 klausīties 0024.0
Feldmanis R. Sprediķis Jņ.17:11-19. Biķeros. kasetes 0024.0 atšifrējums. Saņemts no A.Briedes 2010.g.septembrī
Sprediķis,
teikts 1994. gada 8. maijā
Biķeru draudzē
(Aleksandra Bites 1. dievkalpojums pēc ordinācijas/krusta pasniegšanas)
Draudzes dziesma.
Žēlastība un miers lai jums visiem no Dieva, mūsu Tēva, un mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus! Āmen.
Uzklausi, draudze, šīs dienas Svēto Evaņģēliju, kas ir rakstīts pie Jāņa 17. nodaļā, kur mūsu Kungs un Pestītājs tā runā!
11 Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē, un Es eju pie Tevis. Svētais Tēvs, uzturi Savā vārdā tos, ko Tu man esi devis, lai viņi ir viens, itin kā mēs.
12 Kamēr Es biju pie viņiem, Es tos uzturēju Tavā vārdā, ko Tu Man esi devis, un pasargāju tos, ka neviens nav pazudis kā vien pazušanas dēls, lai Raksti piepildītos.
13 Bet tagad Es eju pie Tevis; un par to Es runāju pasaulē, lai Mans prieks viņos būtu pilnīgs.
14 Tavus vārdus Es tiem esmu devis, un pasaule viņus ir ienīdusi, tāpēc ka viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules.
15 Es nelūdzu,lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai Tu viņus pasargātu no ļauna.
16 Viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules.
17 Svētī tos patiesībā; Tavi vārdi ir patiesība.
18 Tāpat kā Tu Mani esi sūtījis pasaulē, arī Es viņus esmu sūtījis pasaulē.
19 Un viņu labā Es pats svētījos nāvē, lai arī viņi būtu patiesībā svētīti.
Āmen.
Mēs Tevi lūdzam un piesaucam, Dievs Kungs, Svētais Gars, Tu apgaismotājs un padoma devējs, un iepriecinātājs Gars! Nāc ar Tavām dāvanām un žēlastību un apgaismo mūs, lai mēs saņemam Tavu svēto patiesību un viņā esam atdzīvināti, un paši to izpaužam un apliecinām šai pasaulei, jo Tavs Vārds ir mūžīga patiesība. Āmen.
Šī diena ir iezīmēta kristīgajā draudzē kā Lūgšanas diena. Bet viņa šinī brīdī nav lūgšanas diena kaut kādā mūsu vispārējā izpratnē, domā. Viņa kāda tāda īpata. Lūgšana, kas šai dienai piešķir savu īpato nokrāsu un nozīmi, – tā ir nevis mūsu lūgšana, tā ir mūsu Pestītāja lūgšana. Mūsu Pestītāja lūgšana, kurā Viņš runā uz Tēvu par tām lietām, kurām ir jānotiek. Viņš lūkojas nākotnē. Tāpat kā Viņš zināja Savu ceļu, kas Viņu vedīs cauri aizliedzējiem un nodevējiem, pie krusta ciešanām un nāvei uz augšāmcelšanos, tā Viņš redz arī to stāvokli pasaulē, kas būs, kad Viņš vairs pasaulē šinī skatāmajā veidā un klātbūtnē vairs nebūs. Tā, kā Viņš ir pulcinājis un sapulcinājis toreiz šos mācekļus un kā Viņš ir teicis – Es esmu padarījis to darbu, ko Tu Man liki darīt, tagad Es noeimu pie Tevis, Tēvs. Pagodini Mani!
Viņš ir padarījis Savu darbu... Mēs tūdaļ paliekam tādi domīgi pie šī Viņa vārda. Jā, kas bija Viņa darbs, ko Viņš ir padarījis? Tie tūkstoši, kurus Viņš dziedinājis, mierinājis, atraisījis no ļauniem spēkiem, pabarojis, tie tūkstoši, kas izklīda pēc tam, tie divpadsmit, kas bija ap Viņu... Cik ļoti nedroši viņi bija līdz tam brīdim, kamēr Viņš augšāmcēlies viņus nesapulcināja no jauna! Kas tad ir šeit padarīts? Ja mēs tā skatamies ar tādu cilvēka vērtējumu – ir kaut kas darīts, bet... Vai ir padarīts? Mūsu Pestītāja lūgšana mums atklāj šo. Cilvēki, kas gaida un domā, un domāja, ka Jēzus izdarīs un pabeigs to darbu, kas pasaulē ir darāms, un ka pasaulē iestāsies Viņa valstība, tie cilvēki dabūja šaubīties, tie cilvēki dabūja izsamist. Jānis Kristītājs cietumā, dzirdēdams par to, ko Jēzus dara, ir apmulsis un nezin, vai tiešām tik vien tā vajadzēja notikt lietām, ka nekas no redzamā, lielā, varenā priekšsludinājuma nav cilvēku acu priekšā nostājies. Un tā mēs varētu vaicāt arī tagad, kad mēs redzam Evaņģēlijā mūsu Pestītāju ar Viņa mazo mācekļu pulku. Ir kaut kas padarīts...
Un ir kaut kas, kas vēl stāv priekšā! Šai lūgšanai un šai...(?) dievišķīgie vārdi. Tas viens ir skatījums atpakaļ, šis otrs ir skatījums uz priekšu. Viņš runā par Saviem mācekļiem. Viņš it kā nemaz vairs nezina to, kas bija noticis, ka viņi bija no Viņa bēguši, aizlieguši, vāji, iebaidīti... Viņš runā par Saviem mācekļiem. Es svētījos iekš viņiem, Es viņiem esmu devis Tavu vārdu, ko Tu Man esi uzticējis, tie ir Tavi... Viņš runā par šiem mācekļiem. Un Viņš runā un saka tālāk šīs lietas, ka viņi tagad ir tie, kurus Viņš sūta – kā Mans Tēvs Mani ir sūtījis, tā Es sūtu jūs. Pasaulē jums būs bēdas, viņi jūs jau ir ienīdējuši par to, ka jūs esat ar Mani. Jūs esat ienīdēti visā pasaulē Manis dēļ. Jā, bet kas tad ir tālāk vairs gaidāms? Vai šim pulciņam jābūt saspiedušamies kopā savā mazumiņā, vairīgiem no cilvēku ļaunuma, no cilvēku uzbrukumiem, zākājumiem, posta? Pasaule tos ir ienīdējusi, tāpēc ka tie nav no pasaules, itin kā Es neesmu no pasaules. Es esmu viņiem devis Savu vārdu. Un te ir tas atrisinājums tam vārdam, ko Pestītājs runā par pabeigto darbu. Tas cēliens, ko Tēvs Viņam ir uzticējis darīt, ir pabeigts. Un viņš pabeidzas ar to, ka Viņš atstāj Savu vārdu, Savu svētību, Savu klātbūtni tiem, kurus Viņš ir aicinājis un kuri tagad būs šinī pasaulē, un tiem būs šis uzdevums. Itin kā Mans Tēvs Mani ir sūtījis, tā Es sūtu jūs – kā avis vilku starpā – runā Viņš kādā vietā. Ir šis lielais sūtības uzdevums, tas lielais pasaules plašums, par kuru Viņš saka: Eita pa visu šo pasauli! Pa visu viņas plašumu un pasludiniet Evaņģēliju! Viņš pats nebija gājis pa visu pasauli. Viņa gaitas bija turpat tikai jūdu zemē. Tas bija kaut kas arī, kam bija jābūt un kas tika pabeigts, un šis pabeigums ir šie Viņa mācekļi. Tie, kuriem Viņš uztic un kuriem Viņš liek to darīt, ko Viņš ir darījis. Viņš runā par šo mācekļu ceļu. Pasaule jūs ienīst, tāpēc ka viņa Mani ir ienīdējusi. Tāpēc ka jūs neesat no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules. Un šeit ir Viņa devums Viņa mācekļiem – Viņa aizlūgšana un aizstāvība pie Tēva. Viņi nav (?)no pasaules. Svētī tos Tavā patiesībā! Tavs vārds ir patiesība. Itin kā Tu Mani esi sūtījis pasaulē, tā Es arī tos esmu sūtījis pasaulē un esmu svētījies par tiem. Es esmu viņus tā, kā Tu Mani esi sūtījis, Es sūtu viņus. Es sūtu šos mācekļus, un svētī tos Tavā patiesībā. Lai šī patiesība, kuru Viņš ir nācis un apliecinājis Pats un kuras apliecinājumam pievienojas vēl viss tas, kas notika pēc Viņa augšāmcelšanās, lai tas viss kā tā patiesība, kas pasaulei ir vērā ņemama, kas viņai ir nepieciešama, lai viņa tiktu atjaunota un atdzīvināta, tā tiek ielikta Viņa ziņā. Viņi ir tie, kuriem šī patiesība ir apliecināma. Eita pa visu pasauli – pasludiniet, māciet, kristījiet! Lieciet turēt visu to, ko Es jums esmu pavēlējis! Bet – Es jūs sūtu kā avis vilku starpā. Viņi jūs tāpat ienīdēs, kā viņi ir Mani ienīdējuši. To visu Pestītājs redz. To visu Viņš zin. Arī pie tā viena mācekļa aicināšanas, kas notika brīnišķā kārtā toreiz pie Damaskas vārtiem, kur viņam tiek sacīts – tas ir tas, kuram būs Manis un Evaņģēlija dēļ tik daudz jācieš. Un Viņš iezīmē viņa ceļu, un šī ceļa iezīmējumā ir arī ielikta Viņa žēlastība. Viņš runā uz Savu Tēvu, ne tikai dodams kādu ziņu un raksturodams apstākļus, ne tikai atkārtodams to, kas šiem Viņa mācekļiem būs jādara, ne tikai šīs lietas, kuru dēļ mēs teiktu – šīs pavēles varētu padarīt cilvēka sirdi, cilvēka domas, cilvēka prātu tik smagu, tik grūti nesamu nastu. Viņš runā par lūgšanu. Arī šie vārdi ir runāti lūgšanā. Bet Viņš runā vēl par kādu citu lūgšanu, kas vēl turpinās un turpināsies – Es lūdzu par tiem! Viņa svētā aizstāvība – viņa nav no šīs pasaules. Es lūdzu par tiem, ne ka Tu viņus atņemtu no pasaules, bet ka Tu tos pasargātu no ļauna. Pestītāja beidzamā lūgšana, lūgums par Viņa mācekļiem, kuriem Viņš ir uzticējis Savu patiesību, lai Viņa prieks... Es nāku pie Tevis un runāju pasaulē, lai Mans ir prieks būtu pilnīgs iekš viņiem – šiem mācekļiem. Lai prieks būtu pilnīgs arī tad, kad Viņš vairs nebūs viņu vidū. Šo prieku vairos, izteiks un dos šī pasargātības atziņa, šis patvērums Viņa svētajā lūgšanā, Viņa svētajā aizlūgšanā, ar kuru Viņš sedz Savus mācekļus, kurus Viņš sūta šinī pasaulē un kuri paši nav no šīs pasaules, bet ir nākuši jau no Dieva žēlastības, kā Viņš solīja. Arī par tiem. Tā lūgšana, ar kuru Viņš sedz un vada Savu draudzi, ar kuru Viņš sedz un vada Savus mācekļus. Es nelūdzu par pasauli! Viņš nelūdz par to, kas norisinās šinī pasaulē, par tām lietām, par kādām mēs, cilvēki, tik bieži lūdzamies, lai mēs pasargāti esam no vētrām, no plūdiem, no uzbrukumiem, no kara briesmām, no cilvēku ļaunuma un no savām nelaimēm un sērgām. Ne šīs lietas! Ne šis mūsu lūgšanu... sīko lūgšanu pušķis, ar kuru mēs Dieva priekšā stāvam kādreiz, savās dienās un naktīs lūgdamies pēc tā, kas mums liekas vajadzīgs un trūkst. Ne tas! Bet par kaut ko daudz, daudz lielāku – pasargātību no ļauna. Jēzus svētais nomods par Viņa mācekļiem. It kā patvērums. It kā kāda telts, kas likta pār viņiem, kas viņus sargā no tā, kas uzbrūk, no tā, kas ir visļaunākais uzbrucējs – neatlaidīgākais, spēcīgākais, viltīgākais. Savaldzināt, novērst, izārdīt, izpostīt, grēkā iegrūst un nāvē, un pazušanā... Pasargāt ne no pasaules, ne no viņas apstākļiem un grūtumiem, un cilvēku lielajiem samezglojumiem. Ne lai pasargātu no tā. Lai pasargātu no ļaunā, jo – galu galā – visupēdējā cīņa, kas ir Pestītājam likta un ko Viņš ir izcīnījis pie Krusta, un kurai jātop izcīnītai katra cilvēka atsevišķajā dvēselē un dzīvē, tā ir šī cīņa – atkāpies, sātan! Atstājies ar savu viltu, kārdinājumu un vilinājumu. Es nelūdzu par pasauli, bet tikai – lai Tu viņus pasargā no šīs pasaules. No ļauna, kas ir visapkārt. Un tanī laikā, kad viņiem būs jāiet pa visu šo pasauli un jāsludina Evaņģēlijs.
Lūgšanas svētdiena. Mūsu Pestītāja Lūgšanas svētdiena. Mūsu Lūgšanas svētdiena, kurā mēs savu sirdi atdodam Viņam pateicībā par to, ko Viņš ir apsolījis un pilda, dodams Savu uzdevumu šīs pasaules vidū un cilvēkiem, kas šeit mīt, un tanī pašā laikā sargādams, svētīdams un īstā, patiesā priekā pat vadīdams ar Savu svēto aizlūgšanas varu (?). Lai slavēts ir mūsu Kungs un Pestītājs! Āmen.
Aizlūgšanā ieslēdzam šīs dienas Dieva galda viesus. Baudiet un redziet, ka Tas Kungs ir labs! Svētīgs ir tas cilvēks, kas uz Viņu paļaujas. Āmen.
Mīļā draudze! Šodien mums ir kāds īpašs iemesls pienest pateicību, slavu un godu mūsu Pestītājam. Mūsu vidū šodien pirmo reizi savā amata pilnajā piepildījumā ir mūsu mīļais, iemīlētais mācītājs, kuru mēs pazīstam no viņa patiesības dziļuma un pasludinājuma noteiktības un skaidrības un kurš stājas tagad savas draudzes priekšgalā kā patstāvīgs, pilns šīs draudzes mācītājs Biķeros – mūsu mīļotais un iecienītais mācītājs Aleksandrs Bite. Savā aizlūgšanā ieslēdzam un paturam, un pateicamies Dievam par šo brīnišķo Dieva kārtojumu, ka Viņš liek Savam kalpam, Savam māceklim tā stāties Viņa draudzes priekšā kā Viņa pilnvērtīgajam, ļaužu atzītajam un draudzes vienprātīgi un sirsnībā aicinātajam. Un mēs, svētīdami šo ceļa sākumu viņam līdzi, dziedāsim 270. dziesmā pirmo pantu, meldija 47.: “Kungs, par šo Savu kalpu gādā!” Par tādiem lai visi cilvēki mūs tur – par Kristus kalpiem un par Dieva noslēpumu namturiem. Un no namturiem visnotaļ ir prasīts, ka tie tiek atrasti uzticīgi. Āmen.
Savās aizlūgšanās... Savās aizlūgšanās mēs ieslēdzam viņus (?), kas ir novēlēti Dieva žēlastībai... ieraksts apraujas
|
