Efez.6:2-3. (23.10.1983) Saņmts no M.Meldrājas
Sprediķis
Mācītājs R. Feldmanis
23.10.1983.
Efez.6:2-3
„Godā savu tēvu un māti...”
Jau sen ir spriests par to, kas ir cilvēks un kādam viņam jābūt. Un radās vienkāršais teiciens, ka cilvēks ir sabiedrisks radījums. Jā, bet kā tad cilvēks dzīvo tajā savā sabiedrībā?
Apustulis Pāvils saka, ka visa cilvēka labklājība ir atkarīga no tā , kā šī sabiedrības locekļa dzīve norit, pēc kādiem garīgiem likumiem. Un viņš atgādina ceturto bausli un paplašina to. Tāpat kā Mārtiņš Luters savā izskaidrojumā, runādams ne tikai par ģimeni vien, bet par visām sabiedriskām sakarībām un atkarībām, kādās mēs esam.
Visas cilvēka dzīves labklājības pamatos tātad ir iegūlies šis garīgais likums, ka jaunākie un bērni ir godbijības, pakārtotības un paklausības stāvoklī. Protams, otrie ir norobežojami no aklas patvaļas, savas varas izrādīšanas.
Cilvēki ir nonākuši kaut kādā neskaidrībā. Jauniem šķiet, ka vecāko domas arī jau kļuvušas vecas, nav vērā ņemamas u.t.t. Tas ir vienmēr tā bijis, bet vienmēr ir bijis arī uzdevums saņemt mantojumu. Tas sākas jau ar skolu, kad mēs to saņemam no skolotāja. Mājās tas ir mazāk uzskatāms, tomēr arī tur tā ir jābūt.
Stāsts par Robonsonu Kruzo rāda mums, kas tā ir par priekšrocību, ja mums nav jāiesāk viss gluži no jauna. Un vēl vairāk tas ir dzīves gudrībā. Arī jaunie zinātnieki izaug saņemdami iepriekšējo no vecajiem. Un ja to uzdotu cilvēkam, kas neprot ne lasīt, ne rakstīt?
Šinī bauslī ir nepārtraukta pamācība katram laikmetam un katram cilvēkam. Savādi teikts – „ lai tev labi klājas virs zemes.” Ko tad nozīmē godināt? Tas nozīmē vaicāt viņam to, kas tev pašam pietrūkst. Veselas tautas, kas to zina un pilda, neizzūd no pasaules vēstures. Lasot par senajiem laikiem, minētas daudzas tautas, kas izgaisušas, bet ne visas. Nav izzudusi jūdu tauta. Dažādi ir bijis ar viņiem, bet viens ir skaidrs – šī tauta nekad nav veidojusi invalīdu patversmes un veco ļaužu mītnes. Vecais cilvēks dzīvo savā mājā pie jaunajiem. Viņš ir tā dzīvā saite ar jauno, savienotājs loceklis ar pagātni.
Arī ķīniešu tautas dzīves likumos stāv tēva un mātes un vecāko godināšana. Nelaimēs un plūdos uz rokām nenes vis bērnus, bet veco tēvu un māti. Armēņu tauta šodien ir tam dzīva liecība, ko nozīmē turēties pie savu tēvu tēvu baznīcas un ticības. Pār viņiem nākušas mežonīgas tautas, viņi glābuši savu baznīcu piederumus, grāmatas, slēpuši tos kalnos.
Tauta, kas aizmirst savu tēvu un māti, arī garīgos, ir kā nocirsts koks. Kādu brīdi jau vēl zaļš, tad tas nokalst un paliek par žagaru.
Tikai divās vietās evaņģēlijos redzam Pestītāju dusmīgu. Pirmoreiz pret dievnama apgānītājiem un otrreiz, kad bērniem liedz pieeju Viņam. „ Neliedziet tiem!” Kādēļ?. Cilvēks, kam pārtrūkst saite ar Kristu, iet bojā. Iet bojā visa tāda tauta.
Arī mūsu tauta ir uzziedējusi Kristus evaņģēlija dēļ. Arī visa Eiropa tāpat. Bet, kur sākas atraisīšanās no tā, sākas garīgā bojāeja. Šo ķēdi nedrīkst pārtraukt. Katrs cilvēks nevar sākt no jauna kā Robinsons. Tas ir tikai skaists stāstiņš. Mēs esam mantinieki un mantojuma tālāk devēji.
Apustulis runā, ka tas attiecās ne tikai uz vecākiem un bērniem. Mēs esam pārjūtīgi pret vārdiem „ kungi un kalpi - tā ir tā laika valoda. Tur, kur tauta pati ar sevi ir ienaidā, tā iet bojā. Pareizi.
Cilvēkiem jābūt iekļautiem kopējā sakarībā un kārtībā. Darba vietā, arī baznīcā. Arī attiecībās starp draudzes locekļiem ir spēkā šis bauslis. Lai dzīve vainagotos ar labklājību un ar ilgumu.
Āmen. | 
