Ebr.4:14

Lielā lūdzamā diena – 1976.g. 10.marts. 

Lasījumi:
Ps.130; 32
Ebr.4:14 

Dziesmas
731
301
161
290
144 

Lielā lūdzamā diena pievērš mūs visnopietnākām lietām, kas var cilvēku skārt – bēdām un visdziļākam nemieram. Tas nav cilvēks, kas nekad nav līdz sirds dziļumiem iztrūcies Dieva taisnības priekšā – tās domas priekšā, ka ar domām, vārdiem un darbiem būs jāstāv Dieva priekšā.

Mēs dzīvojam laikā, kas ir nemierīgs. Mēs noskumstam to notikumu dēļ, no kā mēs ciešam. Šīs asaras līst bagātīgi un nopūtas dzird bezgalīgi. Daudz mazāk citu ciešanu dēļ.

Nemieru rada tas, ka cilvēks nevar panākt, uz ko iedomas viņu dzen, un mūsdienu cilvēkam ir tik daudz iespēju izklaidēties, ka viņam no visām pusēm iestāsta, ka nav grēks, bet ir tikai kļūdas, ka cilvēks spēj visu – viņš var nonākt līdz zvaigznēm un mēnesim u.t.t. Dieva vārds dod atbildi Dāvida dziesmā:

„Kur man būs bēgt no Tava vaiga

Vai uz ausekļa spārniem jūras krastā?

Arī tur Tava acs mūs redzēs ...”

Cilvēki neatskārst, ka mēs tāpat stāvam Dieva priekšā, vai mums tas tīk vai nē. Cilvēki var darīt kā mazi bērni briesmās – aizvērt acis un aizsegt ausis, bet ugunsgrēks ar to nav likvidēts. Tas nav cilvēks, kura sirds nav lūzusi aiz sāpēm un kura acs nav raudājusi savas necienības dēļ. Tas nav cilvēks, kas nav iztrūcies ar cilvēcisko būtni tās nākotnes priekšā, kur visas lietas būs jāatstāj un jāstājas Dieva priekšā. Šajās dienās, Kristus ciešanu laikā, domās izstaigājot līdz Viņa ciešanu ceļam, mēs noliecamies dziļā pazemībā Viņa priekšā un, ja mēs to darām no sirds, tad šinī brīdī Dieva vārds runā uz mums arī kā žēlastības atgādinājums.

Kad cilvēki sāk šīs lietas atkārtot, viņi pazīst divus ceļus:

1)grēku piedošanu, ko viņi paši pasludina, uzskatot, ka cilvēki paši nav vainīgi, ka vaina meklējama citos cilvēkos vai apstākļos, tāpat arī uzskatot, ka nav grēku, bet ir kļūdas. Tā ir izlīdzināšanās.

2)Bailes, izmisums bez cerības un prieka, kad reiz cilvēka dvēsele tiks satriekta un viņš paliks viens ar sevi, tad viņa ceļš būs izmisuma ceļš.

Cilvēkiem nav līdzekļu, ar ko no sevis izraut dzeloni un nāves sakni – tas ir izmisums bez piedošanas.

Apustulis runā par to, ka mums ir liels, augsts tiesnesis, kas ar savām asinīm ir gājis Dieva vaiga priekšā, kas izpilda savu priesterisko kalpošanu. Viņš ir uzņēmies mūsu sāpes, sērgas. Apustulis atgādina: „Turēsimies stipri pie šī apliecinājuma, ka mums ir šis augstais priesteris.” Viņš ir staigājis mūsu vidū, uzlicis roku tam, kam ir bēdas, sāpes. Viņš ne tikai noliecies pie slimniekiem tos svētīdams, Viņš noliecies arī pie grēciniekiem. Viņš pats ir ticis kārdināts, pārdzīvojis velna viltības un uzmācības. Nav tādas vietas, kur Viņš nebūtu bijis, tajā pašā laikā pats palikdams tīrs.

Mums ir piešķirtas tiesības ne tikai tad, kad Dievs mūs aicinās. Mēs drīkstam ar paļāvību pieiet pie Tēva, kura aizbildinātājs ir Pestītājs. Mēs drīkstam aiznest tur savas sāpes – visas vainas, par ko sāp, grēku. Mēs drīkstam pieiet pie tā žēlotāja krēsla un atrast žēlastību, kur cilvēka gars nevar nekā.

Dieva žēlastība kļūst mūsu palīdzība. Cik kādreiz esam nespēcīgi un nevarīgi, cik bezgala nespēcīgi mēs esam, lai kaut ko atgrieztu uz labu.

To, ko mēs nevaram panest, nespējam atrisināt, Viņa palīdzība parādās Dieva žēlastībā. Kad Pestītājs iegriežas pie Caķeja, ko visi uzskatīja par grēcinieku un, kas pats to apzinājās, viņš uzņēma Pestītāju ar lielu prieku. Pestītājs sacīja: „Šim namam notikusi žēlastība.” Šis arī ir Ābrama dēls un drīkst saņemt piedošanu.

Kristīgam cilvēkam jāsaprot, cik liela ir Dieva žēlastība. Jaunais lielais prieks ir tā palīdzība, kad Dieva roka noņem grēku, kas smagāks par akmeni. Mums ir dota šī žēlastība. Turēsimies pie šī apsolījuma. Viss, ko Viņš ir sacījis, lai mēs saņemam palīdzību, un tā ir žēlastība.

Āmen.