Mk.10:35-45. Sprediķis. Mežaparka draudzē 2004-09-25. Kasetes 3JS_019a atšifrējums (Saņemts no A.Briedes 3.10.2010.)
25.09.2004
Mežaparka draudze
Žēlastība un miers lai ir jums no Dieva, mūsu Tēva, un no mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus. Āmen.
Uzklausi, kristīgā draudze, šīs dienas svēto evaņģēliju, kas ir rakstīts pie Marka 10. nodaļā.
Tad Jēkabs un Jānis, Cebedeja dēli, pie Viņa piegāja un Tam sacīja: "Mācītāj, mēs gribam, ka Tu mums darītu, ko Tev lūgsim." Un Viņš uz tiem sacīja: "Ko jūs gribat, lai Es jums daru?" Bet tie Viņam sacīja: "Dod mums, ka mēs varam sēdēt Tavā godībā, viens pa Tavu labo roku un otrs pa kreiso roku." Bet Jēzus tiem sacīja: "Jūs nezināt, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko Es dzeru, vai tapt kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts?" Bet tie uz Viņu sacīja: "Varam." Bet Jēzus tiem sacīja: "Jūs gan to biķeri dzersit, ko Es dzeru, un tapsit kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts. Bet sēdēt pie Manas labās vai kreisās rokas Man nepiederas dot, bet tiks piešķirts tiem, kuriem tas ir sataisīts." Un, kad tie desmit to dzirdēja, tad tie sāka skaisties par Jēkabu un Jāni. Bet Jēzus tos pasauca un saka tiem: "Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tie tās apspiež, un viņu lielie kungi tām dara pāri. Bet tā lai nav jūsu starpā; bet, ja kas no jums grib tapt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Un, ja kas starp jums grib būt pirmais, tas lai ir visu kalps. Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un Savu dzīvību atdotu par atpirkšanas maksu par daudziem." (Mk. 10:35-45) Āmen.
Mēs Tevi lūdzam, mēs Tevi piesaucam, Dievs Kungs, Svētais Gars, Tu dievišķais padoma devējs, Tu gudrības un skaidrības gars, nāc ar Tavām dāvanām apgaismo mūs, ka mēs satveram Tavu patiesību un viņā topam atjaunoti, ka mēs arī paši līdzi topam viņas apliecinātāji, jo Tavs vārds ir mūžīga patiesība. Āmen.
Šis notikums, šī saruna mūsu Pestītājam ar viņa mācekļiem, Cebedeja dēliem, saslēdzas kopā ar citiem iepriekšējiem notikumiem, ko evaņģēlijs mums vēstī, un tie ir ļoti zīmīgi un ļoti krasi. Tur ir sastapšanās ar kādu jaunu cilvēku, kas gribētu sekot Jēzum, bet viņš ir turīgs cilvēks, un viņš sabīstas no tā, ka Jēzus gaida, lai viņš pamet visu savu bagātību. Un tur ir Jēzus mācekļi, kas tūdaļ vaicā tā kā Pēteris. Viņš saka, bet kas mums par to būs, ka mēs visu jau tāpat esam atstājuši, pametuši savas mantas un gājuši pakaļ. Un tad Viņš saka par Dieva valstības kārtību, ka tas, kas Kristus un evaņģēlija dēļ ko ir pametis, tas ir simtkārtīgu un lielu mantu mantotājs kļuvis.
Un šinīs sarunās un šinī spraigumā par to, kas ir vērtīgs un kas ir vajadzīgs, kas ir iekārojams, pēkšņi šie divi Jēzus mācekļi nāk pie Jēzus ar kādu neparastu lūgumu – mēs gribam, ka Tu darītu tā, ka mēs Tavā valstībā sēdētu Tavam goda krēslam viens pa labo, otrs pa kreiso roku. Mūs, jau tikai lasot šos vārdus, tāpat pārņem izbrīns kā tos mācekļus, kas ar sašutumu bija to dzirdējuši no Jāņa un Jēkaba. Kā vispār var kaut ko tamlīdzīgu prasīt? Jēzus arī skaidri viņiem pasaka – jūs nemaz nesaprotat, ko jūs lūdzat. Jums nav nekādas saprašanas par lietām, par viņu lielumu, par viņu samēriem.
Kas tad bija tas, kas pamudināja Jēkabu un Jāni? Mēs evaņģēlijā lasām, ka pirms tam jau viņu māte bija nākusi ar tādu pašu lūgumu, zemē mezdamās Jēzus priekšā, izgādāt saviem dēliem brīnišķīgo nākotnes nodrošinājumu, ka viņi būs ļoti augstos amatos. Jo Jēzus, ir sagaidāms, būs ķēniņš. Tik var saprast no visām šīm runām, kas par Viņu tiek sacītas, tik var iedomāties no tā, ko Viņš pats saka – Viņš būs kādā ļoti augstā stāvoklī. Un, protams, nekā labāk nodrošināt savu nākotni, apmierināt savu godkāri, piepildīt savus augstos sapņus par varu, arī varbūt ienākumiem, kā, lūk, ar tādu stāvokli – kļūt Jēzum par Viņa tiešajiem godības līdzi mantotājiem. Viņi apzinās, ka tas nenāks viegli. Jēzus prasa, vai jūs varat dzert to biķeri, kuru es dzeršu, vai jūs varat tikt kristīti ar to kristību, ar kuru es tikšu kristīts. Un tikpat braši viņi saka savu – varam! Un te mēs redzam šo varonīgo cilvēku, kāds arī mūsu dienās ir sastopams. Grūtības, ja priekšā ir kāds tik ļoti iekārojams mērķis, ja priekšā ir tik lieli labumi – kādām gan grūtībām var iet cauri! Jēzus runā par savu nāvi, Viņš nerunā par to, ka viņiem būtu jāiet nāvē šinī gadījumā. Viņi ir ar mieru izturēt visus tos grūtumus, kādi vēl nāks, tikai lai būtu šīs lietas nokārtotas. Mums ir ļoti daudz, kas pie šī notikuma aizskar. Vispirms tas ārkārtīgais godbijības trūkums pret Jēzu. Šī Jēzus redzēšana tikai pasaulīgā valdnieka lomā. Mūs aizskar arī tas, cik nesavaldīgi un cik, var sacīt, rupji ir kādreiz cilvēki ar tā sauktajiem mērķiem un dzīšanos tiem pakaļ. Cauri ugunīm un ūdeņiem, vienalga, pa labai, pa kreisai, kas tur ir – to pabīda sānis. Šinī gadījumā Jēzus jau ar nav nemaz tik svarīgs pats, cik šie krēsli pa labai un pa kreisai. Kāds paškritikas trūkums, kāda apbrīnojama pašpaļāvība neredzēt un nevērtēt sevi nemaz, tikai redzēt sevi paaugstināmies un tikai meklēt šo paaugstināšanos, bet nemaz, nepieliekot nevienu mērauklu – vai es to drīkstu, vai tā var? Jā, kas ir galu galā Dieva prāts ar visu to? Šie jautājumi mūsdienu cilvēkiem ir ļoti sveši. Vai es drīkstu, vai es varu, vai Dievs to pieļaus? Ja es gribu, tad es eju cauri mūriem, pa labai, pa kreisai izmētādams visu, kas ceļā. Šie raksturi. Jēzus arī šinī gadījumā neatraida, bet Viņš tikai parāda tos samērus – vai jūs varat to uzņemties, kas Man būs jācieš, dzert to biķeri. Kad šo biķeri eņģelis Ģetzemanes dārzā dziļā sāpju lūgšanā nogrimušam Jēzum rādīja, Jēkabs un Jānis bija aizmiguši – viņi bija noguruši, viņi nevarēja izturēt tādus atkal nomodus. Tas uz viņiem tanī brīdī neattiecās. Tad, kad Viņš pie krusta savās svētās asinīs kristīja par jaunu visu cilvēci, viņi bija aizbēguši. Bail, ka tāpat nenotiek arī viņiem. Lūk, šī pašpaļāvība, lūk, šī lielība, šī samēru nesaprašana, šī sevis pārvērtēšana! To var tikai tur, kur tāda laika varoņi ir spējīgi kaut kā pār citu cilvēku uzkundzēties. To visu mēs zinām. Bet vienu lietu Jēzus tomēr viņiem atgādina. Jūs tiksiet gan kristīti, jūs dzersiet gan biķeri, bet tas būs pavisam citādi, nekā jūs to iedomājaties.
Kā mēs to zinām tagad, lūkodamies atpakaļ uz apustuļu laikiem, apustuļi bez izņēmumiem, atskaitot apustuli Jāni, mira mocekļa nāvē. Viņiem vajadzēja dzert to rūgtumu, ar kādu pasaule gāzās virsū tad Jēzum un kādu gāza arī viņa mācekļiem līdzi. Tiem vajadzēja izstiept savas rokas un likt tās saistīt un vest uz nāvi, ko viņi nemaz nebija iedomājuši un iecerējuši. Un arī tad un arī tad – sēdēt pa labai un kreisai Viņa godībā – tas ir Tēva ziņā. Un Tēva vērtējumi ir citi nekā mūsu cilvēku iedomas, iegribas un vēlējumi.
Un Pestītājs noslēdz šo sarunu, uzrunādams arī pārējos mācekļus, kas ir sašutuši un sadusmoti par šādu rupju un nepieklājīgu, nepiedienīgu, aizvainojošu nostāju pret Jēzu. Viņš pasaka – augstākais jūsu starpā ir tas, kas kalpo, ne tas, kas valda. Un Viņš aizrāda pats uz sevi, ka Cilvēka Dēls nav nācis valdīt un saņemt pagodinājumus, bet kalpot. Krēsls, par kuru domāja Jānis un Jēkabs, tāpat palika neaizņemts. Bet vēl pēdējā vakarā, vēl pēdējā vakarā, viņš noliecās pie savu mācekļu kājām un tās mazgāja. Vecais Pēteris bija samulsis un aizgrābts. Viņš nevarēja iedomāties kaut ko tamlīdzīgu, ka tā kaut ko var darīt Jēzus pie viņa kājām, kā pēdējais kalps, kas apmazgā viesa, ceļinieka kājas. Viņš saka, ja Es to nedarīšu, tev nebūs ar Mani daļas. Viņš to darīja pie viņiem visiem, un nekas tik dziļi neiegulstas cilvēka dvēselē, jūtīgā cilvēka dvēselē, ja viņš saņem šādu dziļu pazemības godinājumu savai paša apzinātai necienībai.
Tas ir gūsts, tas ir tas mīlestības gūsts, ar kuru Pētera dvēsele, tāpat arī pārējo dvēsele, bija satverta. Jēzus, tas visuaugstākais viņu vidū, noliecas pie viņu kājām. Ja viņš būtu licis viņiem nosēsties tronī blakus, tas būtu mazāk. Šī noliekšanās, šī kalpošanas noliekšanās. Un tas ir raksturīgi, ka taisni tur, kur cilvēki ir savā augstajā uzdevumā, viņu īstais uzdevums ir šī noliekšanās pie tā, kam vajag un kam ir jāpalīdz. Un, lūk, tā ir saite. Ja Es to nedarīšu, tev nebūs daļas pie Manis. Tagad vairs nevarēja nebūt daļas. Tā saite, kas reizē kā kauns dzeļ un kā mīlestība kvēlo, kveldina – tā tura mūs pie Jēzus un atgādina, ka tas, kas gribētu būt pirmais, vai tas, ko mēs pazīstam, kas izceļas cilvēku vidū kā pirmais pārējo starpā, ir kāds no tiem, kas sevī nes šo Jēzus Kristus uzdevumu – pazemoties kalpošanā. Āmen.
|