Jk.5:13-16

Saņemts no Maijas Meldrājas 2009.g.
Ainas Ģērmanes pieraksts

1969.g. maijs

Altāra runa

Ps.128
Jēk.5:13-16

128. Dāvida dziesma runā par ģimenes svētību tajās ainās, kas bija dārgas toreizējiem cilvēkiem tajos skarbajos apstākļos. Jūdiem parasti dārzos bija divi koki – vīna un eļļas koks.  

Šajā Dāvida dziesmā zīmēts cilvēks, kas jūtas svētīts kā cilvēks, kas iegājis dārzā un izjutis tā svētību.

Arī mums ir citi koki vai stādi, un mēs arī pazīstam sirds prieku, ka varam ieiet labi koptā dārzā un pie katra koka es izjūtu prieku.

Mums, izejot patiesā ģimenes kopībā, ir jājūt un jāapzinās, ka mēs esam dzīvības dārzā. Ja mēs skumstam par Ēdenes dārzu, kas tagad ir kaitēkļu pārņemts, vai mēs tomēr nevaram to atcerēties kādu brīdi. Jābūt tikai cilvēkam, kas to spēj izjust.

Mēs, vecās paaudzes cilvēki, šodien, ģimenes dienā, zinām pateikties tēvam un mātei, kas mums bērnībā dāvāja krusta zīmi un pateikties visiem tiem, kas bija vienas mīlestības vēlētāji no sirds uz sirdi. Mēs nedrīkstam sacīt, ka šī ģimene nebija. Vai šodien to varam teikt? Jā, ir cilvēki, kas izjūt šīs 128 Dāvida dziesmas svētību. Daudz tomēr šo ģimeņu nav. Ne vienmēr šinī Ēdenes dārza stūrī varam visus saņemt. Vienā otrā ģimenē ir nošķīrušies zariņi un tādēļ ir arī asaras.

Ko mums darīt? Vai samierināties ar to, ka svētīto ģimeni redzam kā atsevišķu gadījumu? Kam mēs ejam pretim ģimenes jautājumā?

Pašreiz viens no sāpīgākiem jautājumiem pasaulē ir ģimenes jautājums.

1966.g. statistika parāda, ka no 1000 laulībām 297 jau bija izirušas. Relatīvi vismazāk Anglijā izirst ģimenes. Arī Padomju Savienībā ir apdraudēts ģimenes stāvoklis. Iziršanas iemesli ir dzeršana, neuzticība apmēram 30%. Statistiķis nāk pie slēdziena, ka būtu jāatjauno vecvecais paradums un jāieved saderināšanās laiks vismaz pus gadu, lai cilvēki varētu apdomāties.

Bet vai ar to pietiek? Ja tas ir tikai izmēģināšanas laiks, tad laulība tiks pārkāpta jau pirms noslēgšanas. Izpostīta dzīve paliks un tikai statistika izmainīsies.

Kristīgam cilvēkam jāzina 128. Dāvida dziesma. Šo Dieva svētīto cilvēku dziesminieks redz ieejam ģimenē. Kristīgam cilvēkam jāsaka pasaulei: mūsu sirds lai zina, ka Tas Kungs liek mums meklēt.” Ja mēs domājam, ka laime ir mantā, tad tur, kur valda nabadzība, laimes nebūs. Bet bieži ir otrādi. Ja mēs lasām vecas liecības par savu tautu un skatāmies atpakaļ, tad redzam, ka ne tikai saimnieku dēli un meitas dzīvoja laimīgi. Arī kalpu stūrītī bija kā Ēdenes dārzā – tā bija svētītiem cilvēkiem. Daudzbērnu un mazbērnu ģimenēs un ne arī bezbērnu un vientuļās dzīvēs?

Mums pietrūkst tagad garīgās atjaunošanās mūžīgā mīlestībā. Pietrūkst cilvēku, kas staigā Kunga ceļos. No labā cilvēka izplūst svētība pār viņa dārzu. Kad cilvēks ne tikai ģimenei dod, bet kas bīstas no Tā Kunga (kad ģimeni tā veido, ka tā Tevi svētī). (Izraēlis - tulkojumā Dieva cīnītājs).

Lai pateicamies šodien Dievam par to svētību, ka esam auguši Ēdenes dārzā, ka esam varējuši veidot savu stūrīti. Mums jāskatās uz to Dieva apsolījumu par svētīto pamatu. 
Ja mēs runāsim ar jauno paaudzi un ieteiksim viņiem ticēt Dievam, tad viņi pat negribēs ar mums runāt. Bieži tēvi un mātes jūt, ka viņu dzīves mantojums un pieredze tiek noliegti. Lielākās grūtības ir tās, ka mēs cits citu vairs negribam saprast. Tieši to nesaprot, ka vajadzīga Dieva svētība – sirds, kas laba un patiesa, ir Ēdenes dārza augsne.

Asins saites mums ir palikušas (tēvs, māte u.c.), bet tās vēl nedod Ēdenes dārzu. Mēs jūtam, ka cilvēki esam tālu tikuši viens no otra lietās, kam vajadzēja mūs vienot. Ja nav kopības, tad mēs nevaram atrast kopīgu ceļu. Kristīgais cilvēks nav tomēr pamests nelaimē: „Ja kāds cieš bēdas ... u.t.t.” (skat. Jēkaba vēstuli). Paliek ne tikai lūgšana, bet arī iespēja izsūdzēt grēkus cits citam.

Piemēram: „Piedod mums mūsu parādus ...”, ja ir nodarīts ļaunums un kur jūtam, kā savus, tā arī savu tuvinieku grēkus. Ja mūsu piederīgie grēko, bet grēkus nenožēlo, tad mums tie ir jāuzņem kā savi grēki. Mums ir aizbildnis Jēzus Kristus. Te der vārds: „Meklējiet, tad jūs atradīsiet.”

Āmen.