Lk.1:46-55

G.A.
AD1993.g. 5.decembris
2.Adventa svētdiena (Jaunava Marija)
Prof.R.Feldmanis
Sprediķis: Lk.1:46-55
Avots: Kopija saņemta no māc.J.Šmita.

Šī otrā Adventa svētdiena, kurā mēs pieminam mūsu Pestītāja nākšanu kristīgajā draudzē īpaši ir veltīta Viņa mātei – Jaunavai Marijai. Kā Mārtiņš Luters kādā vietā teicis: “mūsu mīļajai Pestītāja mātei Marijai”. Mīļā draudze, mums kādreiz pārmet to, it kā mēs esam pagājuši viņai garām, ar mazvērtības, vai cieņas (?). Šāds apgalvojums ir ļoti nepareizs. Tāpēc, ka kristīgajā draudzē un mūsu Evaņģēliski luteriskajā Baznīcā līdzi, mūsu Pestītāja mātes vieta, un viņas gods ir kaut kas īpašs pats par sevi un liels. Viņš gan nav izgreznots ar tiem blakus greznojumiem, ar kādiem cilvēku izdoma un cilvēku dzejiskums ir apvijis mūsu Pestītāja mātes tēlu, viņas vārdus, viņas stāju. Bet savā Evaņģēlija dziļajā būtībā, ko mums Evaņģēlijs par viņu atklāj šinīs nedaudzajās rindās, šīnīs divās nodaļās. Mēs ieraugām viņu viņas īpašā ārkārtīgi lielajā godā. Un viņa mūsu vidū stāv kā ne tikai mūsu Pestītāja māte, bet arī kā augsti teicams, brīnišķīgs paraugs, kas mūsu priekšā atklāj viņas dvēseles dziļumu. Un, kas attaisno to izredzētību, kāda pār viņu bija nākusi. Mums mazliet tikai jāiedomājas apstākļus, kādos norisinājās šie notikumi, mēs šos notikumus pieņemam jau kaut kā īpati gatavus, daudz viņus nepārdomādami, un redzēdami tikai jau kaut ko galīgu. Bet mēs aizmirstam to, ko nozīmēja šis uzdevums, ko nozīmēja šis eņģeļu sveiciens šai skaidrajai, tīrajai dvēselei, kura bija palikusi neskarta no šīs pasaules lietām un kārtības un kurai tika dota šī ziņa un vēsts, ka no viņas miesām nāks Dēls, Dēls par kura sākotnību viņa no vīra nezinās. Mums ir tikai jāiedomājas, ko tas varēja nozīmēt, tā saukto ļaužu vērtējumā un domājumā. Mums vajag tikai iedomāties to, kādai iztrūkšanās ir jābūt. No vienas puses šāda uzdevuma priekšā, kādu eņģelis vēstī, un arī tās atbildības un tā stāvokļa priekšā, kāds būs tagad ļaužu vidū. Un mēs šeit sastopamies ar vienu vārdu. Ar kuru viņa apsedz visu sava uzdevuma lielumu, un savas apņēmības nešaubīgumu, un kurā viņa paliek kā priekšzīme un gaišums cilvēkiem, katram viņas savā stāvoklī, katram viņas savā dzīves gājumā. Un tas ir tas, ko viņa divreiz atkārto, vienreiz viņa to atbild eņģelim sacīdama – „es esmu Tā Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda”. Un otrreiz savā slavas dziesmā, kur viņa plūst pāri pateicībā. Šī pateicība, šī nostāšanās Dieva godībai tiešā tuvumā un Dieva godībai blakus nepaaugstina viņu augstprātībā. Bet liek tanī pašā reizē redzēt arī viņas pašās cilvēka stāvokli. „Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemumu.” Kāda liela pazemība, tik lielas izredzētības priekšā. Cilvēki, kuriem daudz mazāk ir ticis vai nācies, vai spējuši kaut ko saņemt, ceļas savā pārgalvīgajā pašapziņā un lepnībā, apzinās savu pārākumu pār visiem pārējiem un citiem, kādi vien ir šinī pasaulē. Šinī mūsu Pestītāja mīļajā mātē, kā Luters viņu sauc, mēs ieraugām tādu dziļu godbijības lielumu. Tai pašā laikā to lielo pazemību apzinoties sevi Dieva izredzētībā. Un šo pazemību, kas bīstas paaugstināties, kas redz sevī tikai šo uzdevumu kā kalpones uzdevumu un nevis kā ķēniņienes, vai valdnieces stāvokli, kā mēs kādreiz tagad redzam attēlojumos mūsu mīļā Pestītāja māti ar kroņiem kronētu un stariem apvītu. Jo viņa par sevi neteica un nedomāja. Viņas lielums bija šis, Tā Kunga kalpone. Un tad, kad viņa savā slavas dziesmā uzgavilē Dievam, apzinādamās kāds liels, kāds brīnišķīgs, kāds ne ar ko nesalīdzināms ir tas uzdevums, kas ir dots. Kāds nevienam citam cilvēkam pasaulē nav uzticēts. Tanī gaviļu priekā viņa neaizmirst sacīt: „Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemību.” Kāda dziļa pazemība. Kāda dziļa savas cilvēcības izjūta Dieva svētuma un Dieva varenības priekšā. Un viņa bija tikai vienkārša, skaidra jaunava. Vēlāko laiku cilvēki, domādami savas domas un pielikdami klāt savus vērtējumus, viņu ir cēluši debesu tronī, greznojuši zvaigznēm un visādiem citiem spožumiem, un ķēnišķiem kroņiem. Cilvēks nevar to iedomāties, ka var būt tik ļoti liela pazemība no cilvēka puses, kas nepieņem kroni tur, kur viņam tas nav arī dots. Un otra lieta, ko mēs redzam mūsu Pestītāja nākšanas brīnumā:

‘No tavām miesām nāks Dēls, kura vārds tiks saukts Jēzus.” Evaņģēlijs, viss Evaņģēlijs ir veltīts Viņam. Viss, ko mēs saucam savā ticībā, tas ir apzīmogots ar Viņa vārdu, tas pieder Viņam. Un mēs arī tur atrodam šo vārdu teiktu: Dieva patiesais Dēls. Dieva patiesais Dēls. Un šī vārda priekšā arī samulst cilvēki. Kā tas var būt? Kā tas ir iespējams? Ir vieni, kas saka – Dievs ir visuvarenais savā godībā, Dievs ir cilvēka skatam nepieejams un nesasniedzams. Dievs nokāpis lejup līdz cilvēkam un iegājis ar savu svēto klātbūtni cilvēka miesā, lai nāktu pasaules priekšā kā Pestītājs. Kā tas ir iespējams? Tas nevar tā notikt! Jo mēs domājam par Dievu pavisam citas domas, domātāji un dzejnieki fantazē un pušķo dažādiem vārdiem un apzīmējumiem. Dieva dabu, būtību, izpausmi. Un viņi nekad nevar iedomāties, kā var notikt tik neiespējamas lietas? Ka Dievs nāk mūsu vidū. Mīļā draudze, mūsu Pestītāja mīļā māte arī saka šo vārdu līdzi – Dievam visas lietas ir iespējamas. Un tai pazemībai līdzi ar kādu mūsu Pestītāja māte saņem uzdevumu no Dieva, ar tādu pazemību, mēs ieraugām visusvēto, augsto, mūžīgo Dievu noliecamies pār cilvēku. Dievs nav tikai debess un zemes radītājs, visa visuma piepildītājs, visu likteņu turētājs, visu spēku, visas varenības, visu godības satvērējs, kā to cilvēka kādreiz paaugstinātais, domājošais prāts gribētu izteikt. Šinī notikumā mēs ieraugām kaut ko tādu, ko neviens nevarētu izdomāt Dieva svētumā, Viņa noliekšanos lejup no savas godības līdz cilvēkam. Viņa nokāpšanu lejup dziļajā pazemībā, cilvēka necienībā, cilvēka grēkā, cilvēka pazušanā, cilvēka nelaimē, cilvēka postā. „Redzi, cik ļoti augstākais lokas, kā Viņš uzņem grēcinieka sāpes un mokas”, mēs dziedam kādā no Ziemassvētku dziesmām. Dieva, visusvētā, mūžīgā, neizsakāmā Dieva, tikpat neizsakāmā pazemība. Viņš nāk pie savas kalpones, pie šīs pazemīgās kalpones, kas visā lielajā notikumā redz tikai šo milzīgo savu cilvēcīgo mazumu pret dievišķās godības lielumu. Un, kur Dievs savā godībā netura to par necieņu noliekties pār grēcīgo cilvēku. Un tikai tā mēs Viņu pazīstam, pie Viņa nākam. Un tikai tā, mēs saņemam Viņa patiesību un patiesību par to, kas Viņš ir. Cilvēki, no cilvēces sirmajiem pirmsākuma laikiem savās domās, savos meklējumos, vaicājumos, prātojumos, ir meklējuši uzminēt Dievu, ir meklējuši uzminēt, kā tikt pie Dieva, lai noliktu pie Dieva savus lūgumus, lai noliktu savu necienību, lai izlūgtos sev daļu pie mūžības. Kas viss nav domāts? Kas viss nav mēģināts? Un visi šo cilvēku mēģinājumi, kurus mēs pazīstam pasaules daudzveidīgajās ticībās no gadu tūkstošu senumiem atpakaļ līdz mūsu dienām. Viņas visas, visi šie mēģinājumi, meklējumi, ir palikuši pie viena un tā paša – mēs netiekam pie Dieva. Mēs nevaram Viņu atrast! Mēs nevaram pie Viņa uzkāpt! Nav tāda ceļa, pa kuru cilvēkam ir dots iekāpt Debesīs un nākt Viņa godībā. Dievs savā iežēlošanās bagātībā. Dievs, kas atraidīja no sevis apgrēkojušos cilvēku. Dievs nokāpj pie šī cilvēka, lai viņu paceltu no elles vārtiem uz augšu. No pazušanas, no iznīcības, no bezcerības un no tumsības. Dievs ir tapis cilvēks. Visuaugstais, svētais, neizteicamais savā pazemībā. Mēs nevaram to līdz galam izdomāt, tas nav iespējams. Bet, kad mēs lūkojamies mūsu Pestītājā, visa debesu godība, visa Dieva godība ir Viņā satverta. Mēs to redzam cauri. Dievs ir nācis mūsu vidū. Dievs ir pazemojies savā mīlestībā uz cilvēku, lai šo cilvēku meklētu, lai šo cilvēku paceltu, lai nevis ļautu viņam dauzīties pie slēgtajiem Debesu mūriem un vārtiem, lai viņu paceltu šiem mūriem pāri savā godībā. „Redzi ,es esmu Tā Kunga kalpone, lai man notiek pēc Viņa prāta.” Un šeit sastopas šī dziļā sirds, skaidrā pazemība, pilnīgā pazemība, pilnīgā sevis nolikšana Dieva svētā prāta priekšā. Kas ir tas kāpiens? Kas ir tās kāpnes pa kurām Dieva žēlastība  nonāk pie mums? Un mēs šodien šinī dienā, tāpat arī citās visās dienās mūsu mīļā Pestītāja māti dziļā godbijībā pieminēdami un sveicinādami, šo Tā Kunga kalponi, nevis Debesu ķēniņieni, kā cilvēks savā pārgalvīgajā daudzrunībā un garīgajā pļāpībā kādreiz aizrunājās, bet tanī viņas lielumā, mēs viņu sveicinām, augsti teicamo starp sievām.

Āmen.