Jņ.11.nod.

Pierkastīa Aina Ģērmane
Saņemts no Maijas Meldrājas 2009.g.

1976.g. 21.martā

Dziesmas 
155
124
307
99 (3-4)
144

Jņ.11.nod. 
2.Kor.5.nod.

Viens no lielajiem brīnumiem, ko pasaule nevar saprast, ir tas, ka Kristus mācība ir saglabājusies jau 2000 gadu un ne tika saglabājusies, bet, ka vēl tagad cilvēki viņas dēļ nes upurus, ka cilvēkiem Viņa vārds ir tik ļoti dārgs.

Tagad un nekad nav trūcis cilvēku, kas piespiež sev kalpot un paklausīt citus un dara apbrīnojamus, arī baismīgus darbus. Bet, kad šādi cilvēki ir pīšļos, pīšļos sakrīt arī viņu darbi un tie, kas ar viņu varu satverti, ir kā sauja smilšu, kas, saujai atveroties, izkrīt.

Mēs joprojām redzam cilvēkus, piesaistītus pie Kristus un ap Viņu, kas savu dzīvību atdotu, ja to prasītu Viņa dēļ, sākot jau no apustuļu laikiem līdz šim laikam. Kas ir šī vara, kas ir šis ķēniņa spēks? Uz to dod atbildi apustulis. Tas, kas sevi apzinās par Kristus vergu, kas nedzīvo sev, bet dzīvo Kristum. Viņš saka, ka Kristus ir mīlestība – tā ir vara, spēks, kas piespiež (dzejnieki runā par lēnu, maigu u.t.t. mīlestību). Mēs esam diezgan redzējuši un piedzīvojuši, ka mīlestība ir pavēle, ka dažs labs savā stūrgalvīgajā un ļaunajā prātā ir savaldīts un atgriezts no sava ceļa, ja kāda sirds ir viņu ieslēgusi savā lūgšanā. Kāda dārga cilvēka klātbūtne vai piemiņa spiež kaut ko nedarīt, ko nevajag, vai darīt, ko vajag. Tā ir tāda mīlestības drumstala, salīdzinot ar Dieva mīlestību. Kad mēs lūkojamies lielajā saulē un dzirdam apustuļu vārdus, mēs jūtam kādu varu – šī cilvēka soļi un griba ir saistīta pāri visām mērauklām.

Kad mēs lūkojamies uz Kristu, tad daži cilvēki saskata Viņa rīcībā varonību, citi – ciešanas. Ja mēs tikai to redzam, tad mēs vēl neesam Kristu pazinuši. Tikai, kad mēs redzam, ka Viņš šīs ciešanas uzņēmies un, ka Viņš nostājas tā priekšā, kam jāsaņem sods, un uzņem uz sevi sodu, tad darbam ir tikai viens vārds – ne ar ko nesalīdzināma mīlestība.

Otrs lielais brīnums, ko pasaule nespēj saprast, ir tas, ka cilvēks ir kļuvis jauns radījums. Cik ļoti pasaulē mēģinājuši panākt, lai cilvēki kļūtu citādāki. Kā padarīt cilvēku labāku, kā iznīdēt ļaunumu – visi šie centieni iet ar labvēlīgiem solījumiem, ar soda bardzību. Šie likumi gadu tūkstošos ir mēģinājuši pārkaldināt cilvēkus, no ļaunā grēcīgā cilvēka veidot labo. Cik ir bijuši centieni, spaidi – tas neko nav līdzējis – ļaunais laužas cauri. Kamēr mēs mēģinam skārt cilvēka ārieni, ļaunais kā rūgta sakne lauzīsies augšup.

Tikai pestītājs mūs atpestī no mums pašiem, no sev vien piedošanas. Apustulis saka: „Tā kā viens ir miris par visiem, tātad visi ir miruši. Un Viņš mira par visiem, lai tie, kas dzīvo, nedzīvo vairs sev pašiem, bet tam, kas par viņiem miris un uzmodināts.”

Tas ir tas ārkārtīgais, ko nevar atdarināt. Viņš ir tas, kas veido šo jauno un citādo cilvēku. Viens vienīgais likums, pavēle, spaids ir Viņa mīlestība, kas krīt uz mums un mūs pārveido. Kamēr pasaule apzināsies savas vainas, kamēr cilvēkiem būs šī vēlēšanās laboties un labot, ir tikai viens ceļa rādītājs, kas mūs satver; uz to var piespiest šī pār visu plūstošā mīlestība. Kristīgā draudze caur šīm ciešanām redz Debesu Tēva mīlestībā pievērts vaigu. Kristīgā draudze ap šo krustu stāvēdama, dodas pasaules vidū. Mēs redzam pasaulē tik daudz sāpīgu lietu, cilvēki ir iepazinuši tikai mīlestību uz sevi. Ir jāmācās atkal par jaunu. Nav varonība aizvērt acis un aizbāzt ausis un paiet garām Kristus krustam. Cilvēki iet garām ne tikai krustam, bet arī tēva un mātes ciešanām. Cilvēkiem jāatgādina, lai viņi mācītos redzēt, mācītos nekautrēties no šīs mīlestības. Visa pārējā mīlestība, ko mēs pazīstam, ir tikai atblāzma. Tas, ko cilvēki sauc šajā vārdā, ir pavisam kas cits. Cilvēkam jānostājas krusta priekšā, kamēr sabrūk sirds un plūst asaras. Sirds nav ielikta, lai glabātu atmiņas par bijušām lietām.

Jāmācās saprast, salīdzināties ar Dievu. Bez šīs salīdzināšanās nebūs ne kripatas no tā, ko cilvēki meklē dzīvē – ne miera, ne laimes.

Āmen.