Atšifrējums JS.1. kasete 0029.1 (Materiāls saņemts no Andas Briedes)
 Klausīties Audio ierakstu 00029.1
Klausīties Audio ierakstu 00029.2
Sprediķis
[Žēlastība un miers lai jums visiem ir] no Dieva Tēva, mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus! Āmen.
Uzklausi, kristīgā draudze, šīs dienas Svēto Evaņģēliju, kas ir rakstīts pie Mateja 5. nodaļā!
20 Jo Es jums saku, ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit debesu valstībā.
21 Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā.
22 Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! tas sodāms augstā tiesā; bet kas saka: bezdievis! tas sodāms elles ugunī.
23 Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi,
24 Tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu.
25 Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr ar viņu vēl esi ceļā, ka pretinieks tevi nenodod soģim, un soģis tevi nenodod sulainim, un tevi neiemet cietumā.
26 Patiesi, Es tev saku, tu no turienes neiziesi, kamēr nenomaksāsi pēdējo artavu.
Āmen.
Mēs Tevi lūdzam un Tevi piesaucam, Dievs Kungs, Svētais Gars! Tu apgaismotājs un dievišķais padoma devējs, atveri mums Tava vārda patiesību un atdzīvini mūs viņā, ka arī mēs esam apliecinātāji Tava svētā Vārda patiesībai, jo Tavs vārds ir mūžīga patiesība. Āmen.
Mūsu valsts pastāvēšanas gados, tas jau ir labu laiku atpakaļ, ar mūsu valsts iestāžu rūpību no Padomju Savienības pie mums atgriezās mācītājs Pēteris Kamols. Mācītājs, kas bija darbojies jau pirms revolūcijas laikiem, apkalpodams, apkopdams latviešu draudzes Krievijā. Lielos attālumos, ļoti grūtos apstākļos un – jo sevišķi grūtos apstākļos – pēc revolūcijas, lielinieku varas laikos, pārciešot daudzas grūtības, un beidzot ievietots toreiz baismīgajā Solovku nometnē, kur viņš ir pavadījis vairākus gadus ļoti grūtos apstākļos. Un tikai ar rūpēm, kuras bija arī līdzi uzņēmusies mūsu valsts, iestādes, viņu Latvija spēja dabūt atpakaļ šeit, dzimtenē, kur viņš svētīgi vēl darbojās daudzus gadus – jau vīrs pāri pusmūžam. Viņa rokas bija sala sabojātas, viņa pirksti bija rupji, izkropļoti. Viņš bija pārcietis ļoti daudz visādu ciešanu. Un ar visu to viņš bija saglabājis ārkārtīgi spēcīgu, dzīvu garu un pulcināja ap sevi draudzi, it sevišķi jaunatni, viņu vadīdams, viņu iepriecinādams.
Dievs bija vēlējis kādreiz ar viņu tikties. Mēs tikāmies lielā sirsnībā, un arī pie viņa pavadīju viņa mājā kādas dienas. Vakara lūgšana, ko turējām kopīgi, ko mīļais brālis turēja, man palika prātā vēl līdz šai dienai. Kad savā aizlūgšanā viņš min un piemin, un izlūdzas Dieva žēlastību par visiem mūsu mīļajiem, mūsu draugiem, mūsu draudzēm, par visiem mūsu draugiem, jo – ienaidnieku mums nava! Tā viņš saka savā lūgšanā uz Dievu. Kad tā nākas domāt par šo Dieva vīru, tad nāk prātā šie vārdi, ko mums šodien atgādina Evaņģēlijs – esi labprātīgs savam pretiniekam uz ceļa, ka viņš tevi neapsūdz pie soģa un ka tu nedabū ciest smagu pārbaudījumu! Šinī mīļajā brālī, Dieva vīrā, ticības lielā varonī, kurš nevienā vārdā nepieminēja nevienu grūtumu, ko viņš bija izcietis, ko tikai mēs redzējām pie viņa un dzirdējām aplinkus, viņā atspīdēja šī skaistā izlīgtība – pretinieku, ienaidnieku mums nava! Mēs lūdzam par visiem saviem draugiem.
Mūsu Pestītājs mums saka: “Ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksiet debesu valstībā.” Un Pestītājs daudzkārt to saka uz cilvēkiem, brīdinādams mūs no farizeju stājas. Un ne tikai tās farizeju stājas, kas Dieva priekšā skaita savas lūgšanas vai dod savas nabagu dāvanas, vai savas dilles un ķimenes nodevām, bet arī no tās farizeju stājas, kuru mēs apzīmējam ar vārdu taisnība. Viens no tiem vārdiem, ar kuru cilvēki tik bieži un tik ļoti sastopas. Un mēs zinām un esam jau dzirdējuši, un mūsu valodā ir šie vārdi meklēt taisnību, prasīt taisnību, dzīties pēc taisnības. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka cilvēks, kaut kādā vietā aizvainots, aizskarts, varbūt pazemots vai kaut ko paciezdams, meklē sev kādu atmaksu, kādu izlīdzinājumu, kādu pretdevumu.
Pestītājs runā par dusmām. Viņš sludina... viņš sāk šos vārdus, runādams par šo briesmīgo piekto bausli, kas brīdina mūs no asins izliešanas un kur Pestītājs mūs brīdina no šīs taisnības meklēšanas, kur mēs pāri darītājam, un kaut tas būtu arī pats brālis, kam mēs pretī stājamies ar savu aso valodu, ar savu iedegušos, naidpilno sirdi... Tikai sods vēl sargā no tā, ka roka nepaceļās asinis izliet! Tik vien trūkst vēl no šī baušļa pārkāpšanas. Pestītājs saka – tas ir jau pārkāpts! Ar to kvēlošo naidu, ar to savas taisnības pieprasīšanu, kuru mēs tagad tik bieži cilvēkos dzirdam, kad kāds ar tādu ļaunu gandarījuma prieku saka: “Bet kā es sadevu pretī! Kā es atbildēju, kā es iekodu, kā es viņam saspītēju!” Par ko un kādēļ?
Tas ir tas, ko mēs, cilvēki tik bieži saucam par savas taisnības meklēšanu, savas taisnības aizstāvēšanu, sava goda – kādreiz – aizstāvēšanu, savu neļaušanu sevi pazemot. Tā ir tā lieta, kuru mēs redzam no savas puses. Bet bieži ir arī pasaules tiesā visi šie savādie gadījumi, kad lielais sūdzētājs beidzot ir spiests arī apklust, jo tiesa ir daudz ko citu līdzi varējusi dzirdēt un pārbaudīt, un tad liekas, ka šī taisnības meklētāja taisnība nemaz nav tik liela... Un to Pestītājs mums arī atgādina – izlīdzinies ar savu brāli! Un, ja viņam ir kas pret tevi, tad meklē, vaicā un lūdz, lai tas varētu tikt izlīdzināts, pirms tu ej pie altāra!
Kā mēs pienākam pie altāra? Vai mēs esam šos izlīdzinājumus izdarījuši? Arī šodien – ar tiem, kuri uz mums dusmo, un ar tiem, uz kuriem mēs dusmojam. Kādreiz šinī altāra pieiešanā mēs redzam tādu blēdīgu burvestību pie daža cilvēka, kuru ļaunums pats par sevi jau kādreiz sevi rāda. Izlīdzinies! Izlīdzinies ar savu pretinieku! Šie vārdi, ko Pestītājs saka 25. pantā: “Esi labprātīgs savam pretiniekam, kamēr ar viņu vēl esi ceļā!” Kas tas ir par ceļu? Ir tāds ceļš, kurš ir kopīgs visiem cilvēkiem bez izņēmuma. Ceļš pa kuru jānostaigā – būs jānostaigā un ir nostaigājuši – visi cilvēki. Viņš ir laikam ļoti liels, šis ceļš, jo pa viņu nepārtraukti kustās ļaužu pulki. Un – cik savādi ir tas, ka tas, kuram tu negribēji blakus stāvēt, kuru tu nelaidi pa savām durvīm iekšā, no kura tu rausies tad, kad sastapties iznāca satiksmē, ka tas arī turpat blakus tev iet, pa to pašu ceļu.
Tas ir tas ceļš, kas mūs ved pie mūsu izšķīrēja. Pie tā, kura priekšā nav neviena lieta apslēpta. Tā kvēlošā sirds, kas kvēlo dusmās un savaldās uz āru, tāpat nāk pa šo ceļu kā tas pazemīgais, nospiestais gars, kas ir cietis un panesis nesūdzēdams un nevaimanādams, un neatriebdamies. Visi tie iet pa to pašu ceļu. Un tas ārkārtīgais ir tas, ka mēs nemaz to nezinam, vai tas, ko mēs gribētu sūdzēt par mūsu pāridarītāju, vai viņam nav kaut kas vairāk, ko runāt par mums Dieva priekšā. “Ka viņš tevi nenodod tiesnesim un soģim!” brīdinādams saka Pestītājs. Tas, ko tu turi par savu pretinieku, par savu pāridarītāju, par to, kuru tu nevari paciest, kurš tev ir dzīvē sagādājis daudz grūtību... “Vai ir tā, ka taisnība ir tikai tavā pusē?” vaicā Pestītājs. Un Viņš saka: “Kamēr vēl tu esi ceļā!” Sadodies rokās, lai jūs varat kopīgi ieiet!
(Ieraksts apraujas.)
Turpinājumā Kasete 0029.2
Sprediķa turpinājums
Šie Pestītāja vārdi runā uz mūsu cilvēka dabu, uz mūsu cilvēka sirdi, mūsu domām, mūsu rīcību, par visām lietām, uz to mūsu cilvēka lielo pašapziņu un paštaisnību. Kad mēs lūkojamies šinī pasaulē, kad mēs viņu redzam gandrīz kā tādu nepārtrauktu tiesas vietu, kur nepārtraukti birst pārmetumi un apvainojumi no vienas puses uz otru pusi. Tā tas ir cilvēku starpā, tā tas ir arī cilvēku sabiedrībā. Tā tas ir pat lielās tautu attiecībās, lielajos notikumos, kas izraisās pasaulē. Vienmēr ir tā, ka vainīgais ir tas, kuram uzbrūk, un uzbrucējs ir tikai tas, kas sevi aizstāv. Šo paša velna izdomāto cilvēku paštaisnību mēs arī esam piedzīvojuši pie visas mūsu tautas likteņiem ne vienu reizi vien. Un tāpēc tas, kas ir vajadzīgs mūsu dienu pasaulei, kas ir mūsu dienu Evaņģēlijs šai pasaulei – izlīdzinieties ar Dievu! Izlīdzinieties un nometiet savu cilvēcīgo, pārāk pašpaļāvīgo taisnību un lūkojieties savā brālī ne tā, kā Pestītājs pārmezdams teica, bet tā kā gājēji, kas ejam un kuriem ir šis ceļš, atbildības pilns. Ka mēs arī varētu tā sacīt, kā tas mīļais Dieva vīrs pēc tik daudz pārciestā varēja teikt tik mierīgi savā lūgšanā – ienaidnieku mums nav! Āmen.
--- (nav saklausāms) būtiski svarīgu, gan ļoti arī nepatīkamu ziņu. Mēs esam saņēmuši kādreiz šeit, mūsu dievnamā, no mīļiem, dārgiem draugiem, kas mūs mīlestībā pieminēja, izdalīšanai draudzes locekļiem un arī citādi – tiem, kam tas būtu trūcības dēļ vajadzīgs – daudz tā saukto dāvanu paciņu. Viņas bija atsūtītas kādreiz tik daudz, ka mūsu blakus telpās mēs nevarējām satilpināt, kāda tiesa, kā jūs paši to atceraties, vēl stāvēja arī šeit, solos novietotas. Pēc kāda laika mūsu draudzi sasniedza ļoti nepatīkamas ziņas, ka mīļie cilvēki, daži kādi, saņemdami šīs paciņas, atraduši viņas jau pustukšas. Viņas jau ir kaut kādā veidā tikušas tukšotas. Draudzē bija ļoti liels apjukums un ļoti lielas nepatikšanas, jo mūsu draudzes darbinieki, kas darbojās gar mūsu paciņām, ir mūsu uzticamie darbinieki, kas gadu no gada un gadu gadiem ir bijuši pie visām lietām ar vislielāko uzticamību, un kuri visvairāk šinī brīdī bija skārti kā tādi, kuri juta, ka vainojumu uz sevi to nestu, gan bez pamata. Mēs tagad zinām šo zudību iemeslu un arī to, kas ir šo zudību mums radījis. Mūsu baznīcas kurinātājs, kuram bija uzticētas arī atslēgas, kas nāca šeit mūsu dievnamu kurināt, XX, kas nupat ir iekritis kādā vēl lielākās zādzības lietās, ir atzinis arī šīs zādzības, ka viņš šeit ir tukšojis šīs paciņas, rūpīgi viņas atkal aiztaisīdams, un darījis to augstasinīgi un ilgstoši. To ziņoju tāpēc, lai draudze, kurai pašai tas viss ir jāzina līdzi, lai atkristu tās domas, kas kādreiz varētu būt domātas, ka kaut kas mūsu dievnamā pašā ar šīm lietām nav kārtībā. Mūsu darbinieki ir visās lietās bijuši priekšzīmīgi un uzticami līdz pēdējam sīkumam, ka mums ne adata nekad nav zudusi, jo nav nācis kas klāt no viņu rūpības, tad mums netrūka nekas. Tagad mēs zinām šīs lietas, jo darītājs pats to vainu ir arī atzinis, un, protams, mums ir velti gaidīt to, ka mēs no viņa varētu ko saņemt atpakaļ no tā, ko viņš ir paņēmis un iztērējis. XX, kas dzīvo tepat kaimiņos, un ka likās, ka viņa paklpojums mums ir tik vērtīgs, ka cilvēks dzīvo šeit tuvumā un ka var tāpat izdarīt šos nepieciešamos kopšanas darbus pie dievnama.
Lai Dievs pie viņa parāda žēlastību, ka viņš kādreiz, ne tikai pie rokas pieķerts, kā tas ir tagad noticis kādā citā vietā, kur viņš ir zadzis, bet ka viņš arī no Dieva rokas pie sirds tiktu satverts! Jo to var darīt cilvēks, kas netic Dieva tiesai un Dieva sodam, un Dieva mūžībai. Un tomēr mēs esam uz ceļa, un ir arī šī ceļa gals. Un lai Dievs mūs sargā, ka šinī ceļa galā mēs nestāvam tā priekšā, kuru mēs negaidām un negribam sastapt...
Mūsu dievkalpojumu kārtība ir parastajā kārtībā. Mēs priecājamies, ka ir mūsu vidū ieradies arī mūsu labs... labi un sirsnīgi draugi, un tas ir profesors Taigens, kas ir jau šeit kalpojis un kurš joprojām ir labprātīgs būt mūsu draudzes vidū, un tāpat arī Deniss Helmans (?), kurus mēs pazīstam pie viņu dedzīgās, dzīvās ticības un pie viņu atklātās, mīļās, brālīgās sirds. Un vēlam viņiem Dieva svētību šinī uzturēšanās laikā.
Un Dieva miers, kas ir augstāks --- (apraujas ieraksts)
|
