Lk.12:49-59. Sprediķis. Mežaparka draudzē 1998-08-03 (Saņemts no A.Briedes 3.10.2010.)
Sprediķis teikts 1998. gada 3. augustā Mežaparka draudzē
(kļūdas labojums: 1998.g. 3.marts)
Žēlastība un miers lai ir jums no Dieva, mūsu Tēva un mūsu Kunga, un Pestītāja Jēzus Kristus. Āmen.
Uzklausi, kristīgā draudze, šīs dienas svēto evaņģēliju, kas ir rakstīts pie Lūkas 12. nodaļā, kur mūsu Kungs un Pestītājs tā runā uz mums: Uguni esmu nācis mest uz zemi, un kā Es vēlētos, kaut tā jau degtu! Bet Man jātop kristītam ar vienu kristību, un kā Man ir bail, kamēr tā būs pabeigta. Vai jums šķiet, ka Es esmu nācis mieru nest virs zemes? Nebūt ne, Es jums saku, bet šķelšanos! Jo no šā laika pieci vienā namā sašķelsies: trīs pret diviem, un divi pret trim, tēvs pret dēlu un dēls pret tēvu, māte pret meitu un meita pret māti, vīramāte pret vedeklu un vedekla pret vīramāti!" Un uz ļaudīm Viņš sacīja: "Kad jūs rietumos redzat paceļamies mākoni, jūs tūliņ sakāt: būs lietus, – un tā arī notiek; un, kad no dienvidiem pūš vējš, jūs sakāt: būs karstums, – un tā notiek. Liekuļi, par zemes un debess izskatu jūs protat spriest, kāpēc jūs neprotat spriest par šo laikmetu? Un kāpēc jūs paši no sevis neizšķirat, kas ir taisnība? Jo, ja tu ar savu pretinieku ej pie priekšnieka, centies ar viņu vēl ceļā izlīgt, lai viņš tevi nevestu pie soģa un soģis tevi nenodod uzraugam, un uzraugs tevi neiemet cietumā. Es tev saku: no turienes tu neiziesi, kamēr nebūsi nomaksājis pēdējo artavu." (Lk. 12:49-59) Āmen.
Tevi lūdzam, Tevi piesaucam, Dievs Kungs Svētais Gars, Tu dievišķais apgaismotājs un spēka gars, nāc mūsu vājībā un stiprini, un iekvēlini, ka Tava patiesība top dzīva mūsos un mēs viņā atdzīvināti, jo Tavs vārds, Kungs, ir mūžīga patiesība. Āmen.
Ļoti asi vārdi, ko runā Pestītājs. Viņa pirmais teikums var mūs maldināt – uguni Es esmu nācis mest virs zemes, un kā Es gribētu, lai viņa degtu. Un, protams, mēs jau zinām, ka Viņš runā nevis par to uguni, kas sadedzina salmus un malku, bet par gara uguni. Un ir jāsaka, tad tā ir arī liela patiesība, un pie tā mēs parasti noliekam punktu, jo, lūk, mēs jau arī šādu uguni gaidām.
Bet patiesība ir citādāka, un pats Pestītājs to pirmais ar savu priekšzīmi parāda – Man jātop kristītam kādā kristībā, un kā man ir bail, kamēr tas nav noticis. Viņš iet kādā uzdevumā. Viņš ir iemetis kādu uguni savos mācekļos, un tagad šinī ugunī Viņam ir jāiziet cauri, viņā jāsadeg, jāiznīkst un, cilvēcīgi sakot, jāaiziet bojā. Bet Viņš ir atstājis kādu turpinājumu. Pasaule nekad vēl nav bijusi tā uguns pārņemta un uguns apdraudēta, kā tas ir šinīs dienās, taisni vēl šinīs dienās, kurās mēs dzīvojam.
Kādu veselu mēnesi no vietas cilvēki, kuriem kaut cik bija spēja kaut ko saprast no notikumiem pasaulē, drebēja. Divi lieli spēki viens otram draudēja ar uguni, bet ar tādu uguni, kas iznīcina dzīvību, iznīcina cilvēku, kas iznīcina pilsētas un veselas valstis. Kaut ko no šīs uguns mēs redzējām piecdesmit gadus atpakaļ, kad veselas pilsētas, Drēzdene, vairāki simti tūkstoši cilvēku sadeg ugunī, kas tiek no augšas uz viņiem mesta ar cilvēku rokām. Deldētāja uguns.
Mēs tagad drebējām, ja tagad metīs šo uguni, tā būs desmit vai vēl simtkārt briesmīgāka un neaptvers vis vien vienu pilsētu, bet, kas zina, varbūt to trešdaļu pasaules, par kuru runā Jāņa atklāsmes grāmata, ka trešdaļa pasaules un trešdaļa ūdeņu – tiem jātop būs iznīcinātiem. Šī valoda nedaudz ir pierimusi. Viņa nav izbeigta, bet viņa ir atradusi ceļu uz cilvēku sirdīm, droši, spēcīgi uzrunājot.
Tēvs ceļas pret dēlu, dēls pret tēvu, māte pret meitu, meita pret māti, tuvinieki pret tuviniekiem, divi vienā pusē, trīs otrā pusē. Robeža kā uguns svītra pāršķeļ cilvēkus. Vai tā ir tā Pestītāja mestā uguns, par kuru Viņš domāja? Tā ir šīs uguns nelietīga valkāšana. Viņš runā par Dievu Svēto Garu. Viņš nerunā par cilvēku iedomības, uzpūtības, paštaisnības un skaudības un atriebības garu, kas neizpaužas lielajos karos, bet kas izpaužas tepat katrā mājā, gandrīz katrā dzīvoklī. Divi pret trim, trīs pret divi.
Šinī pašā mūsu dienā, kad mēs atceramies vēl tos laikus, kad šeit nāca jaunekļi, skaidri, jauki, apdāvināti jaunekļi, ar prieku Dievu lūgdami, ar prieku gremdēdamies Dieva vārda patiesībā. Viņi tagad ir novērsušies tā, kā novēršas tikai ienaidnieks no ienaidnieka. Kāda uguns ir viņus pārņēmusi? Ir cēlušies tie savas uguns metēji, kas iemet šo savu uguni un samulsina tā, ka mūsu mīļā evaņģēliski luteriskā baznīca [ir] šķelta, un aiziet dēli, kuriem vajadzētu būt šeit. Un aiziet ar tādu naidu, muguru uzgriezdami un visu ko turēdami. Bet kur? Bet kur?
Šo jautājumu es... uz to neesmu dabūjis atbildi. Es tikai redzu, ka tie jaunie dēli, ticības un teoloģiskās izglītības jaunekļi, pēkšņi atrada, ka luteriskā baznīca nav luteriska, viņi taisa luteriskāku. Iekš kā tas pastāv? Tikai iekš norobežošanās no savas mātes, tikai ar visa negantā pret viņu sacerēšanu, tikai šī norobežošanās lielā paštaisnībā, lielā pārgudrībā. Kādi uguns nesēji, kādi pravieši te ir metušies starpā, lai postītu un ārdītu kristīgo draudzi?
Kas tā par uguni? – Elles uguns! Es redzu vēl šodien, kā viens no viņiem, augstāk gribēdams pakāpties nez kādos amatos, stāvēja vaigu vaigā pret mūsu arhibīskapu kādā baznīcā. Mūsu arhibīskaps, saglabādams Kristus mācekļa mieru, nesatricināmu mieru, lēnu valodu runājot. Viņam pretī viens, iededzies vājprātīgā trakumā, met acīs un kliedz visneiedomājamākās lietas. Draudze ir sastingusi, to redzot. Kas tu esi, ka tu pacel savu balsi pret Dieva svaidīto, un pacel viņu tādā trakumā, it kā [nesaklausāma frāze] iekšā? Es to redzēju. Nevienam cilvēkam nebija spēka apvaldīt šo negantību, šo paštaisnības, šo pašpaaugstināšanās, šo pašlepnuma garu [nesaklausāma frāze]. Turpat blakus darbojas maitātājs, kas, Dieva darbu izpostīdams un Dieva darbu sagandēdams, iesēj nezāli, līdzības ļoti lēnprātīgajā valodā runājot. Un kur Labais Sējējs ir sējis labo sēklu, tumsā atnāk viņa pretinieks un iekaisa turpat iekšā līdzi nezāli, kura aug un nomāc šīs lietas. Es nezinu, ko domā šie cilvēki un līdzīgie, šie, kas iekaist niknumā pret Dieva patiesību un taisnību.
Jūdi, mēs zinām, ko domāja. Tāpēc Pestītājs runā par šo asins kristību, par šo lielāko uguni, kurai jāiziet cauri, kur Viņam pretim stājās visa toreiz “dievbijīgā” jūdu pasaule ar viņas priesteriem, rakstu mācītājiem un farizejiem, kas lāgu lāgiem meklēja Viņu nonāvēt, līdz beidzot viņiem pakalpoja šis romiešu pārvaldnieks, kas bija vienaldzīgs iedziļināties lietas patiesībā un negribīgs taisnībai dot priekšroku, un nonāvēja šo jūdu dēlu. Jūdi gaidīja Dieva svaidītā nākšanu. Pravieši gadu simtiem iepriekš runāja par dievišķo ķēniņu, kas nāk kā Dieva sūtnis, lai uzceltu Dieva valstību. Jūdi negribēja redzēt Jēzū to, lai gan viņi brīnījās, lai gan viņi apbrīnoja dažu brīdi, lai gan viņi teica – tā nemaz nav cilvēka valoda, tas ir kaut kas cits. Un tomēr – sit Viņu krustā, Viņš neiederas mūsu uzceltajā paštaisnības un pašgudrības ticības mērā, Viņš nav tas, ko mēs gaidījām. Pagāja divi tūkstoši gadu. Viņi vēl to nesagaidīja. Un jo tālāk gāja gadi, jo miglaināka tapa šī gaidīšana, šī bezcerība sāka sevi parādīt, līdz beidzot mēs stāvam šodien uz sliekšņa, vai Israēlim vispār būs atļauts dzīvot. Ja tā naida uguns, kas tagad ir pacēlusies un nedaudz apslāpēta, un nav palaista, ja viņa paspruks un pasaule ies bojā, Israēls būs pirmais, kuram saniknotā arābu pasaule metīs virsū sēru un uguni. Vai viņi tad sagaidīs savu iecerēto valdnieku, kas šķaidīs ienaidniekus un israēliešus pacels [nesaklausāma frāze ]?
Bet uz mums runā Pestītājs, un Viņš saka – jūs, liekuļi, nemaz tas nav [nesaklausāms vārds], šie vārdi. Sak, jūs taču saprotat, kad jūs paskatāties debesīs, kad jūs redzat mākoņus, jūs sakāt, lietus būs, kad jūs redzat spožu sauli, tad jūs gaidāt saulainu, sausu laiku. To jūs visu saprotat, tas jums acu priekšā. Bet kā jūs nesaprotat laika zīmes? Kā jūs nesaprotat vienu lietu, ka visā šinī kņadā, ko ticības postītāji un pretinieki tagad sēj un kurina kristīgās draudzes vidū un samulsina līdzi pulku ļaužu, ka šie naida kurinātāji ar niknumu sirdī, viņi, patiesību sakot, iet pa kādu ceļu.
Mūsu Kungs un Pestītājs šo ceļu apzīmēja, kad Viņš runāja par sevi – Es esmu ceļš. Viņš rādīja tikai šo ceļa galu, ka tiem, kas pa šo ceļu ies, tiem būs mūžīgā dzīvība. Bet šim ceļam ir kāda cita īpašība, kuru mēs palaižam garām neievērodami. Un mierīgi gaidām, kad būs tas ceļa gals un mēs varēsim ieiet priecīgi Viņa valstībā un saņemt to, kas mūsu ticībai ir novēlēts. Pestītājs runā, ka pa šo ceļu staigā visi. Visi! Arī tavs pretinieks turpat ir blakus, arī viņš iet pa to pašu ceļu. Un viņam ir, ko sūdzēt pret tevi, tāpat kā tu gribi gausties par pārestībām, ko viņš tev ir nodarījis. Izlīdzinieties, kamēr jūs vēl esat uz ceļa, ka tas, kuru tu gribi apsūdzēt un no kura tu esi cietis, cilvēka bērns, tam ir pret tevi, ko teikt un varbūt daudz, daudz vairāk. Mēs to nezinām, to izšķir soģis, jo mēs abi divi Viņa priekšā stāvēsim. Tāpēc, kamēr esi uz ceļa ar savu pretinieku, izlīdzinies. Tā ir tā uguns, kurai ceļā ir jāsadedzina tā negantība, ar kuru mēs nevaram nākt un pastāvēt Dieva priekšā.
Mūsu Kungs un Pestītājs ir gājis šo ceļu, netaisnību un varmācību izciezdams. Mēs Viņu pielūdzam. Un šī Viņa netaisnība un varmācība kā nepārtraukta ēna un pārmetums krīt atpakaļ uz Viņa tautu, no kuras Viņš bij nācis, kura Viņu savā aklībā un savā rupjajā, bezdievīgajā paštaisnībā un pārgudrībā nesaredzēja, bija akli.
Kristīgā draudze tagad arī savā vidū redz šos farizejus, kuriem ir par maz ar to, ka viņiem ir evaņģēlijs dots, ka viņiem ir līdzdaļa pie Pestītāja augstajiem iestādījumiem. Viņiem vajag kāda īpaša goda, kādas īpašas uzslavas par kādu īpašu, izcilāku dievbijību Dieva priekšā. Mēs esam uz ceļa un [nesaklausāms vārds, iespējams, “viņi”], un Dievs ir tas, [kas] var pateikt arī to, ko mēs jūtam ar sāpēm: ka šīs mākslīgā šķelšanā cilvēku iedomības un paštaisnības dēļ – tā nav tā manta, kuru var pienest Dieva valstībai un par viņu nāksies [nesaklausāms vārds]. Tu esi bijis uzticīgs par mazumu, Es tevi celšu par daudzumu, par šo mantu [nesaklausāms vārds vai frāze] Dievs Kungs [ieraksts apraujas].
|
