 Klausīties kaseti dcf_002a
Atšifrējums kaseitei dcf_002a
prof. Roberta Feldmaņa sprediķis,
teikts Mežaparka baznīcā
1998. gada 11. janvārī
Žēlastība un miers lai ir jums visiem no Dieva, mūsu Tēva un no mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus! Āmen.
Uzklausi, kristīgā draudze, šīs dienas Svēto Evaņģēliju, kas ir rakstīts pie Lūkas 3. nodaļā!
1 Bet ķeizara Tiberija piecpadsmitajā valdības gadā, kad Poncijs Pilāts bija zemes valdītājs Jūdejā un Hērods valdnieks Galilejā, un Filips, viņa brālis, valdnieks Iturejā un Trachonijā, un Lizanijas valdnieks Abilenē,
2 Augsto priesteru Annas un Kajafas laikā, Dieva vārds nāca pār Jāni, Caharijas dēlu, tuksnesī.
3 Un viņš sāka staigāt pa visu Jardānas apgabalu, sludinādams grēku nožēlošanas kristību uz grēku piedošanu,
4 Kā ir rakstīts pravieša Jesajas grāmatā: "Saucēja balss tuksnesī: sataisiet Tā Kunga ceļu, dariet līdzenas Viņa tekas!
5 Katrai ielejai jātop pildītai un katram kalnam un pakalnam nolīdzinātam, kas līks, tam jātop taisnam un kas celmains – par staigājamu ceļu.
6 Un visai miesai būs redzēt Tā Kunga pestīšanu."
7 Ļaužu pulkiem, kas nāca pie viņa kristīties, viņš sacīja: "Jūs, odžu dzimums, kas jums norādījis, kā izbēgsit nākamai dusmībai?
8 Tad nu nesiet patiesus atgriešanas augļus un nesāciet pie sevis sacīt: Mums ir Ābrahāms par tēvu! Jo es jums saku: Dievs spēj no šiem akmeņiem radīt Ābrahāma bērnus!
9 Jau cirvis pielikts kokiem pie saknes: katru koku, kas nenesīs labus augļus, nocirtīs un iemetīs ugunī."
Āmen.
Mēs lūdzam Tevi un piesaucam, Dievs Kungs Svētais Gars! Tu Apgaismotājs un Iepriecinātājs Gars, vadi mūsu sirdi un prātu saņemt Tavu svēto patiesību un arī piedzīvot to, ka mūsu gars un dvēsele tiek sagatavoti Tava Svētā Vārda patiesības saņemšanai un pieņemšanai. Svētī mūs Tavā patiesībā, jo Tavs Vārds ir mūžīga patiesība! Āmen.
Jānis Kristītājs, lielais vientuļnieks nācis no tuksneša vientulības, kur lūgšanās un dziļā zemībā Dieva priekšā, un gavēšanā pavadījis savu laiku, varētu sacīt, visu savu mūžu, tagad nāk klajumā īsi pirms mūsu Pestītāja nākšanas kā Viņa ceļa sagatavotājs. Viņš nāk kā bikts pravietis. Viņš nāk kā tas, kas savas tautas vidū paceļ balsi tāpat kā senie pravieši, kas nāca un atklāja Dieva patiesību tautai, norādīdami uz Dieva taisnību un norādīdami uz tautas grēkiem un vainām. Tā Jānis stāv bezbailīgi un drosmīgi Israeļa tautas vidū, apliecinādams viņai viņas grēcīgo, viņas divkosīgo stāju, viņa tanī pašā laikā meklēdama Dievu un bīdamās Dievu, un turēdama bauslību, tai pašā laikā visus bauslības noteikumus grozīdama un sagrozīdama, un ar savu autoritāti, kāda ir dota no Ābrāma puses, pārsegdama savas kļūdas, savas vainas un savas vājības. Spriedums, ar kuru nāk Jānis Kristītājs, ir bargs. Tautas viltīgo izlocīšanos un mēģinājumu izvairīties no Dieva soda un Dieva taisnības viņš salīdzina ar čūskas viltību, ar čūskas divkosību un čūskas apslēpto ļaunumu, kas galu galā nevar nekādā ziņā nevienam neko līdzēt. Un tas lielais un svarīgais atgādinājums, ar kuru viņš nāk, tas ir tas, ka Dieva taisnība un Dieva lielā lietu izšķiršana stāv joprojām kā tiesa pār visu netaisnību, pār visu grēku, pār nepatiesību un pār neīstumu. Viņš atgādina, ka šis dievišķais piemeklējums ir šis drauds, kas jau sakāpis līdz beidzamajai robežai un ir salīdzināms ar stāvokli, kad kokam pie saknēm ir pielikts cirvis. Koks ir atzīts par neauglīgu vai nederīgu, vai nokaltušu. Šo salīdzinājumu mēs vēlāk atrodam pie mūsu Pestītāja vairākkārt. Viņš, runādams par mūsu stāvokli Dieva priekšā, atgādina to pašu – ka dārznieks, kas ir dēstījis un licis kopt šo stādu, to pārbaudīdams gadu no gada, ir atradis, ka viņš ir neauglīgs, pavēl savam dārzkopim šo koku nocirst. Un tikai šī aizstāvniecība, ar kuru dārzkopis vēl iestājas, lai pacietības dēļ vēl tiktu saudzēts šis koks, kamēr viņš tiktu vēl apkopts, paglābj viņu no cirvja un no iznīcināšanas.
Mīļā draudze, kristīgā draudze! Mūsu dienās, kurās tagad dzīvojam, kura (?) ir pārdzīvojusi un piedzīvojusi daudz visāda grūtuma, visādu pārbaudījumu. Piedzīvojusi daudz gaiša un arī daudz tumsas, arī stāv kādā īpatā pārbaudas stāvoklī. Mēs esam pārlaiduši mūsu tautā ļoti dažādus laikmetus. Visos šajos kristīgā draudze ir kaut kā meklējusi joprojām dzīvot un augļus nest. Ja mēs domājam par to ļoti drūmo komunisma laikmetu, kas nupat tikai nesen ir pabeidzies ārīgi, tad mēs domājam ne tikai par to, ka kristīgā draudze un viņas dzīve un viņas ticība bij taču izstumta ārā no cilvēku sabiedrības lietām. Kā komunistiskā, bezdievīgā vara bija paziņojusi, ka viņai nav nekādas darīšanas ar ticības lietām un ka šīs ticības lietas ir, patiesību sakot, atmetamas un iznīcināmas, un tanī pašā laikā kristīgā draudze, apzinādamās to, ka viņa stāv zem iznīcināšanas drauda, dzīvoja. Dzīvoja savu garīgo dzīvi arī visā apspiestībā, arī visā nolemtībā, vēl joprojām kopdama ticību, uzticību savam Kungam un Pestītājam. Svinēdama līdzi visus svētkus un notikumus, lai slepenībā, lai savrupībā, un tomēr, un tomēr visā sirds patiesībā viņi (?) tic Dievam.
Mēs nupat esam pārlaiduši Ziemassvētku laiku. Ir pagājušas lielās, skaistās, nozīmes pilnās dienas, kurās kristīgā pasaule piemin Pestītāja nākšanas gaidīšanu, Pestītāja nākšanas brīnumu, Pestītāja atnākšanu un viņa pielūgšanu, un godināšanu kristīgajā draudzē. Pestītāja, šī mazā bērniņa, apslēpto godību un lielo prieku, kas cilvēkus pulcina. Bet, kad mēs lūkojamies tanī pasaulē ap mums, mēs redzam kādu ļoti īpatu ainu... mēs redzam kādu ļoti īpatu ainu – mūsu tauta ir novērsusies no šī notikuma.
Mēs visi toreiz skatījām cauri arī laikrakstus, kas nāca ar savām ziņām, ar saviem sludinājumiem, ar saviem piedāvājumiem. Reklamēja, ka nāk lielie prieka svētki ar Ziemassvētku vecīti un eglīti, un svecītēm, un dāvanām. Vienam laikrakstam visa lielā lapa pilna ar visiem šiem jaukumiem, jo, lūk, ir lielie prieka svētki, un šinīs lielajos prieka svētkos tiek uzstādītas egles pa ielām, un aizdegtas uguntiņas, un cilvēki izsaka savus priekus, pulcēdamies visādos sapulcinājumos, nesdami dāvanas cits citam, iedami visāda veida sarīkojumos, laika kavēkļos, uzjautrinājumos, smieklu sanāksmēs un dāvanu pasniegšanās. Un šī dāvanu pasniegšana – ak, cik ārkārtīgi īpata! Kādā no tiem lielajiem sludinājumiem bija pat nevis sludinājums, bet vesels raksts, kur rakstītājs raksta tā – ir tas laiks ir pagājis, kad dāvināja cimdus un kaklasaites, un kaklautus, un dāvināja saldumus vai odekolona pudelītes. Tādas lietas visas ir sakrājušies cilvēkiem atliku likām. Tagad jādāvina kaut kā citādāk, jāpārsteidz cilvēki kaut kā jautrāk. Un tagad šis piedāvātājs piedāvā – lai tu varētu savam draugam sagādāt tādu īpašu pārsteigumu, tad iesaiņo kādā smukā iesaiņojumā kaut ko piedauzīgi nepieklājīgu, kaut ko smieklīgu vai nejēdzīgu un, tiešām, arī piedauzīgi nepieklājīgu... Tā tas ir tagadējos prieka svētkos. Mēs svinam prieka svētkus. Un jūs izskatiet cauri šo lapu un vēl citas lapas, kurās rakstīts par šiem prieka svētkiem un par eglītēm, un par Ziemassvētku vecīšiem, un par šīm dāvanām, un jūs nekur neatrodiet, ka būtu minēts, kas tad ir šo svētku pamatā... Nekas, neviens pieminējums, ne vismazākais pieminējums nav uz to pusi, ka šie svētki ir cēlušies toreiz ar to notikumu Betlēmē. Ne arī Betlēmes vārds, ne arī tas, kas šinī Betlēmē bija atklāts (?), nevienā vārdiņā netiek pieminēts, bet visāda izpriecāšanās, skatu spēles un televīzijas, un avīzes, un žurnāli, pilni ar visāda veida jaukumiem. Un to sacerē mūsu tautas tā sauktā kulturālā daļa! Tie, kas rūpējas par mūsu tautas kultūru, –rakstnieki, dejotāji, žurnālisti, aktieri un vēl visi citi, kurus mēs tagad skaitam par mūsu tautas garīgo ziedu.
Mūsu tautas kokam ir savītušas lapas. Mūsu tautas koks vīst un mirst. Mēs jūtam, ka kāds asmens ir pie viņas saknēm...
Mīļā draudze! Jānis Kristītājs nav runājis tikai uz savu tautu, uz savu laiku. Viņš ir runājis uz katru cilvēku un katru tautu par tās attiecībām pret Visusvēto un Mūžīgo Dievu un par cilvēka piederību vai cilvēka atkrišanu no dzīvā Svētā Dieva, no dzīvības avota un no patiesības, no kuras barojas tautas saknes un briest tautas augļi.
Šis Ziemassvētku laiks... Jā, viņu svinējām. Tās ģimenes un mājas, kuras joprojām, joprojām ir palikušas tanī pašā uzticībā un pateicībā Dievam par visu lielo un neizsakāmo darbu (?), par Jēzus Kristus ienākšanu pasaulē. Bet viņi tagad jūtas tādi kā pie malas pabīdīti. Daudz vairāk nekā tajos drūmajos laikos, kad visa kristīgā draudze bija it kā nāvei nolemtā. Neskatoties uz šo nāvei nolemtību, šinī nāves paēnā ar lielu dvēseles prieku, drosmi un spēku nāca kopā jaunieši skolās, kur tas bija aizliegts un vajāts, ienesa mazu eglīti, ienesa svecītes un pieminēja, kas ir noticis... Nerunājot par to, ka arī mūsu dievnamos skanēja balsis. Tagad, kad mēs drīkstam, tagad mēs rādām, ka mums tas nav vairs vajadzīgs. Latviešu tauta ir tik tālu izaugusi, ka Kristus tai vairs nav vajadzīgs, ka tā var garīgi baroties no televīzijas, no sporta un no dienas jaunumiem, sensācijām un laika kavēkļiem, kurus var skatīties gan tieši, gan raidītus cauru dienu un cauru nakti. Cilvēkam, kuram ir garlaicīgi un kurš nezina vairs, ko iesākt ar savu dvēseli, un kurš meklē šo izklaidēšanos – vienalga kā un vienalga, par kādu cenu, nodeldēdams savu dzīvību un veselību un aiziedams bojā, par savu dvēseli nedomājot (?).
Mums – kristīgai draudzei, arī kristīgai ģimenei – jāapzinās, ka šis cirvis pie saknes jau ir nostādīts. Te ir kaut kas aizmirsts un atmests. Kokam kaut kā ir pietrūcis. Bez Manis jūs ne nieka nespējat darīt. Kas nepaliek Manī, kas nepaliek dzīvajā kokā, Pestītājs runā šo salīdzinājumu, tas nomirst. Tas ir neauglīgs, tas pieder nāvei. Jāņa Kristītāja atgādinājums iet cauri arī mūsu Pestītāja pasludinājumam. Šis atgādinājums atrod pastiprinājumu tur, kur mēs paskatāmies savā dzīvē, savā tiešamībā. Savā tiešamībā. Tad, kad dzīve risinās, un novērtējam, kurp viņa mūs ved un kas ir tie, kas meklē mūsu dvēselē dot prieku, un kas tas ir par prieku, un kas tas ir par ceļu, pa kuru grib mūs aizvilināt prom no mūsu Pestītāja.
Mēs esam sākuši jauno gadu, un mēs nevaram no viņa atraisīties, jo tas gada skaitlis, ko rakstām gribēdami vai negribēdami, apzinādamies vai neapzinādamies, šis gada skaitlis ir Viņa gada skaitlis, kas rāda, cik sen vai kad ir noticis tas, ka Viņš ir ienācis mūsu vidū. Un šodien, kad mēs rakstām šo skaitli, mēs pateicamies, ka tas ir Viņa dzimšanas dienas skaitlis. Un mēs slavējam Viņu, ka šis atgādinājums mums, kristīgā draudze, ir arī mūsu dzīvības sākums.
Āmen.
|
