Jes.60:1-5

Sprediķis teikts

1998. gada 1.februārī

Mežaparka draudzē

            Žēlastība un miers lai ir ar jums visiem no Dieva mūsu Tēva un mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus. Āmen.

Uzklausi, kristīgā draudze, šīs dienas Dieva vārdu, kas ir rakstīts pie pravieša Jesajas 60. nodaļā:

            Celies, topi apgaismota! Jo tava gaisma nāk, un Tā Kunga godība uzlec pār tevi.  Tik tiešām, tumsība apklāj zemi un dziļa krēsla tautas, bet pār tevi uzlec kā saule Tas Kungs, un Viņa godība parādās pār tevi. Tautas staigās tavā gaismā un ķēniņi tai spožumā, kas uzlēcis pār tevi. Pacel savas acis un skaties visapkārt! Tie visi ir sapulcējušies un nāk pie tevis, tavi dēli nāk no tālienes, un tavas meitas uz rokām atnestas. Kad tu to redzēsi, tad tu starosi priekā, un tava sirds iedrebēsies un atvērsies, jo jūras bagātības virzīsies šurp pie tevis un tautu mantas ieplūdīs tevī. (Jes 60:1-5).

            Mēs lūdzam un piesaucam, Dievs Svētais Gars. Nāc arī pār mums ar Tavu žēlastību, atvērdams Tavu svēto patiesību, lai mēs to saņemam un paši, līdzi saņemdami, kļūstam tās apliecinātāji, jo Tavs Vārds ir mūžīga patiesība. Āmen.

Šie pravieša vārdi ir runāti uz Israēlu pirms mūsu Pestītāja dzimšanas seši simti, pat vairāk nekā seši simti gadu iepriekš. Mūs šķir no šiem vārdiem vairāk nekā divi tūkstoši, vairāk nekā divarpus tūkstoši gadu. Šie vārdi satur kādu ļoti lielu atgādinājumu un apsolījumu. Kad mēs lūkojamies Israēla tautas vēsturē, mēs esam pārsteigti un lielas bijības pārņemti. Neviena tauta nekad virs zemes nav tikusi no Dieva tā uzrunāta, nav tik daudz Dieva patiesības sevī uzņēmusi kā īpašu izredzētību, un šis vārds „izredzētā tauta” lielā mērā patiešām attiecas uz šo tautu.

Kad mēs lasām Svēto Rakstu liecinājumus, mēs redzam, ka šeit dus kāds īpašs Dieva novēlējums un kārtojums, ka caur šo tautu, neraugoties uz viņas daudzām dažādām kļūmēm, Dieva visaugstākie nodomi, Dieva vislielākās cerības ir solītas. Tā vislielākā, tā vienīgā, dziļi būtiskā cilvēces vēsturē – ka cilvēks, kas bija atraisījies no Dieva un aizgājis savos patvaļas ceļos un zaudējis tuvumu Dievam, Dieva žēlastībā tiek saukts viņa prāts Šis saucējs un meklējums nāk caur šo īpašo Dieva padomu, un ne tikai sauciens, bet arī iepriekš noteiktais meklēšanas ceļš, apsolījums, kas nevienā citā vietā nav teikts, apsolījums par bērnu, kas piedzims šīs tautas vidū. Un Viņš būs tas, kas vadīs viņu uz dzīvību, Viņš būs paša Dieva patiesais, īstais Dēls, augstāks par eņģeļiem, augstāks par praviešiem. Tik lielu apsolījumu [nav] nekur nevienā tautā, neraugoties uz ilgošanos un vēlējumiem, ar kādiem cilvēki kādreiz arī citās tautās un ticībās ir ilgojušies pēc lielās Dieva apžēlošanas. [Nesaklausāma frāze].

Jānis Kristītājs, pēdējais no praviešiem, to pravietojumu, ko Jesaja pirms vairāk nekā divarpus tūkstoš gadiem vēstī, tagad redz piepildāmies un apliecina tautas priekšā: mūsu vidū stāv tas, ko jūs nepazīstat, par ko es dzirdēju no debesīm – šis ir Mans mīļais Dēls, pie kā Man labs prāts, klausāt Viņu. Un vēl un vēl ar saviem apliecinājuma vārdiem Viņš stāv mūsu vidū, un Viņš ir ātrāk tapis nekā mēs. Mūsu vidū stāv tas, ko jūs nepazīstat, bet ko apliecina pašas debesis, ka laiks ir piepildīts un Dieva valstība stāv uz sliekšņa mūsu durvju priekšā. Un visur, kur mēs sastopamies, par ko mums liecina mūsu Svētie Raksti, mūsu sirds ir kaut kā sāpju satverta.

Viņš nāca pie savējiem, un tie Viņu neuzņēma. Viņš nāca, lai piepildītu šo Dieva uzdevumu, un tie Viņu raidīja no sevis projām. Tie meklēja pēc Viņa dzīvības un beidzot pat arī to panāca savā ļaunajā nodomā. Kad mēs lasām [par] mūsu Pestītāja ceļu jūdu tautas vidū, mēs satrūkstamies. Kā tas var notikt? Kā tas var notikt, ka tik acīmredzamas lietas, ka Dievs, parādīts miesā un apliecināts garā, ir viņu vidū un viņi paceļ akmeņus pret Viņu? Un Jānis Kristītājs, pravietis, kurš bija balsi no debesīm dzirdējis un kurš apliecināja – Viņš nāk pēc manis, Viņš bija pirms manis, es neesmu cienīgs atraisīt Viņa kurpju siksnas, cietumā un pārbaudījumā, šaubu pārņemts, bēdu un baiļu dzīts, liek vaicāt – vai Tu esi tas, kam vajadzēja nākt, jeb mums jāgaida cits.

Israēls gaidīja citu. Israēls vēl šodien gaida šo citu. Un viņš kaut kā neņem vērā, ka Dievs neatkārtojas. Ko Viņš ir reiz sacījis, to Viņš neatsauc un neliek kaut ko citu [nesaklausāms vārds]. Ir pagājuši divi tūkstoši gadu, un Israēls vēl vienmēr gaida. Izdzīts no savas zemes un izklīdināts pasaulē, vajāts un zākāts, prieka neatrazdams, gaida ko citu, meklē šo citu paši panākt. Un cik daudz pūļu, ar kādiem līdzekļiem – gan ar ieročiem par šo zemi, šo apsolīto zemi, kurā vajadzēja nonākt un kurā arī nonāca Dieva žēlastības nesējs. Pēdu pa pēdai atpirkdami, atraudami no tiem Israēla bērniem, kas to uzskata par savu tiesu, pārvērzdami tur katru iegūto pēdu zemes par dārzu un tomēr nesagaidīdami to, kam te bija jānāk. Palaiduši garām, aizmirsuši, atmetuši, un tagad velti – un mums ir jāsaka, lūkojoties Dieva Vārdā un lūkojoties pasaules notikumu gaitā, – velti gaidīdami. Nenāks tas, ko iedomājās jūdi. Atnāca tas, ko bija vēstījis pravietis un ko apliecināja debesu eņģeļi un līdzi ejošās zīmes – Jēzus Kristus.

Bet Dieva darbs necieš. Cilvēki nevar izjaukt Dieva darbu. Tas ir mūsu pastāvīgais drošinājums visos netaisnības un varmācības uzplūdos un pāri nodarījumos. Dievs paliek savā svētajā rīcībā un [nesaklausāms teksts]. Valstība no jums ir atņemta un pagāniem dota. Izcilākais no jūdu tautas dēliem, kādreiz vajātājs un Kristus pretinieks, Kristus sagūstītais viņa māceklis un kalps, Viņa vienīgais dēls no Israēla tautas, kas saprata un saņēma to un kas izkrita no Israēla tautas – apustulis Pāvils. Jūs atteicāties pieņemt, tad Dieva prāts bija tas – valstību dot pagāniem.

Un, mīļā draudze, kristīgā draudze, kas esi sapulcēta, kas esi sapulcēta no šīs saujiņas un cauri mocekļu asinīm tagad par lielās pasaules lielo kristīgo draudzi, uz tevi runā pravietis arī šodien. Šie vārdi ir palikuši nepiepildīti līdz galam. Viņi ir tagad kristīgās draudzes uzdevumā, viņi tagad ir kristīgai draudzei par apsolījumu, par spēku un drošinājumu: „Celies un topi apgaismota, krēslība un tumsa ir pār zemi un ļaudīm, pār tevi uzlēc Tas Kungs, un Viņa godība parādās pār tevi.”

Mums nav jāizskaidro šie vārdi. Viņi runā paši par sevi, katrā savā [nesaklausāms teksts]. Tumsa un krēsla apklāj šo pasauli. Tik bieza, cik vien varētu būt iespējams viņu sabiezināt. Liekas, ka kāda melna nakts grib pārņemt pasauli tagad viņas lielajā pretniecībā otrreiz pret Kristu, viņas atkal mēģinājumā pašiem savā spēkā celt jaunu pasauli, atvietojot viņu ar Dieva kārtību. Mēs stāvam dziļas satumšanas priekšā un lielas krēslības priekšā, kas pār cilvēkiem atklājusies. Viņa nav jāizskaidro. Mēs viņu redzam ap sevi, mēs viņu lasām tanīs ziņās, ko sniedz mums laikraksti. Mēs dzirdam to tanīs raidījumos, kas spiežas mūsu ausīs, un tajos skatos, ar kuriem žilbina mūsu acis. Tumsība, bieza tumsība, atkrišanas un pagānisma tumsība. Kristīgā draudze, tā ir zīme, tikai zīme tam, cik liels ir tas devums, kura priekšā mēs stāvam. Tik liels šis apsolījums, tik liels šis skubinājums – nenorimt, nepalikt neziņā, neiet Israēla ceļu savas cilvēcīgās patvaļas, iegribas un arī nogrimšanas ceļos. Šai dienai ir pravieša vārds teikts – celies un saņem savu gaismu, topi apgaismota! Es esmu pasaules gaišums, kas man iet pakaļ, tas nestaigās tumsībā un tam būs dzīvības gaišums. Viņš vēlreiz to apliecina: Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība. Vārds, kas ir pazaudējis savu nozīmi un izdzēsts cilvēku starpā. Blakus gaismai arī ceļš [nesaklausāms vārds] dzīvība. Kristīgai draudzei ir teikts šis vārds – celies no tās nomāktības, no tās bezcerības, no tās samierināšanās ar to, ka tumsa plešas un grib aizņemt visu pārējo. Celies un ļauj sevi apgaismot.

Tas viss ir vēl mūsu vidū – šis apsolījums un šis pravietojums ir kristīgai draudzei šodien sacīts. Viņai ir jābūt šai piepildījuma redzētājai, tad Dievs tas Kungs cels savu valstību un izlīdzinājumu Dieva un cilvēka starpā.

Tava gaisma nāk. Mēs domājam, ka viņa nenāk. Kad mēs skatāmies laikrakstos, mēs redzam, kā viņa dziest. Mēs redzam, kā viņu sabradā, šo gaismu. Mēs it kā dzīvojam viņas nolemtībā. Evaņģēlijs, par kuru ir teikts no Pestītāja mutes, viņam ir jātop sludinātam visā pasaulē. Mums liekas, ka viņš dziest pie mums. Mums liekas, ka viņš dziest šai pasaulē. Nav taisnība. Kā gaiša liela saule, kas rādīja savu pirmo maliņu pie apvāršņa un pirmos starus, ir Viņa svētais evaņģēlijs un Viņa dārgais apsolījums par gaismu, kas nāk. Zemes, kuras mūsu tēvu dienās mēs pazinām kā tumšas pagānisma zemes lielajā, melnajā kontinentā Āfrikā – nevis tūkstoši, bet miljoni tur sapulcināti ap Kristu un Viņa krustu, Viņa evaņģēliju. Lielajā Nigērijas valstī ar viņas 100 miljoniem iedzīvotāju puse ir kristīgie. Un lielajā Kongo valstī ar viņas 48 miljoniem deviņas desmitdaļas ir Kristus pielūdzēji. Ķīnā šī laikmeta sākumā pāris miljonu tramdītu un izbiedētu kristīgo spiedās gar jūras krastu. Tagad, kad ir vajāšanas un sijāšanas pieaugušas augstā kalnā un kristīgo ceļš ir iezīmēts ar asins lieciniekiem, Ķīnā ir vairāki desmiti miljonu kristīgo, un ķīnieši saka: nē, tas ir tikai sākums, tas ir tikai ceļa sākums. Kā vilnis iet pāri pār šo zemi. Viņa cieš līdz pat asins lieciniekiem. Viņa ierokas zemē dziļās bedrēs un izveido tur savus dievnamus, lai pielūgtu un pastāvētu tās varas priekšā, kas meklē viņu asinis.

Celies, topi apgaismota, apgaismota iepriecā, ka tas nav tā, kā mūsu acis to rāda un kā tumsas pravieši to mums skandina priekšā. Dievs savus apsolījumus nav atcēlis. No Israēla rokām, no Israēla sirds viņi ir paņemti un nodoti to ļaužu rokās, kas pulcināti ap svēto krustu, ap pirmo mācekļu, ap pirmā jūdu lielā kristīgā apustuļa mocekļa gājumu. Kristus ir nācis kā piepildītājs, kā pravietis bij sludinājis, un to nepieņēma tā tauta, kas sevi uzskatīja par izredzēto tautu.

Ar godbijību mēs Tevi lūdzam: pacel savas acis uz augšu un lūkojies! Tie visi nāk pie Tevis, tie miljoni, kas nepazina, nepazina Kristu nevienā cilvēku paaudzē. Tie visi nāk pie Tevis, un viņu garīgā manta un bagātība nāk, un pamodinājums pie dvēseles pestīšanas.

Slavēts ir mūsu Kungs un Pestītājs. Viņš ir nācis to piepildīt, un Viņa vārds ir uzticīgais. Viņa tēvs ir uzticīgs un to, ko Viņš bij solījis, Viņš nav atcēlis. Viņš ir tikai devis piepildījumu un Sava svētā prāta liecību cilvēkos.[Ieraksts apraujas].