Jņ.10:1-11

  Klausīties kaseti 3 JŠ 3_036 

Roberta Feldmaņa Kristību uzruna un sprediķis (no 3 JŠ 3_036).

Jņ. 10: 1–11

(Māras Šmites Kristību dienā)

Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Āmen.

Šīs dienas Evaņģēlija turpinājumā, Jāņa evaņģēlija 10. nodaļā, mēs atrodam mūsu Pestītāja vārdus: “Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko. Es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā un neviens tās neizraus no Manas rokas. ” Āmen.

Šai brīdī mēs svētījam kādus lielus un augstus svētkus: Svētās Kristības iestādījumu, kas kristīgā cilvēka dzīvē ir lieli, augsti svētki – pirmie lielie un visaugstākie, kas iezīmē viņa mūža gājumu. Tie ir tie svētki, kuros mazais bērniņš tiek ielikts mūsu Pestītāja mīļajās rokās, pēc Viņa aicinājuma un pēc Viņa apsolījuma. Un šo svētku saturs mums atslēdzās tanī lielajā apsolījumā, ko Pestītājs savā uzrunā saka: “Manas avis dzird Manu balsi. Es tās pazīstu. Viņas Man seko. Es tām dodu mūžīgo dzīvību. Viņas neies bojā un neviens tās neizraus no Manas rokas.”

Ar to ir iezīmēta kristīgā cilvēka dzīve mūsu Pestītāja svētajā tuvumā, Viņas aicinājumā, Viņa lielajā apsolījuma varā. Tas ir tas brīdis, ar kuru Viņš slēdz šo pirmo lielo derību ar cilvēka bērnu, kuru Viņš vairs no Savām svētajā rokām neatlaiž līdz mūžīgās dzīvības piepildījumam. Un Viņš iezīmē kristīgā cilvēka gājumu.

Viņi dzird Viņa balsi. Pirmais, ko šis bērniņš tagad dzird savā dzīvē. Nozīmes pilni ir šie Pestītāja vārdi, šī Pestītāja balss, kas viņu uzrunā.

Šis uzrunājums paliks viņam uz visu viņa mūžā gājumu kā lielais, vadošais aicinājums, kurš atkal un atkal vārdos, Pestītāja paša teiktajos vārdos, viņam nāks atkārtoti un vadīs viņu arvien vairāk un vairāk Pestītāja tuvumā, Pestītāja valstībā.

Nākošais šinī cilvēka bērna gājumā ir šī sekošana. Tam, kas ir dzirdējis Viņa balsi, kas ir saņēmis Viņa aicinājumu, kuru Viņš ir ņēmis Savā ziņā, – tā cilvēka bērna gājums ir sekošana Jēzum Kristum. Tas ir Viņa māceklis. Tas ir arī šī mīļā, mazā bērniņa iezīmētais mūža tālākais ceļš: sekošana Pestītājam.

Un šī sekošana Pestītājam ir drošība un spēks, tā ir tā pasargāšana Viņa rokās – nekas neizraus , nav neviena tāda spēka, kas varētu būt pāri par Pestītāja spēku.

Visur tur, kur šinī dzīves gājumā būs jāstāv pretī kādiem spēkiem, kas meklēs aicināt, vilināt vai spiest, ..(teksts nav saprotams) mēs zinām šo vienu lielo Pestītāja aicinājuma piepildījumu: Viņš tura pie Savas labās rokas: “Tu mani turi pie Savas labās rokas. Tu mani vadīsi pēc Sava padoma, pēc mani ievedīsi mūžībā ” (šaubas, vai saprasts pareizi)

Šodien šis dzīves gājums ar Svētās Kristības Sakramentu ir iezīmēts mazajam, mīļajam bērniņam. Viņa vecākiem un krustvecākiem(šaubas, vai saprasts pareizi) ir šis dotais lielais uzdevums – lai tas, ko Pestītājs Savā apsolījumā ir devis, ko Viņš ir apsolījis, lai tas katrā brīdī un tad, kad šī dzīvībiņa sāks pati rosīties jau savā cilvēcīgajā rosmē un patstāvībā, lai tas taptu iedzīvināts .. (teksts nav saprotams).

Cilvēki dažādi iztēlo savu dzīvi, cilvēki dažādi izsaka savus vēlējumus, ko viņi domā par labu un pareizu.

Un mēs zinām, cik ļoti visi šie vēlējumi un šie ir vērtējumi ir kādreiz trūcīgi un nepilnīgi.. (teksts nav saprotams).

Mēs nekad neesam .. (teksts nav saprotams). tas ir vairāk nekā tikai priecīga un laimīga dzīve .. (teksts nav saprotams).

Klausīsimies Dieva vārdus par Svētā Kristības Sakramenta iestādīšanu, spēku un vajadzību.

___________________________________________________________________

Žēlastība un miers, lai jums visiem no Dieva, mūsu Tēva un mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus. Āmen.

Uzklausi, kristīgā draudze, šīs dienas Svēto Evaņģēliju, kas ir rakstīts pie Jāņa, 10. nodaļā: “Patiesi, patiesi Es jums saku: Kas neieiet pa durvīm avju kūtī, bet citur kāpj iekšā, ir zaglis un laupītājs. Bet kas ieiet pa durvīm, ir avju gans. Viņam durvju sargs atver, un avis klausa viņa balsij, un viņš sava savas sauc vārdā un izved tās ārā. Kad viņš visas sava savas ir izlaidis ārā, viņš pats iet tām pa priekšu, un avis viņam seko, jo tās pazīst viņa balsi. Svešam turpretim tās nesekos, bet bēgs no tā, jo viņas nepazīst svešinieka balsi. Šo līdzību Jēzus tiem stāstīja, bet tie nesaprata, ko tas nozīmēja, ko viņš uz tiem runāja. Tad Jēzus atkal sacīja: “Patiesi, patiesi, es jums saku: Es esmu durvis, kas ved pie avīm. Visi, kas priekš manis nākuši, ir zagļi un laupītāji; bet avis viņus nav klausījušas. Es esmu durvis. Ja kāds caur mani ieiet, tas tiks izglābts; viņš ieies un izies un atradīs ganības. Zaglis nāk vienīgi, lai zagtu, nokautu un nomaitātu. Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība. Es esmu labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm (Jņ. 1:11).” Āmen.

Mēs Tevi lūdzam un piesaucam, Dievs Kungs Svētais Gars, nāc Tavā žēlastībā pār mums, apgaismodams un svētīdams, ka Tavs svētais vārds mums atverās un mūs atdzīvina, ka mēs paši līdzi topam par Viņa apliecinātājiem, jo Tavs vārds ir mūžīgā patiesība. Āmen.

Šinī daudzveidīgajā līdzībā mūsu Kungs un Pestītājs mums norāda to ārkārtīgi lielo, izcilo nozīmi, kāda ir Viņam mūsu dzīvē. Un to Viņš rāda vairākos salīdzinājumos. Un viens no šiem salīdzinājumiem mums pirmā brīdī var likties ļoti neparasts, Viņš runā: “Es esmu durvis. Ja kāds caur Mani ieiet, tas tiks izglābts; viņš ieies un izies un atradīs ganības.” Un arī: “Es esmu durvis, kas ved pie avīm.”

Ļoti neparasts līdzības veids, ko Pestītājs mums saka, zīmēdams to uz Sevi.

Kas ir durvis un ko viņas nozīmē, tas mums ir ļoti skaidri zināms un saprotams no mūsu ikdienišķās dzīves. Viņas noslēdz iekšpusi no ārpuses, viņas noslēdz slēpto, nepieejamo (troksnis).. Tā mēs redzam, tā mēs viņas lietojam savā ikdienišķībā un par viņām arī daudz citādā veidā savas domas nerisinādami.

Bet Jēzus viņām piešķir kaut kādu salīdzinājuma nozīmi ar Sevi pašu. Un Viņš rāda tādā veidā, ka Viņš cilvēka dzīvi saredz kaut kādā veidā saistītu ar šo nepieciešamību lietot durvis. Vai nu viņas verot uz āru, vai viņas verot uz iekšu. Kaut kādā veidā viņas saistās arī ar mūsu dzīves lielajām lietām, jo Viņš saka: “Kas caur Mani ieiet, tas tiks izglābts; viņš ieies un izies un atradīs ganības. “

“Kas pa viņām ieiet.” Mēs stādamies priekšā to ainu, ka ieiešana pa durvīm var mūs glābt. To mēs saprotam ļoti vienkārši cilvēku kādreiz ārkārtīgajos gadījumos. Mēs saprotam, ko nozīmē atrast tādas durvis, pa kurām var ieiet un glābties no negaisa, glābties no drausmīgi lielā, ārkārtīgā, nāvējošā sala, kas ārā palicēju var sastindzināt nāvei. Durvis, kas atverās uz iekšu, paglābj bēgli, kas glābjās no vajātāja, kas meklē viņa dzīvību.

Šī nepieciešamība ieiet un tikt paglābtam. Mēs varam šo līdzību saprast.

Mēs varam saprast šo līdzību arī tā, kā tur Pestītājs runā: durvis, kas veras uz āru, durvis, kas atļauj iziet, durvis, kas atkal atļauj kļūt brīvam no kādas ieslēgtas telpas. Tam nav jābūt nemaz tiešam cietumam. Tā var būt arī kāda cita ieslēgtība, kurā mēs ieslēdzam, esam ieslēgti, ka mēs pa tumsu taustamies un nevaram atrast izeju no telpas un nezinām, kur mēs atrodamies un kas ar mums ir.

Šīs situācijas cilvēka dzīvē var būt dažādas. Ir cilvēki, kas smok savā ieslēgtībā. Sākumā ir taču tik ļoti jauki! Mēs iekārtojamies savā jaukumā, kā mums patīk. Šī slēgtā telpa var kādreiz būt visskaistākais, visskaistākā vieta visdažādākiem laika kavekļiem, uzvedumiem, teātra skatiem. Bet tas arī var būt tas, kas apnicīgi mūs nomāc  savā vienmuļībā. Gribētos prom no šīs vienmuļības, kas mūs grib nepārtraukti, mūsu domas turēt savā gūstā ar savu atkārtošanos, ar savu neīstumu, ar savu nepatiesīgumu, ar savu uzbāzību! Mēs dzīvojam laikmetā, kurā mūs grib ieslēgt šādos žņaugos un sniegt kaut ko, kas mūs saista, sien, sasien un tura valgā un tura nebrīvībā. Vienalga, kā cilvēki to definē, – vai viņiem tas ir viņu nodarbošanās ar viņu mākslām un ar viņu laika kavekļiem, ar viņu citām dzīves izdarībām, kuras kādu laiku var arī būt tīkamas, un pēc tam viņas ar savu vienmuļību un tukšību un nesaturību dvēseli iztukšo, atņem laiku, nogurdina un – ieslēgtība nomāc. Mēs varam palikt ieslēgtībā paši ar savām domām. Es pats spēju, es pats zinu, es pats varu. Ir tik daudz cilvēku, kas šādā lielajā pašpaļāvībā domājās, ka viņi ir spējīgi visās lietās atrisināt tās lietas, kuras stāv pāri par viņu spēku un viņu saprašanu. Mūsdienās netrūkst tā saukto domātāju, tā saukto ticības cilvēku, ticības risinātāju, kas izdomā savus ticības gājienus, kā viņiem tas labāk tīkās, iedomājas savu dievu, kā viņi paši to saka, pēc sava izskata, un paliek ieslēgti un paliek nīkulīgi savās ierobežotajās cilvēcīgajās domās.

Cilvēki var būt šinī savā pašgudrībā, paštaisnībā, pašpaļāvībā, ieslēgtībā un noslēgtībā no citiem. Ir vajadzīgas durvis, pa kurām var iziet svaigā gaisā un brīvībā, – tur, kur ir atkal saules gaisma, tur, kur atkal zaļa zāle un tekots ūdens.

Mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus, runādams par šiem cilvēku stāvokļiem, par šiem mēģinājumiem glābties un meklēt sev patvērumu kaut kur no savām grūtībām, vai no sava paša domām vai pašam no sevis, kā cilvēki paši to saka, – meklēt kādas durvis – Viņš uz visu to dod Savu atbildi. Viņš arī runā kādā vietā: “Es stāvu ..” Viņš runā par to, ka Viņš ir tas, kas atverās kā durvis cilvēkam, kas sevī ir ieslēgts un savā cilvēcīgajā nespēcībā, pārgudrībā, laika kaveklī, un savā grēkā kavēdamies un tīksminādamies.

Pestītājs saka: “Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Kas Man atvērs, Es ieiešu pie tā.” Viņš ir tas, kas atbrīvo cilvēku no šīs ieslēgtības savās lietās un savās darīšanās. Viņš ir tas, kas izved brīvībā un ganībās, kā par avīm teikts. Viņš vada tur, kur ir patiesais spirdzinājums un patiesais piepildījums, kur ir patiesā dienas gaisma, kur ir patiesais spirdzinošais ūdens un patiesais svaigais gaiss. Viņš ir tas, kas ir šo lietu devējs. Viņa žēlastības spēks, Viņa patiesība, kuru Viņš mums saka.

Cilvēks, kas meklē patvērumu. Cilvēks, kas nezina sev pasaulē vietas, kas meklē un taustās gar dažādām durvīm, kas meklē glābties no savas uzmācības un vajāšanām, kas viņu vajā atkal citādā veidā. Cilvēks... Šim cilvēkam Viņš piedāvā Savas atvērtās durvis. Kas ieies, tas arī izies un atradīs ganības. Jēzus ir šis atrisinātājs šim cilvēka bezizejas, bezpalīdzības un nespēcības stāvoklim, šīm cilvēka pārgalvības un šīm cilvēka nespēka lietām, kur Viņš ir tas, kas norāda uz Savu lielo, brīnišķo spēku. Viņš saka par, Viņš runā par, salīdzinājumā par citu vēl lietu, – Viņš runā par avīm, kas ir sapulcētas kādā vienā kopumā. Viņš runā par tiem, kas klausa Viņa balsi un kurus Viņš ved Savā ganībā, Savā pasargātībā. Tur ir tas atrisinājums, kuru Viņš arī piedāvā cilvēkiem, kas meklē un neatrod, cilvēkiem, kas ir ieslēgti un nespēj atrast izejas. I vieniem, i otriem Viņš stāv priekšā kā šī  atvēršanās uz brīvību, uz patiesību, uz spēku, uz gaismu. Un tas ir tikai Viņš, Viņš viens pats. Viņš ir šis piepildītājs tur, kur cilvēks savā meklējumā vai savā ieslēgtībā, vai savā neziņā ir bezspēcīgs un nevarīgs. Tāpēc Viņš ir runājis šos vārdus.

Viņš ir runājis arī par kristīgo draudzi kā kopumu, kas ir sakopota un kuras uzticība Viņam ir tā, kas garantē šo dzīvību, kas garantē šo jauno un īsto dzīvību, šo pasargātību no ļauna, šo vadību, kura ved patiesā, patiesā cilvēka piepildījumā. Salīdzinājums ir ļoti, ļoti vienkāršs, – Viņš runā par ganībām, Viņš runā par ganībām, un nevis tikai šeit būtu domāts tas gluži vienkāršais, ārējais veids, bet arī par tā ganībām, kur cilvēka dvēsele meklē sev īsto atspirdzinājumu, kur viņš meklē īsto dzīvei saturu, spēku, palīdzību, atbrīvojumu.

Jēzus Kristus. Pie visiem cilvēcīgajiem stāvokļiem, visā cilvēcīgajā nespēcībā, visā cilvēcīgajā nespēkā palīdzēties pašam sev.

Šeit varētu likt taisni šo Viņa, Viņa rīcībai šo vienu vārdu. Tur, kur cilvēks šinī pašpaļāvībā un savā kādreiz neapdomātā it kā gudrībā domājās par šo palīdzību pats sev un iztikšanu pašam ar sevi, tur Viņš parāda šīs robežas. Vai nu tā ir ieslēgtība, kurā mēs smokam nost kā pagrabā vai cietumā. Vai nu tas ir tuksnesis, kurā mēs maldamies, vai sals, ledainais sals, no kura mēs meklējam glābties un neatrodam patvērumu, kurā izglābt savu dzīvību. Tā Viņš redz šo cilvēka dzīves pašcentību un arī šo cilvēku pašcentības un pašpaļāvības nespēku. Spēks un atrisinājums ir Viņa svētajā ziņā .. (teksts nav saprotams), ko Viņš saka šajā līdzībā, viņas tik daudzos dažādos vēl citos blakus līdzi salīdzinājumos. Āmen.

(Ieskanas dziesma.)

Savā aizlūgšanā mēs ieslēdzam šīs dienas Dieva galda viesus. “Baudiet un redziet, ka Tas Kungs ir labs. Svētīgs ir cilvēks, kas uz Viņu paļaujās.” Āmen.

Savā aizlūgšanā mēs ieslēdzam kādu pāri, kas nodomājis stāties kristīgā laulībā un šodien trešo reizi uzsaukts. Un lai Tas Kungs svētī šī ceļa gājumu. Āmen.

Savā aizlūgšanā mēs ieslēgsim mazo Mārtiņu,  divus gadus veco šodien kristītās māsiņas vecāko brālīti, kurš ir saslimis un tomēr ir vēlējies būt līdzi, klāt savas māsiņas lielajā, nopietnajā, skaistajā brīdī. Mēs izlūdzamies viņam Dieva žēlastību un pasargājumu. Un to mēs lūdzamies ar 447. dziesmu “Jūs, vārgi, nāciet Man(im) klāt.” Meldija 44. (Dziesma.)

Un arī šeit kaut būtu tā (?), kā Pestītājs reiz sacīja: “Nebīsties, tici vien!” Āmen.

Mēs ieslēdzam savā aizlūgšanā vēl citus mūsu mīļos, kas ir pacietībā, grūtumā un vārgā vārgumā. Pirmā kārtā mēs lūdzam par mūsu mīļo Ainaru/Ainu(?), kas ir slimnīcā, arī nopietnā savas veselības apgrūtinājumā. Bet mēs lūdzam arī par viņa (?) ģimeni, Tēvu, māti, meitu, pār kuriem visiem ir nogūlusies tāda smaga depresija un nomāktība, kura tagad tik bieži cilvēkiem uznāk un kas nav nekas cits kā tumsas spēka īpatais cīņas ierocis pret cilvēka dvēseli.

Un tāpat līdzīgā stāvoklī ir Līga, 18 gadus vecā skolniece, sekmīga, kārtīga skolniece savā beidzamajā klasē un skolas beigšanas jau priekšā, vēl priekšā viņai, bet cieš no ārkārtīgi garīgas nevarības un nomāktības, kas viņu kavē pie viņas pašas tik vajadzīgā darba. Arī šeit tas ir, atkal var teikt, tā paša tumsas spēka darbs.

Un visbeidzot savā aizlūgšanā ietveram mūsu mīļo draudzes sekretāri Maldu(?), kura no ļoti daudzajiem pienākumiem, un uzdevumiem, kurus viņa ir ar ļoti lielu apzinību veikusi (teksts apraujas).