|
Sprediķis,
Žēlastība un miers lai ir jums visiem no Dieva, mūsu Tēva, un mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus! Āmen.
Uzklausi, kristīgā draudze, Svēto Evaņģēliju, kas ir rakstīts pie Mateja 26. nodaļā!
30 Un, pateicības dziesmu nodziedājuši, tie aizgāja uz Eļļas kalnu.
31 Tad Jēzus saka tiem: “Jūs visi šinī naktī pret Mani apgrēcināsities, jo stāv rakstīts: Es sitīšu ganu, un ganāmā pulka avis izklīdīs.
32 Bet pēc Manas augšāmcelšanās Es jums pa priekšu aiziešu uz Galileju.”
33 Bet Pēteris atbildēja un uz viņu sacīja: “Kad visi pret Tevi apgrēcinātos, es nemūžam neapgrēcināšos.”
34 Bet Jēzus sacīja tam: “Patiesi, Es tev saku: šinī naktī, pirms gailis dziedās, tu Mani trīs reizes aizliegsi.”
35 Pēteris saka Viņam: “Jebšu man būtu jāmirst ar Tevi, taču nemūžam Tevi neaizliegšu.” Tāpat arī visi citi mācekļi sacīja.
36 Tad Jēzus noiet ar Saviem mācekļiem uz kādu vietu ar nosaukumu Ģetzemane un saka mācekļiem: “Nosēdieties šeit, Es paiešu tālāk un pielūgšu Dievu.”
37 Un Viņš ņēma Sev līdzi Pēteri un abus Cebedeja dēlus un sāka noskumt un baiļoties.
38 Tad Viņš saka tiem: “Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei; palieciet šeit un esiet ar Mani nomodā.”
39 Un, maķenīt pagājis, Viņš krita uz Sava vaiga pie zemes, lūdza Dievu un sacīja: “Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.”
40 Un Viņš nāk pie mācekļiem un atrod tos guļam, un saka uz Pēteri: “Tātad jūs nespējat nevienu pašu stundu būt ar Mani nomodā?
41 Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā, gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja.”
42 Viņš atkal aizgāja otru reizi un lūdza Dievu, sacīdams: “Mans Tēvs, ja šis biķeris nevar Man iet garām, lai nebūtu tas jādzer, tad lai notiek Tavs prāts.”
43 Un Viņš nāk un atrod tos atkal guļam, jo viņu acis bija pilnas miega.
44 Un Viņš tos atstāja un atkal nogāja, un lūdza Dievu trešo reizi, tos pašus vārdus sacīdams.
45 Tad Viņš nāk pie Saviem mācekļiem un saka: “Jūs arvien vēl guļat un dusat! Redzi, tā stunda ir klāt, Cilvēka Dēls tiek nodots grēcinieku rokās.
46 Celieties, eima! Redzi, kas Mani nodod, ir klāt.”
47 Un, Viņam vēl tā runājot, redzi, nāca Jūdass, viens no divpadsmitiem, un viņam līdzi liels ļaužu pulks no augstiem priesteriem un tautas vecajiem ar zobeniem un nūjām.
48 Bet nodevējs bija tiem devis tādu zīmi un sacījis: “Kuru es skūpstīšu, tas ir tas, to gūstiet.”
49 Un tūdaļ viņš piegāja pie Jēzus un sacīja: “Esi sveicināts, Rabi!” Un skūpstīja Viņu.
50 Bet Jēzus tam sacīja: “Draugs, kāpēc tu esi šeit?”
Āmen.
Dievs, Svētais Gars, mēs tevi lūdzam! Izstaigājot līdzi mūsu Pestītāja gājumu, lieci satrūkties mūsu sirdij sāpēs un bijībā un atdari mums Tavas patiesības avotus, ka tie mūs stiprina. Tavs Vārds ir mūžīga patiesība. Āmen.
Mīļā draudze! Mūsu Kungs un Pestītājs stāv Sava lielā piepildījuma priekšā. Tas, ko sacīja Jānis Kristītājs toreiz, Viņu ieraudzījis nākam pie Jordānas: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus!” Pagāja laiks, kad Viņš nāca un pasludināja, ka Dieva valstība ir nākusi tuvu klāt. Pasludinādams, vadīdams, dziedinādams, svētīdams. Un tagad Viņš stāv tā uzdevuma priekšā, kas Viņam bija nolikts no Tēva no pirmā sākuma. Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus. Dieva Jērs, kas dodas, lai tiktu upurēts uz Dieva izlīdzinājuma altāra, lai ne tikai pasludinājums un atgādinājums par Dieva žēlastību un par mūsu grēku nožēlu mums būtu dots, bet lai būtu piepildīts[1]. Lai būtu piepildīts tas izlīdzinājuma upuris, dots par mums, kas Jēzus Kristus asinīs nomazgā mūs no visiem mūsu grēkiem. Tas ir Viņa beidzamais gājums – piepildīt tagad šo Tēva uzlikto uzdevumu. “Redzi, Es nāku darīt Tavu prātu,” saka Viņš ar Dāvida dziesmas vārdiem.
Tā ir smaga stunda. Viņš iet cauri vairākiem upuriem. Viņš iet pa kāpnēm arvien vairāk uz priekšu pretī šim upurim. Un pirmās atraisīšanās – sāpīgas – ir atraisīšanās no cilvēkiem, no cilvēku draudzības, no cilvēku klātbūtnes, no cilvēku tuvuma. Tās ir lietas, kas mēdz ļoti daudz ko nozīmēt. Mēs, cilvēki, vienmēr meklējam viens otru. Mēs meklējam tad, kad mums ir grūti, mēs meklējam, ka būtu kāds, kas mūs saprastu, ka būtu kāds, kas par mums iežēlotos, ka būtu kāds, kas raudātu ar mums kopā, kad mūsu sirds lūst aiz bēdām un smaguma. Viņš aicina viņus līdzi šinī beidzamajā gājumā. Un Viņa mācekļi ir labprātīgi – tā, kā cilvēki mēs mēdzam būt labprātīgi tur, kur draudzība mūs aicina un kur mēs apzinamies, ka tas ir arī mūsu pienākums vai uzdevums. Viņš aicina Savus mācekļus līdzi, un viņi apstiprina to, cik ļoti viņi ir ar Viņu līdz beidzamam brīdim, pat līdz nāvei gatavi būt ar Viņu kopā. Un, kad Viņš atgādina Pēterim to, ka viņš būs vājš un nespēcīgs, Pēteris vēlreiz un vēlreiz apstiprina savu gatavību līdz pat nāves tuvumam iet ar Viņu kopā.
Pestītājs ir Savās dvēseles lielajās pārbaudās. Mēs to varam saprast. Mēs saprotam, ka tur, kur mēs esam savās lūgšanās, kad mēs esam savās dvēseles mokās, cik labi, kā gribētos, ja kāds arī būtu līdzi nomodā, līdzi lūgtu, ja zinātu, ka man ir kaut kur kāds atspaids, ka es nerunāju tukšā, ka es esmu dzirdēts arī no draugiem...
Jēzus atrod Savus mācekļus aizmigušus... Viņu apņēmība izirst. Te iejaucas tas, ar ko mēs, cilvēki, cīnāmies, un kur mēs šai cīņai ne vienmēr piegriežam pienācīgo vērību un pienācīgo neziedojam viņai savu spēku un upurēšanos – nomodā palikt. Palikt par kaut ko nomodā, kas ir tik ļoti svarīgi, kur mums ir kāds pienākums, kur mums ir kaut kāda apņēmība! Jā, kur pat mīlestība mūs spiež. Paliekat nomodā! Lūdziet Dievu! Lūdziet Dievu! Šeit ir cīņa, šeit ir tādas situācijas, kuras tik ļoti vēro tumsas kungs un tik ļoti jaucas viņās iekšā, lai viņš mūsu miesīgajam cilvēkam dotu savu ietekmi. Iemidzina viņu, padara viņu nevarīgu, atbruņo viņu gara cīņā, lai viņš nespētu līdzi cīnīties. Esiet nomodā!
Viņa pirmā jau atsacīšanās no tā, ko mēs, cilvēki, tik ļoti, tik labprāt kādreiz būtu gribējuši. Un ir vēl viena cita atsacīšanās. To, ko mēs, cilvēki, piedzīvojam un kas dzeļ un šķeļ asāk par katru šķēpu, un tā ir nodevība. Nevis tikai nomoda trūkums, bet nomods uz ļaunu, nomods uz grēku, nomods uz pazudināšanu. Arī tas Viņam vēl ir jādzer. Pie tā biķera, kas Viņam tiek sniegts, nāk klāt vēl šis rūgtums.
Jā, bet kas ir ar Jēzu? Evaņģēlijs citā vietā mums to vēstī sīkāk, kur Viņš runā par to, ka Viņš Savā karstajā lūgšanā, asins sviedrus svīzdams, lūdz Tēvu, vai tas nevarētu būt arī novēršams. Un Tēvs Viņu stiprina. Biķeris, kuru Viņš gribētu atraidīt, Viņam tiek pasniegts. Viņš ir tikai ar Tēvu vairs, viens pats. Nekāda draudzība, nekādi apsolījumi, nekādas cilvēku palīdzības šeit vairs nesniedzas un arī nav vajadzīgas, un nav arī nepieciešamas. Savās vislielākajās lietās, savās visdziļākajās sāpēs, savās lielākajās pārbaudās mēs vienmēr stāvam tikai ar Dievu vien, vaigu vaigā, tikai ar šo jautājumu vien – vai tas var būt tā, vai tas nevarētu arī būt citādi? Mēs paliekam šinī sarunā ar Dievu, un tur neviens cits, vai nomodā, vai aizmidzis būdams, neko nevar mums dot. Šai cīņai, šai sarunai jānotiek ir no viena uz otru ar Tēvu.
Viens cits – Viņa māceklis – arī šo cīņu ir pazinis. Kad viņš ir vairākkārt – trīskārt, kā viņš saka – lūdzis Tēvu, lai viņam noņem to krustu, to nastu, to grūtumu, to dzelonu, kas ir viņa miesā, un Tēvs viņam atbildēja: “Tev paliek Mana žēlastība. Mans spēks parādās stiprs nespēcīgajos.” Jēzus, arī atbruņots no visas cilvēcīgās palīdzības, stāv vaigu vaigā ar Tēvu, lai varētu to piepildīt, ko Tēvs no Viņa prasa. Viņš ņem šo kausu. Tavs prāts lai notiek! Un Viņš mums ir mācījis to arī lūgšanā katru reizi arī atkārtot: “Tavs prāts lai notiek...”
Mēs nekad neesam domājuši tā īsti, ko tas nozīmē un cik tas ir vērts. Tas ir vērts to beidzamo sevis paša daļu atdot, piekalt pie krusta un likt viņai izlāsot sāpēs un asinīs. Atdot, un svētīts lai būtu tad Dieva Vārds un Viņa patiesība.
Tēvs zin, kāpēc. Tas, kas notika pie Jēzus, to mēs arī zinām. Tagad mēs to zinām, ko mācekļi toreiz nezināja. Šis rūgtais biķeris, kas Viņam netika atņemts Ģetzemanē, tas nozīmēja Viņa upuri par mums visiem. Dievs bija ņēmis no Viņa visu – Viņa paša gribu un cilvēcību. Dievs bija iedevis Viņam to, ko nevar aptvert neviens cilvēks. Dievs Viņam ir dāvājis Vārdu, kas iet pāri pār visiem vārdiem. Ka Jēzus vārdā būs locīt ceļus visiem, kas ir debesīs un virs zemes, un apakš zemes, un katrai mēlei apliecināt, ka Viņš ir Kristus Tas Kungs, Dievam par godu. Un ka nav nevienā citā pestīšanas kā vienīgi Viņā. Tas viss bija satverts tanī Ģetzemanes notikumā, kad Tēvs neatrāva Viņam rūgtuma biķeri. Tēvs Viņam to pasniedza, un Viņš to pieņēma. Lai notiek Tavs prāts...
Un Viņš uzvarēja. Viņš modina Savus mācekļus: “Ceļaties, eima!” Tas vairs nav Jēzus, kas asins sviedros noplūdis. Tas ir Ķēniņš, kas dodas uzņemt Savu valstību. Tas ir Ķēniņš, kas ir tik brīvs un tik spēcīgs, ka Viņš Savu nodevēju var uzrunāt par draugu: “Draugs, kāpēc tu esi šeit?” Neviens lāsta vārds, neviens lamu vārds nevarētu satriekt un ievainot tik dziļi viena nodevēja dvēseli un garu kā šis dievišķās līdzjūtības, dievišķā pārākuma un spēka uzrunājums – draugs, kāpēc? Kāpēc tu? Kāpēc tu esi šeit? Kas tev daļas gar visu to? Un tad Viņa rokas tika saslēgtas.
Ka ir liels pulks liecinieku ap mums. Noliksim ikvienu nastu, kas mūs visai apstāj (?) [2], un ar pacietību tecēsim mums noliktajā cīniņā, un uzlūkosim Jēzu, mūsu ticības iesācēju un pabeidzēju, kas, godā varēdams būt, kaunu ir panesis, par pazemojumiem nav bēdājis. Krusta nāvē gājis. Uzlūkosim Jēzu! Mūsu ticības piepildītāju, sācēju un piepildītāju. Āmen.
|
