 Lejuplādēt sprediķi - 1.Kor.3:10-16 (pdf)
Pierakstīja Aina Ģērmane
Saņemts no Maijas Meldrājas
1.06.1969. (?)
Sprediķis Mt.28:18-20; 1.Kor.3:10-16
Apustulis Pāvils runā par nama celšanu – viņš visu cilvēka dzīvi pielīdzina nama celšanai. Mēs esam aicināti uzcelt vērtīgu, labu namu. Kā dievnamam jābūt mums un mūsu dzīvei. Mūsu sirdsapziņa piekrīt, ka mēs veidojam dzīvi pilnīgāku, mēs izkārtojam savu pienākumu tāpat, kā namdaris grib celt namu arvien skaistāku.
Apustulis Pāvils runā arī par nama pamatiem. Viņš jautā, uz kādiem pamatiem tavs nams ir celts. Ko tu uzskati par savas dzīves pamatvajadzību? Te cilvēku uzskati šķiras. Ilgas ir visiem vienādas – labi dzīvot. Bet kādi ir šie pamatmotīvi, lai iegūtu skaistu namu? Ieskatoties cilvēku sirdīs mēs redzam, ka ļoti bieži materiāla nama pamatā mēs liekam materiālas vērtības. Ne tikai šodien, bet arī agrāk daudzi ļaudis uzskatīja, ka, ja laulībai nav piemērota materiāla pamata, tad ļaudis nevar būt laimīgi. Ja mēs vērtējam latviešu tautu, tad, no vienas puses mēs varam teikt, ka tā savu namu centusies celt uz materiāla pamata. Mūsu tautas spēks ir viņas ekonomiskās spējas un nenogurdināmība. Saka, ka latvietim maize pat uz akmens puses. Bet latvieši vienmēr ir meklējuši arī garīgās vērtības. Citi ir meklējuši celt uz goda un varas pamatiem. Varbūt arī labas un derīgas materiālās, goda un varas vērtības. Ir arī cilvēki, kas ir ar mieru iet kaut vai pār līķiem. Šī cietsirdība ir daudzu cilvēku dzīves atziņu pamatā. Tie ir cilvēki, kas nevērtē citu asaras un sāpes, lai sasniegtu savus mērķus. Savu laimi meklējot, mēs nodarām daudziem sāpes. Piemēram, šķirtas laulības utt. Daudzi savu dzīves pamatu dibina uz noziedzību – ar netaisniem līdzekļiem velkam sev to, kas citam pieder (Luters).
Kad mēs pārskatām dzīvi ar viņas grūtībām dažādās situācijās un apstākļos, redzam dažādas kārdināšanas, tad mēs nebrīnamies, ka ir cilvēki, kas dara visu iespējamo, ja ne taisnā ceļā, tad ar nepatiesību, lai panāktu savu.
Apustulis Pāvils saka, ka citu pamatu nevar likt, kā tikai Jēzu Kristu. Jo cita paliekoša pamata nav – šis pamats nevienu nepievils. Tas nozīmē vienu – dzīves nams (arī tas, ko ceļam no šūpuļa līdz kapam) ir ceļams uz mūžības pamatiem mūsu laicīgajā dzīvē.
Mēs jautājam: „Kas ir Jēzus Kristus, ko Viņš ir darījis, ko Viņš mums dāvinājis?” Jēzus Kristus kā Dieva Dēls ir ienācis pasaulē. Līdz ar sevi Viņš pasaulē ir ienesis Dievišķo pilnību, kas ir pasaules gaišums. Tas ir Jēzus Kristus dzimšanas brīnums, kad Viņš, Dieva Dēls, no cilvēka dzimis ienes dievišķīgo realitāti. Mēs zinām Viņa upuri Golgātas kalnā – Viņš ir uzvarējis grēku un nāves spēku, ko neviens nav varējis izdarīt. Viņa nāvē ir mūsu dzīvība. To Viņš ir atstājis mums. Kad Viņš sēdies pie Tēva labās rokas, tad Viņš ir teicis: „Es neatstāšu jūs bāriņus – jūs saņemsiet Svēto Garu.” Kristus sūtība bija viena – lai pasaulē par realitāti kļūtu dievišķīgā pilnība.
Savu dzīves namu pareizi ceļ tas, kas to ceļ uz mūžīgo vērtību pamatiem, ko Dievs no mūžības ienesis pasaulē un ir darījis to iespējamu caur Jēzu Kristu. Lai labu pamatu atrastu savam namam, tad mums jāzina, kas mēs paši esam. Ko tas dod, ja mums ir vērtības, bet mēs tās nevaram izmantot.
Es, piemēram, uzskatu sevi par vāju, lai uzceltu šo namu. Bet, ja mēs ticam, ka esam Dieva bērni un, ja Dieva žēlastība ar savu spēku vienmēr apliecina sevi pie mums, tad kā mēs drīkstam sacīt, ka esam par maziem, lai liktu mūžības pamatu savai dzīvei. Kas tic uz Jēzu Kristu, tas nekad nesacīs, ka ir par vāju. Mūsu nelaime ir tā, ka mēs paši esam par daudz grēcīgi. Mūsu grēki padara mūs vainīgus un nedrošus. Kā es varu cīnīties par Dieva valstību, ja pats esmu grēcīgs (Vecāki par bērna audzināšanu). Citi saka, ka mācītājs ir tāds pat grēcīgs kā es. Kā tad viņš var man piedot grēkus? Tādēļ mēs arī otru nedrīkstam pamācīt. Mēs baidāmies, ka mums jautās: „Kāds esi tu pats?”
Ja mēs liekam pamatā Kristus pestīšanu, tad šī atziņa atkāpjas. Mēs zinām, kā šo pestīšanas atziņu likt pamatā. Ja, piemēram, es pasludinu grēku piedošanu, tad tā nav no manis, bet es to pasludinu. Kas var mūs darīt par dievišķā svētuma atspulgu, ka dievišķīgā slava un gods pie mums atspoguļojas. Mēs liekam pamatā Dieva Svētā Gara žēlastību, kas mums ir apsolīta.
Ko lai domājam par Veco Derību, kad Kristus vēl nebija, un ko šodien dara neticīgie? Tad, Vecās Derības laikā, cēla teltis – tas bija vērtīgi. Tagad neticīgie ceļ celtnes. Mēs, ticīgie, gribam celt namu, kura pamatā ir Dieva Tēva, Dieva Dēla un Svētā Gara sadraudzība.
Vēl šodien visā pasaulē brīnišķīgākās celtnes ir dievnami. Arī tu vari uzcelt uz Kristus nopelnu pamatiem namus, pārākus par citām celtnēm. Bet ko es esmu uzcēlis? Kas esmu es un kas ir mana dzīve? Vai mēs varam teikt, ka mūsu dzīve ir dievnams vai dārgakmens, kas mirdz tumsā? Varbūt dažam ir tikai koka vai salmu būdiņa. Visi mēs esam kristīti, bet ko mēs esam uzcēluši uz šī dievišķīgā pamata?
Ar smagu sirdi mums jāsaka, ka esam uzcēluši salmu būdiņas, kaut arī negribu būt tiesnesis. Dzīvīte ir nožēlojami bezspēcīga, ko mēs uz šīs mūžības pamata ceļam. Materiāla izvēle, no kā mēs ceļam, ir mūsu rokās.
Dievs ir pie mums ik dienas līdz pasaules galam, lai mēs uz laba pamata varētu uzcelt namu Dieva Tēva, Dieva Dēla un Svētā Gara žēlastības dāvanās. Kā dzīves namdari mēs ikdienas varam smelt no Dieva pilnības.
Mums jāredz Dieva žēlastība mūsu ikdienā un darbā. Tas ir trīsvienības dienas aicinājums. Padomā uz kāda pamata tu cel namu. Mums jāzina, ka jāceļ savs nams tāds, kuru redzot Dievs tiek pagodināts. Mums jābūt apziņai, ka lai vai kas nāktu, ka mūsu nams stāv uz drošiem pamatiem.
Trīsvienības svētki mūs māca, aicina un brīdina. Kad mēs sākām: „Dievs”, tad lai mēs to nenovērtējam par maz un kad saka: „Svēts, svēts”, tad lai apzināmies, ka esam kristīti.
Ej un dari, lai tava dzīve ir kā dievnams.
Āmen. |
