecos pēc pusdienas. Kristus baznīcā agrais rīta dievkalpojums ir katru svētdienu astoņos no rīta un dievkalpojums vienpadsmitos dienā. Piektdienās, ne sestdienās, vakara dievkalpojums – pulksten septiņos vakarā. Kurlmēmo draudzei dievkalpojums svētdienās Kristus baznīcā pulksten četros pēc pusdienas.
Un Dieva miers, kas ir augstāks kā cilvēku prāts un saprašana, lai svētī un pasargā jūsu sirdi un domas, dvēseli un miesu Kristū Jēzū mūžīgai dzīvībai. Āmen.
|
