Lk.15,1-10

• Klausīties audio ierakstu 022.3
  

Sprediķis,

teikts 1993. gada 27. jūnijā

Mežaparka draudzē

            Žēlastība un miers lai jums visiem no Dieva, mūsu Tēva, un mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus! Āmen.

            Uzklausi, kristīgā draudze, šīs dienas Svēto Evaņģēliju, kas ir rakstīts pie Lūkas 15. nodaļā!

1 Bet visādi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai klausītos Viņā.

2 Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: “Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem.”

3 Tad Viņš tiem stāstīja šādu līdzību:

4 “Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs?

5 Un, to atradis, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem

6 Un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus, un tiem saka: “Priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis.”

7 Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisnajiem, kam atgriešanās nav vajadzīga.

8 Jeb kura sieva, ja tai ir desmit graši un tā vienu no tiem ir pazaudējusi, neaizdedzina sveci un neizmēž māju, rūpīgi meklēdama, līdz kamēr tā to atrod?

9 Un, atradusi to, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: “Priecājieties ar mani, jo es savu grasi esmu atradusi, kuru biju pazaudējusi.”

10 Gluži tāpat, Es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas.”

Āmen.

            Mūsu Svēto Rakstu brīnišķajā krājumā ir divas ļoti skaistas, dziļi iezīmīgas vietas, kas runā par Labo Ganu. Viena no tām ir Vecajā Derībā, kur dziesminieks un pravietis Dāvids runā par Labo Ganu, par šo brīnišķo priekšrocību būt viņa ziņā, viņa patvērumā un to drošinājumu, ko viņš dod, ka, arī staigājot nāves tumšā ielejā, nav izbīšanās. Un Jaunajā Derībā mūsu Pestītājs runā par šo pašu salīdzinājumu un dod šim salīdzinājumam arī viņa īsto, beidzamo izskaidrojumu ar tiem vārdiem, ko Viņš saka: “Es[1] esmu labais gans. Es esmu tas, kas vada ganāmo pulku.” Un līdz ar to Viņš mums ir parādījis, kādā dziļā dzīvības sakarībā mēs un mūsu dzīves gājums stāv ar Viņu. Šī saistība ar Viņu, šī piederība Viņam, šī uzticība Viņam un šis Viņa sardzības paceltais zizlis, Viņa acs, kas redz, kas vada turp, kur tas ir vajadzīgs, turp, kur tas ir tas nepieciešamais, uz šīm ganībām pie atspirdzinājuma, un piepilda cilvēka dzīvi Viņa klātbūtnē. Būt ar Viņu – tas nozīmē palikt šinī dzīvības pasargātāja, vadītāja un virziena rādītāja ziņā. Šodien mūsu Pestītājs runā arī par ganu un par ganāmo pulku, un Viņš rāda par tām sekām, ko tas nozīmē – atraisīties no Viņa ganāmā pulka. Šo līdzību Viņš stāsta cilvēkiem, kuri ar lielu, var teikt, nicināšanu un nepatiku nolūkojas uz tiem, kurus viņi tur zemākus par sevi, uz tiem, par kuriem viņi saka: “Tie tak ir apmaldījušies savā dzīvē, savā ticībā kļuvuši vāji un savos tikumos izlaidīgi un nekrietni.” Cilvēki, no kuriem jānovēršas, un kur farizeji ar nicināšanu un ar tādu sašutumu redz, ka Jēzus taisni šiem pievēršas. Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un svētu darīt to, kas ir pazudis. Nācis meklēt! Un šinī līdzībā Viņš runā par šiem pazudušajiem un par šo meklēšanu.

            Viņi ir bijuši kopā tanī pulkā ar visiem pārējiem. Viss ganāmpulks ir bijis kopā, šo ganāmpulku Viņš ir vadījis – vadījis tā, kā tas ir tanī zemē parasts, kur nav kaut kāda vienmērīga ganība, bet kur ir pastāvīgi jāpārvietojas uz tām vietām, kur ir zālājs. Cauri tuksnešainām vietām, garām visām šīm tukšajām, sausajām, neauglīgajām vietām. Mums nav jāpaskaidro tuvāk, mēs paši to zinām un saprotam, ka Viņš ir domājis šeit, ka šis ganāmais pulks ir tas Viņam uzticētais pulks, ko Viņa Tēvs Viņam ir uzticējis un devis, tas ir, šī pasaule ar viņas iedzīvotājiem, cilvēkiem, šī Viņa sapulcinātā un vadītā kristīgā draudze.

            Šis ganāmais pulks, kuru Viņš vadīja, bija viss kopā. Un pēkšņi izrādījās, ka kāds jeb kāda avs vairs nav pie visiem. Viņa ir kaut kur noklīdusi, kaut kur palikusi ceļā vai nomaldījusies. Kas varēja būt noticis? Viņa ir varbūt atpalikusi, kavēdamās tur, kur viņa ganījās, nesteigdamās, domādama, ka viņa gan jau panāks arī pārējos. Var būt, ka viņa ir devusies pēc savas pašas iegribas kaut kur sānis, kur viņa redzēja kaut ko vilinošu, kaut ko labāku, lai noplūktu tur to labāko, skaistāko zāli. Varbūt viņu ir notrenkājuši stepes dzīvnieki, vilki. Viņa ir aiztrenkta kaut kur tālu prom, no visiem pārējiem prom. Var būt, ka viņa ir sapinusies kādos ērkšķos, no kuriem nav iespējams atbrīvoties, kur tikai saplosās arvien vairāk un nevar tikt uz priekšu. Var būt, ka viņa ir iekritusi kaut kur kādā aizā, kādā bedrē, no kuras viņa nav spējīga izrāpties. Mēs kādreiz redzam tādos skaistos tēlojumos, kur dievbijīgi gleznotāji mums rāda, ka viņi rāda, kā šis gans, tā pārliecies pār bezdibeņa malu, mēģina atbrīvot šo avi, kas tur, tanī ērkšķu krūmā, kas aug, pārkāries pāri pār malu, lai viņu no turienes atbrīvotu – no briesmām un no sāpēm. Varbūt tā ir bijusi viņas pašas īpatā pārgalvība – mēs nezinām. Mēs zinām tikai to, ka šajos notikumos ir ļoti daudz tā gleznainā satura, kas runā uz mums arī, uz cilvēkiem, par tā sauktajiem mūsu atsevišķajiem ceļiem, par tiem mūsu gājieniem, kur mēs ieraugam kaut ko labāku nekā šo ierasto iešanu līdzi visiem pārējiem, šo ierasto paklausību, piederību šim ganam un ganītājam. Lūk, cilvēks taču ir arī brīvs, viņš var kaut ko izvēlēties, viņš var kaut ko saprast, ko nesaprot tie citi pārējie, viņš var meklēt arī savus ceļus! Mēs visu to varam ieraudzīt kaut kā līdzi šinīs apstākļos, kas tad lika atšķirties no šī ganāmā pulka.

            Kādā bērnu stāstu grāmatiņā ir tāds mazs tēlojumiņš ar mazu pamācību bērniem... Tas  stāsts ir par kādu kazu, kas ir ganījusies labi, skaisti turpat dārzā un ieraudzījusi, ka uz kūtiņas jumta ir izaudzis viens zāļu kušķis. Un tas ir tik vilinošs viņas acīm un prātam, ka viņa katrā ziņā grib viņu dabūt un grib viņu nogaršot. Ļoti sarežģīti pa visādām piebūvēm un visādām citām blakus lietām viņa tagad kāpj un rāpjas ar pūlēm, kamēr viņa tiek uz šī slīpā kūtiņas jumta, uz kura nemaz nav tik droši stāvēt, un tiek beidzot pie šī zāļu kušķa. Izrādās, viņš nemaz nav ne labāks, ne citādāks kā tie, kas viņai bija visu laiku zem kājām... Un nu ir lielā vilšanās. Bet nu arī vairs nevar tikt atpakaļ zemē! Tur, kur varēja uzrāpties ar zinamām pūlēm, tur nolaisties zemē vairs atkal nevar.  Un nu ir jābrēc un jāmeklē palīdzība. Tā tas kādreiz ir ar tā sauktajiem cilvēku patstāvīgajiem centieniem, ar tiem ideāliem, kas mūsu dienās ir daudz pārāki par visu to, ko mēs tagad esam līdz šim pazinuši... Un, kad nu mēs beidzot uzrāpjamies, tad izrādās, ka tās ir tās pašas vecu vecās lietas, kuras mēs tāpat esam zinājuši, ka tikai mūsu lepnība, iedomība, mūsu nevēlēšanās iet šim baram līdzi, kas iet parasto kārtības ceļu, viņa mūs noved neceļā. Varbūt tur ir arī trenkātāji zvēri, kas viņu iztrenkājuši...

            Man gadījās tikties ar kādu sievieti, kas bija ļoti satraukta savās dzīves lietās, pārmetumu pilna. Arī kristīgai draudzei. Viņa pateica tādu savādu vārdu – jā, tanī laikā, kad bija tie briesmīgie laiki, kad skolotāji bija apdraudēti, ja viņi gāja baznīcā, tad viņa nav gājusi baznīcā, sargādamās no dzīvības(?)[2] ----[3] Bet tagad... Nē, tagad viņa nevar nākt baznīcā, jo tur ir visi tie tādi grēcinieki! Par to viņa zina šo un par to citu zina atkal to, un viņa savā... nu, kā teiksim... vai svētumā, vai kā... viņa nevar nākt, lai ar šiem necienīgajiem nebūtu kopā, kādi sapulcējas baznīcā, par kuriem tak visi zina, ka baznīcā taču nāk tikai liekuļi un tikai visāda veida grēcinieki, un, lūk, viņa negrib viņiem būt klāt. Taisni tāpat kā te, ap Jēzu kad bija sapulcējušies visi šie nelaimīgie un izslāpušie, kad farizeji viebās un rūca: “Kāda daļa šiem... Mēs nevaram un negribam būt ar viņiem kopā.” Viens no tiem ceļiem, kas cilvēku noved šinī paštaisnības strupceļā. Un izrādās, ka nevis tie muitnieki ir šīs pazudušās avis, bet šie, kas ir iekrituši savas paštaisnības dziļajās bedrēs un nevar arī tikt vairs ārā.

            Pestītājs runā par šīm briesmām, ko tas nozīmē – atraisīties no Viņa. Lai kādi ir šie iemesli – vai tā ir pašu vaina, pašu iedoma, tā sauktie patstāvīgie ceļi par spīti tiem, kas ar saviem ierastajiem ceļiem jau nu ir apnikuši, vai tā ir kaut kāda labuma meklēšana, kas ir labāks nekā tas, ko šis Labais Gans varētu piedāvāt Savās ganībās... Varbūt tas zāles kušķītis tur, uz kūtiņas jumta, ir tiešām zelta vērts, salīdzinot ar to, kas viņam būtu ganībās. Kāda nu katram ir bijusi šī lieta... Un citu varbūt ir aiztrenkājuši vilki, kas ir teikuši: “Mēs tevi saplosīsim.” Bet taisni tāpēc viņi jau ar trenc viņu, lai viņu saplosītu, tāpēc viņi atšķir viņu no ganāmā pulka, lai padotu viņu šīm iznīcināšanas briesmām, kuras draud tam, kas ir atšķīries no gana apsargātā pulka. Un Labais Gans... Tagad mēs redzam Viņa svēto darbu.

            Viņš neapmierinās ar to, ka pietiks ar atlikušajām avīm. Un nav ne ieguvums, kas Viņu skubina, bet žēlums, apzinoties visas tās briesmas, kādas draud šai atšķirtībai. Tā mūsu Kungs un Pestītājs ir nācis meklēt un darīt svētu to, kas ir pazudis, jo Viņš zina, ka tās ir lielas briesmas – būt atšķirtam no Viņa. Tik lielas briesmas, ka pašapzinīgais, paštaisnais, pašlabuma meklētājs, pārgudrais cilvēks nemaz to nevar ne izdomāt līdz galam, ne saprast, bet Jēzus to zina. Viņš zin, cik apdraudēti mēs esam. Tas Labais Gans, kam Viņa avis ir zudušas, tas nebīstas pat krusta nāves, kā mēs dziedājām dziesmā. Šīs sāpes, šīs bailes un bēdas Viņa svētajā, mīļajā sirdī, kad Viņš mūs redz mūsu atšķirtībā no Sevis. Viņš redz to iepriekš, ka ceļš bez Viņa ir nāves ceļš. Saplosīšanās tā sauktajos dzīves ērkšķos. Dzīve pārvēršas par vaimanām un pārmetumiem, un lāstiem. Dzīve pārvēršās par kritienu bezdibenā, kur visas lietas iet bojā. Dzīve pārvēršas par bailēm šo vilku priekšā, kas tīko beidzot arī pārraut viņa dzīvību. Viņš zin visu to. Viņš zin visas tās lietas, par kurām cilvēki saka: “Jūs jau to nesaprotiet, kādas ir manas ciešanas... Jūs jau to nezināt, kā man klājas... Man neviens nevar palīdzēt manā nelaimē...” Ai, cik daudz mēs dzirdam šos vārdus! Kas ir aiz visiem šiem vārdiem? Aiz visiem šiem vārdiem ir mūsu klusētāja balss, kas nesalkst (?) pēc Kristus! Šī nelaimīgā avs ir laikam arī brēkusi, ka varētu viņu atrast. Nav tādu bēdu, nav tādas nelaimes, nav tāda piemeklējuma, kuru Viņš nepazītu un kurā nebūtu Viņa vārds vietā, kur Viņš saka: “Nāciet pie Manis visi bēdīgie un grūtsirdīgie, Es jūs gribu atvieglināt!” Nāciet atpakaļ, griežaties atpakaļ, ļaujieties atkal paņemt sevi svētajās rokās un celt uz pleciem, un nest...  Novārdzināto un saplosīto nest uz mājām, lai priecātos.

            Mūsu pazušana... Cilvēki ir pazuduši... Pazudušie grēcinieki... Briesmīgi skan šie vārdi! Kādreiz viņus lieto kā zākājumus, un tomēr aiz viņiem guļ dziļa patiesība.

            Šajā otrajā līdzībā mūsu Pestītājs runā par kādām lietām, par kurām, liekas, nevajadzētu nemaz runāt – kas tur nu sevišķs, ka no pirkstiem ir izslīdējis šis niecīgais naudas gabaliņš. Ne jau zelts, ne sudrabs, laikam kāds vienkāršs vara gabaliņš, un aizripojis kaut kur un pazudis. Pazudis, nav viņa! Visa meklēšana neko nedod. Viņš pats arī nedod nekādu ziņu, viņš ir mēms. Viņš nevar palīdzēt meklētājam, viņš nevar neko dot no sevis, nekādu ziņu. Viņš ir kaut kur tik dziļi iekritis, tik dziļi iesprūdis kaut kur kādā grīdas spraugā... Kaut kur ieripojies kaut kādos gružos un mēslos un paslēpies zem visa tā, un viņam var staigāt klāt un garām, un pāri, bet neviens viņa neatrod un nemeklē. Tas ir tas bēdīgais pazudamības stāvoklis. Šī cilvēka pilnīgā nevarība palīdzēties sev pašam. Bet arī varbūt pat negribība! Šī samierināšanās ar to tumsu, kurā viņš ir ieripojis, ar to spraugu, kur viņš ir iesprūdis, ar tiem mēsliem, kuros viņš ir iekritis... Viņam ir vienalga! Viņš var arī tā.

            Dieva mīlestība mūsu Pestītājā... Tikai tad mēs saprotam, ko nozīmē Vārdi, ka Dievs ir mīlestība! Mēs šo vārdu bieži vien tā mētājam, nemaz nepadomādami viņa dziļumu,  nepadomādami viņa bijājami lielo saturu, cik liela ir šī mīlestība. Šī aizdegtā svece, kura apgaismo tumsu. Kura iespīd visos tumšajos kaktos, kura beidzot liek arī šim niecīgajam vara gabaliņam pretī paspīdināties. Šī Viņa svētā patiesība, kuru Viņš mums nes pretī un parāda, kur mēs patiesībā atrodamies, un parāda, cik bezcerīgi mēs esam un cik nožēlojami mēs esam savā stāvoklī, kur visa mūsu vēlēšanās sevi paglābt, izglābt ir neiespējama.

            Ir tādas jocīgas jaunas ticības, kuras mums nes no Austrumiem nu šurpu. Viņas saka,  ka cilvēks jau nemaz nav grēcinieks, to izdomājuši tie kristīgie cilvēki, viņš tikai nav īsti pilnīgs, un šo pilnību viņš iegūst tad, kad viņš tā īsti, pamatīgi sāk nodarboties pats ar sevi – ar savām domām, ar savu ēšanu vai neēšanu, ar savu sēdēšanu, ar visādām tādām lietām, ar savu elpošanu... Tad viņš arvien augstāk, augstāk, augstāk celsies un pacelsies beidzot tur, kur nu ir tie pilnības augstumi. Ak, tu nabaga grasīti! Kā tu lai pacelies un ko tu gan vari iespēt, iesprūdis šīs dzīves un šo apstākļu, un šo grēku spraugā? Ko līdz tas, ko mēs paši ar sevi daram? Ko līdz tas arī tam grasītim, ja viņš tur sēž tumsā un iespīlējumā, un domā augstas domas, ja viņš ar visām domām tur neripo! Viņam ir jāpalīdz. Viņš nevar! Viss, ko viņš varētu mēģināt savā iespīlētībā – savā grēka iespīlētībā, savā dzīves tā saukto apstākļu iespīlētībā – tas viss viņu nepakustina no vietas, tas viss viņu nenes atkal ārā gaismā, tas viss nedod nekā! Tur ir vajadzīga Roka, kas vispirms parāda Gaismu un tad satver, un paceļ, un izceļ, un iznes atpakaļ, priecīgajā, siltajā saujā turēdams, jaunai atkal dzīvei.

            Mūsu Kungs un Pestītājs mums rāda šajos daudzkārtējos salīdzinājumos – mēs saprotam, ko nozīmē Viņa Vārds: “Es esmu dzīvība.” Ar Viņu ir dzīvība, bez Viņa viņas nav. Mēs varam zaudēt, mēs varam noklīst, mēs varam pazust, bet Viņa mīlestība neatkāpjas no mums. Bet mūsu dzīvība ir tikai pie Viņa un ne bez Viņa. Kur mēs esam atstāti tā sauktajiem apstākļiem, kā cilvēki tagad runā – viņi nerunā par saviem grēkiem, viņi runā par apstākļiem... Aiz šiem apstākļiem stāv tas grēks, kurā viņi neatzīstas... Tur mēs nevaram citādi kā tikai tā, ka mēs ļaujamies salīdzināties ar Dievu. Āmen.