Jņ.6:63-69

Jņ.6:63-69. Sprediķis. Mežaparka draudze. 1991-10-23.Kasetes 3JS_37a atšifrējums (Saņemts no A.Briedes 3.10.2010.)
 

Sprediķis teikts

23.10.1991

Mežaparka draudzē

Žēlastība un miers lai ir jums visiem no Dieva, mūsu Tēva, un mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus. Āmen.

Uzklausi, kristīgā draudze, šīs dienas svēto evaņģēliju, kas ir rakstīts pie Jāņa sestajā nodaļā, kur mūsu Kungs un Pestītājs tā uz mums runā:

Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka; vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība. Bet ir kādi jūsu starpā, kas netic. Jo Jēzus no paša sākuma zināja, kas ir tie, kas netic, un kas ir tas, kas Viņu nodos. Un Viņš sacīja: "Tāpēc Es jums esmu sacījis, ka neviens nevar nākt pie Manis, ja tas viņam nav Tēva dots.” No šī brīža daudzi Viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja Viņam līdzi. Tad Jēzus sacīja tiem divpadsmit: "Vai arī jūs gribat aiziet? Sīmanis Pēteris Viņam atbildēja: "Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais." (Jņ 6:63-69) Āmen.

Dievs Kungs, Svētais Gars, Tu patiesības, Tu dievišķais padoma devējs Gars, Tu iepriecinātājs Gars, mēs lūdzam Tevi, nāc, apgaismodams un Tavas dāvanas izdalīdams, lai mēs spētu saņemt Tavu svēto patiesību un Tava svētā patiesība mums atvērtos un mūs stiprinātu un atdzīvinātu, un mēs paši būtu viņas apliecinātāji, jo Tavs vārds ir mūžīga patiesība. Āmen.

No šī brīža daudzi Viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja Viņam līdzi. Kā tas varēja tā notikt? Mēs allaž esam paraduši dzirdēt un redzēt, ka ap Jēzu bij daudz cilvēku, ap Viņu drūzmējās, Viņu gribēja redzēt, dzirdēt, no Viņa meklēja palīdzību. Un te pēkšņi ir tāds stāvoklis, ka ļaudis no Viņa aiziet. Ja mēs būtu lasījuši arī iepriekšējo [iepriekšējos pantus], mēs saprastu. Šis nodaļas sākums mums visiem ir pazīstams, jo mēs pazīstam Jāņa evaņģēlija sesto nodaļu.¹ Tā ir šī dīvainā, brīnumainā, nesaprotamā nodaļa, kur Viņš runā par dzīvības maizi, kur Viņš sevi apzīmē par dzīvības maizi, kur Viņš runā par savu miesu un asinīm kā par patieso ēdienu un dzērienu, kuru baudot cilvēks saņem mūžīgo dzīvību. Un ja mēs tā nostājamies uz šo cilvēku viedokļa un ja klausāmies šajos Pestītāja vārdos ar daždažādo sapulcēto cilvēki ausīm, mums tiešām būtu jāsaka tā, kā ir teikts vienā iepriekšējā pantā – šī valoda ir grūta, nesaprotama, kas to spēj saklausīt?² Jā, Jēzus valoda ir tik ļoti nesaprotama, ap Viņa vārdiem bij tik daudz dažādu pārpratumu. Kad senāk kristīgā draudze, daudz izsmieta un jau arī pat vajāta un zākāta no tā laika cilvēkiem, kas nevarēja saprast šos savādos cilvēkus, kas turas nost no pārējiem, kas vakaros un naktīs sapulcējas uz slepenām sanāksmēm un tur ēdot cilvēku gaļu un dzerot cilvēku asinis. Un izpaudās šī neslava, ka kristīgie cilvēki nodarbojas ar šo briesmīgo, neganto grēku – cilvēka gaļas ēšanu. Tā bija saklausījuši, sabaumojuši šie nesapratēji ļaudis, kaut ko no Pestītāja vārdiem nesaprazdami, kas par lietām šeit ir sacītas.

Un mūsu dienās šie pārpratumi ap Jēzu ir tik ļoti lieli un dažādi. Ap Jēzu pulcējās daudz ļaužu, par Viņu interesējas daudz ļaužu. Pat gudri cilvēki, pat gaiši cilvēki. Viņi redz Viņā brīnišķīgu skolotāju, neparastu pravieti, par Viņu sajūsminās. Par Viņa vārdiem sajūsminās pat nekristīgie. Dzied slavas dziesmas Pestītāja vārdiem – tik brīnišķi ir šie Pestītāja svētības vārdi, ko Viņš teica, svētības, astoņkārtīgos svētības vārdus. Kas vēl cilvēcei kaut ko skaistāku ir varējis pateikt? Jēzus ir apjūsmots – dzejnieki, domātāji, jūsmotāji atrod pie Viņa daudz saistoša. Citi pie Viņa atrod augstās brīnišķīgās morālās, tikumiskās prasības, atrod Viņa paša dabā brīnišķīgo priekšzīmi, skaidrību, kas nekur citur nav ne ar ko salīdzināma. Un tomēr ir kāds brīdis, kad visi jūsmotāji atkrīt no Viņa. Viņā ir kaut kas tāds, ko nevar ietilpināt cilvēcīgajos rāmjos. Cilvēki meklē Jēzū tikai cilvēku, cilvēki redz Jēzū tikai cilvēku. Un, patiešām, redz Viņā kaut ko no brīnišķīga, kas varētu būt kā paraugs atdarināms, un tomēr vairāk it kā nekā. Ir kāda robeža, kas šķir. Ir kaut kas tāds, ko Jēzus, pēkšņi pasacīdams, ir tā kā tāda uguns vai šķēps, kas no sevis atšķir. – Kas Manu miesu ēd, Manas asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība.³ – Kurš sapratīgs cilvēks var kaut ko tamlīdzīgu pieņemt, saprast, turēt par nepieciešamu? Vai šeit nav kāda kļūda? Šī valoda ir grūta, tajā ir grūti ieklausīties tik ļoti daudziem cilvēkiem. Cilvēkiem, kas Jēzū neko citu neredz un negrib redzēt kā tikai vienu no tā paša cilvēku bara, kuram viņi paši pieder, – labāku, protams, jaukāku, skaidrāku, krietnāku un tomēr – tikai cilvēku.

Kāda rakstniece,⁴ ko ir gadījies šeit arī pieminēt, kas nemaz nav teoloģe, franču inženiere pēc savas izglītības, uzrakstīdama kādu ļoti vērtīgu grāmatu, kas ir tulkota latviešu valodā kā „Upura stunda”, priekšvārdā raksta, ka viņas vēlēšanās esot bijusi iepazīties ar cilvēku Jēzu, iepazīt Viņu tuvāk. Un, lūk, kad viņa ir mēģinājusi ar Viņu tuvāk iepazīties, kad meklējusi Viņu evaņģēlija lappusēs sastapt, tad Viņš viņas priekšā ar katru mirkli kļuvis arvien lielāks un lielāks, un lielāks. Un pēcgalā viņai bijis tā, kā tas bija tam Jēzus māceklim, kas Viņa priekšā metās ceļos un sacīja – mans Kungs, mans Dievs.⁵ Kas nenonāk pie šī atzinuma, tas Jēzu nekad nav pazinis. Kas nenonāk pie šī atzinuma, tas ātrāk vai vēlāk no šī apjūsmotā ideālista, cēlā cilvēka Jēzus atvadās, jo Viņš paliek viņam garlaicīgs un beidzot arī nesaprotams. Bet tas nav Jēzus.

Viņš sacīja – tāpēc Es jums esmu teicis, ka neviens nevar nākt pie Manis, ja tas viņam nav dots no Tēva. ⁶ Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka, vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība.⁷ Ir vajadzīgs kaut kas cits nekā jūsmošana, apspriešana, domāšana, cilvēcīgā salīdzināšana. Ir vajadzīgs šis otrs ieskats, šis skats, ar kuru skatījās māceklis Toms un ar kuru ir skatījušies tie, kas Viņu ir iepazinuši. Kad Jēzus uzstāda šo jautājumu saviem atlikušajiem divpadsmit mācekļiem, – vai arī jūs aiziesit, – Viņš saņem atbildi no Pētera, un šī atbilde atbild mums visiem. Viņš saka – pie kā, pie kā lai mēs ejam? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi. Mēs esam ticējuši, un mēs esam atzinuši, ka Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls, Tu esi Dieva svētais.⁸ – Kādā citā vietā Pēteris uzrunā Jēzu, kad Jēzus prasa viņam, ko ļaudis saka par Viņu un beidzot – ko saka arī mācekļi. Tad apustulis, tad Pēteris Viņam atbild – Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls. Un Jēzus viņam atbild – svētīgs tu esi, miesa un asinis tev to nav teikušas, bet Tēvs Debesīs.⁹

Un Mārtiņš Luters, runādams par Jēzu Kristu un izskaidrodams mums to ticības loceklī, saka: „Es zinu, ka es pats no sevis nevaru uz Jēzu Kristu ticēt un pie viņa nākt, ja Svētais Gars man to nedod.” Pazīt Jēzu Kristu mēs varam tikai tad, ja Dieva Svētais Gars nāk apgaismodams. Mūsu cilvēcīgā rēķināšana, domāšana, lai viņa ir cik gudra, lai viņa ir cik pretniecīga bijusi... Ne tie, kas Jēzu atmet, Viņu atraidīdami, ne tie, kas par Viņu jūsmo, Viņu it kā pieņemdami, viņi paiet Viņam garām – kā vieni, tā otri, jo viņi nav spējīgi saprast, viņi nav spējīgi saņemt to, ko Viņš ir runājis par savu miesu un asinīm kā par barību mūžīgai dzīvībai. Viņi nav varējuši to saņemt, ka Viņš ir dzīvības maize. Tikai tad to saņemam, kad Dievs Svētais Gars mums parāda šo maizi un barību, un tad mēs to satveram un saņemam. Neviens nevar nākt, ja Tēvs to nav devis.¹⁰ Un tāpēc ceļš pie Jēzus Kristus ir ceļš caur Dieva Svētā Gara palīdzību.

Pēteris arī parāda šo ceļu. Nav tā, nav tā, ka šie jūsmoņi, kas saka, tikai Gars un tikai Gars, kurš varētu nākt pār mums tanī brīdī, kad Viņam tas iepatīk. Un tikai Gars, kuru mēs kaut kādā veidā paši mēģinām satvert un tomēr it kā nevaram. Apustulis Pēteris saka ļoti skaistus, vienkāršus vārdus – mēs esam ticējuši un atzinuši.¹¹ Šie divi ceļi ir kopā. Meklēšanas ceļš, kurā cilvēka prāts un domas meklē un tausta šo ceļu, un lūgšana, kas sniedzas augšā, vaicādama pēc Dieva Svētā Gara, lai tad tas tiktu atvērts un iedots. Mēs varam gan pasludināt, mēs varam gan runāt par Jēzu Kristu, bet, ja Dieva Svētais Gars neapgaismo, ja Dieva Svētais Gars nenāk pār to, kas klausa, sludināšana paliek tukša, nesaprasta, atraidīta. – Kas var šinī valodā ieklausīties? Šī valoda ir rūgta.¹² – Sevišķi tur, kur viņa tiek jau iepriekš atraidīta ar iepriekšēju nodomu nepieņemt, negribēt, neklausīt, kā mēs to piedzīvojam mūsu tagadējā laikā. Bet arī mūsu tagadējā laikā, šinī atraidības laikā mēs piedzīvojam to, ka Dievs Svētais Gars nāk kā salauzējs pār cilvēka prātu. Viņš nāk kā zibins, kas nokrizdams aizdedzina šos tukšos salmus un rada savas liesmas. Ir tādi lieli un brīnišķi notikumi, un tomēr pamatā, Jēzus pazīšanas pamatā stāv tas, ko Pēteris saka – Dieva Svētā Gara žēlastības meklējums lūgšanā un nopietnā meklēšanā. Mēs esam ticējuši, mēs esam atzinuši. Mēs esam atzinuši, ka pie Tevis ir mūžīgās dzīvības vārdi.¹³ Mēs to esam atzinuši, un mēs saņemam viņus kā dzīvības vārdus tad, kad Svētais Gars liek viņiem iekvēloties mūsos un kļūt dzīviem un pārvarēt mūsu iekšējo cilvēku un apgaismot viņu cauri caurēm. Āmen.

[Ieraksts apraujas.]

1 Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to uzcelšu pastarā dienā. Jo Mana miesa ir patiess ēdiens un Manas asinis ir patiess dzēriens. Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī, un Es viņā. Itin kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs, un Es esmu dzīvs Tēvā, tāpat arī tas, kas Mani bauda, būs dzīvs Manī. Tāda ir tā maize, kas nākusi no debesīm, ne tāda, kādu ēduši mūsu tēvi, jo tie ir miruši. Kas šo maizi bauda, tas dzīvos mūžīgi." (Jņ 6:54-58)

2 Tad daudzi no Viņa mācekļiem sacīja: "Šie vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties?" (Jņ 6:60)

3 Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība. (Jņ 6:54)

4 Suzanna Dītriša (Diétrich; 1891–1981). Dītriša S. Upura stunda. Rīga: Latvijas Bībeles biedrība, 1995.

5 Toms atbildēja un sacīja Viņam: "Mans Kungs un Mans Dievs!" (Jņ 20:28)

6 Un Viņš sacīja: "Tāpēc Es jums esmu sacījis, ka neviens nevar nākt pie Manis, ja tas viņam nav Tēva dots." (Jņ 6:65)

7 Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka; vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība. (Jņ 6:63)

8 Sīmanis Pēteris Viņam atbildēja: "Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais." (Jņ 6:68-69)

9 Tad Sīmanis Pēteris atbildēja un sacīja: "Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls." Un Jēzus atbildēja un viņam sacīja: "Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs. (Mt 16:16-18) Un Viņš tiem sacīja: "Bet jūs, ko jūs sakāt Mani esam?" Bet Pēteris, atbildēdams uz to, sacīja: "Tu esi Kristus." (Mk 8:29)

10 Un Viņš sacīja: "Tāpēc Es jums esmu sacījis, ka neviens nevar nākt pie Manis, ja tas viņam nav Tēva dots." (Jņ 6:65)

11 “Un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais." (Jņ 6:69)

12 Tad daudzi no Viņa mācekļiem sacīja: "Šie vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties?" (Jņ 6:60)

13 Sīmanis Pēteris Viņam atbildēja: "Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais." (Jņ 6:68-69)