|
Feldmanis R. Sprediķis Lk.15. 22.07.1979. Saņemts no M.Meldrājas 2010.g.
22.07.1979
Lūk.15.
Pazudušais dēls.
Šo līdzību pazīst visi kristīgie cilvēki. Nav līdzības, kur asāk un skaidrāk vēl būtu izteiktas mūsu attiecības ar Dievu. Pie šīs līdzības mums jākavējas visu mūžu. Pestītājs šeit raksturo mūs un Tēvu debesīs – mūsu attiecības ar Dievu.
Jau pirmajā teikumā tās pateiktas tāpat kā lūgšanā: Mūsu Tēvs...
Arī šajā lūgšanā ir tēvs, kurā mēs pazīstam debesu Tēvu. Līdz ar to mēs iegūstam salīdzinājumu. Jaunākais tomēr pieprasa savu tiesu un saņem to. Mums katram ir sava daļa pie Dieva: īpašības, dāvanas, spējas, kuras mēs saucam – mūsu īpašības. Bet tās ir izdalītas no Tēva krājumiem kā mūsu daļa. Kā mēs šīs mantas lietojam? Tās ir dārgas vērtības.
Dēls uzgriež muguru tēvam un aiziet pasaulē, kā tas tik bieži notiek mūsu dienās. Saņēmis dzīvību, miesas spējas u.t.t., cilvēks pamet devēju, kas viņam nu vairs nav vajadzīgs. Tas ir ļoti ,ļoti parasts mūsdienu cilvēks. Viņš iedomājies sevi brīvu, atraisījies no veciem aizspriedumiem, parašām un likumiem, viņš meklē laimi. Mūsdienu cilvēka mērķis ir kļūt laimīgam. Un nu viņš tam ziedo visu sevi, savas spējas, domas, darbu, pat savu miesu, visus, visus savus spēkus
Un kādu laiku tiešām liekas, ka kāds augsts vilnis viņu nes, ka viņš tiešām bauda dzīvi. Bet nu pienāk brīdis, kad šī manta ir iztērēta un izšķiesta. Cilvēks ir noguris, miesa ir novalkāta, prāts ir nodeldēts, neass, kūtrs. Nav nekā, viss ir iztērēts.
To mēs dzīvē redzam daudzkārt. Tāds ir šis laimes meklētājs jeb arī tas, kas „vīlies dzīvē”, kam „sirds salauzta”. Cik daudz nav par to dzeju, par „dzīvīti, dzīvīti” u.t.t., kas daudz solījusi, maz devusi.
Pestītājs neapstājas pie šīm lietām. Cilvēks vēl mēģina pildīt sevi ar cūkēdienu, kādām sēnalām. Arī to mēs zinām.
Vecākais dēls vienmēr ir pie sava tēva, kura visa manta pieder arī viņam. Tas nozīmē šo nepārtraukto spēku, ko dod laba skaidra barība – patiesība. Pestītājs runā par sevi kā par dzīvības maizi. Šī palikšana pie Tēva ir šī spēka nepārtraukta atrašana. Cilvēks ubagot var tikai pie nabagiem un pie tikpat netītiem. Tā tas ir, aicinājums uz dievnamu tiek noraidīts, aizbildinoties ar kādām citām lētām darīšanām. Tas nav normāls stāvoklis, kad cilvēkam ir jānogrimst līdz cūkēdienam, iztērējušam visas Dieva dāvanas. Tā nedrīkst būt.
Pestītājs rāda šeit kādu retu īpašību, kurai jāatplaiksnī cilvēkā: tā ir attapšanās, atgriešanās pie Tēva. Kaut arī reti, bet tas tomēr notiek. Cilvēks sāk redzēt sava stāvokļa aplamību, nespēju to piepildīt.
„Es celšos un iešu pie sava Tēva”... Tam ir jābūt, bez tā nav iespējas tālāk dzīvot, nenonākot līdz kustonim. Un cilvēks apzinās, cik liela viņa vaina. „Es esmu grēkojis” – šis vārds vairs nav mūsdienu valodā sastopams, tāds jēdziens cilvēkiem vaira nepastāv. Vai ir ceļš atpakaļ?
Kur ir šī sirds nožēla, tur ir ceļš atpakaļ.
Bet arī tas vēl nav viss. Tas visugalvenais ir tas, ka viņa Tēvs viņu redz, visu laiku ir redzējis, sekojis no tāluma, bijis nomodā. Tā ir Dieva Sirds. Dievs nav izdomātais dabas likums, kas akli virza dabas spēkus. Dievs ir Tēvs ikvienam no mums. Viņam rūp un sāp mūsu dzīve, mūsu rīcība.
Tēvs steidzas pretī dēlam, redzot to nākam atpakaļ. Te ir visa mūsu ticība, mūsu evaņģēlijs. Kristus ir šī Dieva steigšanās mums pretī, lai mūs apkamptu un vestu Tēva namā. Nav neviena vārda, ko mēs varētu izdomāt citu šai Dieva steigšanai mums pretī, kā vien mūsu vēlēšanās atgriezties.
Bet tēvam bija divi dēli. Vecākais savu mantu nav atprasījis un nu ir sarūgtināts par ievērību, ko tēvs veltī jaunākajam. Šī ir otra pazušana un ne mazāk sāpīga un skumja. Viņš neapzinās to, kas viņam pieder un kas viņam ir.
Mēs, kristīgā draudze esam šī otrā brāļa stāvoklī. Mēs sēžam pie bagāta galda, strādājam Dieva tīrumā un neapzināmies to kā svētumu. Mēs nezinām, ko nozīmē būt ārpus Tēva nama negodā un pazušanā. Dieva žēlastībā būt – to ir kādreiz grūtāk sajust, nekā to, kad tās pietrūkst.
Un tā šī līdzība runā savu valodu uz mūsu laikmetu, uz cilvēku, kam liekas, ka Dievu viņam nevajaga, līdz viņš piedzīvo savu katastrofu un attopas dubļos cūku vidū.
No šīs otras pazušanas mēs tiekam brīdināti. Tēvs nāk arī šim dēlam pretī un lūdz nākt iekšā un piedalīties svētkos - kad mūsu sirds atveras priekā par to nelaimīgo, kas ir atnācis tēva namā atpakaļ.
To mums kādreiz ir dots piedzīvot. Un tad mēs priecājamies kopā mūsu Tēva vaiga priekšā.
Ā.
| 
