Sprediķis

Sprediķis,

teikts 1993. gada 31. oktobrī

Mežaparka draudzē

            Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā. Āmen.

            Tad nu mums, no ticības taisnotajiem, ir miers pie Dieva. Šinī augstajā svētku dienā, kad mēs esam pulcināti kopā kā luteriskās draudzes pārstāvji – un ne tikai šeit, mūsu dzimtenē, bet arī mūsu mīļie ticības brāļi šī vārda vistiešākā nozīmē – un apliecinām to pašu ticību. Ne tikai to, ko mēs apliecinām kopīgi vēl ar visu pārējo pasauli mūsu lielajās ticības apliecībās, bet arī tanī īpašajā apliecinājumā, kas ir raksturīgs mums kā evaņģēliskās luteriskās draudzes locekļiem. Šī ticība šai Pestītāja vienreizējai, ne ar ko neaizvietojamai žēlastībai, kas mūs salīdzina ar Dievu, mūsu Tēvu, mūsu ticībai uz Viņa patiesību, kura mums ir atvērta bez starpniecībām, bez kādām ierunām un pretrunām tad, kad mēs atveram Dieva Svētā Vārda grāmatu. Šī ir īpaša svētku diena, un mēs to esam aicināti apzināties. Un apzināties arī to, ka tas darbs, kas bija sākts toreiz, kad Mārtiņš Luters, sarūgtināts un dziļi saviļņots par to, cik ļoti cilvēku ieradumi un cilvēku laicīgie aprēķini nodara postu cilvēka dvēselei, maitājot ticības pamatus. Šo ticības pamatu vietā liekot cilvēcīgos priekšrakstus, pavēles, aizliegumus un uztiepjot tos cilvēkiem, kuru dvēseles slāpst pēc patiesības, pēc pestīšanas.

            Tas ir tas, ko mēs šodien apzināmies kā evaņģēliski luteriskā Baznīca, draudze un šīs ticības locekļi, kas izkaisīti pasaules lielajā plašumā. Un mēs pieminam, ka šis lielais notikums, kas bija sākts toreiz, sākts it kā nevilšus, ceļot iebildumus pret grēku piedošanas un taisnošanas pazemināšanu par gluži vienkāršu cilvēcīgu izdarību, kas ar kaut kāda zīmogota papīrīša it kā spēku, kas varētu tikt dots, ka varētu iespaidot pašu Dievu debesīs, runājot uz Viņu mūsu cilvēcīgo aprēķinu valodā. To atcerēties, kas bija toreiz sākts un sākts kā aicinājums atgriezties no grēkiem un ticēt uz Evaņģēliju – tas bija tas teikums, ar kuru Mārtiņš Luters iesāka[1] šo lielo ticības skaidrošanas, jaunnostiprināšanas, jauniedegšanas gājumu. Šis teikums paliek dzīvs. Viņš nav pateikts tikai tai reizei, un viņš nav izskanējis tikai toreiz. Tas ir palicis kā... arī ne tikai kā piemiņa mums, kuru mēs pieminam. Bet tas ir tas uzaicinājums katram cilvēkam un visai pasaulei, un visai cilvēcei – atgriežaties no grēkiem un ticiet uz Evaņģēliju! Tad jūs saņemsiet Dieva žēlastības dāvanu, kā turpina pēc šiem pašiem vārdiem vēlāk apustulis Pāvils... apustulis Pēteris.

            Mīļā draudze! Mēs kā luteriskā draudze šodien svētījam šo dienu un atceramies, kādu ļoti lielu uzdevumu ir atstājis Mārtiņš Luters. Kādu lielu, nepabeigtu vēl darbu, lielu uzaicinājumu, kurš joprojām ir dzīvs un attiecas uz katru cilvēku. Vēl vairāk – attiecas tāpat uz senajām Baznīcām, kas daudzkārt paļaujas uz saviem ieradumiem, parašām, uz savām skaistajām izdarībām un tēliem, un veidojumiem. Attiecas šis aicinājums ne tikai uz tām, bet arī uz visām tām, kas top par jaunu, it kā meklēdamas Dieva žēlastību, it kā aizgūdamās kaut kur kādas patiesības pa labai un kreisai, no pagānisma... Visur ir šis aicinājums – šodien reformācija vēl nav pabeigta. Reformācijas darbs vēl nav noslēgts! Šodien viņš ir tikpat svarīgs, kāds viņš bija toreiz, Mārtiņa Lutera dienās.

            Un mēs, pieminēdami mūsu ticības tēvu Mārtiņu Luteru, pieminam viņu šoreiz, šodien šīs pasaules vidū, kuras vidū mēs stāvam ne tikai kā luterieši, ne tikai kā kristīgie cilvēki, bet arī kā visi cilvēki visā pasaulē kopā. Mēs viņu pieminam kā cilvēku, cilvēces, kristīgās Baznīcas sirdsapziņu! Mārtiņš Luters ir šis sirdsapziņas modinātājs. Šis biktstēvs, pie kura vilcinās un kavējas, un pretojas nākt tie, kas joprojām ieslēdzas savos paradumos, ierašās, savos brīnumos un tēlos, un cilvēcīgās izdarībās. Bet no tā nevar izvairīties! Tā, kā pamodinātā sirdsapziņa nerimst, tā, kā bikts aicinājums nedziest, tā turpinās šodien arī šis darbs. Un mēs pateicamies un slavējam Dievu, ka tā tas ir palicis, ka tas joprojām nav tikai kā kāda piemiņa par seniem laikiem un seniem notikumiem. Ka tas ir šodienas uzaicinājums pie katra cilvēka, pie katras Baznīcas – katras, ne tikai evaņģēliski luteriskās! Un arī visas cilvēces. Un mēs, evaņģēliski luteriskā draudze un Baznīca, lai cik vāja sevī juzdamās, lai cik nozākāta, nopelta un nesaprasta šinī pasaulē, mēs turam un glabājam, un nesam tālāk šo uzdevumu, un nedrīkstam viņu nedarīt tālāk, jo ir teikts – kas grēcinieku nepamāca uz atgriešanos, tam ---

(Ieraksts apraujas.)