Mt.28.nod.

Pierakstīja Aina Ģērmane
Saņemts no Maijas Meldrājas 2009.g.

1977.g. 26.janvāris

503 (1-2)
718
125 (2-3)
94 (2-3) 

Apd.2.nod.
Mt.28.nod.

Šie vārdi satur kristiešu trīsvienības formulu un vienmēr tiek lietoti pie kristīgā sakramenta. Šodien pakavēsimies pie tā, kā kristīgais sakraments tiek pasniegts.

Kristīgais sakraments ir pirmais cilvēka dzīvē. Ar to sākas kristīgā cilvēka dzīves gājums, vai cilvēks to saņem kā bērns, vai pieaudzis cilvēks. Būtiskais ir tas, ka ar sakramenta saņemšanu mēs esam atdoti jaunai dzīvei un iecelti kristīgo pulkā – tā ir pirmā saite ar pestītāju. Tas ir iedzimtā grēka deldējums un kā jaunpiedzimuši mēs sākam jaunu dzīvi.

Kristus sakraments ir sakraments, ar kuru mēs saņemam Svētā Gara dāvanu. Apustulis Pēteris saka: „Topiet kristīti un saņemiet Svētā Gara dāvanas.” Sakramenta elements ir vienkāršs – ūdens, ar kuru tiek apslacīts, vai kurā tiek iegremdēts kristījamais. Īpašs veids nav izteikts. Nav svarīgs ūdens daudzums, bet tīrums un skaidrums.

Kristības sakramentu var izsniegt katrs kristīgs cilvēks svarīgā gadījumā, kā, piemēram, nāves tuvumā. Trīsvienīgā Dieva vārdā kristot kādu no šiem cilvēkiem, piemēram, slimniekiem – mazajām dvēselītēm, lai Pestītāja žēlastībā ieietu mūžīgajā dzīvībā.

Ko katķisms saka par kristību?

Ūdens ir elements ar ko notiek kristīšana un Trīsvienīgā Dieva vārdā es kristīju ...

Ko palīdz kristība? Pasargā no nāves un velna visus, kas tic ... Vecajam Ādamam būs tapt noslīcinātam un celties jaunam cilvēkam ...

Pāvils saka: „Caur kristību mēs esam atrasti” (Rom.). It kā tik vienkārši.

Kā notiek kristīšana draudzē? Sakramentā būtiskais, kas kristīšanas rituālā ir absolūti nepieciešams, ir sakraments. Ceremonijas simbolika, kas kā veidojums, pamācības celsmes pilns kā simbolistisks rāmis nāk visam klāt.  Šī otrā puse var būt ļoti daudzveidīga – tā nedrīkst maldināt.

Es tevi (vārds) kristīju Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Apslacina ar ūdeni vai iegremdē kristījamo tajā. Senajā kristīgajā baznīcā, kur kristīja pieaugušos, prasīja sagatavotību. Tā izpaudās kā pirmajā dienā, kad ļaužu pulks sapulcējās izlūgdams Dieva žēlastību, apustulis Pēteris tiem sacīja: „Jums jātop kristītiem, lai Svētais Gars pār jums nāk”. Toreiz kristījās 3000 cilvēku. Apustuļu darbos stāstīts par Filipu, kas kristīja Etiopijas valstsvīru. Kornēlija namā visa sagatavošanās bija tā, ka sūtīja pēc Pētera, kas sniedza viņiem vēsti par Kristu. Viss nams tapa kristīts. Tāda kristīšana ir notikusi arī vēlāk, kad cilvēki sastapa Kristu, ko agrāk nepazina. Vēlāk ticības lietās kristīgos ievadīja, un tad tos kristīja pēc kristīgās Baznīcas rituāla. Vēl vēlāk ieviesās mazo bērnu kristīšana.

Tad nāca tā sauktie galvinieki un bērnus vēlāk sagatavoja konfirmācijai. Pēc tam ieviesās kūmas. 813.gadā Maincas sinodē Maincas koncils aizliedza vecākiem būt par savu bērnu garīgiem aizbildņiem.

Kā noritēja kristīšana?

Pēc baznīctēva Tertuliāna 2.-3.gs. (150.-202.g) tika attēlots kristības rituāls pilnībā – kristība iegremdējot. Sekoja piena un medus pasniegšana par zīmi, ka Dieva bērns, svaidīšana ar eļļu – svētās priesterības loceklis. Rokas uzlikšana – aizstāj konfirmāciju. Baltās drānas – ietērpšanās skaidrībā.

Gurni apjozti – lai jūsu sveces spīdošas (Lk.12.). Vārda nomaiņa senajā Baznīcā notika tā, ka kristāmais nolika pagānisko un pieņēma jaunu vārdu. Te mēs redzam daudz simbolisku darījumu. Pēc Romas baznīcas vēlāk (1601.-1657.) izstrādāja kristīšanas rituālu.

Kristāmo jautā, ko viņš vēlas. Atbild, ka viņš meklē žēlastību. Viņš tiek izvaicāts ticības jautājumos. Abrenunciācija – atsacīšanās no ļaunā, no viņa darbiem, no viņa būtības. Seko ticības apliecinājums. Tad notiek darbošanās pie kristāmā – eksorcisms (ļaunā gara izdzīšana).

Dzīvē parādās, ka mēs esam mājoklis vai labajam vai ļaunajam. Kristība ir brīdis, kad ļaunajam jāpazūd. Ieliek mutē sāli, lai pasargātu no grēka – tā ir veco rakstu interpretācija ar Svēto Rakstu burtisku izpausmi. Apzīmēšana ar krusta zīmi, deguna un ausu aizvēršana. Kristāmajam vēl noprasa vai viņš grib turēt kristību. Tad svaida galvu ar eļļu, uzvelk baltas drānas un iedod rokā sveci kā mīlestības simbolu. Visi šie paņēmieni ir simboliski, kas padara rituālu skaistāku. Otrajā izdevumā Luters visas liekās lietas novirza un atgriežas pie būtiskā. Šādi veidots arī mūsu kristību rituāls. Greznojumi greznojuma dēļ mūsu rituālā nav. Mūsu kristību dievkalpojums var notikt dievkalpojuma laikā vai pēc dievkalpojuma, arī citās telpās, kas ir kārtībā. Nepieciešams trauks ar tīru ūdeni (mājās var kalpot kāds trauks, kas nekalpo citām vajadzībām) Kristīšana dievnamā var notikt pēc sākuma liturģijas un pēc ticības apliecības (nepareizi!) notiek kristīšana. Pēdējā gadījumā tā jāatkārto vecākiem un kūmām. Nav arī gluži pareizi, ka kristīšanu izdara pie altāra.

Itālijā ir ārkārtīgi skaista dombaznīca. Tā ir Pizā. Tās tornis stāv atsevišķi – tas ir sasvēries. Dombaznīcai blakus ir neliela baznīciņa. Tas, kas vēl nav kristīts, nedrīkst ieiet dievnamā. Kur nav baptistērijs, tur ir kapela, kas atrodas pie dievnama durvīm un tikai tad bērnu pienes pie altāra. Šāda doma ir rituāli loģiska – tā tam vajadzētu būt, bet te mēs varam nebūt arī tik stingri. Pareizāk ir kristīt pēc dievkalpojuma – tas arī ir dievkalpojums pēc sava nozīmīguma.

Kristīšanu ievada ar garīgu dziesmu; pēc draudzes apsveicināšanas Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā seko kristību vārdi, kas skubina mūs audzināt bērnus kristīgā garā. Steigas kristībā tas var arī nebūt, bet vienmēr evaņģēliskā Baznīca ir turējusies pie tā, atgādinot šī notikuma jēgu. Tam seko kristību iestādīšanas vārdu atgādinājums, Pestītāja vārdi, krusta zīme ar atgādinājumu par mūsu saistību ar Pestītāja nāvi. Seko lūgšana. Tā saucamā izlūgšanās lūgšana, lai bērns saņemtu kas ar sakramentu viņam pienākas no Dieva žēlastības. „Laidiet bērniņus pie manis” (Mk.ev.) Seko svētā lūgšana. Pie kristību norises mēs redzam, ka cīnās Dieva Gars ar otru spēku. Seko ticības apliecība. Tāpat kā pirmajos laikos tam, kas nāk pie kristības jāzina, pie kā viņš nāk. Mēs kristam, ne lai uzlietu ūdeni un nodziedātu smuku dziesmiņu, bet kristam Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Abrenunciācijas moments, kas palicis arī mūsu ticībā. Ja bērns tiek kristīts, tad jādod solījums, ka viņu arī audzinās kristīgā garā. Seko lūgšana. Nav nevienas lietas, ko esam saņēmuši no Dieva, par ko nebūtu jāpateicas. Pieslēdzas pamācība kūmiem un vecākiem, lai bērni tiktu audzināti ticībā, pamācībā. Mūsu agendā paredzēts speciāls formulārs. Dievkalpojumu noslēdz ar svētīšanu. Tas var notikt ar roku uzlikšanu. Seko pateicības dziesma, kas var arī nebūt.

Ja kāds ir sagatavojies nākt pie sakramenta vai jākrista bērniņš, kas ir uz nāves sliekšņa, tad pietiek apslacināt ar ūdeni un „es tevi (vārds) kristīju ... Vēlāk, ja ir laiks, tad var teikt lūgšanu. Ja steidzīgos gadījumos kristīja skolotāji vai bērnu saņēmējas, tad par to vajadzēja mācītājam paziņot un ierakstīt baznīcas grāmatās.

Kristības apstiprināšana nav vajadzīga, jo katrs kristīgs cilvēks var kristīt, un tā ir pilnīga kristīšana.