 klausīties ierakstu 0033.1
Feldmanis R. Sprediķis Mt.6:19-23. Mežaparkā GA. (4.08.1986.) kasetes 0033.1 atšifrējums. Saņemts no A.Briedes 2010.g.septembrī
Sprediķis,
teikts 1996. gada 4. augustā
Mežaparka draudzē
Žēlastība un miers lai jums visiem ir no Dieva Tēva, mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus! Āmen.
Uzklausi, kristīgā draudze, šīs dienas Svēto Evaņģēliju, kas ir rakstīts pie Mateja 6. nodaļā, kur mūsu Kungs un Pestītājs uz mums tā runā!
19 Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā, un kur zagļi rok un zog.
20 Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog.
21 Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.
22 Miesas spīdeklis ir acs; ja nu tava acs ir skaidra, tad visa tava miesa būs gaiša.
23 Bet, ja tava acs ir slima, tad visa tava miesa būs tumša. Ja tad gaišums, kas tevī, ir tumsība, cik liela būs tumsa.
Āmen.
Dievs, Svētais Gars! Tu brīnišķais padoma devējs, Tu dievišķais atklāsmes un gudrības Gars! Nāc mūsu vidū ar Tavām dāvanām! Apgaismo mūs caur un cauri, ka mēs spējam saņemt Tavu svēto patiesību un būt Viņā atdzīvināti, un paši kļūt par viņas apliecinātājiem, jo Tavs Vārds ir mūžīga patiesība. Āmen.
Mēs šodien esam tādā īpati zīmīgā dienā. Mūsu draudzes mīļi locekļi un darbinieki Māris un viņa sieviņa Laimīte ir saņēmuši kādu lielu, dārgu dāvanu – Debesu Tēvs ir viņiem iedevis viņu rokā un viņu glabāšanā mīļu, mazu meitenīti. Nupat vienu dienu rīta agrumā kas ir piedzimusi. Mēs sveicinām mūsu mīļos un priecājamies līdzi viņu priekam, jo mēs zinām, ka šāds notikums ir kaut kas tik ļoti liels un arī tik ļoti nozīmīgs. Ne velti arī mūsu tautā un vispār kristīgajā draudzē tas ir vienmēr uzskatīts kā kāds īpašs Dieva dāvinājums. Bērni ir manta no Dieva. Bērni ir kāds liels ieguvums, kāda ļoti liela vērtība. Un vecāku domas, to saņemot, vienmēr jau redz šo iepriecinājumu, kad ienāk šāda maza dzīvība un ienes savu prieku līdzi mājā. Kad nāk cilvēku pašu domas un vēlējumi. Nāk skatījumi uz priekšu nākotnē, kad gribas jau redzēt uzaugam, pieaugam mazo, mīļo un piepildām cilvēka dzīvē kādus lielus, vērtīgus, svētīgus darbus. Tā ir lietas viena puse, kā cilvēki to mēdz savā cilvēcīgajā skatījumā redzēt, un tas nemaz nav nepareizi, bet tas patiesībā nava vēl viss. Ar šādu devumu Dievs Tas Kungs cilvēkiem pēkšņi paver visas cilvēka dzīves īpato divpusību, īpato devumu, kas sniedzas gan vienā, gan otrā virzienā. Ka mazais, cilvēcīgais radījums sevī kaut ko tādu apvieno, ko nemaz vēl tādā veidā nevar iedomāties.
Mazais bērniņš ienāk pasaulē kails un nevarīgs. Viņš ienāk raudādams bieži vien. Viņš ir izsalcis, viņam salst, viņš meklē savas mātes tuvumu, kur sasildīties, viņš meklē mātes krūti, kur stiprinātos. Viņam nav pašam itin nekā. Un pirmā manta, kas viņam dota, ir tie autiņi, kuros viņu ietin, lai viņš nesaltu, lai viņam būtu labi. Un mēs redzam, ka šis bērniņš mums parāda ne tikai, cik nevarīgs ir cilvēks, kad viņš sāk savu dzīves gājumu, bet arī parāda to, ka cilvēka dzīves gājuma pirmajā sākumā ir šīs divas lietas – būt sasildītam, būt pabarotam. Viņš pats sniedzas pēc šīm lietām, un viņš pats atrod šo pirmo cilvēcīgo apmierinājumu. Jā, te atklājas it kā visa cilvēka dzīve uzreiz un mazumā. Šie divi cilvēka centieni – man vajaga, man trūkst. Es gribu! Bet pie šādas bērniņa nākšanas parādās vēl kaut kas cits. Ne tikai šī tiekšanās pēc ieguvuma kaut ko saņemt par savu, kaut ko iegūt sev, kaut kādām mantām kļūt bagātākiem. Ir vēl arī viena cita lieta. Mēs teiksim – jā, mīļā māte ir ar šo mīļo bērniņu, lai viņam būtu silts, lai viņš būtu paēdis.
Tas izklausās ļoti vienkārši. Un patiesībā te ir kaut kas no Debesu valstības kārtības. Te ir kaut kas lielāks nekā tikai tas, ko mūsu acis redz. Katru reizi, kad māte ņem savu bērniņu barot pie krūts, viņa nes kādu lielu upuri – viņa dod savu dzīvības spēku, viņa dod savu dzīvību šim bērniņam, lai viņa varētu dzīvot, šī dzīvība. Viņa piepilda kaut ko no tās taisnības, ko vēlāk Pestītājs runā un saka: “Nav lielākas mīlestības, ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem.” Tas, liekas, ir kaut kas dabīgs, kaut kas nepamanīts un nepamanāms. Un tomēr katrs šis mātes devums, kura dod pati sevi, savu dzīvību šim mazajam ne tikai tanī pirmajā atnākšanā, bet arī katrreiz, ņemot viņu barodama pie savas krūts. Un mēs pienākam pie šīs īpatās divdaļības, ka mēs dzīvojam pasaulē, kurā mums ir divi ieguvumi un divi centieni. Ka mums ir šis meklējums kaut ko iegūt, un mēs esam šīs pasaules ļaudis. Un mēs esam tie, kas mācāmies Debesu valstības likumu – dot un dalīt, ziedot un ciest.
Mazais bērniņš pieaugdams sāk pazīt savu mantiņu, kādu mazu nieciņu, ko viņš tur cieši satvertu savā rociņā un negrib to atdot un atlaist, līdz asarām pretodamies, ja kāds grib to iegūt. Mans! Tas ir mans! Tā ir mana manta! Un vēl paaugoties, kad tiekoties ar kādu vēl līdzīgu, kas sniedzas pēc šīs mantas, rodas pretniecība. Tā ir mana mantiņa! Tas pieder man!
Un tā tas iet cilvēka dzīvei cauri – no viena ieguvuma pie cita, no vienas vajadzības pie citas. Un brīnišķais un baismīgais ir tas, ka šinī gājumā no vienas mantiņas pie otras, no niecīgās rotaļlietiņas, kurai nav... kura pati par sevi jau parāda, cik nevērtīga viņa ir, cilvēks sniedzas pēc citām rotaļlietiņām, kas tīksmina viņa prātu vai muti, vai acis. Pēc tām rotaļlietiņām, ar kurām var mainīt un iegūt kaut ko lielāku un vairāk...
Par kādu ievērojamu cilvēku, kas bija savā mūžā ieguvis ļoti lielu bagātību. Vēl mazs, bet uzņēmīgs un drosmīgs zēns būdams, viņš pelnījās ar sīkiem darbiem uz ielas un pamazām vairoja mantiņas un mantas. Visbeidzot ar savu centību un uzstājību, un drosmi viņš bija varējis tikt tik tālu, ka viņš bija iemantojis lielu bagātību. Ļoti lielu bagātību! Kur nevarēja saskaitīt neviens cilvēks īstenībā, cik lieli ir šie viņa līdzekļi, kas noguldīti drošībā, kas noguldīti glabātuvēs, bankās un kas deva viņam iespēju daudzas lietas darīt savā paša labā un kādreiz arī kādas labdarības lietas citu labā. Viņš varēja klāt galdu tūkstošiem cilvēku uzreiz un mielot viņus ar lieliem, brīnišķīgiem ēdieniem un kārumiem. Un brīnišķīgais bija tas, ka viņa ārsti, kas bija nepārtrauktā nomodā par viņa veselību, kad viņš bija tapis jau augstos mūža gados, viņam aizliedza visu to, ko cilvēki tura par gardu un patīkamu. Viņa dienišķā barība bija nedaudz ļoti šķidras putriņas, jo citu viņš nedrīkstēja vairs lietot.
Mēs redzam šos dievišķos gājuma ceļus. Mēs redzam šo cilvēku centību pēc tā, kas it kā būtu vajadzīgs, kas patiesībā iet pāri pār to, kas ir vajadzīgs. Cilvēka acs ir miesas spīdeklis, vērtētāja, skatītāja. Cilvēka acs ir tā, kas redz un iekāro, un roka ir tā, kas satver. Un notiek tas, ko Pestītājs Savā atklājumā Savam māceklim saka par cilvēkiem viņu dzīves kārtībā – tu saki, ka tu esi bagāts pārpārim un tev nekas nav vajadzīgs, un tu nezini, ka tu esi nabags, nožēlojams, akls un kails. Es dodu tev padomu – pērc no Manis zeltu, kas ir ugunī pārbaudīts, baltas drēbes, lai tu topi viņās ietērpts un tavs kauns netop redzams, un svaidi savas acis acu zālēm, lai tu varētu redzēt, lai tavas acis nebūtu aklas.
Mīļā draudze! Mūsu acīm ir vajadzīgs tas skats, ka tur, kur mēs stāvam šo lietu priekšā – es un man, es gribu un man vajag – lai mēs zinām atšķirt to, ko mazais bērniņš pats nemāk vēl atšķirt, turēdams apkamptu savu mantu, kuru viņš tur tik ļoti dārgu un kurai tomēr nav nekādas vērtības. Un mēs griežamies pie viņa mātes, un mēs griežamies pie tiem cilvēkiem, kas sevī kaut ko nes no šīs mātes īpašībām. Viņa ne katrreiz ir pamanīta, un kādreiz viņa ir arī pat atstāta savā vecumā un nespēkā. Mēdz jau tā teikt – jā, māte ir devusi bērnam dzīvību. Un mēdz par to domāt – par šo vienu pirmo brīdi, kad patiesi viņš nāk šinī pasaulē. Bet ar katru norūpi, ar katrreiz pasniegto krūti viņa dod no sevis savus dzīvības spēkus. Nav nevienas citas mīlestības, kas tai līdzinātos.
Šī iežēlošanās, šie Debesu valstības vārti! Mēs parasti tad sakām – cik jauki ir tādi cilvēki, kas tā iežēlojas, un cik brīnišķīgi ir tādam nelaimīgajam, kurš saņem riecienu maizes. Jā, tas ir tā! Bet mēs neredzam kādreiz otru pusi. Un mūsu Kungs un Pestītājs mums to atgādina – ja kam ir divi svārki, lai dod tam, kam nav ..(?), ja kam ir barība, lai dara tāpat, un kas pasniegs biķeri auksta ūdens, tam viņa daļa Debesu valstībā nezudīs.
Debesu valstība ir mūsu vidū! Mēs nepiederam tikai pasaulei un savai miesai. Mēs esam tādā savādā savienībā – mūsu miesa un Dieva dotā dvēsele un dzīvība. Un mēs nepamanām to, ka viens arī viens biķeris ūdens izslāpušajam un rieciens maizes izsalkušajam – jau tas ir kaut kas no Debesu valstības lietām, kaut kas, kas ir sakrāts kaut kur augstībā, ko Debesu Tēva acs vērtē citādi. Kur mēs paliekam tikai ierobežoti paši savās vajadzībās un vēlējumos, un kur mēs nemanām, cik tuvu ir Debesu valstība pienākusi mums klāt. Viņa ir tepat blakus, viņa tepat mūs sastop uz ielas, te viņa mūs uzrunā kādreiz ļaužu pulkā un pat mūsu mājās.
Jau dzimšanas brīdī mēs redzam šīs divas piederības. Šo piederību zemei un nīcībai, pasaulei un nīcībai. Pestītājs saka – nekrājiet šo mantu, nevairojiet! Lai tev nebūtu simta vietā simt tūkstoši un simt tūkstošu vietā miljoni. Neko tas nedod, ja tu no viņiem nedosi tam, kam nav nekā! Ir cita manta. Manta Debesīs, Debesu valstība un mūsu piederība Debesu valstībai. Un viņa sākas tik ļoti vienkārši. Tik ļoti vienkārši! Ar to brīdi, kad māte pirmo reizi pasniedz savam bērniņam savu krūti. Kaut kas tik vienkāršs, tik niecīgs... Nebūt, nebūt!
Tas ir kāds uzaicinājums – ka mēs šīs nepamanītās lietas ieraugām un saprotam, un saņemam. Un mēs stāvam mūsu dienās vēl kādu citu briesmu un bēdu priekšā. Jautājums cilājas visā pasaulē – vai vispār būtu nepieciešams, ka visi tie bērniņi, kas grib uzsākt savu dzīvību un augt, ka tiem šo iespēju liedz un viņus nonāvē, pirms viņi vēl dzims.
Līdzjūtīgi un ticīgi cilvēki ar šausmām domā par tiem likumiem, izkārtojumiem un cilvēcīgiem ieradumiem, kas domā tik vienkārši – ko tad šī vēl netapusē dzīvība ir vērta, kas mūs traucē, un ko viņa būs vērta, kad viņa nāks pasaulē? Viņa prasīs pūles un rūpes. Cilvēki... viņiem pieder šis vārds – tu esi nabags un akls, un kails, jo tu nesaproti, ka šeit Debesu valstība piestājas pie tevis. Tas nav tikai tāds jūsmas iepriecinājums – bērniņa ienākšana pasaulē. Tas ir dievišķais izkārtojums, kā atklāt mums Debesu valstību, kur mēs viņu nemaz varbūt neapjaušam, kur mēs domājam, ka Debesu valstība ir kaut kas mākoņos un ka viņa nāk ar kaut kādiem spožumiem un varavīksnēm vai zibeņiem. Pestītājs saka – viņa ir jūsu vidū! Jūsu vidū cieši klāt. Saņemama un piepildīdama. Piepildīdama un dodama. Kādai mātei dod atbildi visai viņas dzīvei un brīnišķo, dievišķo gudrību. Piedzīvot, ne tikai domāt un jūsmot! Piedzīvot, cik tuvu ir šī valstība un cik viegli mēs drīkstam viņu saņemt. Āmen.
Mūzika. Draudzes dziesma.
Savā aizlūgšanā mēs ieslēdzam šīs dienas Dieva galda viesus. Baudiet un redziet – Tas Kungs ir labs! Svētīgs tas cilvēks, kas uz Viņu paļaujas. Āmen.
Savā aizlūgšanā mēs ieslēdzam arī īpaši mazo, mīļo meitenīti, Māra un Laimas Ziemeļu meitenīti, novēlēdami māti viņas vēl joprojām nopietnajā laikā un novēlēdami mazo, mīļo meitiņu Dieva pasargājumam un žēlastībai, mēs dziedāsim 337. dziesmā 6. pantu. 337. 6. pantu – “Viņš mani sedz ar Savām rokām”.
|
