Tad nu
mums, no ticības taisnotajiem, ir miers pie Dieva. Šinī augstajā svētku dienā,
kad mēs esam pulcināti kopā kā luteriskās draudzes pārstāvji – un ne tikai
šeit, mūsu dzimtenē, bet arī mūsu mīļie ticības brāļi šī vārda vistiešākā
nozīmē – un apliecinām to pašu ticību. Ne tikai to, ko mēs apliecinām kopīgi
vēl ar visu pārējo pasauli mūsu lielajās ticības apliecībās, bet arī tanī
īpašajā apliecinājumā, kas ir raksturīgs mums kā evaņģēliskās luteriskās
draudzes locekļiem. Šī ticība šai Pestītāja vienreizējai, ne ar ko
neaizvietojamai žēlastībai, kas mūs salīdzina ar Dievu, mūsu Tēvu, mūsu ticībai
uz Viņa patiesību, kura mums ir atvērta bez starpniecībām, bez kādām ierunām un
pretrunām tad, kad mēs atveram Dieva Svētā Vārda grāmatu. Šī ir īpaša svētku
diena, un mēs to esam aicināti apzināties. Un apzināties arī to, ka tas darbs,
kas bija sākts toreiz, kad Mārtiņš Luters, sarūgtināts un dziļi saviļņots par
to, cik ļoti cilvēku ieradumi un cilvēku laicīgie aprēķini nodara postu cilvēka
dvēselei, maitājot ticības pamatus. Šo ticības pamatu vietā liekot cilvēcīgos
priekšrakstus, pavēles, aizliegumus un uztiepjot tos cilvēkiem, kuru dvēseles
slāpst pēc patiesības, pēc pestīšanas.
Tas
ir tas, ko mēs šodien apzināmies kā evaņģēliski luteriskā Baznīca, draudze un
šīs ticības locekļi, kas izkaisīti pasaules lielajā plašumā. Un mēs pieminam,
ka šis lielais notikums, kas bija sākts toreiz, sākts it kā nevilšus, ceļot
iebildumus pret grēku piedošanas un taisnošanas pazemināšanu par gluži
vienkāršu cilvēcīgu izdarību, kas ar kaut kāda zīmogota papīrīša it kā spēku,
kas varētu tikt dots, ka varētu iespaidot pašu Dievu debesīs, runājot uz Viņu
mūsu cilvēcīgo aprēķinu valodā. To atcerēties, kas bija toreiz sākts un sākts
kā aicinājums atgriezties no grēkiem un ticēt uz Evaņģēliju – tas bija tas
teikums, ar kuru Mārtiņš Luters iesāka[1]šo lielo ticības skaidrošanas, jaunnostiprināšanas, jauniedegšanas
gājumu. Šis teikums paliek dzīvs. Viņš nav pateikts tikai tai reizei, un viņš
nav izskanējis tikai toreiz. Tas ir palicis kā... arī ne tikai kā piemiņa mums,
kuru mēs pieminam. Bet tas ir tas uzaicinājums katram cilvēkam un visai
pasaulei, un visai cilvēcei – atgriežaties no grēkiem un ticiet uz Evaņģēliju!
Tad jūs saņemsiet Dieva žēlastības dāvanu, kā turpina pēc šiem pašiem vārdiem
vēlāk apustulis Pāvils... apustulis Pēteris.
Mīļā
draudze! Mēs kā luteriskā draudze šodien svētījam šo dienu un
atceramies, kādu ļoti lielu uzdevumu ir atstājis Mārtiņš Luters. Kādu lielu,
nepabeigtu vēl darbu, lielu uzaicinājumu, kurš joprojām ir dzīvs un attiecas uz
katru cilvēku. Vēl vairāk – attiecas tāpat uz senajām Baznīcām, kas daudzkārt
paļaujas uz saviem ieradumiem, parašām, uz savām skaistajām izdarībām un
tēliem, un veidojumiem. Attiecas šis aicinājums ne tikai uz tām, bet arī uz
visām tām, kas top par jaunu, it kā meklēdamas Dieva žēlastību, it kā
aizgūdamās kaut kur kādas patiesības pa labai un kreisai, no pagānisma... Visur
ir šis aicinājums – šodienreformācija vēl nav pabeigta.
Reformācijas darbs vēl nav noslēgts! Šodien viņš ir tikpat svarīgs, kāds viņš
bija toreiz, Mārtiņa Lutera dienās.
Un
mēs, pieminēdami mūsu ticības tēvu Mārtiņu Luteru, pieminam viņu šoreiz, šodien
šīs pasaules vidū, kuras vidū mēs stāvam ne tikai kā luterieši, ne tikai kā
kristīgie cilvēki, bet arī kā visi cilvēki visā pasaulē kopā. Mēs viņu pieminam
kā cilvēku, cilvēces, kristīgās Baznīcas sirdsapziņu! Mārtiņš Luters ir
šis sirdsapziņas modinātājs. Šis biktstēvs, pie kura vilcinās un kavējas, un
pretojas nākt tie, kas joprojām ieslēdzas savos paradumos, ierašās, savos
brīnumos un tēlos, un cilvēcīgās izdarībās. Bet no tā nevar izvairīties! Tā, kā
pamodinātā sirdsapziņa nerimst, tā, kā bikts aicinājums nedziest, tā
turpinās šodien arī šis darbs. Un mēs pateicamies un slavējam Dievu, ka tā tas
ir palicis, ka tas joprojām nav tikai kā kāda piemiņa par seniem laikiem un
seniem notikumiem. Ka tas ir šodienas uzaicinājums pie katra cilvēka, pie
katras Baznīcas – katras, ne tikai evaņģēliski luteriskās! Un arī visas
cilvēces. Un mēs, evaņģēliski luteriskā draudze un Baznīca, lai cik vāja sevī
juzdamās, lai cik nozākāta, nopelta un nesaprasta šinī pasaulē, mēs turam un
glabājam, un nesam tālāk šo uzdevumu, un nedrīkstam viņu nedarīt tālāk, jo ir
teikts – kas grēcinieku nepamāca uz atgriešanos, tam ---
(Ieraksts
apraujas.)
[1] izcēlumi
treknrakstā šeit un tālāk apzīmē vārda daļas, vārdus vai frāzes, kuras, teicot
sprediķi, tiek īpaši izceltas