|
Sprediķis teikts 1996. gada 1. septembrī
Mežaparka draudzē
Žēlastība un miers lai ir jums visiem no Dieva, mūsu Tēva, un no mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus. Āmen.
Uzklausi, kristīgā draudze, šīs dienas svēto evaņģēliju, kas ir rakstīts pie Mateja 10. nodaļā, kur mūsu Kungs un Pestītājs tā uz mums runā:
Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu. Es esmu nācis cilvēku savest naidā ar viņa tēvu un meitu ar viņas māti, un vedeklu ar viņas vīramāti.[1] (Mt. 10:34-35). Āmen.
.. ne kā mēs to zinām, Viņš saka, Viņš nav nācis nest mieru, bet ir nācis nest zobenu. Viņš, kas ir teicis, mīlējiet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs kaitina un vajā, lūdzējam dodiet, palīdziet, savā mīlestībā dalīdami. Mūsu Kungs un Pestītājs uz mums runā un saka, ka pašu mājas ļaudis ir ienaidnieki, kļūst ienaidnieki savā starpā un ka cilvēki ir nolikti kā zem tāda smaga sloga. Un mēs vaicājam, jā, bet kur paliek tas, ko Pestītājs mums ir vienmēr teicis un atgādinājis – mīlējiet savus ienaidniekus. Kur palicis ir tas, kur Viņš mūs ir skubinājis mīlestībā kalpot un mīlestībā paciest, un mīlestībā piedot, un mieru ar turēt savā starpā? Šeit Viņš runā otrādi, it kā otrādi. Viņš runā par šķelšanos, Viņš runā par zobenu, kas šķeļ pušu un pārdala tuvākos cilvēkus vienus no otriem. Mīļā draudze, mūsu Kungs un Pestītājs nekad nav runājis pats sev pretī. Mūsu Kungs un Pestītājs nekad nav teicis kaut ko citādu nekā to, kas ir Viņa dziļākais lielais pamats – ka Viņš ir nācis apliecināt sava Tēva patiesību un mīlestību un atstājis to arī mūsu vidū [nesaklausāms vārds, iespējams “darām”]. Bet mēs ielūkojamies dziļāk un vaicājam, ko nozīmē šie ļoti asie un smagie vārdi.
Mēs sastopamies ar vienu citu lietu, ka arī šeit Pestītājs runā par mīlestību. Un Viņš runā par kādu ļoti lielu, ļoti svētīgu un augstu mīlestību. Mēs vairāk esam pievērsušies tam, kur Pestītājs paskubina mūsu sirdi atvērties, mūsu roku sniegt, mūsu devumu dalīt, mierināt, dziedināt, kalpot. Ar visu to, ko spēj mūsu rokas, ko spēj mūsu prāts, ko spēj mūsu domas, ka mēs stāvam mīlestībā klāt tiem, kas ir ap mums, nešķirodami draugus no ienaidniekiem, nešķirodami tos, kas mūs mīlē, no tiem, kas mūs nemīlē. Un tas ir tiešām arī tiesa.
Bet šeit Pestītājs runā par kādu ļoti nopietnu lietu. Viņš runā par kādu lietu, kas robežo ar lielu un smagu grēku. Šķelšanās tuvinieku starpā, par ko Viņš saka – šķelšanās cilvēkiem ar cilvēkiem. Mēs kaut ko tagad no tādām lietām nojaušam pasaulē. Mēs arī redzam to, ka cilvēki ir nesaticīgi, ka cilvēki ir pazaudējuši mīlestību cits pret citu, bet tas nav gluži tas pats. Te ir kaut kas cits un dziļāk nopietns. Pestītājam uz ceļa [klāt] nāk cilvēki, un viens saka – es iešu Tev līdzi, kur Tu iesi, tikai ļauj man pa priekšu atvadīties no tiem, kas manā mājā – , un cits saka – ļauj man pa priekšu apbedīt manu tēvu – , Pestītājs šos cilvēkus atraida, un viņi nestaigā Viņam līdzi. Pestītājs atraida tādēļ, ka ir kaut kas šajos cilvēkos, kas viņus šķir no Viņa. Un tas ir tas īpatais apstāklis, ka tas bauslis, par kuru Viņš runā – pirms tās mīlestības, kuru Viņš saka – mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu – , tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no sirds, dvēseles, spēka un prāta. Un šī ir tā lielā atšķirība, kurā mēs tiekam savā mīlestībā pārbaudīti.
Mārtiņu Luteru studiju sākuma laikā tēvs viņu balstīja un redzēja viņā nākamo lielo juristu, kādu no hercoga padomniekiem, par ko jau bija cerības un domas, cik ļoti viņš varēs ar savām dāvanām un spējām tieslietās un valsts lietās sekmīgi darboties. Kad Mārtiņš Luters izšķīrās un aizgāja klosterī un garīgā kārtā, viņa tēvs jutās ļoti sāpināts, un starp tēvu un dēlu iegūla kāda robeža.
Viņš nebija darījis to, ko tēvs bija gribējis. Un tālāk mēs redzam Mārtiņu Luteru lielās valsts sapulces priekšā, kur viņa dzīvība ir tikpat kā svaros ielikta un kur gan pavisam maz ir prasīts no viņa kā tikai šie daži vārdi vai teikumi, ar kuriem viņš atsacītos no tām lietām, kuras viņš ir ar sirds dedzību, ar Dieva gara apgaismojumu kā Dieva patiesību saņēmis – to izdzēst un atiet atpakaļ tanī mērenības, šīs dzīves un šīs pasaules saderības stāvoklī ar visiem tiem atklātiem un neatklātiem grēkiem. Viņš pateica savus zīmīgos vārdus, ka viņš nespēj to darīt. Un līdz ar to starp viņu un starp lielo, vareno pasauli iegūlās kāda baismīga, draudīga plaisa, kas vēl šodien nav aizpildīta tur, kur viņa ir pacēlusies.
Mīļā draudze, mīlestība uz tuvāko, kura sevī ietver pat mīlestību uz pretinieku un ienaidnieku – izsalkušo paēdinot, izslāpušo dzirdinot, kailo ietērpjot, ir kaut kas cits nekā tas, ka mēs savu tēvu vai māti, vai brāli, vai māsu, vai meitu, vai dēlu, vai savu kaimiņu, vai draugu iemīlam vairāk nekā to, kas ir mūsu sirds lielākais mantojums. Un tas ir mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus. Aizliegt kaut ko, ko mēs nedrīkstam aizliegt. Tikai draudzības dēļ! Tikai draudzības dēļ. Kā lai es eju uz dievnamu, ja kaimiņi to redz un tas viņus kaitina? Mēs esam piedzīvojuši to, cik daždien ir grūti kristīgam cilvēkam atrast to ceļu, lai nebūtu saņemami pārmetumi vai izsmiekls, vai arī tiešā prasība – atstājies no tā, ko tu dari. Tā ir aizliegšana draudzības, tuvniecības, cilvēka apstākļu labā.
Kāds no jauniem cilvēkiem, kuru nācās pazīt, nāca no ļoti pasaulīgiem apstākļiem. Un, kad viņš tā bija no visas sirds pieķēries savam Pestītājam, viņa sieva no viņa atstājās ar naidu, ar nicinājumu šīs ticības dēļ. Viņš meklēja ar viņu izlīgt. Viņš gribēja viņu katrā ziņā arī līdzi vadīt ticībā, lai kopā audzinātu savu meitenīti. Un sieva pateica tikai vienu tādu īpašu teikumu: „Jā, es atkal iešu pie tevis un būšu ar tevi, ja tu būsi tāds, kā tu biji pirms tam, kad tu biji tāds pats pasaules cilvēks.” Un tur vajadzēja taču tik nedaudz. Vajadzēja sarokoties, tā sakot, pamest tās pārestības, kas nodarītas. Viņš to nevarēja izdarīt. Viņš nevarēja to darīt, par ko Pestītājs runā, viņš nevarēja to pildīt – un zobens, kas tad nāca, tas pāršķēla viņus divās daļās, katru par sevi.
Kāds pasaulīgs rakstnieks reiz bija izteicis tādus īpašus vārdus. Viņš saka, draudzība man ir pārāk dārga manta, es nevaru to atļauties. Jā, bet kā? Nē, viņš saka, nē, ne jau to upuru dēļ, kurus mēs nesam savu draugu labā, bet to lietu dēļ, kuras mēs pametam vai atstājam nedarītas šīs draudzības dēļ.
Kas tēvu vai māti, kas draugu vai draudzību, sievu vai vīru vairāk mīlē nekā Mani – tie ir tie vārdi. Un cik savādi, ka arī šeit ir runa par mīlestību. Tā ir tā mīlestība, kas mūs pāri pār visām pārējām paceļ – no visas sirds, dvēseles, spēka un prāta mūsu Tēvam debesīs, mūsu mīļajam Pestītājam Jēzum Kristum. Šis šķēps šķeļ. Viņš šķeļ tuvus tuviniekus, bet viņš šķeļ arī paša kristīgā cilvēka dzīvi, jo arī šeit ir jautājums par to pašu. Jā, kas ir tas, kas ir tā mīlestība, kuras dēļ mēs upurējam kādreiz ļoti dārgas, neatdodamas lietas? Un mēs ieejam tanī draudzīgajā izlīdzinājumā ar pasauli, grēku, savu paša sirdsprāta viltību. Un Pestītājs paliek ārpusē. Un ne velti Viņš saka – kas savu dzīvību grib mantot, tas to zaudēs. Bet kas to zaudē Manis dēļ, to iemantos. Kas savu krustu neuzņemas un Man neseko, tas Manis nav vērts.
Cik ļoti daudz cilvēku ir tikuši pārbaudīti šajos baismīgajos drausmu laikos, kas ir nākuši pār visu pasauli, [nesaklausāma frāze, iespējams, “nepametot nevienam vietu”] nepārbaudītu. Briesmas! Dzīvība! Kad ir iesākta dzīvība tādā saulainā jaukā brīdī un negaidot nāk šis drauds – aiziet bojā vai glābt savu dzīvību? Cik ļoti daudz šī dzīvība ir dārgāka bijusi! Vienā otrā gadījumā cilvēku par krustā sisto, par Viņa svēto paraugu, kas tanī brīdī it kā izgaist – ka Viņš ir mīlējis līdz pat krusta nāvei un, iedams šai krusta nāvei cauri, ir iegājis dzīvības visuaugstākajā godībā. Un tāpēc Viņš saka – kas neuzņemas krustu, kas baidās no tā, ka viņu apsmies, ka viņu nicinās, ka viņu izslēgs no draugu pulka tāpēc, ka viņam ir kaut kas kopīgs ar Kristu, ko šie cilvēki ne saprot, ne grib saprast un ko viņi atraida.
Ne tikai šis šķēps, kas atdala, bet arī krusts, kurš to apstiprina, šo izšķiršanu un šo jauno piederība. Un jaunā piederība sniedzas tur, kur Pestītājs runā, ka mēs uzņemam Viņa vārdā viens otru un ka uzņemšana Viņa vārdā ir tā mīlestības augstākā saite. Tad visa labdarība, visa pakalpotības mīlestība ir tikai kāda [nesaklausāms vārds] vēl puķīte. [nesaklausāms vārds] tās vienas un īstās, un galīgās. Un kura var parādīties kaut tikai vienā kausā auksta ūdens un nekādās pārmērīgās ārkārtībās, bet arī tāpat kā pat ūdens pilienā [nesaklausāms vārds, iespējams, “straume”] ir saņemta visa ar savu žēlastību, tā šinīs pasaules neredzamajās, neievērotajās lietās šī mīlestības pilnība sevī atspoguļo. Un tā ir tā, kas nāk pēc šķēpa un krusta, kuru priekšā mēs visi esam [nesaklausāms vārds, iespējams – “ietverti”]. Āmen.
Savā aizlūgšanā mēs ietveram šīs dienas Dieva galda viesus. Baudiet un redziet, ka Tas Kungs ir labs, svētīgs tas cilvēks, kas uz Viņu paļaujas. Āmen.
Mīļā draudze, šī diena ir beidzamā brīvlaiku diena jaunatnei skolās. Mūsu visu sirds rūpēs un vēlējumos ir, lai tas darbs, kas tiks tagad darīts, būtu par svētību. Un tāpēc mēs aizlūdzam par visiem bērniem – tiem, kas šogad pirmo reizi sāk savas gaitas skolā, tiem, kas tās turpinās, un tiem, kas šinī gadā viņas varbūt arī noslēgs. Mēs aizlūdzam par visiem skolotājiem. Kā to šorīt nācās piedzīvot, kā viena cienījama skolotāja jau mūža otrās puses gados bija atnākusi dievnamā, lai īpaši un sevišķi izlūgtos šim darbam šai sākuma jaunajā sāktajā posmā sev un citiem. To mēs darām ar šai brīdī. Un mēs darām to ar 487. dziesmas pirmo un piekto pantu, meldija 54 b, Dievs ir mūsu cerība.
[Pārtraukums ierakstā.]
111. Dāvida dziesmā Dieva vārds tā mums runā: Viņš sūta pestīšanu savai tautai un noteic, ka Viņa derība stāvēs mūžīgi, svēts un bijājams ir Viņa vārds. Tā Kunga bijāšana ir visas gudrības sākums, tas labi saprot, kas to tā dara, Viņa slava paliek mūžīgi. Āmen.
Lūgsim Dievu. Kungs Jēzu Kristu, mīļais Pestītāj un Glābēj, Tu esi nācis, lai celtu sava Tēva valstību un pildītu Viņa prātu. Un Tu esi nācis, lai arī mūs ņemtu līdzi kā tos, kas tev pieder un kas reizē ir tie, kas līdzi ceļ Tavu godu un patiesību. Mēs lūdzam Tevi, mīļais Pestītāj, ka tā mīlestība, ar kuru Tu esi mūs mīlējis, lai tā mums katram visu to aizēnotu, kas varētu stāties pretī vai starpā mūsu piederībai mīlestībā. Svētī Tavu svēto draudzi, Tavu Baznīcu, ko Tu esi uzcēlis, ko Tu esi sapulcinājis no visām tautām, kurai Tu esi izdāvājis Tavas brīnišķās dāvanas. Un mēs lūdzam Tevi par mūsu mīļo garīgo māti mūsu dzimtenē, mēs lūdzam par viņas arhibīskapu Jāni Vanagu, kuram Tu esi uzticējis ganīt Tavu ganāmo pulku, stiprini viņu viņa ticības drosmē un nomodā, pasargi viņu no visa, kas varētu viņu postīt.
Mēs Tevi lūdzam, lai Tava žēlastība un Tava svētība aptver visu pasauli. Šodien mūsu sirds ir mīlestībā sasildīta, domājot par to [nesaklausāms vārds, iespējams “balstu”], ko mēs saucam par Vācijas evaņģēliski luterisko baznīcu, kuras kalpošanas mīlestība ir gājusi pāri par visiem cilvēcīgiem mērījumiem – bagātībā, sirds patiesībā, mīlestībā. Svētī tos visus un arī tos iestādījumus, kurus Tu esi tur cēlis, un atmaksā Tavā žēlastībā pēc tā mēra, ko Tu esi solījis, kur pat aukstā ūdens biķeris jau paceļ līdz Tavam augstajam godam. Un šeit ir daudz vairāk [nesaklausāms vārds].
Svētī mūsu tautu un pasargi viņu no visām pārbaudām, nelaimēm, posta, ciešanām, kas varētu būt no ārpuses, no iekšpuses, uzturi visas draudzes un ganus, draudzes locekļus, darbiniekus, Dieva lūdzējus un izsalkušos un izslāpušos pēc patiesības meklēt un piederēt Tev un pastāvēt visās pārbaudās un ciešanās un uzticībā palikt pie Tevis. Nekādas cilvēcīgās draudzības vai saites, bet tās saites, Jēzu, ko Tu esi sasējis ar Tavu draudzi, viņu izraudams no tumsas un nāves ar Tavu svēto ciešanu.
Piestājies īpaši tiem, kas ir bēdās un pārbaudās, kas ir slimības sāpēs un vecuma vārgumā, un nespēkā, un nāves bailēs. Un, kad mūsu dienu mērs šeit būs pilns un kad mums būs jāstājas Tavā priekšā, mēs Tevi lūdzam, ļauj mums būt tur, kur Tev tiek sacīta slava un pateicība no Taviem apžēlotajiem mūžībā.
Paklausi mūs, aizstāvi mūs mūsu lūgšanā pie Tēva, kā Tu mums esi to solījis.
Draudze dzied: Kungs Jēzu Krist [ieraksts apraujas].
|
