Sprediķis

 Klausīties audio ierakstu 3JS_032b

[Tiek ieslēgts diktofons] 
Cerība un prieks, un arī katra viņas locekļa, katra Kristus cilvēka, Kristus mācekļa prieks, spēks, drosme un miers. Šis labums, kas Pestītāja aiziešanai nāk līdzi, šie atvērtie avoti, kas visas lietas apgaismo un noliek savā vietā. Mēs stāvam šo svētku tuvā gaidījumā. Bet patiesībā šie svētki, Kristus Svēta Aizstāvja un Iepriecinātāja svētki, ir kristīgā cilvēka katra diena. Āmen.

Sprediķis teikts 1988.gads

Mežaparka draudzē

Žēlastība un miers lai ir jums visiem no Dieva, mūsu Tēva un mūsu Kunga, un Pestītāja Jēzus Kristus. Āmen.

Uzklausi, kristīgā draudze, svēto evaņģēliju šai dienai, kas ir rakstīts pie Jāņa 16. nodaļā, kur mūsu Kungs un Pestītājs tā uz mums runā:

Tanī dienā jūs mani vairs nejautāsiet. Patiesi, patiesi, es jums saku, ja jūs Tēvam ko lūgsiet, Viņš to jums dos Manā vārdā. Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs. To Es jums līdzībās esmu runājis; nāk stunda, kad Es vairs nerunāšu uz jums līdzībās, bet tieši stāstīšu par Tēvu. Tanī dienā jūs lūgsit Manā Vārdā, un Es nesaku, ka Es aizlūgšu Tēva priekšā par jums. Jo pats Tēvs jūs mīl, tāpēc, ka jūs Mani esat mīlējuši un esat nākuši pie ticības, ka Es esmu izgājis no Tēva. Es esmu izgājis no Tēva un nācis pasaulē: tagad Es atkal atstāju pasauli un aizeimu pie Tēva. Mācekļi Viņam saka: "Redzi, tagad Tu runā tieši un ne vairs līdzībā. Tagad mēs saprotam, ka Tu zini visu un Tev nav vajadzīgs, lai kāds Tevi jautātu; tāpēc mēs ticam, ka Tu no Dieva esi nācis." Jēzus tiem atbildēja: "Tagad jūs ticat? Redziet, nāk stunda un ir jau klāt, kad jūs izklīdīsit katrs savā vietā un Mani atstāsit vienu. Bet Es neesmu viens, jo Tēvs ir pie Manis.
To visu Es esmu runājis uz jums, lai jums miers būtu Manī. Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis! (Jņ. 16:23-33) Āmen!

Mēs Tevi lūdzam, mēs Tevi piesaucam, Dievs Kungs, Svētais Gars, Tu patiesības, Tu dievišķais padoma devējs Gars, nāc Tavā žēlastībā, nāc un piepildi mūsu vājību un nespēku un apgaismo mūs, ka mēs saņemam Tavu svēto patiesību un viņā esam atdzīvināti un paši esam viņas apliecinātāji, jo Tavs Vārds ir mūžīga patiesība. Āmen.

“To visu Es esmu runājis uz jums, lai jums miers būtu Manī.” Mūsu Kungs un Pestītājs mums dod kādu atrisinājumu, kādu atrisinājumu tam visam, ko mēs cilvēki saucam savā dzīvē par tā sauktajiem dzīves jautājumiem, problēmām, grūtumiem, visu to, kas mūs nodarbina – mūsu domas – vai nomāc mūsu prātu, kur mēs stāvam neziņā, kur mēs stāvam kādreiz pat izmisumā. Pestītājs ar šo vienu teikumu mums parāda šo izeju. Nomierinātās sirdis, nomierinātās dzīves. Iznicinātās, bēdu pārņemtās cilvēka esamības piepildījums. Tas, ko esmu runājis, Viņš saka, tas ir tāpēc, lai jums būtu šis miers. Jums pasaulē ir bēdas. Mēs varam sacīt, papildināt un teikt – problēmas, grūtumi, jautājumi, briesmas, posts. Tas viss ir satverts kopā – Viņš saka, turiet drošu prātu, tam visam ir atrisinājums, tam visam ir uzvara – visām šīm lietām, kas mūs nomāc un nospiež. Kur ir šī izeja, kur ir šis atrisinājums, kur ir šis miers, kur ir šis Viņa drošinājums? Viņš saka – tur, kur Es esmu jums šīs lietas runājis, tās visas to sevī satur. Jā, bet kur īsti? Viņš ir tik daudz uz saviem mācekļiem runājis, un viss tas, ko Viņš ir teicis, – tas viss ir savā vietā un reizē neaizvietojami vērtīgs, svarīgs, nepieciešams, dziļas patiesības, gudrības pilns. Bet šeit lieta grozās ap kaut ko tādu sevišķu, kas tanīs lietās, ko Viņš ir runājis, ieņem vēl īpašu vietu. Tās ir tās lietas, kuras Viņš runā pats par sevi. Jā, kādēļ, ko tas nozīmē, kāpēc tās lietas, ko Viņš runājis par sevi, mums būtu jāņem vērā? Vai tad mēs nezinām, vai tad mēs neesam dzirdējuši, vai tad mēs Viņu nepazīstam? Viņa vārds, Viņa vārdi – tie visi ir mūsu priekšā, mums nav apslēpti, bet šinī vietā Viņš kaut ko runā pavisam īpaši, un Viņa mācekļi to Viņam saka – redzi, tagad Tu runā tieši, ne vairs līdzībā. Tagad mēs saprotam, ka Tu zini visu un Tev nav vajadzīgs, ka kāds Tev jautātu. Tāpēc mēs ticam, ka Tu esi no Dieva nācis.

Jēzus tiem saka – tagad jūs ticat? It kā viss tas, kas iepriekš būtu bijis, vēl nemaz nesniegtos līdz šim vārdam – ticība Jēzum. Šīs nodaļas pirms mūsu Pestītāja aiziešanas pie Tēva ir savā laikā likušās arī mācekļiem grūti saprotamas. Un daudzkārt cilvēkiem mūsu dienās, arī kristīgā draudzē, viņas kaut kā aizslīd garām. Ticēt, ticēt Dievam, ticēt Kristum, Dievu lūgt – visi šie vārdi ir zināmi, bet kaut kas trūkst pie viņu saskaņotības, kā viņi savienojas kopā. Un šeit Pestītājs to arī mums rāda. Tā sakarība, ko mēs apliecinām mūsu Ticības apliecībā, sacīdami: “Mēs ticam uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, kas no Tēva dzimis priekš pasaules sākuma, Dievs no Dieva, Gaisma no Gaismas, patiesais Dievs no patiesā Dieva.” Ka mēs zinām to, ka mēs stāvam Tā priekšā – Es esmu izgājis no Tēva un nācis pasaulē, tagad atstāju pasauli un aizeju pie Tēva. Tātad mūsu priekšā nav kāds pravietis vai gudrs vīrs, mūsu priekšā nav viens no tiem neskaitāmajiem ticības skolotājiem, kādus tagad pasaule dučiem vai simtiem mums piedāvā un piedāvā viņu gudrības, un piedāvā tos paņēmienus un ceļus, kādus viņi ieteic cilvēkiem, lai cilvēku dvēsele gūtu mieru, lai cilvēku gars būtu apskaidrots, lai cilvēki iegūtu pat mūžību. Vai mēs neesam dzirdējuši, neesam lasījuši, neesat pat skatījuši, kā šie pasaules lielgudro vēstneši mums tagad nāk virsū ar šīm gudrībām? Un saka – Jēzus, jūsu Jēzus! Viņš arī viens no tādiem, kādi tur pa klinšu alām, pa mūža mežiem sēž, domādami un citus pamācīdami. Un viņi mulsina. Un šeit Pestītājs, kā mācekļi saka – tagad Tu runā skaidri, tagad mēs to zinām, Tu esi no Tēva nācis, Tu aizej pie Tēva.

Un otrs, ko Viņš mums saka – Tēvs un Es, mēs esam viens. Ko jūs lūgsiet Manā vārdā, Es nesaku, ka Es Tēvu lūgšu jūsu dēļ. Pietiek ar to, ka jūs Man to prasīsiet.

To, ko mēs sakām Jēzum, to ko mēs prasām un lūdzam no Jēzus, to mēs lūdzam līdz ar to no Tēva. Mums nav vairs vajadzīgs nekas tālāks un vairāk. Mums ir vajadzīgs bez šaubām. Mēs esam iegremdēti Tēva mīlestībā caur mūsu Pestītāju Jēzu Kristu, bet Viņš ir tas, uz kuru mēs vēršam savu skatu. Un ir vēl viena lieta, ko Pestītājs mums atgādina, un tas ir tas bezgala lielais drošinājums – ko jūs lūgsiet Manā vārdā, to Es piepildīšu. Tā ir viena no tām lietām, pie kuras paklūp cilvēku šaubīgā mazticība. Ir tapušas veselas gudrību gudrības, jā, kristīgo cilvēku starpā – kā tad lai mēs piekļūstam Dievam, kā tad lai mēs piekļūstam Jēzum Kristum? Ja mēs to zinām, ka Viņš ir no Tēva nācis un ar Viņu vienāds savā būtībā, jā, vai mēs drīkstam? Vienā lielā tiesā kristīgas draudzes pasaulē ir cieti iegūlies uzskats un tiek nepārtraukti atgādināts un cilvēku prātā iegremdēts, ka mēs nemaz nevaram un nedrīkstam griezties pie Jēzus tieši, mums jāgriežas pie vidutājiem, pie ļaudīm, kurus cilvēki sauc par svētajiem, pie apustuļiem, pie mūsu Pestītāja mātes. Sevišķi pie viņas. Viņa zinās, kā savu Dēlu iespaidot. Mēs nedrīkstam Viņa priekšā rādīties. Mēs pazīstam šos uzskatus. Kas tie ir par uzskatiem? Tā ir vientiesīga pasaulīga domāšana. Jo ziniet, kā tas ir pasaules ļaužu starpā un pasaules iestādēs? Ka jums jāiet pie kāda augsta kunga, vai tas ir kāds ministrs vai kāds prezidents, jūs tā nevarat pavērt durvis un iekāpt iekšā viņa kabinetā. Papriekšu jūs griežaties pie paša vārtu sarga, lai vispār jūs ielaiž pagalmā, un tad jūs ejat pie kāda ierēdņa, kuram jūs varat pateikt, ka jums būtu vajadzība kaut ko lūgt vai kādu rakstu nodot pašam prezidentam. Tad viņš jūs vedīs uz kanceleju, kur sēdēs sekretārs vai sekretāri, kas jūs uzklausīs, pieņems un pateiks: ”Prezidents pats jūs nevar pieņemt, viņš ir par daudz aizņemts, viņam nav vaļas ar katru no jums nodarboties. Mēs, viņa kalpi, esam priekš tā, lai jūsu lūgumus uzklausītu un vajadzīga brīdī šim augstajam kungam pasniegtu.” Tā tas ir šinī pasaulē, tā tas ir laicīgajā lietu kārtībā. Un kristīgajā draudzē, vienā tiesā kristīgās draudzes ir ieviesusies šī pasaulīgi aplamā kārtība – mēs nedrīkstam griezties pie mūsu Pestītāja tieši. Vai nu mēs lūdzam kādu svēto, vai lūdzam Viņa māti, par kuru tiek stāstīts tik daudz teiku un teiksmainības, ka viņa uzklausa cilvēku lūgšanas un tad griežas pie sava Dēla. Kur mēs to būtu varējuši pasmelt? Evaņģēlijā mēs lasām, ka tai brīdī, kad Viņa māte gribēja kaut ko no Viņa lūgt – ļoti vienkāršās lietās, tur toreiz Kānā kāzās, kad pietrūka vīna, kad radās viens neveiklums. Viņa gribēja lūgt, lai Viņš kaut kā izlīdz, mūsu Pestītājs ļoti noteikti atraidīja – tās nav tavas darīšanas.

Un, lūk, mūsu bēdas, mūsu vajadzības, tas, kas mūs nospiež, ko Pestītājs saka – jums ir bēdas. Tas nenozīmē, ka mēs ar šīm bēdām staigāsim pa debesu kancelejām. Mūsu pieeja ir pie paša Ķēniņa, kurš ir teicis – Es nevienu neatraidu, kas pie manis nāk. Kurš ir teicis – nāciet pie Manis, bēdīgie un grūtsirdīgie, kurš ir teicis, klaudziniet, Es jums atvēršu. Ne svētais Pēteris, ne Jaunava Marija, ne arī kāds cits svētais, krietnais, jaukais cilvēks, kas kādreiz mūsu vidū dzīvojis, neko tur nelīdz un arī tur nav vajadzīgi.

Mēs piederam tai izredzētajai tautai, tai Dieva svētajai ciltij, kurai ir pieeja ar atsegtu vaigu un drošu sirdi pie paša Ķēniņu Ķēniņa. Tas ir bijājami, bet tas ir tanī pašā laikā bezgala liels prieks. Mūsu lūgums neiesprūdīs kaut kur kādā debesu kancelejā, kur nebūs vaļas viņu nodot tālāk, mūsu lūgumu – Viņš viņu pats dzirdēs un pats viņu saņems, un pats uz viņu atbildēs.

Mūsu evaņģēlija ticība ar to ir ieņēmusi šinī pasaulē šo izņēmuma augsto vietu. Ka mūsu ticības Tēvs ir par jaunu atvēris evaņģēliju mūsu priekšā un licis tur būt iepriecinātiem un pie mūsu dvēseles stiprinātiem un paceltiem. Ko jūs lūgsiet Manā vārdā, Es nesaku, ka Es lūgšu Tēvu, Es to došu, un Es to darīšu, saka mūsu Kungs un Pestītājs. Bet Viņš ir tas Kungs, kas stāv pāri pār visiem elkiem, pār visiem tiem tautu izdomātajiem dievekļiem. Un Viņš ir tas, kas ir nonācis no debesīm un kas ir atkal uzkāpis tur un ir Dieva godībā, un ir viens ar Dievu un viens ar Viņu spēkā, un viens ar Viņu mīlestībā. To Es esmu jums runājis, lai jums būtu miers, Viņš saka, – lai jūs velti nebēdātos, ne tikai par savām bēdām un grūtumiem, bet ka jūs arī nebēdātos par to, vai mani dzirdēs, vai mani uzklausīs, vai es drīkstēšu. Drīkstam, drīkstam. Viņam drīkstēja pieskarties pat lieli grēcinieki, pat smagi sērdzīgie, Viņš nevienu neatraidīja. Nevienu! Jau tad, kad Viņš bija mūsu vidū redzamā cilvēcīgajā ietērpā. Un to Viņš dara un tas ir Viņa darbs pie mums arī tagad. Viņš saņem mūsu lūgšanas un ticību un noliecas pie mums ar savu mieru un svētību. Āmen.

Savā aizlūgšanā ieslēdzam mums dārgo Māru Trapānes kundzi, kas šodien taisni arī šinī laikā ir atceļā uz savu tagadējo māju Savienotās Valstīs Arizonā. Pēc uzturēšanās šeit mūsu vidū, kas ir bijis par lielu svētību mums ļoti daudziem būt veldzētiem pie dziļas ticības cilvēka skaidrā un drošā skatījuma [uz] šīs pasaulēs lietām un viņu vērtējumu un mūsu drošinājumu paļāvības un uzticības lietās, daudzus stiprinādama viņu dzīves gājumā, viņu dvēseles spēkos. Mēs novēlam svētību šim ceļam, ceļa noslēgumam. Un arī tam darba turpinājumam, kas viņu gaida [un ir] tik ļoti svarīgs arī tai pusē, kur viņa būs. Un aizlūgdami mēs dziedāsim 367. (trīs simti sešdesmit septītajā) dziesmā, 367 (trīssimts sešdesmit septiņi), Vītolā septiņi, pirmos piecus pantus: “Es Jēzus vārdā izeimu, kas pats jau dažu celiņu šai pasaulē ir staigājis.”

Draudze dzied.

Tiešām labums un žēlastība pavadīs mani visu manu mūžu, un es palikšu tā Kunga namā vienumēr.  Āmen!

Lūgsim Dievu!

 [ieraksts apraujas]