 Lejuplādēt sprediķi Jņ.10:27-28 (pdf).
Māc.R.Feldmaņa bēru runa, viņa paša uzrakstīta.
1972.g. 25.novembrī no sv. Pāvila draudzes kapličas (Matīsa kapos) izvadot Emmu Ģērmani .
„Manas avis manu balsi klausa, un es tās pazīstu, un tās man iet pakaļ. Un es tām dodu mūžīgo dzīvību, un tās nemūžam neies bojā, un neviens neizraus no manas rokas.” (Jņ.10:27-28)
Šai līdzībā mūsu Pestītājs izteic attiecības, kādas ir mums mūsu dzīves gājumā ar Viņu un kas ir mūsu dzīves gājuma piepildījums. Viņš sevi salīdzina ar Labo Ganu, kurš vada un sargā savu ganāmo pulku, kas uzticas un seko Viņam.
Pirms daudziem gadu desmitiem, ar svētās Kristības sakramentu, kādu mazu bērniņu ielika Pestītāja rokās – tā, kā to allaž šādā brīdī aizkustinājumā līdzi dziedam: Gans, ņem savu jēriņu! Tagad, pēc daudziem gadiem, šis mūža gājums ir pabeidzies un mēs esam šeit kopā, lai vēl sacītu pēdējās ardievas mīļajai mātei, vecmāmiņai un tuviniecei, un kādam mīļam, dārgam cilvēkam, kurš kļuvis dārgs no tā ceļa gabaliņa, ko Dievs bija vēlējis mūžā nostaigāt.
Šī stunda ir skumja atvadīšanās stunda un tā ir ļoti daudzu, mīļu un dārgu atmiņu stunda. Tas nebūtu šeit iespējams, pilnā mērā atcerēties un apcerēt šī darbīgā un svētīgā mūža gājumu. Bet šodien, šeit kopā būdami, mēs vaicājam, kā tas bija iespējams, ka visiem saviem lielajiem dzīves grūtumiem pāri un savas nastas nesot, mīļā aizgājēja ir bijusi tā, kas pie sava dziļā padoma un sirds mīļuma ir varējusi sapulcināt un sasildīt nevien savus mīļos tiešos tuviniekus, bet arī visus citus, kas bijuši viņas dzīves ceļā un kas to tagad piemin kā savu parādu pateicīgā mīlestībā.
Atbildi uz to mēs atrodam mūsu Pestītāja apsolījumā: manas avis manu balsi klausa, man iet pakaļ, un es tās pazīstu. Dzīve, kurā mēs šai pasaulē esam likti, ir pilna dažādu aicinājumu, biedinājumu, ceļa piedāvājumu. Arī mīļās aizgājējas dzīve nav bijusi pasargāta no šiem pasaules trokšņiem visapkārt, no vilinājumiem, biedinājumiem, kārdinājumiem. Bet visām šīm dažādajām balsīm cauri viņa vienmēr ir uzklausījusi Pestītāja balsi, Viņa vārdus, Viņa patiesību. Un līdz ar to viņa ir spējusi atšķirt labu no ļauna, gaismu no tumsas, ir varējusi arī tumšā naktī atrast pareizo ceļu un iet Viņam pakaļ. Un nevien pati iet Viņam pakaļ, bet arī padomu dot un mīlestību izdalīt ap sevi un būt par svētību daudziem.
Šai uzticībai Pestītājam nācis līdzi arī Viņa apsolījuma piepildījums: .. un neviens tā neizraus no manas rokas. Tās pārbaudas, ko mēs cilvēki kādreiz salīdzinām ar vētrām mūsu dzīvē, kas saplosa un izsakņo no pamatiem – tās arī nebij gājušas secen mīļās aizgājējas dzīvei, bet viņa ir varējusi piedzīvot un apliecināt Pestītāja roku sargātāju spēku. Slimības vārgumā, nespēkā un sāpēs tās turēja viņas dvēseli un garu neapēnotu, drošu un mierīgu.
Bet mēs, kristīgā draudze, neesam tie, kas lūkojas tikai atpakaļ un kavējas atmiņās pie pagājušām lietām. Mēs esam tie, kas lūkojas uz priekšu arī nāves priekšā mēs drīkstam lūkoties uz priekšu, nāvei pāri. Mūsu Pestītājs nav nācis, lai mums gaismotu tikai dzīves ceļu šai pasaulē vien. „Es tām dodu mūžīgo dzīvību” ir Viņa apsolījums, kas noslēdz un vaiņago mūsu piederību Viņam un Viņa dievišķā spēka pilnību pār mums. Nevien dzīves vētrām, bet arī pašai nāvei nav spēka, lai no Viņa rokas izrautu tos, kas Viņam pieder.
Mēs pavadām nogurušu ceļinieci, kura savu dzīves ceļu ir izstaigājusi Labā Gana balsij un sekodama Viņam. Mūsu acis viņu vairs šeit neredzēs, mūsu miesīgajam skatam viņas gājums paliek aizklāts. Bet mēs zinām, ka Jēzus Kristus, kas nāvi uzvarējis un ir mūžīgās dzīvības Kungs, dod daļu pie šīs apskaidrotās, nenomāktās, pilnīgās un mūžīgās dzīvības tiem, kas Viņam ar dzīvi un dzīvību ir piederējuši šeit.
Un viss, ko mēs lūdzam no Dieva, un viss, ko no sirds pateicīgā mīlestībā vēlam mīļajai mātei un tuviniecei, ir tas, ka Pestītāja apsolījums „Es tām dodu mūžīgo dzīvību” – pēc Viņa žēlastības tiktu piepildīts arī pie viņas.
Āmen |
