 Klausīties audio ierakstu UF030a
Atšifrējums kasete UF030a
Sprediķis,
teikts 1992. gada 31. oktobrī
Mežaparka draudzē
Žēlastība un miers lai jums visiem ir no Dieva, mūsu Tēva, un mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus! Āmen.
Uzklausi, kristīgā draudze, Dieva Svēto Vārdu, kas rakstīts 118. Dāvida dziesmā!
19 Atdariet man taisnības vārtus, ka es ieeju pa tiem un pateicu Tev, ak, Kungs
20 Šie ir taisnības vārti: taisnie pa tiem ieies.
Āmen.
Mēs Tevi lūdzam un piesaucam, Dievs Kungs, Svētais Gars! Nāc ar Tavu gaismu, nāc ar Tavu spēku, nāc ar Tavu padomu, atdari mums Tavu svēto patiesību un atspirdzini mūs viņā, un dari, ka mēs arī esam viņas apliecinātāji, jo Tavs Vārds ir mūžīga patiesība. Āmen.
Atdariet man taisnības vārtus, ka es pa tiem ieeju un Tam Kungam pateicos! Šodien, mīļā draudze, mūsu domas sniedzas atpakaļ dārgās un mīļās atmiņās un kavējās pie mūsu ticības tēva Mārtiņa Lutera. Tas notiek šodien evaņģēliskajā pasaulē visur. Un mēs tā vaicājam, kas ir šodien arī tas, kas mūs tā šodien īpaši pie viņa saista, kādēļ mēs viņu pieminam. Viņa piemiņa ir tūkstoškārtīgi daudzināta, izteikta, aprakstīta... Viņa drosme, viņa varonība pastāvēt savā pārliecībā, nebīstoties nāves draudu, nesatrūkstoties ne ķeizara, ne pāvesta, ne visas valsts sapulces priekšā. Viņu pieminam kā vīru, kas drosmīgi uzstājās pret tiem paradumiem un tām ierašām, kas bija kristīgo draudzi pielūžņājušas ar cilvēcīgajām lietām, un viņš ar savu nesaudzību viņas atraidīja. Jā, mēs bieži sastopamies ar šo Lutera varonības un drosmes cildinājumu, un, tiešām, tam ir arī savs pamats, tiešām, tanī ārējā izpausmē tas jau arī tā ir! Un mēs arī pie tā varam kavēties daudz un dažādi.
Bet šodien es gribētu pakavēties pie kā cita – pie kādas vēstules, ko Luters bija rakstījis vienam no saviem domubiedriem, vienam savam draugam. Pēc savām gadiem ilgajām cīņām un mokām, ko viņš bija izcīnījis klosterī, meklēdams kļūt īsts, patiess katolis, pildīdams visus noteikumus, kādi tiek uzlikti un prasīti no mūka un no katoļu ticības cilvēka, tos noteikumus, kuriem ir jānodrošina cilvēkam viņa dvēseles pestīšana. Patiesi, ja varētu būt kāds svētais, kas būtu godināms katoļu baznīcā tā īsti, šeit būtu viens no tiem, kas patiesi ar dziļāko nodošanos, ar dziļāko rūpību un patiesīgumu tam visam ir sekojis. Un tam visam cauri gāja šis nemiers, šīs bailes varenā, dusmīgā taisnības Dieva priekšā, kura priekšā viņš sevi juta grēcīgu un necienīgu, un Dieva tiesai pakļautu. Un tad bija brīdis, kad viņa acis atvērās un viņš ieraudzīja Evaņģēliju... Un viņš ieraudzīja to, ka Kristus Jēzus patiesi Pestītājs, mūs atraisa no visiem mūsu grēkiem un piedod, un izlīdzina tos. Savā lielajā priekā viņš raksta savam draugam: “Man bijā tā, it kā manā priekšā vārti atvērtos un es ieeju paradīzē – tik neizsakāmi liels bija mans prieks!”
Taisnības vārti bija atvērušies! Dieva Svētais Vārds – Bībele –, kuru evaņģēliski luteriskā draudze tur par vienīgo mērauklu visām lietām, kas ir cilvēkam ar viņa dzīvi un mūžību saistītas – šie bija tie vārti, kas viņam bija atvērušies. “Atdariet man taisnības vārtus, ka es pa viņiem ieeju un Tam Kungam pateicu!” Ieiedams šajos taisnības vārtos, viņš sastapa to, kas pats bija taisnība un patiesība, kurš taisnoja ne tāpēc, ka mēs savu miesu mērdējam un savu dvēseli mokām. Mūsu dvēsele sniedzas Viņam pretī lūgšanās, grēka nožēlas sāpēs un cerības drošinājumā.
Mīļā draudze! Mūsu skats sniedzas arī ap mums šodien. Un mēs vaicājam, kas ir evaņģēliskā luteriskā draudze. Kas ir šī draudze, kas sekoja šim Mārtiņam Luteram un pieņēma dziļā nopietnībā to, ko viņš bija no Dieva saņēmis kā Viņa žēlastības atklāsmi. Mīļā draudze, mēs varam saprast to tikai tad, ja mēs mērauklu liekam pie lietām, kas ir apkārt mums, ka mēs mērauklu liekam pie ticībām un ticētājiem, kuri tādās pašās mokās kā Luters kādreiz meklē, kā tikt Dievam tuvāk, kā nolikt savas nastas, kā iegūt savai dvēselei pestīšanu, kā pastāvēt mūžīgās tiesas priekšā. Ja mēs vaicājam, kas ir mūsu evaņģēliski luteriskā ticība, viņi ir šie taisnības vārti, kas atveras izsalkušai, izslāpušai dvēselei, pa kuriem viņa ieiet, lai gavilētu priekā – Dieva taisnības priekā. Mūsu luterticība ir šī ieiešana pa šiem vārtiem, pa šiem līksmības, pa šiem paradīzes vārtiem, kas visas citas lietas atstāj aiz sevis, kas cilvēkiem būtu varējušas likties tik svarīgas, saistošas. Skaistie ieradumi, jaukās paražas, dvēseles saviļņojumi un sašūpojumi – viss tas ir lietas, kas paliek ārpusē. Viena pati lieta – taisnība! Taisnība Dieva priekšā, ka es tieku atrasts, ka man nav cita taisnība, kā vien Kristus saka. Viņa māceklis, kas arī gāja pa šiem vārtiem, atstādams savas jūdu ticības dziļumus un augstumus, kurus viņš bija piedzīvojis un mācījies, un Kristū Jēzū jaunais radījums tapis. Nav pestīšanas nevienā citā kā Jēzū Kristū! Nav nevienu citu vārtu, pa kuriem mēs aizejam, pa kuriem mēs pieejam klāt Tam, kas ir neaizsniedzams mūsu cilvēcīgajiem darbiem, mūsu cilvēcīgajiem nopelniem, mūsu sevis apmierināšanas paņēmieniem. Mēs pieejam Tam, kas spriež taisnību... Viņa taisnība ir Viņa žēlastība. Viņa taisnība ir noliekšanās pār grēcinieku. Viņa taisnība ir Viņa Dēla upura asinis, kas mūs mazgā no visiem mūsu grēkiem...
Šie ir taisnības vārti, pa kuriem iegāja Lutera pulcinātā draudze. Šie ir tie vārti, kurus evaņģēliski luteriskā Baznīca atver šodien nevis tikai saviem draudzes locekļiem, bet visai slāpstošai, ilgu pilnai, dvēselē izmocītai, pagānisma tirdītai dvēselei, kas mūs tagad apstāj visos dažādajos paņēmienos un ceļos. Evaņģēliski luteriskā Baznīca saka: “Nāciet šeit! Veriet šos vārtus! Ieeita ar pateicību un ar slavu!” “Eita pa Viņa vārtiem ar pateicību, Viņa pagalmos ar gavilēm!” saka citā vietā Dieva Vārds. Evaņģēliski luteriskā ticība ir gaviļu ticība. Viņa ir šī lielā prieka ticība. “Es Dieva žēlastību teikšu, kamēr man mēle kustēsies,” mēs dziedam kādā mūsu dziesmā. Viņa ir šī gavilēšana Dieva taisnības priekšā. Viņa ir tā, kas ir pasludinājusi lielo prieku vēlreiz, tāpat kā pasludināja toreiz ganiem eņģeļi: “Nebīstieties, jums ir Pestītājs dzimis.” Jums Debesu Tēvs ir atvēris šos vārtus – ieeita, nekavējieties! Un iegājuši visā sirds priekā un pazemībā uzgavilējiet, jo pie Viņa ir pestīšana un izglābšana no nāves. Jo Viņā ir visas pilnības bagātība, prieks un jaukums Viņa priekšā mūžīgi.
Tu mani esi aicinājis no tumsības gaismā. Tu mani esi aicinājis un ietērpis šinī jaunajā tērpā. Cik daudz dažādos veidos cilvēka dvēsele ir meklējusi to izteikt! Un, kad mēs, evaņģēliski luteriskās draudzes locekļi, ja mēs staigājam apmulsuši un bēdīgi, tad mēs patiesībā esam paši nodarījuši sev kādu vainu. Mēs esam pagājuši garām šiem vārtiem, mēs neesam pa viņiem iegājuši, mēs neesam ieraudzījuši, kas ir aiz šiem vārtiem. Mēs neesam to satvēruši.
Šī ir svētku diena, mūsu gaviļu diena un mūsu pateicības diena Dievam. Un mēs pateicamies un slavējam Viņu, jo Viņš ir devis šim pravietīgajam vīram Mārtiņam Luteram šo dievišķo, godības pilno spēku – pats apliecināt to par sevi, jo visa viņa dzīve ir bijusi kā ienākšana paradīzē pēc moku pilnās meklēšanas, šaubīšanās, un izmisuma. Ka ne tikai viņa dzīve, bet ka viņš saka tālāk savam draugam, rakstīdams: “Mācies Kristu!” Tas ir – ieraugi Kristu! Kad tu esi iegājis pa šiem vārtiem, uzlūko Viņu! Viņā ir visa dievišķās gudrības būtība, visa palīdzība, viss darbs. Mēs šo dienu svinam. Mēs svinam un svētījam viņu līdzi tai pašā priekā un --- (neskaidrs vārds) . Priekā, kas nedrīkst izsīkt, jo mums ir atvērti vienīgie vārti. Citu vārtu nav. Ne viņi ir grieķiem, ne viņi ir jūdiem, ne viņi ir atvērti indiešiem, ne ķīniešiem, pēc viņiem velti taustījās mūsu senči ---- (Ieraksts apraujas.)
|
