Jo citu pamatu neviens nevar likt, kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus. (1.Kor.3:11)
Laiks, kurā mēs pašreiz dzīvojam, ir dažādā ziņā ļoti iezīmīgs. Visu cilvēku domas vairāk vai mazāk ir pievērstas tam, ka mēs stāvam pie kāda laika sliekšņa. Kā to rāda laika zīmes, mēs stāvam viena gadu tūkstoša noslēgumā un nākošā gadu tūkstoša ievadījumā. Jā, kāds būs šis laikmets, jaunais gadu tūkstotis? Kā uz to gatavoties? Kā darboties, lai šo ievērojamo laika brīdi sagaidītu un ievadītu ar kādu tālāku novēlējumu?
Šodien mēs svinam Reformācijas jeb Ticības atjaunošanas svētku dienu. Un šī svētku diena lielā mērā - kaut kā īpati sasaucas ar šo laikmetu un šo gadu mijas tuvumu. Jo gandrīz piecsimt gadus atpakaļ cilvēce, kristīgā pasaule bija pienākusi arī pie kādas šķirtnes, kur pašķīrās laiki. Vienā brīdī kristīgā draudzē atmodās kādi lieli, brīnišķi spēki. Ārēji ņemot, tik maz ievēroti — tikai kāds mūks pacēla savu balsi, pacēla savu roku un rakstīja. Uzrakstīja ne daudz. Kādu vēstījumu, kas satilpa uz vienas lapas, ko pielika redzēšanai un lasīšanai. Un šī viena lapa, šis viens vienkāršā mūka Mārtiņa Lutera vēstījums ievadīja jaunu laiku.
Kristīgās Baznīcas vēsturē un īpaši mūsu evaņģēliskajā pasaulē mēs šo šķirtni sajūtam kā kaut ko ārkārtīgi lielu un būtisku. Kas bija noticis? Ticības atjaunošana cilvēcīgi celsmīgā pārtulkojumā. Un tomēr šim vārdam iekšā ir dziļš pamats. Kaut kas tiek atjaunots, kaut kas, kas bija aizmirsts vai pamests, vai kaut kādā veidā apdzisis, iegūst jaunu spožumu un jaunu atjaunojumu. Ja mēs tagad skatāmies atpakaļ uz šiem piecsimt gadiem, mēs redzam — kristīgā Baznīca bija nonākusi īpatnā
norieta, apmulsuma, gan arēja spožuma un tomēr kaut kādā zināma iekšēja iztukšojuma un pārpratumu laikmetā. Par to ir daudz runāts un daudz spriests: ka tā laika kristīgajā Baznīcā bija ieviesies tik ļoti daudz pasaulīgā, laicīgā un nīcīgā, ka būtiskas lietas bija aizēnotas ar cilvēcīgām paražām, likumiem, patmīlību, iedomību, greznuma mīlestību, patiesības nonicinājumu. Kas bija noticis? Kāpēc mēs sakām —Ticības atjaunošanas svētki. Notika tas, par ko apustulis šodien runā viena teikumā: "Citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas ir jau likts, proti, Jēzu Kristu."
Rodas jautājums: atjaunot, celt kaut ko par jaunu, uzlabot, censties pēc kaut kā labāka, vērtīgāka, vēlamāka? Mēs apstājamies pie šī apustuļa vārda — pamats ir. Un, ja mēs domājam, kas ir jāliek par jaunu, tad — šis pamats ir tikai jāatsedz no visa tā, kas tam ir uzbūvēts virsū. Nekad tik neatvairāmi šis apustuļa atgādinājums nav vērā ņemams, kā tas ir mūsu dienās. Gaidīdami 2000.gadu, mēs dzirdam cilvēku vēlējumus un vēlēšanās, kādai pasaulei ir jābūt, kādai pasaulei ir jākļūst — labākai, pieņemamākai, interesantākai.
Beidzamie gadi sakrīt ar lielo sabrukumu, kurā sabruka bezdievības lielvalsts un kuras sabrukums nozīmēja ne tikai atbrīvošanos no kāda baismīga sloga, kas bija uzlikts cilvēka prātam un dzīvībai, bet nozīmēja arī jauna sākuma atvēršanu, jaunas dzīves veidošanu. Mēs viņu redzam: kad atveram laikrakstus, kad mēs klausāmies ziņas, pa gaisu raidītas. Kad dzirdam cilvēkus runājam, mūs pārņem kāda baismīga sajūta. Mēs gaidām kaut ko jaunu, mēs gribam kaut ko labu. Un tas, ko mēs redzam, ir drīzāk spoku stunda, kurā vaicājam: "Vai tiesa?"
Te notiek milzīga izrādīšanās, nepiedzīvota, nepārspējama. Ar vienu vārdu mēs varam pateikt — cilvēku brīvlaišana, atraisīšana no visāda veida saitēm. Skanētu ļoti skaisti. Pāris simts gadus atpakaļ tas varētu nozīmēt, ka cilvēku, kas ir kalpībā un verdzībā, pielīdzināja citiem cilvēkiem: visiem radās iespēja dzīvi veidot, māju un ģimeni kopt pēc sava labā prāta — uz labā pamata, uz Kristus mīlestības, uz Viņa patiesības pamata uzcelt cilvēku attiecības, cilvēku dzīvi. Ir atraisījušies milzīgi izārdītājspēki. Mūsu sirdis sažņaudzas, sažņaudzas sāpēs, bailēs, kad mēs redzam uzņēmumus ar sagrautām pilsētām un ciemiem, redzam bāreņus, kuriem nav, kur palikt drupu vidū. No vienas puses, baismīgi, ko tas ir nesis un nes veselām tautām, un baigā apjauta — tas var nākt arī pār katru no mums, jo atraisās milzīgais naida spēks cilvēkiem pret cilvēku, kāds nekad vēl nav bijis, tik liels.
Šis laiks kā liels spēks virza cilvēku pret cilvēku. Cilvēku nost no cīlvēka. Šis baismīgums sniedzas tālāk - šis karš pāriet uz mūsu mājam, dzīvokļiem, uz cilvēku savstarpībām un attiecībām. Mēs skatāmies un šausmināmies. Pasaulē gandrīz vairs nepiedzimst bērni. Viņiem nav vietas vairs šai pasaulē, jo viņu vecākiem nav saites, kas viņus tura kā vienu miesu kopā.
Ir pienācis laikmets, kad notiek tā saucamās brīvlaišanas. Ne vairs vergus un kalpus atlaiž no verdzības un kalpošanas, ne vairs cietumniekus izlaiž pēc izciesta cietumsoda brīvībā, bet atlaiž cilvēkus no viņu saistībām, kas ir dievišķi iestādītas. Vairs nevaram runāt par tādām lietām kā par laulību. Tagad var runāt vairs tikai par vīriešiem un sievietēm. Un viņu starpā nav nekādas saistības kā tikai tas acumirklīgais iekāres brīdis vienam pret otru, un nekādas citas saites. Mēs šodien redzam, ka tiek atcelts kāds vecs ieradums. Un tas vārds bija bauslība, kuras iestādījums ir sācies no cilvēces radīšanas brīža kā viens no Dieva radīšanas darba noslēpumiem, brīnumiem. Šis dzīvības turpinājuma iestādījums, kur vīra un sievas kopība ir visas tautas, visas pasaules nākotne, šis iestādījums ir atraisīts. Nevienam nav nepieciešamība viņu turēt ja viņa ir ari noslēgta, viņu var atraisīt, lai eksistē tikai divi šie cilvēku radījuma veidi — vīrieši un sievietes. Un nekādu citu savstarpību viņiem nav, kā tikai kāds acumirklis viņu iepatikai vai iegribai. Ir sācies kaut kas jauns. Un šis jaunais kā tāda plēsēja straume rauj un plosa ģimeni, laulību.
Mēs gaidām kaut ko jaunu, mēs gaidām kaut ko labāku. Un mums tiek arī piedāvāts — šis jaunais, šis vēl nebijušais, šis daudz labākais. Ne laulība vīrieša un sievietes starpā kā dzīvības saite. Tā ir drīzāk iznīcināšanas priekšā. Bet mēs piedzīvojam lietas, kuras nevarēja iedomāties mūsu tēvi, mātes, kuras mēs paši arī nevarējām iedomāties vēl kaut vai tikai dažus gadus atpakaļ. Mēs tagad dzirdam, mēs redzam laikrakstu uzņēmumos, ka laulība tiek noslēgta viena dzimuma starpā. Valstu likumi jau ir pieņemti, ka šāda nedabīga kopdzīve, šis izvirtības veids tiek atzīts par likumīgu laulību. Tas ir lielais jaunums. Mēs dzirdam, ka arī mūsu zemē tiek cilāts šis jautājums par šī jaunā, iestādījuma atzīšanu un pieņemšanu.
Vai mēs aptveram un saprotam to līdz galam? Ja šādi gadījumi kādreiz cilvēku starpā parādījās, tie tika tiesāti kā izvirtība un nešķīstība. No senajiem laikiem, no Ābrahāma laikiem, kā mēs to lasām l.Mozus grāmatas 19.nodaļā, Sodomas, bagātas, turīgas pilsētas bojāeja, kas aiziet bojā savas nedabīgās izvirtības dēļ. Dieva sods par viņu nāk ar uguni un zēveli. Un tas ir tas jaunais, kas tagad klaudzina pie cilvēces durvīm. Arī mūsu tautā. Kas ir tagad šis cilvēks? Vai mēs tagad vēl varēsim runāt kaut vai tikai par vīriešiem un sievietēm. Šie cilvēki, kas dodas šinī izvirtības veidā iekšā, ir zemāki par lopiem un kustoņiem. Pat lopi un kustoņi šinīs lietās ir šķīsti un uzticīgi cits citam. Tur nav šīs nedabīgās jaukšanās. Kas ir tas jaunais? Šis jaunais laikmets laužas pie mums iekšā briesmīgāk nekā bumbvedēji un tanki, nekā indīgas gāzes. Tik drausmīgā kritumā cilvēce vēl nav bijusi. Tik vājprātīgā iedomībā un pašgudrībā nekad nav bijis aptumšots cilvēka prāts, lai acīmredzamu negantību un acīmredzamu briesmīgumu paceltu par dzīves mērķi, par cilvēces nākotni.
Mēs meklējam pamatus jaunajam gadu simtam, jaunajam gadu tūkstotim. Mēs glaimojam sev ar to, ko mākam un spējam, runādami pāri okeānam un skardamies līdz zvaigžņu dziļumiem. Un visam tam virsū guļ šis tumsas nomākums. Pašas elles tumsa ir uzkāpusi un ņirdzīgi piedāvā sevi kā cilvēces nākotni, šo nedabīgo, nešķīsto cilvēku sadzīvi.
Ticības atjaunošanas svētku dienā mēs, kristīgā draudze, kas esam pulcināti dievnamā, arī jautājam: "Kur ir pamati?" Mēs satrūkstamies par to, kas tiek piedāvāts par šiem pamatiem. Bet vai jūs nejūtat to, mīļie brāļi un māsas, ko taisni šajā negantības zaņka smirdoņā mēs visskaidrāk jaušam. Paldies Dievam, Jēzum Kristum un Viņa neizsakāmi lielajam Vārdam, kas cilvēkus no zvērīgās vientiesības ir pacēluši līdz gaišuma augstumiem.
Pamatu neviens nevar likt ne citu, ne savai dzīvei, ne cilvēces dzīvei par to, kas ir jau likts. Un Viņš nav ne iznīcināts, ne pamests arī tad, kad ap Viņu plosās visi elles spēki. Šis pamats nevar kustēties: Jēzus Kristus, mūsu Kungs un Pestītājs, mūsu Glābējs, mūsu Dzīvība. Un tā šī Ticības atjaunošanas diena, šie Ticības atjaunošanas svētki mūs spiež ar visu savu Svēto spēku apzināties, ka mūsu ticība ir stiprināta un stiprinās un visā šinī sajukumā un elles tracī, kāds tagad notiek, mums dod spēku pastāvēt, izturēt un dzīvot
Svētīgus Ticības atjaunošanas svētkus! To šodien mēs ņemam līdzi kā mūsu iepriecinājumu, kā mūsu cīņas un pastāvēšanas spēku. Lai elles kņadā un zaņķī, kādā cilvēki grimst, meklēdami to, ko viņi sauc par jauno laiku un jauno dzīvi, svētīts mūsu Kungs Jēzus Kristus.
Āmen.
Tas pats sprediķis no "Svētdienas Rīta"
Roberts Feldmanis. Kad pašķiras laiki. // Svētdienas rīts. – 2003. – 1. novembris. – Nr.40 (1534). – 1. un 2.lpp.
KAD PAŠĶIRAS LAIKI
Profesors Roberts Feldmanis
Sprediķis teikts 1999. gada 31. oktobrī
Jo citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus.
(1.Kor.3:11)
Laiks, kurā mēs pašreiz dzīvojam, ir dažādā ziņā ļoti iezīmīgs. Visu cilvēku domas vairāk vai mazāk ir pievērstas tam, ka mēs stāvam pie kāda laika sliekšņa. Kā to rāda laika zīmes, mēs stāvam viena gadu tūkstoša noslēgumā un nākošā gadu tūkstoša ievadījumā. Jā, kāds būs šis laikmets, jaunais gadu tūkstotis? Kā uz to gatavoties? Kā darboties, lai šo ievērojamo laika brīdi sagaidītu un ievadītu ar kādu tālāku novēlējumu?
Šodien mēs svinam Reformācijas jeb Ticības atjaunošanas svētku dienu. Un šī svētku diena lielā mērā kaut kā īpati sasaucas ar šo laikmetu un šo gadu mijas tuvumu. Jo gandrīz piecsimt gadus atpakaļ cilvēce, kristīgā pasaule bija pienākusi arī pie kādas šķirtnes, kur pašķīrās laiki. Vienā brīdī kristīgā draudzē atmodās kādi lieli, brīnišķi spēki. Ārēji ņemot, tik maz ievēroti — tikai kāds mūks pacēla savu balsi, pacēla savu roku un rakstīja. Uzrakstīja ne daudz. Kādu vēstījumu, kas satilpa uz vienas lapas, ko pielika redzēšanai un lasīšanai. Un šī viena lapa, šis viens vienkāršā mūka Mārtiņa Lutera vēstījums ievadīja jaunu laiku.
Kristīgas Baznīcas vēsture un īpaši mūsu evaņģēliskajā pasaulē mēs šo šķirtni sajūtam kā kaut ko ārkārtīgi lielu un būtisku. Kas bija noticis? Ticības atjaunošana cilvēcīgi celsmīgā pārtulkojumā. Un tomēr šim vārdam iekšā ir dziļš pamats. Kaut kas tiek atjaunots, kaut kas, kas bija aizmirsts vai pamests, vai kaut kādā veidā apdzisis, iegūst jaunu spožumu un jaunu atjaunojamu. Ja mēs tagad skatāmies atpakaļ uz šiem piecsimt gadiem, mēs redzam — kristīgā Baznīca bija nonākusi īpatnā norieta, apmulsuma, gan ārēja spožuma un tomēr kaut kādā zināma iekšēja iztukšojuma un pārpratumu laikmetā. Par to ir daudz runāts un daudz spriests: ka tā laika kristīgajā Baznīcā bija ieviesies tik ļoti daudz pasaulīgā, laicīgā un nicīgā, ka būtiskas lietas bija aizēnotas ar cilvēcīgām paražām, likumiem, patmīlību, iedomību, greznuma mīlestību, patiesības nonicinājumu. Kas bija noticis? Kāpēc mēs sakām —Ticības atjaunošanas svētki. Notika tas, par ko apustulis šodien runā vienā teikumā: „Citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas ir jau likts, proti, Jēzu Kristu.”
Rodas jautājums: atjaunot, celt kaut ko par jaunu, uzlabot, censties pēc kaut kā labāka, vērtīgāka, vēlamāka? Mēs apstājamies pie šī apustuļa vārda — pamats ir. Un, ja mēs domājam, kas ir jāliek par jaunu, tad — šis pamats ir tikai jāatsedz no visa tā, kas tam ir uzbūvēts virsū. Nekad tik neatvairāmi šis apustuļa atgādinājums nav vērā ņemams, kā tas ir mūsu dienās. Gaidīdami 2000. gadu, mēs dzirdam cilvēku vēlējumus un vēlēšanās, kādai pasaulei ir jābūt, kādai pasaulei ir jākļūst — labākai, pieņemamākai, interesantākai.
Beidzamie gadi sakrīt ar lielo sabrukumu, kurā sabruka bezdievības lielvalsts un kuras sabrukums nozīmēja ne tikai atbrīvošanos no kāda baismīga sloga, kas bija uzlikts cilvēka prātam un dzīvībai, bet nozīmēja arī jauna sākuma atvēršanu, jaunas dzīves veidošanu. Mēs viņu redzam: kad atveram laikrakstus, kad mēs klausāmies ziņas, pa gaisu raidītas. Kad dzirdam cilvēkus runājam, mūs pārņem kāda baismīga sajūta. Mēs gaidām kaut ko jaunu, mēs gribam kaut ko labu. Un tas, ko mēs redzam, ir drīzāk spoku stunda, kurā vaicājam: "Vai tiesa?"
Te notiek milzīga izrādīšanās, nepiedzīvota, nepārspējama. Ar vienu vārdu mēs varam pateikt — cilvēku brīvlaišana, atraisīšana no visāda veida saitēm. Skanētu ļoti skaisti. Pāris simts gadus atpakaļ tas varētu nozīmēt, ka cilvēku, kas ir kalpībā un verdzībā, pielīdzināja citiem cilvēkiem: visiem radās iespēja dzīvi veidot, māju un ģimeni kopt pēc sava labā prāta — uz labā pamata, uz Kristus mīlestības, uz Viņa patiesības pamata uzcelt cilvēku attiecības, cilvēku dzīvi. Ir atraisījušies milzīgi izārdītājspēki. Mūsu sirdis sažņaudzas, sažņaudzas sāpēs, bailēs, kad mēs redzam uzņēmumus ar sagrautām pilsētām un ciemiem, redzam bāreņus, kuriem nav, kur palikt drupu vidū. No vienas puses, baismīgi, ko tas ir nesis un nes veselām tautām, un baigā apjauta — tas var nākt arī pār katru no mums, jo atraisās milzīgais naida spēks cilvēkiem pret cilvēku, kāds nekad vēl nav bijis, tik liels.
Šis laiks kā liels spēks virza cilvēku pret cilvēku. Cilvēku nost no cilvēka. Šis baismīgums sniedzas tālāk — šis karš pāriet uz mūsu mājām, mūsu dzīvokļiem, uz cilvēku savstarpībām un attiecībām. Mēs skatāmies un šausmināmies. Pasaulē gandrīz vairs nepiedzimst bērni. Viņiem nav vietas vairs šai pasaulē, jo viņu vecākiem nav saites, kas viņus tura kā vienu miesu kopā.
Ir pienācis laikmets, kad notiek tā saucamās brīvlaišanas. Ne vairs vergus un kalpus atlaiž no verdzības un kalpošanas, ne vairs cietumniekus izlaiž pēc izciesta cietumsoda brīvībā, bet atlaiž cilvēkus no viņu saistībām, kas ir dievišķi iestādītas. Vairs nevaram runāt par tādām lietām kā par laulību. Tagad var runāt vairs tikai par vīriešiem un sievietēm. Un viņu starpā nav nekādas saistības kā tikai tas acumirklīgais iekāres brīdis vienam pret otru, un nekādas citas saites. Mēs šodien redzam, ka tiek atcelts kāds vecs ieradums. Un tas vārds bija bauslība, kuras iestādījums ir sācies no cilvēces radīšanas brīža kā viens no Dieva radīšanas darba noslēpumiem, brīnumiem. Šis dzīvības turpinājuma iestādījums, kur vīra un sievas kopība ir visas tautas, visas pasaules nākotne, šis iestādījums ir atraisīts. Nevienam nav nepieciešamība viņu turēt: ja viņa ir arī noslēgta, viņu var atraisīt, lai eksistē tikai divi šie cilvēku radījuma veidi—vīrieši un sievietes. Un nekādu citu savstarpību viņiem nav, kā tikai kāds acumirklis viņu iepatikai vai iegribai. Ir sācies kaut kas jauns. Un šis jaunais kā tāda plēsēja straume rauj un plosa ģimeni, laulību.
Mēs gaidām kaut ko jaunu, mēs gaidām kaut ko labāku. Un mums tiek arī piedāvāts — šis jaunais, šis vēl nebijušais, šis daudz labākais. Ne laulība vīrieša un sievietes starpā kā dzīvības saite. Tā ir drīzāk iznīcināšanas priekšā. Bet mēs piedzīvojam lietas, kuras nevarēja iedomāties mūsu tēvi, mātes, kuras mēs paši arī nevarējām iedomāties vēl kaut vai tikai dažus gadus atpakaļ. Mēs tagad dzirdam, mēs redzam laikrakstu uzņēmumos, ka laulība tiek noslēgta viena dzimuma starpā. Valstu likumi jau ir pieņemti, ka šāda nedabīgā kopdzīve, šis izvirtības veids tiek atzīts par likumīgu laulību. Tas ir lielais jaunums. Mēs dzirdam, ka arī mūsu zemē tiek cilāts šis jautājums par šī jaunā, iestādījuma atzīšanu un pieņemšanu.
Vai mēs aptveram un saprotam to līdz galam? Ja šādi gadījumi kādreiz cilvēku starpā parādījās, tie tika tiesāti kā izvirtība un nešķīstība. No senajiem laikiem, no Ābrahāma laikiem, kā mēs to lasām 1.Mozus grāmatas 19.nodaļā, Sodomas, bagātas, turīgas pilsētas bojāeja, kas aiziet bojā savas nedabīgās izvirtības dēļ. Dieva sods pār viņu nāk ar uguni un zēveli. Un tas ir tas jaunais, kas tagad klaudzina pie cilvēces durvīm. Arī mūsu tautā. Kas ir tagad šis cilvēks? Vai mēs tagad vēl varēsim runāt kaut vai tikai par vīriešiem un sievietēm. Šie cilvēki, kas dodas šinī izvirtības veidā iekšā, ir zemāki par lopiem un kustoņiem. Pat lopi un kustoņi šinīs lietās ir šķīsti un uzticīgi cits citam. Tur nav šīs nedabīgās jaukšanās. Kas ir tas jaunais? Šis jaunais laikmets laužas pie mums iekšā briesmīgāk nekā bumbvedēji un tanki, nekā indīgas gāzes. Tik drausmīgā kritumā cilvēce vēl nav bijusi. Tik vājprātīgā iedomībā un pašgudrībā nekad nav bijis aptumšots cilvēka prāts, lai acīmredzamu negantību un acīmredzamu briesmīgumu paceltu par dzīves mērķi, par cilvēces nākotni. Mēs meklējam pamatus jaunajam gadu simtam, jaunajam gadu tūkstotim. Mēs glaimojam sev ar to, ko mākam un spējam, runādami pāri okeānam un skardamies līdz zvaigžņu dziļumiem. Un visam tam virsū guļ šis tumsas nomākums. Pašas elles tumsa ir uzkāpusi un ņirdzīgi piedāvā sevi kā cilvēces nākotni, šo nedabīgo, nešķīsto cilvēku sadzīvi.
Ticības atjaunošanas svētku dienā mēs, kristīgā draudze, kas esam pulcināti dievnamā, arī jautājam: "Kur ir pamati?" Mēs satrūkstamies par to, kas tiek piedāvāts par šiem pamatiem. Bet vai jūs nejūtat to, mīļie brāļi un māsas, ka taisni šajā negantības zaņķa smirdoņā mēs visskaidrāk jaušam. Paldies Dievam, Jēzum Kristum un Viņa neizsakāmi lielajam Vārdam, kas cilvēkus no zvērīgās vientiesības ir pacēluši līdz gaišuma augstumiem.
Pamatu neviens nevar likt citu ne savai dzīvei, ne cilvēces dzīvei par to, kas ir jau likts. Un Viņš nav ne iznīcināts, ne pamests arī tad, kad ap Viņu plosās visi elles spēki. Šis pamats nevar kustēties: Jēzus Kristus, mūsu Kungs un Pestītājs, mūsu Glābējs, mūsu Dzīvība. Un tā šī Ticības atjaunošanas diena, šie Ticības atjaunošanas svētki mūs spiež ar visu savu Svēto spēku apzināties, ka mūsu ticība ir stiprināta un stiprinās un visā šinī sajukumā un elles tracī, kāds tagad notiek, mums dod spēku pastāvēt, izturēt un dzīvot
Svētīgus Ticības atjaunošanas svētkus! To šodien mēs ņemam līdzi kā mūsu iepriecinājumu, kā mūsu cīņas un pastāvēšanas spēku. Lai elles kņadā un zaņķī, kādā cilvēki grimst, meklēdami to, ko viņi sauc par jauno laiku un jauno dzīvi, svētīts mūsu Kungs Jēzus Kristus. Āmen.
