Saruna notika pie draudzes locekles Ainas Ģērmanes pēc viņas mātes aiziešanas mūžībā. Sarunā piedalījās un tūlīt pēc tam profesora domas pierakstīja Maija Anda Meldrāja.
Pastorāla saruna ar mācītāju Robertu Feldmani
1972.g. 19.novembrī.[1]
- Apstājies mūžības pieskāriena brīdī!
Novērtē to, ko tas dod!
Tā ir divu pasauļu saskaršanās, aiz kuras sākas jauna dzīvība, bet jau citās dimensijās, kuras mēs šodien vēl nevaram aptvert un saprast. Mācīsimies arī šajos dažkārt mums tik smagajos brīžos neskatīties tikai atpakaļ, bet gan vairāk uz priekšu, vairāk kā uz sākumu nekā uz nobeigumu.
Jo „mēs zinām”... 2.Kor.5,nod.
Tagadnes cilvēks baidās apstāties šādos brīžos un ieklausīties. Baidās sastapties ar sevi un ar šo otru pasauli, kuru viņš nepazīst, akli noliedz, bet kuras esamība tomēr ir jūtama, sevišķi šādā saskarsmes brīdī. Modernais cilvēks grib dzīvot pastāvīgā reibumā, kas viņam atņem atbildību par savu paša dzīvi. Tādēļ viņš arī pastāvīgi meklē pūli, meklē izklaidēšanos un laika kavēkli. Cilvēks visvairāk bēg no vienatnes ar sevi, no vieninieka kameras.
Pasaulē šodien ir bezgala daudz trokšņa, kņadas un skriešanas. Tas nomāc un nogurdina arī tos, kas meklē skaidrību un patiesību. Izvairīties no tā pavisam nevar, bet par tiem, kas šo steigu un trokšņošanu izjūt kā slogu un smagumu, var teikt: ”Paldies Dievam!”
Un tomēr mums ir tas jāpārvar. Ticīgam cilvēkam ir jāvar izturēt tas, ko citi nevar, un tādos apstākļos, kādos citi nespēkā nolaistu rokas. Īsti ticīgs cilvēks nekad nedrīkstētu sacīt: „Mani nervi to neiztur”. Mūsu nervu sistēma atrodas 2 Kor. 6.nod.
Ticīgs cilvēks redz pāri visam, redz tālāk un dziļāk.. Viņš saprot, kas trūkst neticīgam, bet, otrādi ņemot, izpratne nav iespējama. Neticīgam cilvēkam ir daudz grūtāk, viņš izmisīgi mētājas bezcerībā un arī nāves mirklī stāv bezgalīgi lielas nejēdzības priekšā. Trūkst mērķa un satura cilvēka dzīves sākumam un galam.
- Pestītāja nozīme un nepieciešamība.
Jēdziens un sauklis „Es ticu Dievam!” neko daudz vēl būtībā nenozīmē. Šaubu un varbūtību svaru kausi te atrodas it kā līdzsvarā, un tas nav labi, jo trūkst drošības. Un šāda „ticēšana Dievam” cilvēkam maz palīdz ( tāda liela Augsta Vara kaut kur bezgala tālu prom un bezgala grūti izprotama.) Liekas, ka tādam Dievam nav un nevar būt daļa par cilvēku, jo mēs Viņam neko nozīmēt nevaram. Pie šāda slēdziena nonāk arī tie paši” mūsu mīļie indieši”.
Bet tad nāk Pestītājs, ļoti pazemīgs, bet tajā pašā laikā arī ar ļoti lielām pilnvarām.
Tā kā Viņš runā, tā nav runājis un nedrīkst runāt neviens cilvēks. Ja kāds no mums, parastajiem cilvēkiem iedrošinātos aicināt citus sev sekot, lai uzvarētu nāvi un iegūtu mūžīgo dzīvību, vai tas tad nebūtu cilvēka uzticības lielākais izsmiekls? Cilvēks nevar un nekad nevarēs mūs izvest nāvei cauri un pāri tai.
Viņš vienīgais spēj mūs saprast un mīlēt, tikai Viņš – reizē cilvēks un reizē Dievs. Caur Viņu tad mums arī Dievs kļūst tuvs un saprotams. Un tikai tad Dievs vairs nav filozofiska kategorija, par kuru spriež un kurai meklē visatbilstošāko definīciju. Caur Pestītāju mums Dievs kļūst dzīva Personība, kurai ir vajadzīgs cilvēks un cilvēkam Dievs.
„Kas ir Kristū Dieva draugi...”
- Kāpēc gan tad cilvēki daudzreiz meklē vēl citas personas bez Pestītāja kā vidutājus un starpniekus starp cilvēku un Dievu?
- Te izpaužas cilvēkam tik ļoti raksturīgā vēlēšanās maksimāli nodrošināties ar advokātiem pret visām un visādām varbūtībām un iespējamībām.
Un patiesībā tā ir mazticība.
- Par tagadnes cilvēka rakstura izmaiņām.
Ir skaidri jūtams, ka viena paaudze otru nav garīgi audzinājusi. Šai paaudzei trūkst disciplīnas, pieejot garīgiem jautājumiem, nerunājot jau nemaz par pietātes un godbijības ieaudzināšanu.
Katrā zinātniska pētījuma darbā ir nepieciešama disciplīna un organizētība. Un attiecībā pret eksaktajām zinātnēm cilvēks to arī šodien vēl ievēro. Tikai garīgo lietu un problēmu aplūkošanā valda apbrīnojama ignorances suverenitāte.
Ja jūs šodien nevarat nodemonstrēt cilvēkiem savu ticības credo kāda skaidri redzama maģiska brīnuma veidā, viņš atsakās ticēt un jūs esat bezspēcīgs šīs ignorances priekšā.
Lai spriestu par zinātniskiem jautājumiem, ir jābūt jau kādām elementārām priekšzināšanām šajā nozarē. Tā tam būtu jābūt arī garīgajos jautājumos. Bet to cilvēks negrib, tas „aizskar” viņa brīvību spriest par ko grib, viņa pašcieņu.
4.Lūdziet Dievu bez mitēšanās!
Ko tas nozīmē mūsdienu steidzīgajam cilvēkam?
Tas nozīmē. Ka cilvēks šo domu kā vadmotīvu un palīgu patur visās dzīves situācijās un visos savos ceļos. Norobežoties no dzīves pienākumiem un pavadīt laiku nemitīgās lūgšanās vientulībā nevar un arī nevajaga.
Domas-lūgšanas intensitāte, jebkuros apstākļos uz augšu raidīta var būt tik liela un spēcīga, ka ātri sasniedz mērķi. Un tikpat asa un koncentrēti īsa var nākt arī atbilde. Tā sasniedz mūs visus, jo tā ir nemateriāla, garīga substance, kurai materiālu šķēršļu nav un nevar būt.
Mēs dažkārt žēlojamies, ka slodze ir pārāk liela, ka pietrūkst laika padomāt un mierīgi pārdomāt. Nevajaga domāt un visu mērīt paaugstinātās kategorijās. Tad mēs neredzam un nenovērtējam to, kas mums ir dots, kas IR iespējams.
Katrs mazums, kas mums tiek dots, ir jāskata un jāuzņem kā brīnums, jo tāds tas arī ir.
Un tad būs labi, tad mūsu sirds vienmēr būs pateicības pilna.
5 .Vai katram cilvēkam ir noteikta dzīves laika robeža, sava „stunda”?
Jā, ir, un tomēr cilvēkam ir atstāta arī zināma brīvība. Šajās robežās tad arī ietilpst iespējas, kas ir no paša cilvēka atkarīgas. Ar lūgšanas spēku var daudz ko grozīt. Briesmīgi kādreiz piepildās pārāk uzstājīga un neatlaidīga lūgšana. Tā Dievs var atstāt slimam bērnam dzīvību un nepaņemt viņu prom, ja māte izmisīgi to lūdz. Bet tāds bērns var palikt neattīstīts kroplis, nasta un pārmetums visiem citiem.
Kāpēc tas tā, no kā Dievs grib kādreiz dvēseli pasargāt? Vai tie ir pārbaudījumi un kārdināšanas, ko Viņš pats ir licis un tad atkal ņēmis? Vai arī te valda jau daudz sarežģītākas likumības?
Cilvēks un Dievs, viņu gribas kā divas lodes saskaras tikai vienā punktā. Un mums ir grūti, pat neiespējami pēc šī viena punkta konstruēt savā iztēlē visu lodi. Mums nav arī dota domāšana un izprašana visās dimensijās, kādas varētu pastāvēt. Mēs staigājam un domājam tikai savās trijās dimensijās un brīnāmies, ka daudz ko nevaram saprast.
Dievs ir gan mīlestība, bet Dievs ir arī uguns – to nedrīkstam aizmirst un nonākt saldos sapņojumos. Cilvēks no viena jēdziena (jeb no tā vienas puses) visbiežāk izveido sev vissarežģītākās sistēmas un mācības un tad pats vairs netiek ārā no tām.
6. Lielākā lūgšana ir pielūgsme.
Tad vairs nekādiem jautājumiem nav nozīmes, tie ir lieki. Tomēr, lai to saprastu un īsti izjustu ir jābūt jau zināmam garīgu apsvērumu un piedzīvojumu uzkrājumam.
„ Ich danke, dass ich Dir danke.”
„ Paldies, ka Tu esi, Dievs!”
| 
