|
 Klausīties audio dcf_006a
XIII
Atšifrējums kasetei 3JS_026a; dcf_006a
Prof. Roberta Feldmaņa sprediķis,
teikts 1998. gada 4. martā
Mežaparka baznīcā
LIELĀ LŪDZAMĀ DIENA
130. PSALMS
Žēlastība un miers lai jums ir visiem no Dieva, mūsu Tēva, un mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus. Āmen.
Uzklausi, kristīgā draudze, Dieva Svēto Vārdu šai dienai, kas ir rakstīts 130. Dāvida dziesmā!
1 Svētceļnieku dziesma. Iz dziļumiem es piesaucu, Kungs, Tevi:
2 “Ak, Kungs, klausi manu balsi, Tavas ausis lai dzird manas sirds skaļās sāpju nopūtas!”
3 Ja Tu, Kungs, gribi pielīdzināt noziegumus, kas gan, ak, Kungs, lai pastāv?
4 Bet pie Tevis ir piedošana, lai Tevi bīstas.
5 Es gaidu uz To Kungu, mana dvēsele gaida, es paļaujos uz Viņa vārdu.
6 Mana dvēsele gaida uz To Kungu vairāk nekā naktssargi uz rīta ausmu. Jā, tiešām, vairāk nekā naktssargi uz rīta ausmu.
7 Israēl, ceri uz To Kungu! Jo pie Tā Kunga ir žēlastība, un pie Viņa ir pestīšanas bagātība.
8 Un Viņš atpestīs Israēlu no visiem viņa noziegumiem.
Āmen.
Dievs, Svētais Gars, Tu Apgaismotājs un Patiesības Gars, stājies mūsu vidū ar Tavu žēlastību un ļauj, ka mēs saņemam Tavas žēlastības bagātību un topam paši Tavas patiesības apliecinātāji, jo Tavs Vārds ir mūžīga patiesība. Āmen.
Apžēlojies par mani, ak, Kungs! Apžēlojies pēc Tavas lielās žēlastības! Visu to lūgšanu vidū, ar kādām mēs griežamies pie Dieva, šī lūgšana ir tā visdziļākā, kura visvairāk un plašāk izteic to, ko mēs patiesībā izlūdzamies. Žēlastību. Tas ir tas izsauciens, kas senos laikos kara laukā, kad ienaidnieks pārvarēdams brūk, iznīcinādams pretinieka karotājus un arī tos, kas nemaz nav karotāji, un nāk ar savu pacelto šķēpu pie ceļos nokritušajiem. Nav neviena cita vārda, ko tad izsaka, kā uzrunā toreiz pretinieku viņa niknajā tagad spēkā un iznīcināšanas kārē. Apžēlojies!
Nekādi noteikumi, nekādi paskaidrojumi, tikai lai tavs šķēps nekrīt pār manu galvu! Apžēlojies... Un šinī lūgšanā, ko Dieva Vārds mums šodien dod, arī iesāk ar šo dziļākās lūgšanas, sirds dziļuma lūgšanas vārdu, ir ietverts viss tiešāk, vairāk un pilnīgāk. Tas attieksmes stāvoklis, kāds mums, cilvēkiem, ir pret Dievu. Mēs tikai nedomājam tam pakaļ, ka mēs vairs nedomājam par Dievu Viņa dievišķīgajā svētumā un Viņa varas pilnībā. Tāpēc, ka mēs nedomājam vairs paši par sevi un vairs nejūtam, cik dziļi mēs esam no Viņa tālu šķirti. Kā debesis no zemes. Tomēr patiesais stāvoklis ir tas, ko saka šī sirds lūgšana iz dziļumiem. Apžēlojies! No tās dienas, kad grēks ienāca cilvēcē un kad viņš vairodamies un daudzveidodamies ir izveidojies par beidzamo pretniecību un asāko pretišķību pret Dieva esamību, Viņa patiesību, pret Viņa spēku un Viņa žēlastību. No tās dienas sākot, šī lūgšana ir vairāk un vairāk atbildusi un mazāk un mazāk ir tikusi pielietota...
Apžēlojies par mani, ak, Dievs! Nav teikts, kas tad ir īpaši tas, par ko mēs lūdzam. Mēs stāvam Dieva priekšā, un patiesībā mums nav, ko teikt, jo Viņa priekšā viss ir zināms. Mēs stāvam Viņa priekšā kā Viņa radījuma pēdējais vēl atlikums, kurš var kaut ko no sevi sacīt. Tas ir lūgums pēc piedošanas. Lai šķēps, kas ir pacelts, nekrīt. Nekrīt iznīcinādams! Kur Dievs atsakās no Savas radības un liek pīšļiem griezties atpakaļ, bez kā ir nākusi Viņa labvēlība un gaišums. Apžēlojies par mani, ak, Dievs!
Lūgšana pēc piedošanas. Svētajos Rakstos mēs tādu atgādinājumu, šo Dieva mīlestības atgādinājumu sastopam no vienas vietas. Žēlīgs un lēnīgs ir Tas Kungs, pacietīgs un no lielas žēlastības, kas mums nedara pēc mūsu darbiem, nemaksā mums pēc mūsu noziegumiem. Viņš gaida, kā gaida tēvs svešumā noklīdušo dēlu, un ne lai viņu sodītu, bet lai viņu atkal ietvertu Savā mīlestībā.
Šīs Dieva Svētās pacietības priekšā, šīs Dieva gaidīšanas priekšā mēs lūdzam – apžēlojies, dod mums Tavu žēlastību, piedod manu noziegumu, kas ir liels! Cik liels? Ne pats es to nemaz nezinu aptvert, cik daudz tas ir Dieva priekšā. Lielas bailes un liels nemiers ir tas, kas liek lūgt. Un te nu mēs, cilvēki, ejam pa savu īpato ceļu.
Ir divējāda šī piedošana, pēc kuras mēs dzenamies vai kuru mēs meklējam sasniegt. Šo vienu piedošanu mēs sastopam ik dienas, un viņa ir vienkārša, ātra un viegla. Mēs nejauši sagrūžamies ar kādu cilvēku, un mēs sakām: “Piedod par traucējumu!” Mums gadās kāda neveiklība savā starpā, un mēs lūdzam: “Piedod man, tā nebij’ domāts!” Un galu galā – Dievs, laipnais, gaidītais Tēvs. Ir taču tik viegli izteikt šos vārdus: “Dievs, piedod man!” Mēs patiesībā nemaz negaidam Viņa atbildi. Mēs jūtam, ka mēs it kā jau esam šo piedošanu saņēmuši. Tā ir tā piedošana, ko mēs paši sev sakam. Es jau tā negribēju... Tas iznāca tā nejauši... Tās ir kļūdas, mana nepilnība un neveiklība. Dievs, piedod! Un liekas, ka mēs esam tikai tā, it kā nejauši kādam uzgrūdušies virsū un aizskāruši viņu neveikli. Tik vienkārši – Dievs jau piedod... Mēs lasām tos vārdus – kad mēs izsūdzam savus grēkus, Viņš ir žēlīgs, Viņš piedod. Nu, protams. Mēs jau neslēpjam šos grēkus, mēs nopūšamies, ka, lūk, tā ir gadījies, vai tas ir noticis, vai es esmu kļūdījies. Un sak’: “Piedod, Dievs!” Šinīs kļūdās ir tik gara rinda šo kļūdu, kādas viņas vien var būt. Un tās visas mēs piedodam, jo tas viss ir tikai mūsu kļūdīšanās. Mēs jau tā patiesībā negribam.
Un ir otra piedošana. Tad, kad Dieva Gars mūsu priekšā mums noliek ja ne visus, tad kādreiz kādu vēl īpaši grēku, kas sāp un sūrst, kas liek nožēlā un kaunā saukt uz Dievu. Ka mēs domājam par Dieva svētumu, Viņa taisnīgumu, par svētumu, kura priekšā neviena gaisma nav par gaišu, mēs stāvam ar savu dvēseli, kura, atsegta Viņa priekšā, rāda šo čūsku midzeni, kas tur iekšā mīt ar savu ļaunumu. Ak, Dievs, vai es vairs varu saņemt piedošanu? Vai Dievs vispār var apžēloties par tik daudz un par tādiem grēkiem, kādus esmu apzināti, gribēti darījis un kuros esmu palicis? Mēs stāvam izmisumā. Jo – ja mēs tikai sākam pārbaudīt, kas mēs esam, ja mēs tomēr atveram tās tumšās durvis uz to tumšo telpu, kurā mēs esam paslēpuši savu iekšējo cilvēku ne tikai no citiem, bet arī paši no sevis, ja mēs to atveram un redzam šīs indīgās čūskas un jūtam tās šausmas... Lūk, tas esmu es! Ak, Dievs, vai ir vēl kāda iespēja? Mēs stāvam šeit pie mūsu ticības dziļākajiem dziļumiem...
Jau pravieši to teica: “Ja jūsu grēki būtu sarkani kā asinis, tie taps balti kā sniegs.” Pie Viņa kājām nokrita izmisumā izmocīta dvēsele un, visā savā cilvēcīgajā spējā un gribā raudot, Viņa kājas slacināja. Daudz bija, liela bija šī nasta, kas toreiz atveda to nelaimīgo sievu, kas saņēma šos vārdus: “Ej, un negrēko vairs!” It kā nekas nebūtu bijis – ka šīs sirdssāpes dziļumi, šīs bēdas un bailes, un riebums pašam par sevi un savām vainām. Tās asaras un sirdssāpes (?), kas iezīmē mūsu patieso grēku sūdzi. Tās ir tās, par kuru ir teikts: “Apžēlojies par mani Tavā lielajā žēlastībā! Mazgā mani nost no manas necienības Tavā lielajā sirdsžēlastībā! Tev vienam esmu grēkojis, ļaunu darījis Tavā priekšā, kad Tu paliec taisns Savās dusmās, patiesās... Kungs, apžēlojies!”
Jēzu Kristu, Tu atstūmi, no Tevis aizgāja tie, kas bija paši sev visas vainas izdzēsuši ar savu ārišķīgo izturēšanos, bez savas sirds nožēlas, bez Dieva žēlastības lūgšanas jau paši sevi attaisnojuši. No tiem Viņš atstājās. Tāpat kā viņi no Viņa. Bet pie tiem, kas pie Viņa kājām nokrita pīšļos – es neesmu cienīgs, ka mani sauc par Tavu dēlu, es būtu ar mieru būt tikai kalps... Tomēr Tēva uzdevumā Viņš saka: “Ej ar mieru!”
Šī Dieva kristīgās draudzes nopietnā diena, šī vērtēšanas diena. Mēs neielūkojamies citu cilvēku likteņos, tiesādami un redzēdami, cik daudz ļaunāki viņi ir par mums un ka mēs tomēr kaut kādā veidā vēl nesam kaut ko no kaut kādas dievišķas žēlastības, svētības (?). Mēs to vairs neredzam. Tā ir tā diena, kurā mēs redzam – Tava taisnība, Kungs, ir Tava taisnība. Apžēlojies par mani Tavā lielajā sirds žēlastībā! Āmen.
-----------------------------
Iepriekšējais atšifrējums kaseitei 3JS-026a
LIELĀ LŪDZAMĀ DIENA
Miers ar jums visiem no Dieva, mūsu Tēva, un mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus. Āmen.
Uzklausi, kristīgā draudze, Dieva Svēto Vārdu šai dienai, kas ir rakstīts 130. Dāvida dziesmā!
1 Svētceļnieku dziesma. Iz dziļumiem es piesaucu, Kungs, Tevi:
2 “Ak, Kungs, klausi manu balsi, Tavas ausis lai dzird manas sirds skaļās sāpju nopūtas!”
3 Ja Tu, Kungs, gribi pielīdzināt noziegumus, kas gan, ak, Kungs, lai pastāv?
4 Bet pie Tevis ir piedošana, lai Tevi bīstas.
5 Es gaidu uz To Kungu, mana dvēsele gaida, es paļaujos uz Viņa vārdu.
6 Mana dvēsele gaida uz To Kungu vairāk nekā naktssargi uz rīta ausmu. Jā, tiešām, vairāk nekā naktssargi uz rīta ausmu.
7 Israēl, ceri uz To Kungu! Jo pie Tā Kunga ir žēlastība, un pie Viņa ir pestīšanas bagātība.
8 Un Viņš atpestīs Israēlu no visiem viņa noziegumiem. Āmen.
Dievs, Svētais Gars, Tu Apgaismotājs un Patiesības Gars, stājies mūsu vidū ar Tavu žēlastību un ļauj, ka mēs saņemam Tavas žēlastības bagātību un topam paši Tavas patiesības apliecinātāji, jo Tavs Vārds ir mūžīga patiesība. Āmen.
Apžēlojies par mani, ak, Kungs! Apžēlojies pēc Tavas lielās žēlastības! Visu to lūgšanu vidū, ar kādām mēs griežamies pie Dieva, šī lūgšana ir tā visdziļākā, kura visvairāk un plašāk izteic to, ko mēs patiesībā izlūdzamies. Žēlastību. Tas ir tas izsauciens, kas senos laikos kara laukā, kad ienaidnieks pārvarēdams brūk, iznīcinādams pretinieka karotājus un arī tos, kas nemaz nav karotāji, un nāk ar savu pacelto šķēpu pie ceļos nokritušajiem. Nav neviena cita vārda, ko tad izsaka un kā uzrunā toreiz pretinieku viņa niknajā tagad spēkā un iznīcināšanas kārē. Apžēlojies!
Nekādi noteikumi, nekādi paskaidrojumi, tikai lai Tavs šķēps nekrīt pār manu galvu! Apžēlojies... Un šinī lūgšanā, ko Dieva Vārds mums šodien dod, arī iesāk ar šo dziļākās lūgšanas, sirds dziļuma lūgšanas vārdu, ir ietverts viss tiešāk, vairāk un pilnīgāk. Tas attieksmes stāvoklis, kāds mums, cilvēkiem, ir pret Dievu. Mēs tikai nedomājam tam pakaļ, ka mēs vairs nedomājam par Dievu Viņa dievišķīgajā svētumā un Viņa varas pilnībā. Tāpēc, ka mēs nedomājam vairs paši par sevi un vairs nejūtam, cik dziļi mēs esam no Viņa tālu šķirti. Kā debesis no zemes. Tomēr patiesais stāvoklis ir tas, ko saka šī sirds lūgšana iz dziļumiem. Apžēlojies! No tās dienas, kad grēks ienāca cilvēcē un kad viņš vairodamies un daudzveidodamies ir izveidojies par beidzamo pretniecību un asāko pretišķību pret Dieva esamību, Viņa patiesību, pret Viņa spēku un Viņa žēlastību. No tās dienas sākot, šī lūgšana ir vairāk un vairāk atbildusi un mazāk un mazāk ir tikusi pielietota...
Apžēlojies par mani, ak, Dievs! Nav teikts, kas tad ir īpaši tas, par ko mēs lūdzam. Mēs stāvam Dieva priekšā, un patiesībā mums nav, ko teikt, jo Viņa priekšā viss ir zināms. Mēs stāvam Viņa priekšā kā Viņa radījuma pēdējais vēl atlikums, kurš var kaut ko par sevi sacīt. Tas ir lūgums pēc piedošanas. Lai šķēps, kas ir pacelts, nekrīt. Nekrīt iznīcinādams! Kur Dievs atsakās no Savas radības un liek pīšļiem griezties atpakaļ, bez kā ir nākusi Viņa labvēlība un gaišums. Apžēlojies par mani, ak, Dievs!
Lūgšana pēc piedošanas. Svētajos Rakstos mēs tādu atgādinājumu, šo Dieva mīlestības atgādinājumu sastopam no vienas vietas. Žēlīgs un lēnīgs ir Tas Kungs, pacietīgs un no lielas žēlastības, kas mums nedara pēc mūsu darbiem, nemaksā mums pēc mūsu noziegumiem. Viņš gaida, kā gaida tēvs svešumā noklīdušo dēlu, un ne lai viņu sodītu, bet lai viņu atkal ietvertu Savā mīlestībā.
Šīs Dieva Svētās pacietības priekšā, šīs Dieva gaidīšanas priekšā mēs lūdzam – apžēlojies, dod mums Tavu žēlastību, piedod manu noziegumu, kas ir liels! Cik liels? Nē, pats es to nemaz nezinu aptvert, cik daudz tas ir Dieva priekšā. Lielas bailes un liels nemiers ir tas, kas liek lūgt. Un te nu mēs, cilvēki, ejam pa savu īpato ceļu.
Ir divējāda šī piedošana, pēc kuras mēs dzenamies vai kuru mēs meklējam sasniegt. Šo vienu piedošanu mēs sastopam ik dienas, un viņa ir vienkārša, ātra un viegla. Mēs nejauši sagrūžamies ar kādu cilvēku, un mēs sakām: “Piedod par traucējumu!” Mums gadās kāda neveiklība savā starpā, un mēs lūdzam: “Piedod man, tā nebij’ domāts!” Un galu galā – Dievs, laipnais, gaidītais Tēvs. Ir taču tik viegli izteikt šos vārdus: “Dievs, piedod man!” Mēs patiesībā nemaz negaidām Viņa atbildi. Mēs jūtam, ka mēs it kā jau esam šo piedošanu saņēmuši. Tā ir tā piedošana, ko mēs paši sev sakām. Es jau tā negribēju... Tas iznāca tā nejauši... Tās ir kļūdas, mana nepilnība un neveiklība. Dievs, piedod! Un liekas, ka mēs esam tikai tā, it kā nejauši kādam uzgrūdušies virsū un aizskāruši viņu neveikli. Tik vienkārši – Dievs jau piedod... Mēs lasām tos vārdus – kad mēs izsūdzam savus grēkus, Viņš ir žēlīgs, Viņš piedod. Nu, protams. Mēs jau nespējam šos grēkus, mēs nopūšamies, ka, lūk, tā ir gadījies, vai tas ir noticis, vai es esmu kļūdījies. Un saku: “Piedod, Dievs!” Šinīs kļūdās ir tik gara rinda šo kļūdu, kādas viņas vien var būt. Un tās visas mēs piedodam, jo tas viss ir tikai mūsu kļūdīšanās. Mēs jau tā patiesībā negribam.
Un ir otra piedošana. Tad, kad Dieva Gars mūsu priekšā noliek ja ne visus, tad kādreiz kādu vēl īpašu grēku, kas sāp un sūrst, kas liek nožēlā un kaunā saukt uz Dievu. Un, kad mēs domājam par Dieva svētumu, Viņa taisnīgumu, par svētumu, kura priekšā neviena gaisma nav par gaišu, mēs stāvam ar savu dvēseli, kura, atsegta Viņa priekšā, rāda šo čūsku midzeni, kas tur iekšā mīt ar savu ļaunumu. Ak, Dievs, vai es vairs varu saņemt piedošanu? Vai Dievs vispār var apžēloties par tik daudz un par tādiem grēkiem, kādus esmu apzināti, gribēti darījis un kuros esmu palicis? Stāvam izmisumā. Jo – ja mēs tikai sākam pārbaudīt, kas mēs esam, ja mēs tomēr atveram tās tumšās durvis uz to tumšo telpu, kurā mēs esam paslēpuši savu iekšējo cilvēku ne tikai no citiem, bet arī paši no sevis, ja mēs to atveram un redzam šīs indīgās čūskas un jūtam tās šausmas... Lūk, tas esmu es! Ak, Dievs, vai ir vēl kāda iespēja? Mēs stāvam šeit pie mūsu ticības dziļākajiem dziļumiem...
Jau pravieši to teica: “Ja mūsu grēki būtu sarkani kā asinis, tie taps balti kā sniegs.” Pie Viņa kājām nokrita izmisumā izmocīta dvēsele un, visā savā cilvēcīgajā spējā un gribā raudot, Viņa kājas slacināja. Daudz bija, liela bija šī nasta, kas toreiz atveda to nelaimīgo sievu, kas saņēma šos vārdus: “Ej, un negrēko vairs!” It kā nekas nebūtu bijis – šīs sirdssāpes dziļumi, šīs bēdas un bailes, un riebums pašam par sevi un savām vainām. Tās asaras un sirdssāpes, kas iezīmē mūsu patieso grēksūdzi. Tās ir tās, par kurām ir teikts: “Apžēlojies par mani Tavā lielajā žēlastībā! Mazgā mani nost no manas necienības Tavā lielajā sirdsžēlastībā! Tev vienam esmu grēkojis, ļaunu darījis Tavā priekšā, kad Tu paliec taisns Savās dusmās, patiesās... Kungs, apžēlojies!”
Jēzu Kristu, Tu atstūmi, no Tevis aizgāja tie, kas bija paši sev visas vainas “izdzēsuši” ar savu ārišķīgo izturēšanos, bez savas sirds nožēlas, bez Dieva žēlastības lūgšanas jau paši sevi attaisnojuši. No tiem Viņš atstājās. Tāpat kā viņi no Viņa. Bet pie tiem, kas pie Viņa kājām nokrita pīšļos – es neesmu cienīgs, ka Tu mani sauc par Savu dēlu, es būtu ar mieru būt tikai kalps... Tomēr Tēva uzdevumā Viņš saka: “Ej ar mieru!”
Šī Dieva kristīgās draudzes nopietnā diena, šī vērtēšanas diena. Mēs neielūkojamies citu cilvēku likteņos, tiesādami un redzēdami, cik daudz ļaunāki viņi ir par mums un ka mēs tomēr kaut kādā veidā vēl nesam kaut ko, kaut kādas dievišķas žēlastības, svētības. Mēs to vairs neredzam. Tā ir tā diena, kurā mēs redzam – Tava taisnība, Kungs, ir Tava žēlastība. Apžēlojies par mani Tavā lielajā sirds žēlastībā!
Amen.
|
